Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 7

Atslēga slēdzenē noskrapstēja nākamās dienas rītā. Iepriekšējā vakarā Tjūdijas un Rozas sūtītā Sisija uzradās pie durvīm un aizsmakušā čukstā apvaicājās par Džesijas labsajūtu. Viņa pretojās kārdinājumam un neļāva Sisijai atslēgt durvis ar Tjūdijai kā saimniecības vadītājai piešķirto universālo atslēgu. Džesija vēlējās izbēgt no istabas kaut vai tādēļ, lai parādītu Stjuartam Edvardsam garu degunu, tomēr tas bija jāpaveic pašas spēkiem. Ja Džesijai neizdosies novērst precības, drīz vien Stjuarts kļūs par plantācijas un visu tās kalpotāju saimnieku. Par spīti dusmām, Džesija nevēlējās, lai Tjūdija un pārējie kalpotāji viņas dēļ iekultos nepatikšanās. Viņa jutās atbildīga par kalpotājiem; viņi bija Džesijas vienīgā ģimene.

Kad durvis atvērās, Džesija stāvēja pie augšstāva loga un prātoja, kā pa to izlēkt, nelaužot sprandu vai kāju. Viņa pagriezās, baidoties ieraudzīt Stjuartu Edvardsu, tomēr tas nevarēja būt viņš – divas stundas pēc Džesijas ieslēgšanas istabā viņš aizbrauca un diez vai bija paguvis atgriezties. No Džesijas istabas loga pavērās skats uz piemājas ceļu, tāpēc viņa Edvardsa pārrašanos nebūtu pamanījusi tikai tādā gadījumā, ja viņš atgrieztos “Mimozā” caur kokvilnas laukiem.

– Ceru, ka tu labi izgulējies, Džesij.

Kad Sīlija ienāca istabā, aizvēra un aizslēdza durvis, viņas sejā vīdēja nepatīkams smaids. Šorīt viņa bija tērpusies skaistā balta muslīna kleitā ar zilu svītru rotājumiem, un viņas mati bija sakārtoti meitenīgās cirtās, kas krita pār sievietes kaklu. Džesija klusībā pasmīnēja par to, ka audžumāte savam līgavainim par prieku pūlas izskatīties jaunāka. Tikmēr Sīlija aizlika atslēgu aiz jostas un pa to samāksloti papliķēja. Ņemot vērā abu sieviešu augumu atšķirību, Džesija bez grūtībām spētu Sīlijai atslēgu atņemt, tomēr viņa nekad iepriekš nebija uzbrukusi audžumātei, un bija skaidrs, ka Sīlija neko tamlīdzīgu no viņas negaida arī šoreiz. Ar viņas pašpārliecināto stāju pietika, lai Džesiju iebiedētu, un pēc īsa pārdomu brīža meitene nolēma pagaidām neko neuzsākt. Sīlija ar interesi aplūkoja audžumeitas istabu, kurā iegriezās reti. Kopš Džesijas bērnības šeit nekas daudz nebija mainījies, izņemot viņas vecāku laulības gultas nomaiņu pret mazāku, kas te atradās sākotnēji. Istabā bija baltas un neizgreznotas sienas, pie logiem piekārti vienkārši muslīna aizkari, kvalitatīvas, bet nepretenciozas sarkankoka mēbeles. Vienīgais skaistais priekšmets istabā bija eleganti izgrebtā gulta ar baldahīnu, un Sīlija, saraukusi pieri, to aplūkoja.

– Šī gulta te izskatās smieklīgi, tā ir pārāk izsmalcināta jaunai meitenei.

– Man tā patīk. – Par spīti pūlēm, Džesija nespēja apvaldīt skumjas balsī. Viņa apzinājās, ka izklausās kā bērns, tomēr Sīlijas klātbūtnē viņa nez kāpēc nespēja novaldīties. Džesija sarūgtināti iekoda lūpā un apklusa, gaidot sarunas turpinājumu.

– Es par to nešaubos. Tevis izvēlētās mēbeles ir tikpat bezgaumīgas kā tavs apģērbs. Piemēram, kleita, kas tev šobrīd ir mugurā, ir piemērotāka daudz slaidākām meitenēm, un jebkurā gadījumā tā ir atbaidoša.

Sīlija apsēdās nelielā, ar kokgriezumiem rotātā krēslā blakus drēbju skapim un ar plaukstām bezrūpīgi nogludināja savas nevainojami piegulošās kleitas svārku daļu.

Nespējot turēties pretī Sīlijas izaicinājumam, Džesija paskatījās uz savu zaļo izjāžu kleitu, ko valkāja ikdienā. Tā bija stipri novalkāta un pārāk šaura, tomēr tādi bija visi Džesijas apģērba gabali. Pēdējoreiz viņa iegādājās apģērbu pirms gandrīz trīs gadiem, tomēr Džesiju tas neuztrauca. Pat ja viņai piederētu tik apjomīga garderobe kā Sīlijai, viņa tik un tā valkātu savu iemīļoto kleitu.

– Lai nu kā, es šeit neierados, lai apspriestu tavu izskatu. Mums jāparunā. – Sīlija vēlreiz nicīgi nopētīja audžumeitas augumu un tad paraudzījās viņai acīs. Audžumātes skatiens bija skarbs, un Džesija visiem spēkiem pūlējās saņemties, lai neļautos iebiedēšanai. Viņa iekoda sev vaigā tik spēcīgi, ka mutē sajuta asiņu garšu. Meitene neapzināti aizvirzīja rokas aiz muguras un ieķērās palodzes malā.

– Vakar vakarā tu mani nosauci tādā vārdā, kādu es nekad vairs nevēlos dzirdēt. – Sīlija runāja balsī, kas itin nemaz nelīdzinājās saldajai dūdošanai Stjuarta Edvardsa klātbūtnē. Audžumātes mīļotie visdrīzāk nebija redzējuši arī tik ledusaukstu skatienu un cieši sakniebtas lūpas. Sieviete, kas tagad sēdēja Džesijas istabā, bija patiesā Sīlija, ko pazina vienīgi viņa un nama kalpotāji. No šīs sievietes Džesija baidījās un viņu ienīda.

– Tas ir pats par sevi saprotams. Tu neesi tik dumja, lai izrunātu to vēlreiz. Stjuarta pliķis tev noteikti bija nepatīkams. Viņš bija tik dusmīgs! Es to patiesi izbaudīju. Tik glīts vīrietis, un iemīlējies manī līdz ausīm. Ja tu būtu vīrietis, Stjuarts būtu tevi nogalinājis! Protams, tev šādas izjūtas ir un būs svešas, jo diez vai tevi kāds vīrietis jebkad iemīlēs.

Tā kā apkaimes jaunieši nepievērsa Džesijai uzmanību, Sīlijas apgalvojums, kaut arī nelaipns, šķita patiess. To dzirdēt bija vēl sāpīgāk, nekā Sīlija spētu iedomāties – ja vien viņa nezināja kaut ko par Mičelu Todu…

– Ja tu to atkārtosi, Stjuarta dusmas būs neparedzamas. Iespējams, viņš tevi nopērs vai pat aizsūtīs projām uz skolu jaunām dāmām ziemeļos, kaut gan tu jau tam esi nedaudz par vecu. Tomēr esmu pārliecināta, ka to var nokārtot.

– Tu zini, ka es runāju patiesību. – Līdzšinējās pieredzes mācīta, Džesija zināja, ka uz Sīlijas izaicinošajām runām labāk neatbildēt, tomēr viņa ilgāk nespēja klusēt. Stjuarts Edvardss nezināja patiesību un rīkojās, taisnīguma apziņas vadīts, tomēr Sīlija zināja, ka viņas audžumeita nemelo. Viņai droši vien ir bijis vairāk vīriešu, nekā Džesija nojauta.

Sīlija smaidot aplūkoja Džesiju.

– Vai tu apgalvo, ka es esmu padauza? Nē, neesmu, – viņa mundri noliedza apvainojumu. – Padauza apmierina vīriešus un prasa par to naudu, bet es tā nekad nedaru. Vai tad man ir vajadzīga viņu nauda? Tas viss, – viņa ar žestu norādīja uz “Mimozu”, – pieder man.

Džesija saspringa. Sīlija smaidot papurināja galvu, un gaišās cirtas krita pār viņas kaklu.

– Tu patiesi esi bērns, Džesija! Tu par vīriešiem un sievietēm neko nezini. Vīrieši ir kā lieli dzīvnieki, tomēr gudra sieviete spēj aptīt tos ap pirkstu. Iemīlējies vīrietis paveiks jebko, jebko… Sevišķi tad, ja sieviete nedod viņam kāroto. Džesija, sievietes noslēpums ir šāds: nepadodies, līdz esi dabūjusi kāroto. Liec viņiem lūgties… Tavs tēvs mani apprecēja, jo vēlējās likties ar mani gultā un zināja, ka pirms precībām es viņam neļaušos. Es biju ieguvēja – gada garumā es naktīs apmierināju tavu gana glīto tēvu un turklāt kļuvu par “Mimozas” īpašnieci.

– Viņam… Edvardsa kungam nekas nepieder, – Džesija ar grūtībām izrunāja. – Izdzirdot audžumāti runājam par viņas tēvu kā par kārtējo mīļāko, meitene satvēra palodzi tik stipri, ka pirkstu kauliņi sāka sāpēt. No Sīlijas klātbūtnes viņai kļuva slikti.

– Vai tu esi par to pārliecināta? – Sīlija uzjautrināti pasmaidīja. – Stjuarts ir tik skaists, ka man skrien tirpas pār muguru, viņu ieraugot. Vai tev viņš nepatīk? Tu vari to noliegt, bet tā ir patiesība – Stjuarts patīk visām sievietēm. Viņš ir ļoti prasmīgs, un es dievinu prasmīgus vīriešus. – To sakot, Sīlija jutekliski pievēra acis, bet Džesija pietvīka. Viņa zināja, ka audžumāte tikai izliekas par labi audzinātu dāmu, bet zem šīs maskas slēpjas vulgāra sieviete, tomēr tik atklāti viņa runāja pirmoreiz. Par spīti nesen sasniegtajam briedumam, tik intīmu tematu atklāta apspriešana Džesiju mulsināja, un mulsums lika justies vēl nepatīkamāk nekā iepriekš. Viņa bezspēcīgi pietvīka tumši sarkana.

Ievērojusi Džesijas kvēlojošos vaigus, Sīlija pasmaidīja vēl plašāk.

– Stjuartam ir ne tikai acīm redzami glīta āriene, bet arī laba izcelsme. Es esmu turīgāka nekā viņš, tomēr arī Stjuartam pieder ievērojama naudas summa. Viņš varētu apprecēt jebkuru sievieti. Par spīti tam, ka visapkārt ir jaunas, skaistas meitenes, viņš izvēlējās mani. Bildinājuma izvilināšana bija veikls gājiens, bet tev to, protams, nesaprast.

– Tu piespiedi viņu tevi bildināt, un visi to zina. Vai ar to nepietiek? Kāpēc lai tu gribētu apprecēties? Stjuarts traucēs tev doties ceļojumos un tikties ar vīriešiem, un… un… – Džesija ierunājās, pārvarējusi mulsumu. Viņa sprieda, ka, apzinoties visas precētas sievietes statusa sagādātās neērtības, Sīlija no kāzām varētu atteikties.

– Lai kā negribētos to atzīt, man ir jau trīsdesmit. Es joprojām izskatos lieliski, tomēr mans skaistums agri vai vēlu izbālēs. Es jau labu laiku plānoju apprecēties otrreiz, jo, sasniedzot noteiktu vecumu, neprecēta sieviete kļūst nožēlojama, tomēr lielākā daļa dižciltīgas izcelsmes vīriešu ir garlaicīgi, neglīti vai pat abi kopā. Toties Stjuarts… – Viņa tīksmi noskurinājās, parādot vairāk, nekā iespējams pateikt vārdos. Džesija atkal pietvīka, jo iztēle uzbūra mulsinošas ainas. – Es spēju iztēloties sevi kā Stjuarta sievu. Tas būs aizraujoši. Viņš ir aizraujošs.

– Laulība ilgst visu mūžu. Tagadējais saviļņojums ar laiku izgaisīs, un tad tu, iespējams, sāksi interesēties par citiem vīriešiem. Spriežot pēc tā, ko šobrīd zinu par Edvardsa kungu, viņš nepacietīs neuzticību. – Jau runājot Džesija saprata, ka Sīlija neko no tā neuztver nopietni.

– Vai zini, es domāju, ka Stjuarts varētu kļūt par manu pēdējo vīrieti. Ja tā nebūs… – Sīlija smaidot paraustīja plecus. – Nedomāju, ka viņš jauksies manās darīšanās. Ko Stjuarts nezina, tas nevar viņam kaitēt.

Viņas balss tonis kļuva vēsāks un draudīgāks.

– Protams, ja kāds muļķis manam vīram pateiks, ka es ceļojumu laikā nodarbojos ne tikai ar iepirkšanos vai ka pēdējo gadu laikā es neesmu uzvedusies kā šķīsta atraitne, šādas izpļāpāšanās sekas būs ļoti smagas.

– Viņš tevi nemīl. Viņš tevi precēs, lai kļūtu par “Mimozas” īpašnieku, – Džesija tvērās pie pēdējā salmiņa, bet viņai uzreiz bija skaidrs, ka šie vārdi uz Sīliju neiedarbosies. Viņa to vai nu neatzina, vai arī viņu tas neuztrauca.

Sīlija uzsmaidīja audžumeitai.

– Pēc divām nedēļām, skaitot no svētdienas, mēs ar Stjuartu svinēsim kāzas. Viņš ir mani apreibinājis, un es neredzu iemeslu gaidīt. Stjuarts ir cēlies no savas ģimenes vieglprātīgā Čārlstonu atzara. Edvardsa kundzes – Stjuarta tēvamāsas – ir sajūsmā par brāļadēla gaidāmajām kāzām un pārcelšanos uz šo apkaimi. Šovakar viņas “Tulpju kalnos” rīko viesības par godu mūsu saderināšanās izsludināšanai. Viesībās piedalīsies arī tu, un tu izturēsies patīkami un pieklājīgi pret visiem, jo sevišķi pret Stjuartu. Mēs nevēlamies, lai kādam rastos aizdomas par tavu patieso nostāju šajā jautājumā. Tu piedalīsies arī kāzās – iespējams, es tevi pat iecelšu līgavas māsas godā. – Sīlija prātā kaut ko apsvēra, samiegusi acis. – Jā, tā pavisam noteikti ir laba doma. Tu būsi mana līgavas māsa. Un tu smaidīsi, Džesij.

Atbildes vietā Džesija ar riebumu vēroja audžumāti. Viņa runāja, pieliekusies uz priekšu, trausla un skaista kā vienmēr, un deva Džesijai tādus norādījumus, kam viņa nemūžam nepaklausītu. Ar draudiem vien nepietika, lai piespiestu meiteni turēt mēli aiz zobiem.

– Ja tu neuzvedīsies labi un pieklājīgi, ja neklausīsi man… – Sīlija apklusa, un viņas skatienā pavīdēja ļaunprātīgi nolūki. To redzot, Džesija atcerējās, kā reiz pacēla skaistu akmeni un ieraudzīja, ka zem tā ņudz tārpi. Atšķirība starp Sīlijas tēlu sabiedrībā un viņas patieso būtību bija tāda pati. – Ja tu man neklausīsi vārds vārdā, es pavēlēšu nošaut tavu atbaidošo suni un tavu ķēvi. Paturi to prātā.

– Tu liksi nošaut Džesperu un Jāņtārpiņu? Ja tu viņiem piedursi pirkstu, es… – Džesija pārbijusies atkāpās no loga un, savilkusi plaukstas dūrēs, paspēra soli tuvāk Sīlijai.

– Mana mīļā audžumeita, tu nedarīsi neko, jo tev šajā mājā nav varas. Tavs tēvs plantāciju novēlēja man, un es ar tās dzīvniekiem varu izrīkoties pēc sirds patikas. Likuma priekšā dzīvnieki pieder man, nevis tev.

– Ja tu viņiem darīsi pāri, es tevi nogalināšu!

– Džesij, tu jau atkal krīti histērijā, kā teiktu Stjuarts. Tu mani nenogalināsi. Tu darīsi visu, ko likšu.

Audžumeitas dusmās pietvīkusī un saviebtā seja Sīlijai sagādāja acīm redzamu apmierinājumu. Viņa piecēlās kājās un nevērīgi izpurināja kleitu.

– Es esmu ar mieru aizmirst vakardienas nepatīkamo atgadījumu. – Sīlija piegāja pie durvīm un tās atslēdza. Viņa izgāja ārā un atstāja atslēgu plati atvērto durvju slēdzenē, demonstrējot pārliecību par to, ka nav vajadzības ieslēgt Džesiju istabā vēlreiz. Redzot audžumāti aizejam, Džesija atviegloti nopūtās. Viņa nebija domājusi, ka reiz ienīdīs cilvēku tik stipri, kā pamazām sāka ienīst Sīliju. Gaiteņa galā Sīlija pāri plecam paskatījās uz audžumeitu un viegli pacēla uzacis.

– Es pateikšu Stjuartam, ka tu man atvainojies, – viņa smaidot izdvesa un, nesagaidījusi atbildi, turpināja ceļu.