Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 10

Miča rokas bija siltas un maigas. Viņš spēcīgi satvēra Džesijas plaukstas un smaidot ielūkojās viņai acīs, un tikai tad Džesija ievēroja, ka Mičs ir ievērojami pārsniedzis viņu augumā. Jaunekļa plaukstu pieskāriens uzdzina Džesijai tirpas. Viņa piesarka un, plati smaidot, kopā ar Miču izskrēja cauri tunelim. Apkaunojošs kļuva vienīgi mirklis, kad viņiem bija jāšķiras, jo prieka pārņemtā Džesija aizmirsa atlaist jaunekļa plaukstu.

Atlikusī dejas daļa aizritēja kā pa miglu. Džesija smaidīja, aplaudēja un devās cauri tunelim, kad pienāca viņas kārta, tomēr visa viņas uzmanība bija pievērsta Mičam. Pirmo mīlestības jūtu pārņemta, meitene pilnībā zaudēja galvu. Diena, kas iesākās ar briesmīgu rītu, turpinājās ar brīnišķīgu vakaru, un viņa vēlējās, kaut tas nekad nebeigtos.

Džesija bija pārliecināta, ka uzreiz pēc rīla beigām Mičs viņu pametīs, tomēr viņš pasniedza elkoni un pieveda meiteni pie krēsla blakus iestiklotajām durvīm. Mūziķi uzsāka jaunu dziesmu, un viesu pāri metās dejā. Džesija uz viņiem skatījās un nespēja apvaldīt smaidu, jo Mičs, lai gan klusēja, tomēr palika kopā ar viņu. Džesija neko neteica, tomēr jutās ļoti laimīga un klusībā cerēja, ka Mičs jūtas līdzīgi.

Viņa slepšus uzmeta viņam skatienu, prātā meklējot kādu aizraujošu sarunu tēmu. Diemžēl viņa neko neizdomāja, tomēr Mičs meitenei uzsmaidīja.

– Vai vēlies punšu? – viņš, piecēlies kājās, vaicāja. Džesija apveltīja viņu ar priekpilnu skatienu un platu smaidu. Patiesībā viņa nevēlējās laist Miču projām, tomēr gājienam pēc punša bija jābeidzas ar puiša atgriešanos. Viņa prombūtne Džesijai deva izdevību izdomāt kādu sarunu tematu. Tas bija jāizdara ātri, jo citādi viņš varētu noturēt Džesiju par pilnīgu vientiesi.

– Paldies, tas būtu jauki, – Džesija izmocīja, lauzot pirkstus klēpī. Mičs meitenei uzsmaidīja, palocīja galvu un aizgāja. Redzot viņu virzāmies cauri pilnajai deju zālei uzkodu galda virzienā, Džesija jutās atvieglota, kaut gan tagad viņai bija atlikušas tikai dažas minūtes.

Prātojot, par ko mēdz runāt vīrieši, Džesija atsauca atmiņā sarunu, ko izdzirdēja, pirms Flora pasauca Miču. Viņa nosprieda, ka jārunā par medībām vai kokvilnas cenām.

– Nespēju noticēt, ka tu ļāvi bērnam ierasties tādā paskatā. Viņa izskatās drausmīgi!

– Sintij, man nebija citas izvēles. Viņai ir jau astoņpadsmit… Jā, patiesi! Drēbju skapis ir pilns ar brīnišķīgām kleitām, ko viņa atsakās valkāt. Es nevaru viņu piespiest. Džesija ir divreiz lielāka par mani un, kaut gan man netīk tā runāt par savu audžumeitu, tik nešpetna, ka es no viņas baidos! Es jau gana nopūlējos, lai pierunātu viņu ierasties viesībās.

– Ja tava audžumeita turpinās tā ģērbties, tu viņu nemūžam neizprecināsi! Ja Džesijas māte to redzētu, viņa apgrieztos kapā otrādi!

Runātājas bija Sīlija un Latovas kundze, Sūzanas māte. Viņas kopā pastaigājās gar deju zāli un nebija ievērojušas kaktā sēdošo Džesiju. Arī viņa pati tikai tagad saprata, ka ir nosēdusies stūrī, kur viņu skatienam daļēji aizsedza mūziķu skatuve un daļēji – garais aizkars. Latovas kundzei un Sīlijai pietiktu pagriezt galvu, un viņas Džesiju uzreiz ieraudzītu.

Sīlijas meli Džesijai rūpēja mazāk nekā Latovas kundzes izteikumi par viņas kleitu. Audžumāte meiteni apmeloja jau gadiem ilgi, un Džesija jau sen bija atmetusi cerības to mainīt. Pretošanās Sīlijas tenkām bija kā cīņa ar vējdzirnavām. Vispirms no Džesijas novērsās kaimiņi. Uzzinājusi, ka tam par iemeslu ir audžumātes izplatītās baumas, viņa pārdzīvoja, ka visi tām ir noticējuši, tomēr ar laiku Džesijai tas kļuva vienaldzīgs. Viņai bija nepieciešama vienīgi dzīvnieku un kalpotāju sabiedrība.

Latovas kundzes izteikumi par Džesijas “drausmīgo” kleitu sāpināja. Viņa aplūkoja izbalojušā, izrotātā muslīna kleitu, kas bija nedaudz par ciešu, un bezgaumīgos kakla izgriezuma volānus, un aptvēra, ka Latovas kundzei ir taisnība.

Iespējams, ka Mičs tā neuzskatīja. Lai gan visdrīzāk viņš ar Džesiju dejoja pieklājības pēc. Viņa aizliedza sev par to domāt.

Skanot Sīlijas un Latovas kundzes čalām, Džesija klusi piecēlās, cenšoties nekustināt krēslu un nepievērst sev uzmanību. Vakars noritēja brīnišķīgi, Džesija jutās kā sapnī, un viņa negribēja ļaut audžumātei to izbojāt. Drīzumā bija jāatgriežas Mičam, un Džesija negribēja, lai viņš izdzird Sīlijas tenkas. Redzot audžumeitu kopā ar pielūdzēju, viņa varēja piebiedroties un, kā parasti, izbojāt Džesijas laimi.

Paspērusi trīs piesardzīgus soļus sānis, Džesija pa iestiklotajām durvīm izslīdēja pagalma vēsajā gaisā. Aizkars noplīvoja un paslēpa meiteni no pārējo viesu skatieniem. Paslēpusies aiz mājas ķieģeļu sienas, Džesija palūkojās aiz aizkariem un pūlējās ieraudzīt Miču. Viņa nolēma atgriezties telpā brīdī, kad atnāks puisis. Džesija pūlējās aizmirst Latovas kundzes teikto un cerēja, ka Mičs ir laipnāks par pārējiem viesiem un varbūt pat nav ievērojis Džesijas apģērbu.

Kad Sīlija un Latovas kundze aizvirzījās tālāk, Mičs atgriezās ar punša krūzi rokā. Džesija nopriecājās par sagadīšanos un grasījās atgriezties telpā. Tad viņa blakus Mičam ieraudzīja Dženīnu Skotu.

– Es taču teicu, ka tā būs. Viņa ir aizgājusi. Jūsu kopīgā deja viņai droši vien sagādāja tikpat lielas mocības kā tev. Varu derēt, ka viņa ar lielāko prieku izmantoja izdevību laisties lapās.

– Nedomāju, ka Džesija tā vienkārši aizies. Viņa noteikti ir tepat. – Mičs pārlūkoja telpu, it kā Džesija būtu paslēpusies zem kāda krēsla. Dženīna ieķiķinājās.

– Tā milzu govs nevarētu paslēpties zem krēsla.

– Dženīna, tā runāt ir nepieklājīgi, – Mičs aizrādīja. Viņa savieba seju vainīgā grimasē.

– Protams, tev taisnība, un es atvainojos. Tomēr tev jāatzīst, ka tas bija apkaunojošs skats! Es sēdēju malā un atteicu visiem puišiem, jo biju apsolījusi dejot ar tevi, bet tu uzlūdzi Džesiju! Es visu rīla laiku nosēdēju malā, kaut gan tā ir mana iecienītākā deja.

– Es zinu, – Mičs ar nožēlu atbildēja. – Es jau teicu, ka tā nebija mana vaina. Floras jaunkundze man pavēlēja uzlūgt Džesiju, un man nebija izvēles.

– Tu esi īsts džentlmenis, un tāpēc tu man tik ļoti patīc, – Dženīna piebilda un uzmeta Mičam koķetu skatienu. Pie ārsienas pieplakusī Džesija cieši sažņaudza dūres mīlas mokās. Intuīcija teica priekšā, ka meitenei tūlīt pat jādodas projām, lai nebūtu jādzird turpmākais, tomēr viņa nespēja pakustēties.

– Dženīna, tu esi koķete, – Mičs pārmeta tonī, kas nebūt neizklausījās pārmetošs.

– Taisnība, un tev tas ļoti patīk.

– Nespēju iedomāties, kur viņa varēja nozust. – Mičs vieglā aizkaitinājumā lūkojās apkārt, it kā cerētu, ka Džesija uzradīsies no zila gaisa.

– Varbūt viņai bija neatliekamas darīšanas vai viņu uzlūdza kāds cits džentlmenis, – Dženīna nepacietīgi piemetināja. Mičs viņai atbildēja ar neticības pilnu skatienu, un abi iesmējās.

– Nu labi, tas ir maz ticams. Jebkurā gadījumā Džesija ir nozudusi, un tas nozīmē, ka tu esi brīvs, mans mīļais Galahad. Mūziķi spēlē “tītarriksi”, kas ir mana nākamā iecienītākā deja.

Mičs vēlreiz iesmējās un nolika krūzi ar punšu uz krēsla. Ar elegantu žestu viņš piedāvāja Dženīnai savu elkoni.

– Vai drīkstu lūgt jūs uz deju, jaunkundz?

– Drīkstat, – Dženīna pasmaidīja, pakniksēja un ieķērās Miča elkonī, un viņš neatskatoties veda savu iecerēto uz deju zāli.

Džesija nekustīgi stāvēja tumsā un klusībā pateicās tai par iespēju noslēpties no apkārtējo skatieniem. Piepeši kleitas augšdaļa kļuva par ciešu, un meitenei šķita, ka krūškurvi saspiež dzelzs stīpas. Džesijai bija grūti ievilkt elpu. Pasaule sāka griezties, un viņa atspieda pieri pret vēso ķieģeļu sienu. Džesijas sirds dauzījās un sāpēja. Apsveicamā vienaldzībā viņa nosprieda, ka tādas sajūtas rada salūzusi sirds.

Piepeši kāds no aizmugures satvēra Džesijas augšdelmus. Ausī atskanēja balss, ko viņa pazina uzreiz.

– Ja tu grasies paģībt, nedari to šeit.