Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 4

– Kā tev liekas, kas viņai prātā? – To sakot, Džesija drīzāk skaļi domāja, nevis uzdeva jautājumu, bet Tjūdija atbildēja tik un tā.

– Jēriņ, es jau sen vairs necenšos saprast Sīlijas jaunkundzi. Neblenz, tas ir nepieklājīgi.

Tjūdijas aizrādījums bija nevietā, jo viņa pati neatrāva skatienu no atbraucējiem, tomēr Džesija uz to nenorādīja. Viņai bija taisnība, un skatīties uz audžumāti nebija prāta darbs. Kad rati un zirgi bija aizvesti, Džesija ar pēdu atgrūdās pret balsināto grīdu, iekustinot savu šūpuļkrēslu, un iekodās ķiršu groziņā. Tjūdija nodūra skatienu klēpī un ķērās pie pupiņām.

Svešinieks pagriezās, lai palīdzētu Sīlijai pieveikt platās kāpnes, kas veda uz galeriju un ģimenes viesistabām. Džesija paskatījās uz viņa seju un atkal pārstāja ēst. Ķiršu groziņš, novārtā atstāts un aizmirsts, joprojām bija viņai rokā; meiteni pārņēma aizvien lielāks nemiers.

Pat kritiskajam nepieredzējušās Džesijas skatienam nepalika apslēpts tas, ka vīrietis ir pievilcīgs. Kad viņi abi ar Sīliju kāpa augšup pa kāpnēm, vīrietis smaidot uz viņu lūkojās, Sīlija bija ieķērusies viņam elkonī, un svešinieka garie pirksti apkļāva Sīlijas mazos, trauslos pirkstus, ko viņa atbalstīja uz vīrieša žaketes piedurknes. Tumsnējā sejā mirdzēja balti zobi, sejas vaibsti bija simetriski un pievilcīgi. Kad vīrietis smejoties pameta atpakaļ galvu, Džesija zem viņa biezajām, tumšajām uzacīm ieraudzīja spilgti zilas acis – tik zilas kā rāmās debesis virs Jazū ielejas.

Daži vietējie plantatori un viņu dēli bija pievilcīgi, un Džesija klusībā domāja, ka Mičels Tods, kura ģimenei piederēja blakus esošā plantācija”Upes ainava”, bija izskatīgākais no visiem. Tomēr Mičels un visi pārējie nobālēja Sīlijas neatvairāmā pavadoņa priekšā, turklāt viņam piemita arī piedzīvojumu un briesmu aura un trakulīgs šarms, ar kādu nevarēja lepoties neviens Džesijas kaimiņš.

Viņa nosprieda, ka šis cilvēks nav vietējais. Uzkāpuši otrajā stāvā, svešinieks un Sīlija beidzot ieraudzīja Džesiju un Tjūdiju. Džesija piesardzīgi nolika ķiršu groziņu klēpī, cerot, ka tas nesasmērēs drēbes, un iekrampējās krēsla roku balstos.

– Džesij, tu izskaties šausmīgi! Nu, neko darīt. Stjuart, dārgumiņ, šī ir mana no ceļa noklīdusī audžumeita, – Sīlija pavērsa acis pret debesīm, tādējādi it kā uzsvērdama kaut ko jau iepriekš sacītu par meiteni. Vīrietis uzsmaidīja Džesijai. Tas bija atbruņojošs un neizturami pievilcīgs smaids. Džesija neapzināti ieķērās roku balstos vēl stiprāk, pūloties pretoties vīrieša valdzinājumam. Arī svešinieks izskatījās saspringts, un Džesija juta, ka parādās ierastā saīgusī sejas izteiksme, par ko Tjūdija viņu allaž bāra. Kad Sīlija tik bezgaumīgi pievērsa sava pavadoņa uzmanību audžumeitas trūkumiem, īgnumu bija neiespējami noslēpt.

Sīlija ignorēja Tjūdiju – viņa uzrunāja kalpotājus tikai brīžos, kad tos bāra vai izkliedza pavēles –, uzsmaidīja Džesijai, kas nebija viņai raksturīgi, un sāka vilkt vīrieti tuvāk audžumeitai. Izbiedētais kolibri pacēlās spārnos, un tā spārnu švīkstoņa pievienojās aizbraucošo ratu radītajai rīboņai. Sīlijai kustoties, viņas modernās pēcpusdienas kleitas zīda svārku daļa čaukstēja.

Audžumātes apģērbs, kā jau vienmēr, bija nevainojams – no mazās, glītās cepurītes līdz pat smalkajām atlasa kurpītēm, kuru purngali vīdēja zem kleitas malas. Viņas kleita bija gaiši zila – šis tonis līdzinājās debesu un svešā vīrieša acu krāsai –, un, tajā tērpusies, viņa izskatījās skaista, slaida un jaunāka par saviem gadiem. Džesija indīgi nodomāja, ka audžumātes pavadonis visdrīzāk nenojauš, ka iepriekšējā gada ziemā Sīlijai apritēja trīsdesmit gadu. Viņa apstājās Džesijas priekšā un turpināja dūdot nedabiski saldā balsī, kādā parasti runāja vīriešu klātbūtnē, kamēr Džesija pavērsa pret smaidošo svešinieku savu akmenscieto seju.

– Džesij, šis ir Stjuarts Edvardss. Dārgā, tu patiesi izskaties kā caur krūmiem izvilkta! Vai tu ēd kaut ko saldu? Tu zini, ka nedrīksti ēst saldumus, ja nevēlies mūžam saglabāt bērna apaļumu! Tev jāpapūlas sava izskata labā. Es zinu, ka tu nekad nebūsi skaistule, tomēr ar rūpīgu darbu tu varētu izskatīties puslīdz pieņemami. Stjuart, piedod viņai! Parasti vismaz viņas seja ir tīra. Džesij, es tikai tagad saprotu, ka manā prombūtnē tu esi kļuvusi par putnubiedēkli. Stjuarts, tevi redzot, noteikti noturēs mani par sliktu audžumāti un briesmīgi vecu, kaut gan es biju vairākus desmitus gadu jaunāka par savu nelaiķa vīru un varētu būt Džesijas māsa, nevis audžumāte. – Pēdējos vārdus Sīlija izrunāja, skatīdamās uz Džesiju ar sarauktu pieri. Tad viņa iesmējās un paskatījās uz Stjuartu Edvardsu.

– Katram, kurš apveltīts ar acu gaismu, uzreiz ir skaidrs, ka jūs ar Lindsijas jaunkundzi esat teju vai vienaudzes, – Edvardss galanti piebilda. – Kā jums klājas, Lindsijas jaunkundz?

Tīksminoties par saņemto komplimentu, Sīlija plivināja skropstas, ķiķināja un izdvesa:

– Ak, Stjuart!

Edvardss viņai uzsmaidīja un pieklājīgi paklanījās Džesijas priekšā, bet meitene nepievērsa uzmanību viņa galantajai uzvedībai. Komplimenti lieliski iedarbojās uz Sīliju, bet ne uz viņu. Aiz sava pavadoņa muguras Džesijas audžumāte samiedza acis, darot zināmu, ka vēlāk meitene par savu nelaipno uzvedību tiks sodīta. Džesija nelikās par draudiem ne zinis. Tā kā viņa jau bija pāraugusi savu sīciņo audžumāti, Džesija no viņas vairs nebaidījās.

– Džesij, vai tu nemaz neproti uzvesties? Kad tevi iepazīstina ar svešinieku, ir jāatbild vismaz: “Priecājos par tikšanos!” – Aiz Sīlijas maigā rājiena slēpās vēlme saraustīt Džesiju aiz ausīm. Tomēr meitene stūrgalvīgi klusēja un nicinoši skatījās uz audžumāti un viņas pavadoni. Sīlija izgrūda klusu, riebuma pilnu skaņu un saķēra Edvardsu aiz rokas, lai vilktu viņu projām. – Lūdzu, nepievērs uzmanību viņas sliktajām manierēm, Stjuart! Esmu darījusi visu iespējamo, lai izaudzinātu Džesiju par labu cilvēku, bet, kā redzi, viņa par to neliekas ne zinis. Varbūt tagad, kad viņai atkal būs tēvs…

– Ko tu teici? – Džesija neticīgi iesaucās, kad bija aptvērusi tikko dzirdētos vārdus. Viņa nosprieda, ka ir pārklausījusies vai pārpratusi. Sīlija nemierīgi paskatījās uz savu pavadoni, un Džesija visu saprata. Viņa lēni un piesardzīgi piecēlās kājās, pirms tam neapzināti izceļot no klēpja ķiršu groziņu. Šoka iespaidā meitene kustējās tik lēni kā veca sieviete.

Sīlija bija mazāk nekā piecas pēdas gara, smalkas uzbūves sieviete, savukārt Džesija bija vismaz sešas collas pārāka un nepavisam ne trausla meitene. Piecēlusies kājās, viņa draudīgi slējās pāri audžumātei. Edvardss sakustējās, it kā grasītos nostāties starp abām, tomēr to neizdarīja, un Džesija nelikās par viņu ne zinis. Visa viņas uzmanība bija pievērsta Sīlijai. Audžumāte, uzgriezusi savam pavadonim muguru, lūkojās augšup ar naidīgumu, ko viņa pauda pret Džesiju ikreiz, kad abas palika divatā.

– Džesij, dārgā, es baidījos, ka šie jaunumi varētu tevi satraukt, bet mēs ar Stjuartu esam iemīlējušies, un…

Nedabiski saldais balss tonis griezās Džesijas ausīs kā gar tāfeli novilktu nagu radītais troksnis. Viņa savilka brīvo roku dūrē.

– Jūsu audžumāte ir pagodinājusi mani ar solījumu kļūt par manu sievu, Lindsijas jaunkundz, – Edvardss aizstāvēja Sīliju un pievirzījās tuvāk. – Mēs ceram saņemt jūsu svētību.

Bija skaidrs, ka šāda cerība pausta velti. Džesija ilgi klusēja un skatījās pārmaiņus uz vīrieti un Sīliju, pūloties aptvert nepatīkamo jaunumu jēgu. Viņas kuņģis sarāvās čokurā, un seja nobālēja.

– Tu precēsies vēlreiz? – viņa visbeidzot iesaucās.

– Cik drīz vien iespējams, – atbildēja Edvardss, kaut arī jautājums tika uzdots Sīlijai. Džesija izturējās pret Edvardsu kā pret tukšu vietu.

– Vai tas nozīmē, ka tu… dosies projām? – Džesija joprojām runāja tādā balsī, it kā viņu kāds žņaugtu. Viņai jau bija zināma atbilde – Sīlija nekad nedosies projām.

– Protams, mēs dosimies kāzu ceļojumā, bet es nevaru tevi atstāt uz ilgāku laiku, mīļā! Tavs nelaiķa tēvs uzticēja man rūpes par tevi, un es viņu nemūžam nepievilšu, pat ja tu mani par to ienīdīsi! Stjuarts pārvāksies uz dzīvi šeit un palīdzēs man ar plantācijas uzturēšanas darbiem… un centīsies kļūt par tava tēva aizstājēju. Iespējams, ka viņa audzināšana spēs panākt to, ko nevaru es. Es…

– Tu nedrīksti tā rīkoties!

– Džesij, kāpēc tu visu tā sarežģī? Es gribu, lai mums visiem būtu labi…

Izdzirdējusi Sīlijas žēlabaino balsi, Džesija zaudēja savaldību.

– Tu… nedrīksti… tā… rīkoties! – viņa nošņāca un strauji paspēra soli audžumātes virzienā. Sīlija iespiedzās un tikpat strauji pakāpās atpakaļ. Džesija satvēra viņas trauslo roku un to sapurināja. – Dzirdi? Tu nedrīksti!

– Lindsijas jaunkundz, valdieties! – Šoreiz Edvardss nostājās starp abām un stingri satvēra Džesijas plecus. Viņa atbrīvojās no tvēriena un, kā Edvardss visdrīzāk bija iecerējis, atlaida arī Sīlijas roku.

– Džesij, mana dārgā! – Sīlija berzēja roku un izskatījās tā, it kā būtu tuvu asarām. Džesija labi pazina savu melīgo, liekulīgo audžumāti, tāpēc nikni savieba seju.

– Manuprāt, turpmākas sarunas jāatliek līdz laikam, kad tava audžumeita būs atguvusies, – Edvardss ierosināja, sargājot apskāva Sīlijas trauslos plecus un pievērsa Džesijai skatienu, kas pauda nepatiku un arī brīdinājumu.

– Viņa jau ir atguvusies. – Sīlija izmisīgi pavērās savā līgavainī un ar mazajām plaukstām satvēra viņa kreklu. Džesijai tas šķistu nožēlojami, ja vien viņa tik labi nepazītu savu audžumāti. – Viņa tā izturas vienmēr. Džesija mani neieredz, kopš apprecēju viņas tēvu. Viņa… negrib, lai es būtu laimīga…

Džesijai par nepatiku, Sīlija sāka skaļi raudāt, un Edvardss pilnībā uzķērās uz viņas āķa. Viņš piespieda raudošo Sīliju sev klāt un čukstēja mierinošus vārdus viņas ausī, kamēr Džesija abus naidīgi vēroja. Tjūdija, kura joprojām sēdēja šūpuļkrēslā un ar pieklājīgi nodurtu skatienu lobīja pupiņas, vienlaikus saspicējusi ausis, izmantoja šo mirkli, lai samiernieciski palūkotos uz Džesiju un nosodoši papurinātu ar turbānu apsegto galvu. Džesija uztvēra slēpto mājienu, tomēr bija pārāk dusmīga, lai Tjūdijai paklausītu. Viņa jutās kā nokļuvusi murgā.

– Tu nedrīksti tā rīkoties, – viņa atkārtoja Sīlijas šaurajai mugurai, kas cilājās raudās.

– Es precēšos ar jūsu audžumāti, Lindsijas jaunkundz, – Edvardss ierunājās nosvērtā balsī un ledaini ieskatījās Džesijai acīs. – Jums nenāktu par ļaunu aprast ar šo domu un pārstāt spēlēt teātri mūsu priekšā. Brīdinu, ka, līdzko kļūšu par jūsu audžumātes vīru, man pār jums būs vara, un es pret izlutinātiem bērniem izturos tā, kā tie ir pelnījuši.

Džesija lūkojās pretī ledusaukstajam skatienam un sāka drebēt no dusmām un naida. No aizkaitinājuma viņai aizrāvās elpa, gribējās raudāt. Taču to viņa nedrīkstēja. Džesija nemēdza raudāt, un viņa drīzāk padarītu sev galu, nekā nolaistos tik zemu šī vīrieša un audžumātes priekšā. Meitene pacēla zodu, lai noslēptu nodevīgo spīdumu acīs. Džesija pati to nezināja, bet tobrīd viņa izskatījās pēc dusmīga, apjukuša bērna. Edvardss nepacietīgi saviebās, pamanījis asaras meitenes acīs, un grasījās mierinoši uzlikt plaukstu uz viņas pleca. Džesija samanīja žēlumu viņa skatienā un dusmās atieza zobus.

– Lindsijas jaunkundz… – Svešinieks atļāvās pieskarties viņas rokai un to maigi papliķēt. Džesija dusmīgi pagrūda viņa roku.

– Neuzdrošinieties man pieskarties! – viņa nošņācās un pievērsa vīrietim naidpilnu skatienu, joprojām pūloties aizturēt asaras. Skaļi iekliegusies, viņa pagriezās un metās uz kāpņu pusi, strauji paspraukusies garām Edvardsam un Sīlijai, kura sērīgi šņukstēja, piespiedusi seju pie viņa krūtīm, un slepus triumfējoši skatījās uz Džesiju.

– Pie velna! – iesaucās Edvardss, kad Džesija viņu pagrūda, tomēr viņa neatskatoties metās lejup pa kāpnēm staļļa virzienā. Meitene neievēroja, ka pagrūda vīrieti ar to pašu roku, kurā turēja ķiršu groziņu, nosmērējot viņa nevainojamo melno žaketi.