Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 8

Bija pēcpusdiena, un Džesija noskumusi stāvēja spoguļa priekšā savas istabas stūrī. Tjūdija iesprauda pēdējās sprādzes meitenes ļodzīgajā matu sakārtojumā. Sisija rūpīgi apšuva Džesijas kleitas malu ar volāniem, lai pagarinātu svārku daļu līdz potītēm. Logos, no kuriem pavērās skats uz sānu pagalmu, ieslīpi krita saules stari un sildīja Džesiju un viņas palīdzes. Ieraudzījusi savu saules staru apspīdēto spoguļattēlu, Džesija saviebās.

Gaismā viņas auguma trūkumi bija kā uz delnas. Atturīgo baltā muslīna kleitu Džesijai pirms trim gadiem uzdāvināja Sīlija, uzskatot to par piemērotu jaunai meitenei, un kopš tā laika kleita bija nodzeltējusi. Sārto, sīko zariņu raksts, kas rotāja kleitu, bija pabalējis. Sārtie volāni, ko Sisija piešuva kleitai cerībā to atsvaidzināt un padarīt garāku, neveiksmīgi izcēlās uz pārējā apģērba fona. Tikpat uzkrītoša bija arī sārtā atlasa josta, ko Sīlijas kalpone Minna bija atradusi saimnieces veco apģērbu kaudzē. Volāni bija atdalīti no tās pašas kleitas, kuras aksesuārs savulaik bija josta, un abu apģērba gabalu krāsa attāli līdzinājās sārtā raksta krāsai.

Kleitas augšdaļa, par spīti Tjūdijas pūlēm, joprojām bija pārāk cieša. Šī bija viena no nedaudzajām reizēm Džesijas mūžā, kad viņa bija spiesta aplikt korseti, lai varētu uzvilkt kleitu. Korsete veiksmīgi saspieda meitenes vidukli, tomēr viņas ķermeņa augšdaļa draudēja izlauzties no apģērba skavām. Kleitas kakla izgriezums nespēja noslēpt Džesijas krūtis, un šis apģērbs tagad izskatījās pilnīgi nepiemērots viņas vecuma meitenei, jo apkārtējo skatieniem atklāja pārāk daudz.

Sapīkusī Tjūdija gribēja kleitu izmest un neizdarīja to vienīgi tāpēc, ka Džesijai nebija nevienas citas kleitas labā stāvoklī. Tika apsvērta iespēja aizņemties kleitu no Sīlijas lielās garderobes, bet diemžēl Džesijai nederēja neviena no audžumātes trauslajam augumam paredzētajām kleitām. Sisijai, kura četrpadsmit gadu vecumā bija prasmīgāka šuvēja nekā viņas māte un Tjūdija, radās ideja noņemt auduma gabalu no sārtās kleitas un no tā uzšūt volānu kakla izgriezumam. Šāds rotājums solīja kleitai piešķirt pieklājīgu un pat elegantu izskatu.

– Stāviet mierā, Džesijas jaunkundz! – savas nozīmīgās lomas iedvesmota, Sisija stingrā balsī apsauca Džesiju un piecēlās kājās, lai piestiprinātu kakla izgriezumam volānu. Sisijas mati bija sapīti bērnišķīgās bizītēs, viņa bija kalsna un vairākas collas īsāka par Džesiju, tāpēc šuva volānu, pastiepusies pirkstgalos. Džesija sapīkusi pacieta visu, ko kalpones ar viņu darīja, un cerēja, ka sārtais volāns viņu piepeši padarīs pievilcīgu.

Diemžēl tā nenotika. Kad Sisija atkāpās un ļāva Džesijai aplūkot savu meistardarbu spogulī, viņas sirds sažņaudzās.

– Es izskatos briesmīgi, – viņa noskaldīja.

– Jēriņ, tā nebūt nav! – Tjūdija protestēja, aplūkojot Džesijas atspulgu.

– Jūs izskatāties labi, Džesijas jaunkundz, – Sisija drosmīgi piebilda, tomēr viņu tas nepārliecināja.

– Es izskatos kā kleitā ietērpta Holšteinas šķirnes govs.

– Džesijas jaunkundze! – Tjūdija viņu apsauca. Sisija iesmējās, un arī Tjūdijas balsī skanēja uzjautrinājums. Džesija ar nožēlu saprata, ka runā patiesību.

– Tā ir. Mani mati ir pārāk sarkani, mana seja ir pārāk apaļa, un viss pārējais ir gluži vienkārši resns.

– Pārstājiet tā domāt! – Tjūdijas un Džesijas skatieni spoguļattēlā sastapās. Tjūdija necieta savam jēriņam, kā viņa dēvēja Džesiju bērnībā, veltītus apvainojumus, pat ja tos izteica meitene pati. – Jūsu mati ir skaistā tumša sarkankoka krāsā, nevis sarkani. Jums ir cirtas, par kurām Sīlijas jaunkundze jūs noteikti apskauž! Minna apgalvo, ka viņa katru nakti iet gulēt ar papīra ruļļiem matos. Jums ir ļoti piemīlīga seja, lielas, brūnas acis, mazs, glīts deguntiņš un apaļi, mīksti vaigi, kā jau pieklājas jaunai meitenei. Jums ir ļoti laba āda.

– Esmu resna kā cūka, – Džesija drūmi novilka, un viņas pleci saļima. Matu mezgls, ko Tjūdija bija kārtojusi divdesmit minūtes, salīgojās, un kļuva skaidrs, ka drīz vien tas izjuks pavisam. Visas frizūras uz Džesijas galvas agri vai vēlu izjuka, tāpēc viņa nepūlējās matus kārtot. Bija skaidrs, ka vakara gaitā no mezgla atdalīsies šķipsnas, kas nepatīkami kairinās seju, un pats mezgls noslīdēs tiktāl, ka izskatīsies nožēlojami. Tā notika ikreiz, kad Džesija mēģināja uzposties.

– Jēriņ, tu esi veselīga, nevis resna. Sīlijas jaunkundze ir sīciņa, un jūs salīdzināt sevi ar viņu.

– Ak, Tjūdij… – Džesija zināja, ka ar šo sievieti strīdēties ir bezjēdzīgi. Tjūdijas mīlošās acis nespēja saskatīt viņas izskata trūkumus. Spoguļattēls rādīja rūgto patiesību. Viņas piecas ar pusi pēdas garais augums bija neraksturīgs sievietei, tomēr tas nebija ļaunākais. Džesija bija, maigi izsakoties, apaļīga, un rupji izsakoties – resna. Īsās, kuplās kleitas piedurknes iespiedās augšdelmu miesā, krūtis izspīlēja kleitas augšdaļu, arī viduklis bija neglīti apspīlēts. Arī Džesijas gurni izskatītos tikpat neglīti, ja kleitas svārku daļas kuplums to nenoslēptu.

– Pagaidiet! Varbūt ar šiem būs līdzēts. – Sisija pasniedzās augšup un iestiprināja meitenes ausu ļipiņās nokarenus pērļu auskarus, kas reiz piederējuši Džesijas mātei. Tjūdija meitenei ap kaklu aplika pieskaņotu rotu.

Viņas atkāpās, un Džesija sevi aplūkoja vēlreiz. Auskari un kaklarota noteikti bija uzlabojuši viņas izskatu. Tie piesaistīja uzmanību brūnajām acīm ar garajām skropstām, ko Džesija uzskatīja par savas ārienes lielāko vērtību, un novērsa uzmanību no auguma, kas viņai patika vismazāk. Diemžēl uz viņas gaišās pieres fona biezās, ļoti tumšās uzacis līdzinājās melniem spārniem, un kleitas rotājumu sārtā krāsa atbaidoši papildināja matu sarkano toni. Ja tā visa nebūtu, viņa izskatītos gandrīz… glīta.

– Tjūdij, es tevi saucu jau veselu mūžību! Vai man savā mājā jāmeklē kalpones?

Atskanot Sīlijas balsij, visas trīs sievietes vainīgi salēcās un pagriezās pret durvīm. Viņa stāvēja durvīs un izskatījās brīnišķīgi – gaišie mati sakārtoti glītā frizūrā, mugurā kleita no mīksta, sārta zīda, un tās svārku daļa atbilstoši modei aizmugurē bija sasprausta uz augšu, izceļot Sīlijas trauslo augumu. Vienā mežģīņu cimdā tērptajā rokā viņa turēja un līgani vicināja apgleznotu vēdekli.

– Žēlīgā debess, – viņa izdvesa, paskatījusies uz Džesiju, un uzjautrināti iepleta acis. Ar to pietika, lai meitene sajustos divas collas gara un atbaidoša kā vēršvarde.

– Te nekas nav glābjams, – Sīlija ierunājās pēc klusuma pauzes. – Labi, ka esi gatava. Stjuarts ir ieradies mums pakaļ un jau gaida. Tjūdij, rīt tev jāizliek manai istabai paredzētā gultasveļa saulē, lai tā izbalotu. Gultasveļa ir briesmīgi nodzeltējusi, gluži kā Džesijas kleita.

– Labi, kundze, – Tjūdija atbildēja ar saspringtu izteiksmi sejā, bet Sīlija aizgriezās un to neievēroja.

– Sisij, ja tev nav jāpalīdz Rozai virtuvē, tu vari sākt izšūt galda drāniņas. Tu zini, ka man slinki kalpotāji nepatīk.

– Jā, kundze, – Sisija atbildēja tikpat neizteiksmīgā balsī kā Tjūdija.

– Nāc nu, Džesij. Neaizmirsti mūsu sarunu.

Sīlija bija veikusi pusceļu lejup pa kāpnēm, kad Džesija piepeši izdzirdēja viņas balsi, kas nu plūda kā cukura sīrups. Viņa nosprieda, ka vestibilā atrodas Stjuarts Edvardss, un viņai izrādījās taisnība.