Читать книгу Katrīnas Mediči grēksūdze - K. V. Gortners - Страница 4

Istabene pamodināja mani jau pirms saullēkta. Kad biju steidzīgi apēdusi piedāvāto sieru un maizi, viņa mani ieģērba vienkāršā tērpā, sasēja kastaņbrūnās cirtas ar lenti un aplika man ap pleciem apmetni ar kapuci. Pēc tam istabene izveda mani pagalmā, kur mūs jau gaidīja krustmāte Klarisa un milzīgais kalpotājs, kurš mēdza viņu pavadīt.

Mani sajūsmināja iespēja beidzot doties uz pilsētu, bet biju domājusi, ka sēdīsimies slēgtās nestuvēs. Krustmāte uzmeta galvā kapuci, satvēra manu roku un devās ārā pa vārtiem uz Via Larga. Kalpotājs mums sekoja.

– Kāpēc mēs ejam kājām? – es iejautājos, kaut gan spriedu, ka tā būs daudz interesantāk, nekā tikai lūkoties ārā gar nestuves aizkariem.

– Tāpēc, ka es nevēlos, lai kāds mūs pazīst, – krustmāte paskaidroja. – Mēs esam Mediči, un ļaudis sāks runāt. Negribu, lai visa Florence sačukstas par to, kā Klarisa Stroci vedusi savu brāļameitu pie pareģa. – Viņa satvēra manu roku ciešāk. – Vai saproti? Rudžjēri ir iecienīts savu prasmju dēļ, bet viņš tik un tā ir ticību mainījis ebrejs.

Es nedroši pamāju. Krustmāte bieži lika maestro pagatavot zāļu uzlējumus, un viņš pat palīdzēja izārstēt mani no drudža, tomēr tagad es aptvēru, ka nekad neesmu viņu redzējusi vaigā. Vai tas nozīmēja, ka ebreji nedrīkst mūs apciemot?

Mēs gājām pa Via Larga. Pirms trim gadiem biju ieradusies Florencē, un visā šajā laikā biju pametusi pili tieši četras reizes, vienmēr dodoties uz kādu ceremoniju lielajā duomo. Mani pavadīja milzīga svīta, kas sargāja mani un aizsedza skatu uz apkārtni, it kā tuvošanās iedzīvotājiem varētu apdraudēt manu veselību. Tagad, kad krustmāte ieveda mani pilsētā, es jutos kā atbrīvota no gūsta.

Saules stari iekrāsoja pilsētu safrāndzeltenā un sārtā tonī. Aiz pils pletās apdzīvotie kvartāli, un tajos gaisā vēl jautās trakulīgas nakts aromāti. Mēs laipojām pa šaurajām ieliņām, vairīdamies no mēslu lāmām. Man gribējās apstāties un apbrīnot milzīgās statujas namu nišās, aplūkot gravētos vara heroldus baptistērijā un duomo ķieģeļu fasādi, bet krustmāte dzina mani uz priekšu, turēdamās tālāk no rosīgā tirgus laukuma un izvēlēdamās nomaļākas ieliņas, kur vecas mājas kā pussapuvuši koki liecās cita pret citu un aizsedza gaismu.

Milzīgais kalpotājs slepus satvēra nazi, ko nēsāja pie jostas. Šeit bija daudz tumšāks, un visur oda pēc mēsliem. Es neatkāpos no krustmātes un pamanīju kalsnus bērneļus, kas skrēja pa sānielām, bet viņiem sekoja izkāmējuši suņi. Vairākas sažuvušas večas, ievīstījušās novalkātās šallēs, tupēja uz mājas lieveņa un vēroja mūs. Nedaudz pamaldījušās apkārt, mēs sasniedzām ļodzīgu, no koka būvētu namiņu, kas kuru katru mirkli varēja sabrukt. Krustmāte apstājās, un viņas kalpotājs pieklauvēja pie greizajām durvīm.

Tās atvēra izstīdzējis zēns. Viņam bija izspūruši mati un brūnas, miegainas acis. Mūs ieraudzījis, viņš zemu paklanījās. – Hercogiene, es esmu Karlo Rudžjēri. Mans tēvs jūs jau gaida.

Krustmāte iespieda man rokā nelielu auduma maisiņu. Es satrūkusies viņu uzlūkoju. – Ej, – Klarisa mudināja. – Tev vienai jārunā ar maestro. Samaksā, kad viņš būs beidzis. – Redzot, ka es vilcinos, krustmāte mani pagrūda. – Nekavējies.

Mums nav daudz laika.

Es nospriedu, ka šis Karlo ir maestro vecākais dēls, jo redzēju viņam aiz muguras vēl vienu, mazāku zēnu, kurš kautri uzlūkoja mani. Tiklīdz es bikli pasmaidīju, viņš pienāca man klāt un ar netīru roku sniedzās pēc maniem svārkiem.

– Šis ir mans brālis Kozimo, – Karlo sacīja. – Viņš ir četrus gadus vecs, un viņam garšo saldumi.

– Man arī, – es atzinos. – Bet šodien man nekā nav līdzi. – Šķita, ka mazajam Kozimo patīk mana balss, jo viņš turējās man pie rokas, kamēr Karlo veda mani tālāk ēnainajā namā. Visapkārt vējoja savāds, kodīgs aromāts. Pirms zēns uzkāpa pa čīkstošām kāpnēm, es ieraudzīju nodzeltējušu galvaskausu, kas nolikts uz appelējušu manuskriptu kaudzes. Smaka pieņēmās spēkā; es pazinu kamparu, dažādas zālītes un saldi rūgtu smārdu, kas man atgādināja rudeni un cūku bēres.

Karlo uzsauca: – Tēvs! Mediči sievietes atnākušas! – Viņš atvēra šauras durvis. – Jums jāiet iekšā vienai, – viņš paskaidroja un pievērsās jaunākajam brālim. – Laid dāmu vaļā, Kozimo!

Zēns uzmeta lūpu un paklausīja. Es iztaisnoju muguru un iegāju maestro kabinetā. Pirmais, ko pamanīju, bija gaisma. Tā plūda istabā caur atvērtu žalūziju, kas ierīkota augstu griestos, bet spoži apspīdētā telpa bija tikai nedaudz lielāka par manu guļamistabu pilī. Gar sienām rindojās plaukti, uz kuriem saliktas grāmatas un stikla trauki ar šķidrumu, kurā kaut kas peldēja. Vienā stūrī ap galdu ar misiņa virsmu bija salikti spilveni. Skatienu uzreiz piesaistīja milzīga marmora plāksne uz koka galda. Es satrūkos, ieraudzījusi ar palagu apklātu līķi uz tā.

Zem auduma rēgojās kailas kājas. Es sastingu. Balss, kas šķietami nāca no nekurienes, paziņoja: – Lūk, kur jūs esat, bērns! – Pēc brīža parādījās pats maestro, kura kalsnos vaibstus ietvēra sudrabota bārda. Viņam mugurā bija melns uzsvārcis un notraipīts priekšauts. Viņš pamāja ar roku. – Vai vēlaties paskatīties?

Es piegāju pie plāksnes. Biju spiesta nostāties uz pirkstgaliem, lai kaut ko redzētu pāri malai. Līķis bija sieviete ar noskūtu galvu, un viņas rumpis bija uzšķērsts no kakla līdz iegurnim. Asiņu nebija, un es nesajutu arī nekādu sliktu smaku, tikai smaržīgās zālītes. Biju domājusi, ka mani pārņems riebums vai bailes, bet patiesībā es aizgrābta vēroju zilās plaušas, sažuvušo sirdi un lauztās ribas.

– Ko jūs darāt? – es nočukstēju, it kā bītos, ka mirusī var mani sadzirdēt. Maestro nopūtās. – Meklēju viņas dvēseli.

– Vai dvēseli iespējams redzēt? – Es saraucu pieri.

Rudžjēri pasmaidīja, un viņa sejā ievilkās neskaitāmas krunkas. – Vai vienmēr nepieciešams kaut ko redzēt, lai tam noticētu? – Satvēris manu roku, viņš pieveda mani pie stūrī saliktajiem spilveniem. – Apsēdieties un stāstiet, kāpēc esat atnākusi.

Vēl joprojām nejutos pārliecināta, ko vajadzētu šim cilvēkam atklāt, bet viņš mani uzlūkoja tik labvēlīgi, ka es nolēmu teikt patiesību. – Vakar es… kaut ko ieraudzīju. Tas mani nobiedēja.

– Vai sapnis?

– Nē, es biju nomodā. – Brīdi klusējusi, es piebildu: – Bet jutos kā sapnī.

– Ko jūs redzējāt?

Balsij drebot, es atstāstīju piedzīvoto un atkal sajutu baismo bezpalīdzību. Kad biju beigusi, maestro sakrustoja rokas. – Vai uz gultas bija kāds, kuru pazināt? – Es papurināju galvu, un viņš pasmaidīja. – Saprotu. Lūk, kāpēc jūs nobijāties. Jūs domājāt, ka ieraudzīsiet kādu mīlētu cilvēku, bet tā vietā bija svešinieks. Jauns vīrietis, vai ne? Vardarbības sakropļots?

Man pār muguru pārskrēja šermuļi. – Kā jūs to zināt?

– Es to saskatu. Tikai nebīstieties, bērns! Nav iemesla baidīties, ja vien saprotat, ka nav daudz tādu, kas spētu pieņemt jūsu spējas. – Rudžjēri pievirzījās man tuvāk. – To, ko jūs piedzīvojāt, sauc par nojausmu. Varbūt tas ir ieskats nākotnē, bet varētu arī būt atbalss no pagātnes. Senie cilvēki to uzskatīja par dievu dāvanu un pielūdza tos, kuri saņēma šo velti. Bet šajos tumsonīgajos laikos daudziem tā šķiet raganas pazīme.

To dzirdot, es satrūkos. – Krustmāte sacīja, ka tas esot paredzējums. Vai tāpēc viņa atveda mani šurp? Vai pār mani gulstas ļaunuma lāsts?

Rudžjēri iesmējās. – Esmu redzējis daudz dažādu noslēpumu, bet pagaidām nav izdevies gūt pierādījumus lāstu esamībai. – Viņš ar mezglainu pirkstu viegli uzsita man pa zodu. – Vai uzskatāt sevi par ļaunu?

– Nē. Es katru dienu piedalos dievkalpojumā un bijāju svētos. Bet dažreiz mani pārņem nelāgas domas.

– Tāpat kā mūs visus. Varu apliecināt, ka nekādu lāstu nav. Kad vēl bijāt pavisam maza, es uzzīmēju jūsu horoskopu un neredzēju tajā neko ļaunu.

Viņš uzzīmējis manu horoskopu? Krustmāte to nepieminēja.

– Kāpēc man parādījās šis… paredzējums? – es jautāju.

– Tikai Dievam zināma atbilde, bet es brīdinu, ka tas droši vien nebūs pēdējais. Dažiem šie paredzējumi rādās bieži. Citiem tikai briesmu brīžos. Un šī spēja jums ir iedzimta. Runā, ka arī jūsu vecvectēvs Lieliskais reizēm pareģojis nākotni.

Man tas itin nemaz nepatika. – Kas notiks, ja es šo dāvanu negribēšu? – es painteresējos. – Vai tā pazudīs?

Rudžjēri sarauca uzacis. – Gaišredzības spēju nevar apspiest. Jums nav ne jausmas, cik daudzi būtu gatavi pārdot dvēseli, lai iegūtu kaut ko tādu, no kā jūs gribat atteikties.

– Vai jums arī tā piemīt? – es jautāju. Mani sajūsmināja doma, ka man pieder tik kārota velte.

Viņš nopūtās un pārlaida skatienu istabai. – Vai tādā gadījumā man būtu nepieciešams viss šis? Nē, hercogiene. Es protu tikai zīmēt zvaigžņu kartes un tajās saskatīt cilvēku likteņus. Bet debesis ne vienmēr runā atklāti. Quod de futuris non est determinata omnino veritas. Nekas nav pilnīgi nemaldīgs, ja runa ir par nākotni.

Ilgi gremdējusies pārdomās, es ieminējos: – Varat izmantot manu dāvanu, ja vēlaties.

Viņš iesmējās un papliķēja man pa roku. – Pat tad, ja jūs spētu man to atdot, bērns, es nevarētu pienācīgi apgūt šīs veltes izmantošanu tajā neilgajā laikā, kas man vēl atlicis. – Brīdi klusējis, viņš piebilda: – Toties jūs to varat. – Pieklusinājis balsi, Rudžjēri turpināja: – Esmu dzīvojis ilgu mūžu un daudz cietis. Jūsu horoskopā rakstīts, ka dzīvosiet vēl ilgāk. Tātad arī jūs cietīsiet. Bet jums nekad nenāksies pārdzīvot to, kas bija lemts man. Jums nevajadzēs daudzus gadus pavadīt, meklējot kaut ko nesasniedzamu. Jūs īstenosiet savu likteni. Varbūt tas nebūs tāds, kādu vēlaties, Katrīna Mediči, bet jūs to īstenosiet. – Viņš noglāstīja manu seju, un es apskāvu viņa kalsno augumu. Brīdi šķita, ka viņš ir tikpat sīciņš kā es. – Jūs mani pagodināt ar savu mīlestību, hercogiene. Un es savukārt vēlos jums pasniegt šo. – Rudžjēri atlieca manus pirkstus un ielika tajos nelielu flakonu; no aizbāžņa nokarājās smalka sudraba ķēdīte. Pudele bija pilna ar dzintarkrāsas šķidrumu un glīti iegūla man plaukstā. – Šī ir ļoti iedarbīga dzira. Izmantojiet to tikai tad, ja citas iespējas nav. Nepareizajā brīdī un veidā lietots, šis šķidrums var būt nāvējošs jums… un citiem.

– Kas tas ir? – Man nešķita iespējams, ka tik mazā priekšmetā slēpjas milzu vara.

– Daži to nosauktu par atbrīvošanu, citi par indi.

Es satrūkos. – Kāpēc man vajadzētu indi?

– Cerēsim, ka šāds mirklis nekad nepienāks. Lai nu kā, es jums to dāvinu. – Viņš brīdi klusēja, piešķiebis galvu. – Paslēpiet flakonu un nevienam to nerādiet. Jūsu krustmāte pamazām zaudē pacietību. Ejiet!

Man bija mācīts, ka no dāvanas atteikties nav pieklājīgi, tāpēc es apliku flakona ķēdīti ap kaklu un paslēpu pudelīti zem krekla. – Ceru, ka varēsim drīz jūs apciemot vēlreiz, maestro, – es noteicu un, atcerējusies krustmātes doto maisiņu, izņēmu to no apmetņa kabatas. – Lūk, tas ir jums.

Viņš paņēma naudu, it kā tai nebūtu nekādas vērtības. – Lai Dievs jūs svētī, hercogiene. – Kad es jau virzījos uz durvju pusi, Rudžjēri ieminējās: – Ir vēl kaut kas. – Es apstājos un pametu skatienu pār plecu. Vecais vīrs atradās ēnā. – Pasakiet Stroci kundzei, lai gatavojas aizvest jūs drošībā, – viņš noteica. – Pasakiet, ka Roma kritīs.

Es satraukta pamāju un izgāju ārā, kur mani gaidīja Karlo. Vēl pēdējo reizi palūkojusies atpakaļ, es ieraudzīju, ka gaisma pārvietojusies. Maestro sēdēja tumsā, bet man radās nojausma, ka viņš smaida.

Karlo izveda mani ārā, un es viņam pateicos, gribēdama atvadīties. Kozimo piepeši izplūda asarās. – Nepametiet mūs!

Zēns metās man klāt, un vecākais brālis bija spiests viņu aizturēt.

Es uzsmaidīju Kozimo. – Man jāiet mājās. Bet apsolu drīz atgriezties.

– Tas nenotiks, – viņš iebilda, asarām ritot pār netīrajiem vaigiem. – Visi būs miruši.

– Miruši? – Es uzlūkoju Karlo. – Ko tas nozīmē?

Karlo pacēla acis pret griestiem. – Viņš vienmēr runā visādas muļķības. Izbeidz, Kozimo, tu biedē hercogieni.

Zēns izmisis uzlūkoja mani, un es pieliecos, lai noskūpstītu viņu uz vaiga, bet sajutu sevī savādu tukšumu. – Drīz mēs tiksimies, – es apsolīju un ar pūlēm pasmaidīju. – Esi rātns un klausi savam brālim.

Krustmāte mani gaidīja turpat, kur biju viņu pametusi. Arī kalpotājs, kurš sargāja namu, pienāca pie mums, un krustmāte painteresējās: – Vai viņš atbildēja uz taviem jautājumiem?

– Laikam gan, – es noteicu, atcerējusies maestro brīdinājumu par to, ka ne visi ir gatavi pieņemt manas spējas. – Viņš sacīja, ka es pārāk daudz mācos un zaudēju samaņu.

Man nebija ne jausmas, no kurienes nāk šie vārdi, bet tie acīmredzami bija īstie, jo krustmāte atplauka, nepārprotami atvieglota. – Lieliski! – viņa iesaucās un satvēra manu roku, bet piepeši apstājās. – Vai neko citu viņš tev neteica?

Es atkārtoju Rudžjēri pēdējos, mulsinošos vārdus. – Vai jūs zināt, ko tas nozīmē?

Klarisa paraustīja plecus. – Dažreiz man šķiet, ka viņš pats nesaprot, ko runā. – Un mēs devāmies atpakaļ uz pili.

Kamēr gājām, es nemanāmi pacēlu otru roku pie ņiebura, kur slēpās flakons.