Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 12

Laukus Fontenblo apkaimē stindzināja janvāra ledus un sniegs; manā istabā valdīja elles cienīgs karstums, jo visi pavardi un mazās ogļu krāsniņas koši kvēloja.

Pirmie sāpju viļņi parādījās pēcpusdienā, un mans dzemdību kambaris, smagiem gobelēniem izklāts, kļuva par nošķirtu pasauli, kurā valdīja sievietes. Es saliekusies tupēju uz sola, kurā bija izgriezts caurums, un locījos sāpēs, nejuzdama pati savu asiņu un urīna smaku.

– Spiediet, Jūsu Augstība! – Diāna šņāca man ausī. – Spiediet!

Es mēģināju runāt, pavēlēt viņai doties prom, bet sāpes bija tik spēcīgas, ka man šķita – es tūlīt pāršķelšos uz pusēm, tāpēc es tikai iegaudojos. Piepeši starp manām kājām izplūda biezs šķidrums, un kāda no sievietēm piegrūda man klāt trauku, kurā uztvēra placentu.

Sviedri aizmigloja acis. Es uzlūkoju Diānu, kas apspriedās ar vecmātēm. Istabā valdīja spriedzes pilns klusums. Es vārgi piecēlos kājās, cīnīdamās ar sāpēm. – Vai… mans bērns…

Diāna pagriezās, rokās turēdama kliedzošo zīdaini, kas jau bija ievīstīts baltā samta audumā. – Zēns, – viņa noteica un izgāja no istabas, pie krūtīm piespiedusi manu dēlu un Anrī mantinieku.

Es atkritu spilvenos. Biju drošībā. Beidzot biju laidusi pasaulē savu glābiņu.

Nākamie divi gadi bija pārbaudījumu pilni. Mēs cīnījāmies karā, kurā nevarējām uzvarēt, iztukšojām mantnīcu un saniknojām tautu. Pēc katra jaunā nodokļa, kas tika ieviests mūsu armiju aprīkošanai, sākās nemieri, un no visām pusēm pienāca ziņojumi par luterāņu sludinātājiem, kas ienākuši valstī no Nīderlandes un mudina cilvēkus meklēt mierinājumu protestantu ticībā. Zaudējis naudu un veselību, karalis beigu beigās parakstīja miera līgumu ar Kārli Piekto.

Es gaidīju savas otrās grūtniecības iznākumu. Kopš piedzima dēls, kuram tika dots Fransuā vārds par godu vectēvam, Anrī bieži viesojās manās istabās, Diānas mudināts. Mūsu miesiskajā tuvībā vēl joprojām trūka patiesas dedzības, bet šķita, ka atvērušās slūžas, jo ar kopā pavadīto laiku pietika, lai ieņemtu nākamo bērnu.

Kaut gan es apzinājos, ka esmu noslēgusi vienošanos ar pašu Sātanu, mana nākotne bija nodrošināta.

1545. gada aprīlī pēc trīs stundas ilgušām dzemdībām es laidu pasaulē savu meitu Elizabeti. Viņa sagādāja vilšanos tiem, kuri cerēja sagaidīt otru dēlu, bet es līksmoju un uzstāju, ka pirmajos meitas dzīves mēnešos pati par viņu rūpēšos.

Elizabetei bija Valuā gludā āda un melnās acis. Es pavadīju daudzas stundas, dūdodama viņai mīļvārdiņus un solīdama meitai visu, ko pati nebiju iepazinusi: drošību, ērtības, vecākus, kas par viņu vienmēr rūpēsies. Šādos sapņos es radu patvērumu no ārpasaules kaislībām.

Neparasti spēcīgi puteņi bija ierakuši ciematus sniegā, un augonis, kas mocīja Fransuā jau kopš Madlēnas kāzām, parādījās atkal. Viņš neizkāpa no gultas, un es tikmēr izveidoju mājīgu nostūri savās istabās, kur atvedu arī bērnus.

Šī bija pirmā reize, kad es varēju pavadīt laiku kopā ar savu divus gadus veco dēlu. Mazais Fransuā bieži slimoja ar drausmīgām ausu kaitēm un kliedza dienām ilgi, līdz ārsti viņam iedeva miega zāles. Diāna izmantoja viņa vārgo veselību kā ieganstu, lai pārņemtu zēnu savā uzraudzībā, bet ziemā viņa vienmēr devās uz Anē, negribēdama pakļaut ādu vēja vai sala iedarbībai, un es cerēju šajā laikā piesaistīt dēlu sev. Tomēr manu sākotnējo prieku par viņa kastaņbrūnajām matu cirtām un grāciju izgaisināja apjausma, ka zēns nezina, kas es esmu. Viņš mani uzlūkoja tik savādi, it kā būtu pieļauta kļūda, un sarāvās, kad es satvēru viņa zodu plaukstā un sacīju: – Mamma, es esmu tava mamma. – Norādījusi uz Elizabeti, ko rokās turēja Lukrēcija, es piebildu: – Tā ir tava māsa Elizabete.

Fransuā saviebās. – Diānu! Gribu Diānu!

Es izlikos to nedzirdam, pacietu viņa dusmu lēkmes, jo viņš bija mans bērns, mans dēls.

Kādā aukstā vakarā, kad es rotaļājos ar Elizabeti un vēroju mazo Fransuā izjaucam kādu no manām lautām, tika saņemta vēsts, ka mani vēlas redzēt karalis. Es devos uz viņa apartamentiem un ieraudzīju, ka uguns lielajā pavardā ir gandrīz izdzisusi, bet uz galda salikti daudzi šķīvji ar ēdienu un vīna kausi. Bija noticis kaut kas nelāgs; Fransuā nekad necieta kalpotāju nevīžību.

Es saodu nelabu smaku.

Karalis sēdēja pie loga, ģērbies melnā samtā, kas uzsvēra viņa kalsnumu. Rokā turēdams pergamenta rulli, viņš pagriezās pret mani. Nograbēja zīmogi. – Henrijs Tjūdors ir miris. – Viņš nometa pergamentu uz grīdas. – Pirms trim dienām viņu nogalināja čūla uz kājas. Henrijs bija milzīgs kā zilonis, viņš atlaida savus ministrus un nogalināja tuvus draugus, ne mirkli nevilcinādamies. Viņa pēdējā sieva, sestā pēc skaita… tai sievietei ir laimējies, viņu pārdzīvojot. – Fransuā lūpas savilkās rūgtā smaidā. – Henrija desmit gadus vecais dēls ir kronēts un būs karalis Edvards Sestais. Gaidāmi grūti laiki; dzirdēju, ka Edvarda tēvoči no mātes puses jau cīnās par tiesībām valdīt viņa vārdā.

Izrādīdama cieņu pret mirušo valdnieku, es pārmetu krustu, kaut gan uzskatīju, ka pasaule kļūs labāka, ja tajā vairs nebūs Henrija Astotā, kura neķītrais dzīvesveids jau vairāk nekā desmit gadus lika mums visiem šausmināties.

– Viņam bija piecdesmit pieci gadi, – Fransuā turpināja. – Tikai par trim vairāk nekā man. Es atceros mūsu pirmo tikšanos pirms daudziem gadiem. Viņš bija gara auguma, zeltmatains, bagāts kā Krēzs; viņa valdzinājums spētu apburt pat elles dēmonus. – Karalis iesmējās. – Vecais kūmiņš Kārlis ir gudrāks nekā mēs visi. Viņš nevēlas beigt dzīvi tāpat kā mēs, sapūstot tronī. Apgalvo, ka brīdī, kad slimības dēļ vairs nespēs valdīt, viņš iestāsies klosterī un sadalīs impēriju starp savu brāli Ferdinandu un dēlu Filipu. Ferdinands saņems Austriju un Vācijas hercogistes, bet Spānija, Jaunā pasaule un Nīderlande piederēs Filipam. Lielisks plāns, kas radīts, lai sagādātu man daudz raižu… bet viņš noteikti zina, ka arī es ilgi nedzīvošu.

– Nerunājiet tā! – Es piegāju karalim soli tuvāk. – Jums tikai nepieciešams atpūsties un atgūt spēku.

Fransuā pacēla roku. – Jūs nekad man neesat melojusi. Kāpēc to darīt tagad? Es mirstu, un mēs abi to zinām.

Biju spiesta novērsties. Jo vairāk tuvojos karalim, jo spēcīgāks likās aromāts; tas bija baiss atgādinājums, ko es nevēlējos atzīt. Kā man dzīvot pasaulē, kurā vairs nav Fransuā?

– Kāpēc jūs neskatāties uz mani, meit? – viņš klusi jautāja.

– Jo… jo es nespēju klausīties šādās runās. – Man aizlūza balss. – Jūs nemirsiet.

– Miršu gan, turklāt drīz. – Viņš noklakšķināja mēli. – Neraudiet vairs. Es vēlos jums kaut ko teikt. – Kad es noslaucīju acis un apsēdos Fransuā blakus, viņš sacīja: – Anrī kļūs par karali. Un jūs būsiet karaliene. Tāds ir dzīves loks, saule noriet un parādās mēness. Un tomēr… cik nelāgu mēnesi es atstāju mantojumā Francijai! Grūti noticēt, ka man bija tik daudz dēlu, bet troni saņems tas, kurš vismazāk līdzinās man un kuru es nekad neesmu izpratis.

– Esmu pārliecināta, ka Anrī jūs mīl, – es piebildu. – Jūs esat viņa tēvs. Viņš nemaz nevar jūs nemīlēt.

Karalis nopūtās. – Uzticīgā Katrīna! Vai vienmēr viņu aizstāvēsiet? Jā, tas ir jūsu sievas pienākums. Bet man nav jātēlo kaut kas tāds, ko es nejūtu. – Brīdi klusējis, viņš turpināja: – Varbūt Anrī iemācīsies kļūt par labu karali, ja viņam blakus būsiet jūs. Šo pēdējo gadu laikā esmu jūs vērojis, un jūs nekad neatzīstat sakāvi. Jums ir valdnieka sirds, Katrīna Mediči, un mani pārņem kauns, kad atceros, ka reiz gandrīz paklausīju padomes ieteikumam sūtīt jūs prom.

– Jūsu Majestāte rīkojās, kā uzskatīja par pareizu, – es klusi noteicu, domādama par savu pietuvošanos nelaimei un baisajiem soļiem, kurus spēru, lai no tās izvairītos. – Es nebūtu iebildusi.

– Zinu. Un tagad arī zinu, ka mans dēls nav pelnījis jūsu uzticību. Cerams, reiz viņš pierādīs, ka ir tās vērts. – Fransuā cieši uzlūkoja mani. – Nepieļaujiet, lai šī uzticība jūs padara aklu. Uzmanieties no senešala atraitnes! Viņa piesavināsies visu, ja to pieļausiet, un liks jums tēlot vaislas ķēves lomu, kamēr pati valdīs pār Anrī un galmu. – Šī bija pirmā reize, kad Fransuā pieminēja Diānu. Karaļa lūpās viņas vārds skanēja kā lāsts. – Un piesargieties arī no Anrī draugiem Gīziem. Viņi gribēs izmantot Anrī, lai paši gūtu varu. Viņiem ir augsti mērķi; es nebrīnītos, ja reiz viņi censtos valdīt visā Francijā. – Karalis paņēma no galda papīru un ielika to man rokās. Es to atritināju, izlasīju un neticīgi uzlūkoju Fransuā. – Pirms daudziem gadiem es to atņēmu kādam parādniekam, – valdnieks sacīja. – Pat neatceros tā nelaimīgā vārdu. Man nebija laika to atjaunot, kaut gan vieta ir ļoti skaista. Šenonso muiža atrodas netālu no Šēras upes, tai ir liels dārzs un vecs vīnogu lauks. Tagad tā pieder jums, un varat ar manu dāvanu darīt visu, kas vien jums padomā.

Pašai sava muiža, ko man dāvinājis vīrietis, kuru es biju iemīlējusi kā tēvu… Piepeši viss kļuva baismīgi skaidrs. Tuvojās Fransuā nāve. Drīz viņš aizies, un es nekad vairs viņu neredzēšu, mēs nesmiesimies kopā, es nejāšu medībās viņam blakus, nedalīšos viņa patikā pret gleznām, mūziku un arhitektūru. Viņš nomirs, un es būšu viena, zaudējusi viņa sniegto aizsardzību.

Sāpes bija tik asas, ka man aizrāvās elpa. – Es neesmu tā vērta… – man izdevās nočukstēt.

Karalis satvēra manu seju savās kalsnajās plaukstās. – Jūs esat ļoti daudz vērta. Nekad to neaizmirstiet! Atcerieties mani līdz mūža galam, Katrīna. Kamēr vien es dzīvošu jūsu atmiņās, es nebūšu miris.

Nebija iespējams noslēpt viņa sabrukumu, drudzī mirdzošās acis un izvārgušo augumu. Galminieki nosūtīja ziņu Anrī, kurš bija devies medībās. Man bija aizdomas, ka atkal gaidu bērnu, bet neradās izdevība to pateikt, jo tūlīt pēc vīra ierašanās mēs abi kopā gājām uz Fransuā istabām.

Skeletam līdzīgo cilvēku uz tumši sarkanās gultas bija grūti pazīt; zem viņa ādas izspiedās kauli. Mūsu karaliskais ārsts Ambruāzs Parē ar rokas mājienu aicināja Anrī tuvāk. Es paliku stāvam, satvērusi Margaritas roku.

Fransuā pasniedzās dēlam pretī, bet Anrī vilcinājās. Viņš lūkojās uz tēvu un piepeši it kā sabruka. Abi brīdi klusi sarunājās, un pēc tam Anrī grīļodamies devās prom. Kad viņš gāja man garām, es pirmo reizi sapratu, cik baisu nastu viņš nes uz saviem pleciem – gadiem ilgo, pret tēvu vērsto naidu, ko viņš nekad nevarēs vērst par labu.

Karalis uzsmaidīja Margaritai. – Ma fille. Mana meita.

Cenzdamās apvaldīt asaras, Margarita noskūpstīja tēva pieri, tad mirkli paturēja viņa roku un steigšus izgāja ārā. Šķita, ka viņu dzen neredzams vējš. Es paliku viena.

– Sēdieties man blakus, Ma petite, – Fransuā klusi lūdza. Es paklausīju un satvēru viņa vēso plaukstu. Viņš aizvēra acis. – Ak, c’est bon…

Pusnaktī karalis ieslīga nemaņā, un Parē kopā ar tuvākajiem galminiekiem stājās manā vietā. Es vēl kavējos priekškambarī; divos naktī vīriešu raudas pamodināja mani no nemierīgās snaudas.

Es izgāju visu pamestajā galerijā. No ēnas iznira tumšs stāvs; izspūruši vara krāsas mati ieskāva bēdās saviebto seju. Parādījās vēl divas bālas sievietes, ģērbušās melnā, pēdējās no karaļa jautrajām dāmām.

– Vai viņš… – d’Etāna jautāja, un es pamāju. Viņa piespieda plaukstas pie deniņiem un žēlabaini iekliedzās. Sievietes centās aizvest viņu prom, bet hercogiene pievērsās man, ledaini aukstiem pirkstiem satverdama manu roku. – Ir pienākusi jūsu kārta. Atcerieties visu, ko esat apguvusi, atcerieties, ka vīrieši cīnās atklāti, bet mūsu kaujas ir nemanāmas. Jūsu karš vēl tikai sāksies, bet jūs esat karaliene. Bez jums viņa ir niecība.

Es noraudzījos, kā hercogiene d’Etāna aiziet uz visiem laikiem. Viņas spožā dzīve bija beigusies; viņa valdīja galmā, piesavinājās karaļa mīlestību, un Fransuā sieva nevēlējās spert kāju viņam tuvumā. Hercogiene bija apbrīnota un nīsta, no viņas baidījās. Turpmāk viņa būs viena, atkarīga no tās sievietes žēlastības, kas ieņems viņas vietu. Un mani māca bailes par viņas turpmāko likteni. Es nezināju, ko Diāna viņai nodarīs.

Es atgriezos savās istabās, aizrāvu ciet aizkarus un apsēdos uz gultas, gaidīdama skumjas. Nekad vēl nevienu es nebiju mīlējusi tā, kā mīlēju Fransuā; es viņu mīlēju pārmērību un kļūdu, diženuma un vājību dēļ. Bet manu kvēlāko mīlestību viņš izpelnījās tāpēc, ka mīlēja mani.

Tomēr es neraudāju, pār maniem vaigiem nenoritēja ne asara. Tagad man bija mērķis, lai cik neskaidrs tas būtu. Es būšu karaliene. Gandrīz dzirdēju Fransuā smejamies, viņa gars bija dzīvs manā prātā un pilns līksmības par mūsu plāniem. Tobrīd es apjautu, ka viņš nekad nemirs; tā bija Fransuā pēdējā velte, un viņš bija parūpējies, lai tā man piederētu līdz pat mūža galam.

Manī viņš bija iedzīvinājis savu nemirstīgo mīlu pret Franciju.