Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 5

Kad Džesija nogriezās uz garā ceļa pie mājas, bija jau sācis krēslot. Viņas ķēves Jāņtārpiņa gludie, sarkanbrūnie sāni bija aplipuši ar melniem dubļiem, ķēve soļoja lēni, lai gan mājas jau bija pavisam tuvu. Džesiju pārņēma spēja vainas apziņa, ka likusi ķēvei auļiem traukties dziļi Panteras purvā. Tajā dubļi sniedzās gandrīz līdz Jāņtārpiņa pacelei, un atpakaļceļš pa glumo un slideno muklāju bija smags. Jāņtārpiņa pēdās sekoja Džespers, milzīgs suns ar raupju spalvu un grūti nosakāmu izcelsmi. Viņš Džesijai piederēja jau kopš kucēna vecuma. Suns bija vēl netīrāks par ķēvi un skrēja, izkāris mēli, tomēr viņš purvā bija izpriecājies, tvarstot oposumus un vāveres, tāpēc viņa priekšā Džesija nejutās vainīga. Tomēr dižciltīgās ķēves vešana purvā bija neprātīgs lēmums. Tobrīd Džesija bija pārāk satraukta, lai domātu par savas rīcības sekām.

Sīlija grasās atkal precēties. Šī ziņa bija satricinoša. Tas likās vienkārši neiespējami. Džesija visu pēcpusdienu pūlējās samierināties ar jaunumiem, tomēr viņai joprojām bija tikpat smagi kā no rīta. Doma par audžumātes kāzām bija neizturama.

Zemes ceļš, kas veda pie mājām, sazarojās divās takās. Viena veidoja apli pie mājas, otra veda uz stalli. Visā ceļa garumā līdz pat stallim un tālāk, kalpotāju mītnes un pārvaldnieka namiņa virzienā, liecās milzīgu, vecu ozolu sazaļojušie zari. Džesija veda Jāņtārpiņu uz stalli. Blakus galvenajam namam no virtuves ēkas un kopējās virtuves kalpotāju mītnē cēlās divi dūmu stabi. Gaisā vēdīja cigoriņu kodīgais smārds.

Kamēr Džesija tuvojās mājai, tās logos pakāpeniski iedegās gaisma – vispirms apakšējā stāva viesistabās un pēc tam augšstāva guļamistabās. Rozas jaunākā meita Sisija, kura apguva pavāra amatu, lai kādudien ieņemtu mātes vietu, gāja no istabas uz istabu un pildīja savu ikvakara pienākumu – iededzināja lampas un sveces. Gaisma logos silti apspīdēja arī nama galvenās daļas balsināto ķieģeļu sienas. Gadsimtu mijā celtā “Mimoza” sākotnēji bijusi stūraina ķieģeļu ēka, kas gadu gaitā papildināta, līdz ieguvusi “T” burta formu. Nama garākā daļa bija būvēta no presētas cipreses koksnes un nokrāsota, lai apslēptu koka un ķieģeļu struktūru. Divpadsmit iespaidīgas doriešu stila kolonnas stiepās gar augšstāva galeriju līdz pat rūpīgi izgrebtajām jumta dzegām. Majestātiskās kolonnas papildināja garās kāpnes, kas sākās nama pakājē un veda līdz portikam augšstāvā.

Džesija apturēja Jāņtārpiņu un aplūkoja tik labi pazīstamo ainavu. Viņa mīlēja “Mimozu”, turklāt, kā izrādījās, bezgala stipri. Plantācija piederēja viņas mātes ģimenei – Hodžiem – vairāku paaudžu garumā. Kad Džesijas māte Elizabete Hodža, vienīgais bērns ģimenē, apprecēja Tomasu Lindsiju no Virdžīnijas pavalsts, bija pats par sevi saprotams, ka jaunlaulātie dzīvos te. Elizabetei bija jākļūst par plantācijas mantinieci, un turpmākos gadus Džosaija Hodžs plānoja pavadīt, mācot znotam vadīt plantāciju, kurā bija vairāk nekā desmit tūkstoši akru kokvilnas stādījumu, vējdzirnavas, ūdensdzirnavas un deviņsimt deviņdesmit divi pieauguši vergi.

Notika neparedzamais – Elizabete Hodža Lindsija gāja bojā nieka divus gadus pēc savu vecāku nāves. Neaizritēja ne gads, līdz Tomass Lindsijs apprecēja Ņūorleānā sastapto jauno, glīto Sīliju Bredšovu, un vēl pēc gada nomira arī viņš. Jūtu pārņemts, Tomass testamentā novēlēja visu plantāciju Sīlijai, bet ar diviem nosacījumiem: pirmkārt, Džesijai, Tomasa un Elizabetes meitai, bija tiesības apmesties plantācijā uz dzīvi, otrkārt, nevienu vergu, kurš Tomasa nāves brīdī dzīvoja “Mimozā”, nebija atļauts pārdot.

Kad tēvs nomira, Džesijai bija tikai deviņi gadi, un tobrīd “Mimozas” nodošana Sīlijas pārziņā viņu neuztrauca. “Mimoza” bija viņas mājas, un nevienam juridiskam dokumentam nebija pa spēkam to mainīt. Pēcpusdienā izdzirdētie jaunumi pirmoreiz lika Džesijai apšaubīt savu vietu plantācijā. Viņa nebija iedomājusies, ka Sīlija kādudien varētu apprecēties otrreiz. Džesija apzinājās, ka tas ir prātīgs lēmums, tomēr viņa nebija attiecinājusi šādu iespēju uz savu audžumāti. Sīlijai patika vīrieši – visi vīrieši –, un viņa negribētu samierināties ar vienu vienīgu mīļāko. Gluži kā galvu smiltīs iebāzis strauss, Džesija izvairījās no visa nepatīkamā. Tas bija muļķīgi – tāpat kā cerēt, ka pēc kāzām Sīlija dosies projām no “Mimozas”.

Protams, ka “Mimozas” īpašniece to nepametīs. Tā vietā viņa pārvedīs mājās vīru vai mīļāko un nodos tā pārziņā plantāciju, kas pēc visiem likumiem pienācās viņas audžumeitai. Džesija ar šausmām aptvēra, ka Sīlija varētu “Mimozu” pat pārdot. Jaunības naivumā viņa bija dzīvojusi ar pārliecību, ka viss paliks nemainīgs.

Džesija nenojauta, ka tuvojas pārmaiņas, līdz tas tika paziņots tieši. Tagad viņu pārņēma mokoša zaudējuma izjūta. “Mimoza” – viņas mājas – piederēja Sīlijai, un šī fakta priekšā Džesija bija bezspēcīga. Ja Sīlija apprecēs Stjuartu un viņiem piedzims bērni, viņi kļūs par plantācijas mantiniekiem. Tā bija mokoša doma, un Džesija negrasījās to pieļaut. Džesija Lindsija nebija vis trausla jaunkundzīte, bet gan cīnītāja, un par savām mājām viņa grasījās cīnīties no visas sirds.

Dienas gaitā Džesija nosprieda, ka darīs visu iespējamo, lai nepieļautu šīs kāzas. Viņa apsvēra pat iespēju sēsties Jāņtārpiņa mugurā un notriekt līgavaini. Iztēlē uzburtā aina ar eleganto Edvardsu ceļa putekļos ievilināja Džesijas lūpās aukstasinīgu smīnu. Meitene apsvēra iespēju svešinieku nošaut. Visdrīzāk gan problēmu varēja atrisināt vienkāršāk – piemēram, ja Džesija līgavainim atklātu Sīlijas nepiesātināmo kāri pēc vīriešiem, viņš bēgtu projām neatskatīdamies. Viņai nepatika tenkot, tomēr šajā gadījumā izvēles nebija. Sīlija pavisam noteikti nebija pelnījusi Džesijas uzticību.

Viņa ievēroja, ka viscaur mājā bija iedegta gaisma. Džespers devās uz stalli paēst. Maigi iespiedusi ceļgalus Jāņtārpiņa sānos, Džesija mudināja ķēvi turpināt ceļu.

Džesija mierināja sevi, ka nav pamata krist izmisumā. Līdz kāzām vēl bija laiks. Kā zināms, solīts makā nekrīt, un Džesija bija gatava darīt visu iespējamo, lai turētu solīto pēc iespējas tālāk no maka.

Progress bija tievs, salīcis un mūžvecs, kopš Džesija viņu pazina. Viņš stāvēja staļļa durvīs un nemierīgi pārlūkoja apkārtni. Ieraugot tuvojamies Džesiju ķēves mugurā, viņa sagrumbotā, tumši brūnā seja manāmi atslāba.

– Labi, ka beidzot atjājāt, Džesijas jaunkundz, – viņš sveicināja meiteni, kura apstājās vecajam vīram tieši blakus.

– Es ievedu viņu purvā, Progres. Viņa ir noklāta ar dubļiem, un man ir kauns. – Džesija izkāpa no segliem, ar nožēlu papliķēja Jāņtārpiņa kaklu un pasniedza grožus Progresam.

– To es redzu, Džesijas jaunkundz. – Citkārt Progress būtu atklāti paudis nepatiku par viņas muļķību, kā jau cilvēks, kurš strādājis Hodžu ģimenē vēl pirms Džesijas mātes dzimšanas, tomēr viņš klusēja, tātad zināja, kas Džesiju sadusmojis. – Neraizējies. Es par viņu parūpēšos.

– Vai tu dzirdēji jaunumus par Sīlijas jaunkundzi? – Džesijas jautājums izskanēja kā nopūta. “Mimozas” namā jaunumi izplatījās vēja ātrumā, un no turienes līdz stallim baumām bija īss ceļš ejams, sevišķi tāpēc, ka Tjūdija bija Progresa māsa.

– Jā, dzirdēju gan.

– Es to nepieļaušu, Progres.

– Džesijas jaunkundz…

– Nepieļaušu! Nepieļaušu, dzirdi? – viņa iebrēcās. Progress nopūtās.

– Dzirdu, Džesijas jaunkundz, dzirdu. Reizēm, ja ļauži ir kaut ko ieņēmuši galvās, citi ļauži neko daudz nevar līdzēt.

– Es nedrīkstu to pieļaut, saproti? Sīlijai “Mimoza” nerūp, arī viņas līgavainim tā neko nenozīmē, un varbūt viņi to pat pārdos, un…

– Džesijas jaunkundz, jūs vienmēr uztraucaties pirms laika, jau kopš bērnības. Kāpēc lai Sīlijas jaunkundze pārdotu “Mimozu”? Tā ir ienesīgākā kokvilnas plantācija visā ielejā jau kopš jūsu vectēva laikiem. Pārstājiet celt traci un ejiet ēst vakariņas. Tjūdija te jau pāris reižu ielūkojās un jūs meklēja. Jāteic, viņa ir ļoti satraukta.

– Progres…

– Škic, projām!

– Labi, iešu. Iedod Jāņtārpiņam siltu kliju putru, sarunāts?

– Sarunāts, Džesijas jaunkundz. Un vēl…

– Kas? – paspērusi vairākus soļus, Džesija pāri plecam paskatījās uz Progresu. Viņš nemēdza palikt bez valodas.

– Jūsu vietā es paņemtu vakariņas virtuvē un ietu uz savu istabu. Dariet Sīlijas jaunkundzei zināmu savu pārrašanos, lai viņa vairs neuztrauktos, un turieties no viņas pa gabalu līdz rītam.

– Kāpēc lai es tā darītu? Man viņai ir šis tas sakāms.

Progress domīgi pazelēja apakšlūpu. Vilcinādamies un it kā šaubīdamies par savu vārdu lietderīgumu, viņš turpināja runāt.

– Sīlijas jaunkundzes sirdsāķītis joprojām ir šeit. Nebūs labi, ja šovakar jums būs vēl viens strīds.

– Viņš nav aizbraucis? – Džesija pagrieza galvu un paskatījās uz namu, sažņaugusi rokas dūrēs. – Kāpēc? Vai viņš jau uzskata māju par savu īpašumu?

– Es nezinu, ko viņš domā, Džesijas jaunkundz. Toties zinu, ka jūs iekulsieties nepatikšanās, ja… Džesijas jaunkundz, tikai nestrīdieties! – Neuzklausījusi Progresa pēdējos vārdus, Džesija jau soļoja mājup. Viņš murminot papurināja galvu un vēroja meiteni aizejam, izklaidīgi glaudot Jāņtārpiņa purnu. Progress lūdzoši paraudzījās debesīs, it kā prasītu kāda dievišķa spēka palīdzību, un ieveda ķēvi stallī. Apturēt upes tecējumu bija vieglāk, nekā nomierināt saērcināto Džesijas jaunkundzi.

Džesija pilnībā aizmirsa virtuvi un vakariņas, savu nogurumu un izspūrušos matus. Savilkusi seju kareivīgā izteiksmē, viņa maršēja uz māju. Pēcpusdienā noplakušās dusmas uzbangoja ar jaunu spēku, un Džesija zināja, ka neļaus iebrucējam justies “Mimozā” kā savās mājās.

Visdrīzāk Sīlija ar līgavaini tobrīd bija ēdamistabā un grasījās vakariņot. Lai atstātu iespaidu uz mīļoto, Sīlija droši vien pasūtījusi grandiozu mielastu. Kad Džesija iztēlojās ēdienu – šķiņķi ar batātēm vai ceptu vistu –, viņas vēders ierūcās, un meitene beidzot sajuta izsalkumu. Todien viņa bija ēdusi tikai ķiršu groziņu, kura lielākā daļa aizgāja postā.

Pārskaitusies Džesija devās augšup pa kāpnēm un prātā iztēlojās neizbēgamo sarunu. Iztēle uzbūra tīkamas ainas, kurās viņa daiļrunīgi un pārliecinoši pauž savu viedokli, kā rezultātā Edvardss aizbēg no “Mimozas” uz neatgriešanos. Protams, pēcāk Sīlija ienīdīs viņu stiprāk nekā jebkad un darīs visu iespējamo, lai sarežģītu Džesijas dzīvi, tomēr “Mimozas” nosargāšana bija tā vērta. Līdz uzradīsies nākamais vīrietis… “Visam savs laiks,” viņa nosprieda. Iespējams, ieraudzījusi Edvardsa patieso seju, Sīlija atmetīs domu par otrreizēju apprecēšanos. Ja tas nenotiks… “Visam savs laiks.”

Pēc krēslas iestāšanās gaiss kļuva vēss, tomēr Džesija savā novalkātajā, plānajā kleitā aukstumu nejuta. Viņa bija tik pārņemta ar savām domām, ka neievēroja ne aukstumu, ne vēja atnesto neuzkrītošo mimozu smaržu, cigoriņu un šķiņķa aromātu. Viņa nedzirdēja circeņu sisināšanu un naktsputnu dziesmas. Visas Džesijas domas bija pievērstas nenovēršamajai sadursmei un savam pienākumam – “Mimozu” apdraudošā iebrucēja padzīšanai.

Džesija neievēroja arī gailošo cigāra galu, kas vīdēja augšstāva galerijā, un tā īpašnieku, kurš, atspiedies pret kolonnu, ar samiegtām acīm vēroja strauji tuvojošos meiteni.

– Labvakar, Lindsijas jaunkundz.

Nokļuvusi uz augšējā pakāpiena, Džesija pagriezās, lai palūkotos, no kurienes atskanējuši klusie, gari stieptie vārdi, un zaudēja līdzsvaru. Acis iepletusi, viņa bīstami sazvārojās, tomēr no tumsas iznira sveša plauksta, satvēra viņas augšdelmu un paglāba no kritiena. Džesija sasvērās uz priekšu un atkrita pret sava glābēja krūtīm.

Sirds joprojām satraukti pukstēja, un Džesija atspieda plaukstas un pieri pret vīrieša kreklu, lai attaptos. Kritiens pa stāvajām kāpnēm būtu viņu ievainojis. Svešinieks bija Džesiju paglābis, tomēr tieši viņš bija iemesls līdzsvara zaudēšanai, tāpēc meitene negrasījās pateikties.

Viņš smaržoja pēc apstrādātas ādas un labiem cigāriem. Zem Džesijas pirkstiem jautās krekla gludais lina audums, zem tā – silti un stingri krūšu muskuļi. Vīrietis bija galvas tiesu garāks par Džesiju un plecīgāks. To visu viņa aptvēra dažu sekunžu laikā. Vīrietis atlaida Džesijas kreiso roku, saviebās sāpēs un salieca savu labo plaukstu. Viņa ātri atkāpās, bet vīrietis joprojām turēja viņu ar kreiso roku.

Džesija pacēla skatienu, gatava nolamāt vīrieti, tomēr, ieraudzījusi viņa sejas izteiksmi, palika bez valodas. Svešinieka acis ēnaini pelēcīgajā galerijas gaismā bija teju bezkrāsainas, un viņa skatiens bija aizplīvurots, vērīgs un plēsonīgs kā vilkam. Ielūkojusies viņa acīs, Džesija aptvēra, ka viņas priekšā stāv nopietns ienaidnieks. Viņam bija glīta seja, elegants apģērbs un izsmalcinātas manieres, tomēr skatiens šo cilvēku nodeva. Edvardss nebija labi audzināts plantators vai pārticības lutināts aristokrāts; viņš, tāpat kā Džesija, bija cīnītājs un, pēc visa spriežot, vairāk pieredzējis.

– Piesargieties. – Edvardsu, šķiet, uzjautrināja meitenes plati ieplesto acu nekustīgais skatiens. Atjēgusies viņa atbrīvoja roku no vīrieša tvēriena un atkāpās, turoties pa gabalu no verandas malas.