Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 11

Stjuarta Edvardsa pieskāriens un balss lika Džesijai saspringt un atvairīt draudošo nelabumu. Turēdams meitenes augšdelmus, Stjuarts nostūma viņu no portika un projām no vairāku ārā iznākušu viesu ziņkārīgajiem skatieniem. Palaidis vaļā vienu Džesijas augšdelmu, viņš ar varu aizvilka meiteni lejup pa nedaudzajiem pakāpieniem, kas veda uz dārzu, un pa bruģētu celiņu aizveda līdz nomaļam dzelzs soliņam vīnogulājos. Soliņu no apkārtējo skatieniem slēpa ar smaržīgām vīnogulāju stīgām aizaudzis režģis. Stjuarts piespieda Džesiju apsēsties un nostājās viņas priekšā, salicis dūres sānos, un apveltīja viņu ar bargu skatienu. Sirdssāpju mocītā Džesija paskatījās uz viņu un sarāvās, ieraudzījusi Stjuarta skarbo seju. Ja viņš izturētos laipnāk, meitene sevi apkaunotu, izplūstot asarās.

Lai gan Džesija to neapzinājās, viņas skatiens, ko aizturētās asaras padarīja vēl tumšāku, pauda sāpes un izmisumu. Viņas seja bija bāla kā mēness. Džesijas matu mezgls, kā jau paredzams, enerģiskās dejas laikā, bija atrisis vaļā, un tagad biezās, nekārtīgās cirtas apvija meitenes seju un sniedzās līdz mugurai, un atsevišķās šķipsnās rotājās mēnessgaismas stari un iesārta atblāzma. Viņa apvaldīja drebošo apakšlūpu, lai noslēptu tuvojošās raudas no vīrieša, kurš joprojām ar riebumu vērās Džesijā. Šis vakars viņai bija nesis pārāk daudz ciešanu. Džesija aizvēra acis un atspieda galvu pret soliņa dzelzs rotājumiem.

– Noliec galvu starp ceļgaliem, – Stjuarts noskaldīja.

Meitene viņa vārdus tikpat kā nesadzirdēja, jo pūlējās atbrīvoties no atmiņām par Dženīnu, Miču un viņu uzjautrināšanos par Džesiju. Stjuarts nepacietīgi paspēra soli tuvāk, pielika plaukstu pie Džesijas skausta un pagrūda to uz leju, līdz viņas galva skāra ceļgalus. Džesija nekavējoties sāka pretoties, tomēr Stjuarts nelaida viņas skaustu vaļā.

– Laid mani vaļā! Ko tu dari? – Tik piepeša un nesaudzīga apiešanās Džesijai nebija pa prātam, un viņa pūlējās izrauties no vīrieša tvēriena, bet neveiksmīgi.

– Apklusti un elpo.

To izdzirdējusi, viņa padevās. Džesijai trūka spēka, lai cīnītos, turklāt viņa to nevēlējās. Meitene atslāba un pakļāvīgi nolieca galvu gandrīz līdz zemei, līdz mati skāra celiņa bruģakmeņus. Viņas cirtas krita pār Stjuarta nospodrinātajiem zābakiem kā sega sarkankoka krāsā. To redzēt bija nepatīkami, un Džesija atkal atguvās un parāva galvu augšup.

– Elpo, es teicu!

Stjuarts atkal pagrūda meitenes skaustu lejup. Kļuva skaidrs, ka viņš turpinās, līdz Džesija pakļausies. Meitene pārskaitās un kļuva vienaldzīga pret saviem matiem un visu, izņemot savu nicinājumu pret šo valdonīgo vīrieti, kurš uzspieda viņai savu gribu.

Džesija paklausīgi ieelpoja vēso vakara gaisu. Pēc vairākām minūtēm viņas pašsajūta uzlabojās. Pietiekami, lai nožēlotu vājuma izpausmes tieši Stjuarta Edvardsa klātbūtnē.

– Es jūtos labāk, Edvardsa kungs. Jūs varat laist mani vaļā, – viņa ierunājās ledusaukstā balsī.

Stjuarts noņēma roku no meitenes skausta. Viņa piecēlās un sapurināja biezās matu cirtas. Pēdējā matadata padevās, un Džesijas mati atrisa kuplā vilnī līdz pat gurniem. Kleitas augšdaļa vairs nespieda, un Džesija atkal spēja normāli elpot. Viņa sēdēja nekustīgi, satvērusi soliņa malu vēsos dzelzs rotājumus, un klusībā pateicās tumsai, kas slēpa viņas seju no Stjuarta skatiena. Džesijai bija kauns. Viņa šovakar bija pilnībā izgāzusies, gan ieņemot prātā, ka Mičam varētu iepatikties tāda muļķe kā viņa, gan neslēpjot savu sajūsmu par to. Visu vēl ļaunāku darīja satricinājums, uzzinot patiesību, un atklāšanās nicinātā Edvardsa priekšā. Džesija nolēma izdomāt kādu veidu, kā paglābt savu godu. Viņa nezināja, cik daudz no šovakar notikušā Stjuarts ir redzējis, un Džesijai bija iespēja viņu pārliecināt, ka tas viss bijis tikai kādas senākas kaites uzliesmojums.

– Man nevajadzēja ēst sautējumu, – viņa izdvesa tik bezrūpīgi, cik spēja, un iesāņus uzmeta Stjuartam vērtējošu skatienu. Viņš saviebās.

– Lindsijas jaunkundz, neierindojiet mani muļķa kārtā. Kad jūs iznācāt pagalmā, es tur smēķēju. Es aizmetu cigāru un grasījos ievest jūs atpakaļ mājā, un dzirdēju katru tā kucēna izrunāto neģēlīgo vārdu. Ja vēlaties, es izaicināšu viņu uz dueli.

Stjuarta piedāvājums izklausījās pilnībā nopietns. Džesija paskatījās uz viņu ar plati ieplestām acīm. Protams, audžumātes topošais vīrs tagad bija arī meitenes aizstāvis. Tas šķita neticami, tomēr tagad Džesijas goda aizstāvēšana bija šī vīrieša privilēģija un pat pienākums. Mičs bija aizskāris tikai viņas sirdi, nevis godu, un Džesija domāja, ka vīrieši cits citu nešauj tādu sīkumu dēļ. Iztēlojusies, kā Stjuarta Edvardsa raidītā lode ieurbjas Miča ķermenī – pretējs iznākums viņai pat neienāca prātā –, Džesija steidzīgi papurināja galvu.

– Nē, nē, paldies.

– Ja jūs tā vēlaties.

Stjuarts no kabatas izvilka plakanu cigāru etviju, izņēma no tās kārtējo cigāru un ielika etviju atpakaļ. Viņš aizdedzināja stūraino cigāra galu un dziļi ievilka dūmu. Cigārs spoži iegailējās, gaisā jautās spēcīgs degošas tabakas smārds, un Stjuarts izvilka smēķi no mutes.

– Tas puika ir muļķis un balamute, un viņa meitene ir padumja svilpaste. Viņu teiktajam nevajadzētu jūs sāpināt.

– Es neesmu sāpināta, – Džesija lepni attrauca.

Stjuarts klusējot apdomājās, paraustīja plecus un ielika cigāru mutē.

– Protams, ka neesat. Es kļūdījos.

Noliegt acīm redzamo bija bezjēdzīgi. Stjuarts redzēja, cik slikti viņa jutās.

– Labi, varbūt esmu gan. Pavisam nedaudz. Tā var notikt ar jebkuru.

Edvardss izņēma cigāru no mutes.

– Rūpes par cilvēkiem, kuriem mēs esam vienaldzīgi, vienmēr beidzas slikti.

Džesija nicīgi iesprauslājās.

– Un to apgalvojat jūs? Varu derēt, ka sievietes ir kā trakas pēc jums jau kopš brīža, kad sasniedzāt briedumu.

Viņš atbildēja negaidīti – ar greizu, neparasti atbruņojošu smīnu, kas gribot negribot apbūra.

– Nē, ne tik sen. Starp citu, kad man bija piecpadsmit gadu, tātad nedaudz mazāk kā jums, es ļoti iemīlēju kādu elegantu jaunu sievieti no dižciltīgas, senas dzimtas. Kad viņa kopā ar savu māti devās iepirkties, es sekoju. Viņa uz mani pāris reižu paskatījās, pasmaidīja un piemiedza ar aci, kā jau jaunas dāmas mēdz darīt. Biju pārliecināts, ka mēs abi esam neprātīgi iemīlējušies. Vēlāk es dzirdēju, kā viņa kopā ar mammu smējās par netīro ielaspuiku, kurš viņai visur seko. Es jutos kā nopērts suns. Joprojām atceros, cik stipri sāpēja mana sirds. Kā redzat, es to pārcietu, turklāt bez zaudējumiem.

Dalīšanās senos pārdzīvojumos bija laipns žests, kaut gan Džesija apšaubīja šī stāsta patiesumu. Pirmkārt, bija grūti iztēloties sievieti, kura pie pilna prāta atteiktu tik izskatīgam vīrietim kā Stjuarts Edvardss, kurš, bez šaubām, bijis glīts jau zēna gados. Otrkārt…

– Tas bija aizkustinošs stāsts, tomēr man šķiet, ka jūs mani vazājat aiz deguna. Kā gan Edvardsu ģimenes pārstāvi iespējams noturēt par netīru ielaspuiku?

Īsu mirkli Stjuarts šķita gandrīz izbiedēts, bet visbeidzot iesmējās un ievilka vēl vienu dūmu.

– Nezinu, kāpēc viņa tā nokļūdījās. Iespējams, klīstot pa ielām, es kļuvu netīrāks, nekā Edvardsu ģimenes pārstāvim pienākas. – Roka, kurā Stjuarts turēja cigāru, nokrita gar viņa sāniem, viņš palūkojās uz māju, pavērsdams plecu pret Džesiju, un kļuva domīgs. Pēc brīža Stjuarts atkal pievērsās meitenei.

– Jums nāksies doties atpakaļ. – Vārdi izskanēja mierīgā tonī, tomēr iztēles uzburtās ainas uzdzina Džesijai šermuļus.

– Nē, es to nevaru.

– Jums tas jādara, citādi viesi sāks jūs aprunāt, un tas jaunai dāmai nenāk par labu. Jūs dejojāt kopā ar visiem un piepeši nozudāt. Kādu iespaidu tas rada? Iespējams, ka jūsu pielūdzējs pamanīsies izdarīt pareizus secinājumus un noprast, ka jūs noklausījāties viņa un tās neglītās vistas sarunu. Vai jūs patiešām gribat, lai viņš uzzina, cik ļoti ir jūs sāpinājis?

– Nē! – Šī iespēja bija vēl ļaunāka par atgriešanos viesu pilnajā deju zālē. Uztvērusi pārējo Stjuarta teikto, Džesija nedroši pasmīnēja.

– Vai jūs patiešām domājat, ka Dženīna Skota ir neglīta vista?

– Bez šaubām. Ticiet man, esmu redzējis pietiekami daudz sieviešu, lai zinātu, kura ir neglīta un kura nav.

– Tam es ticu! – Džesija pasmaidīja, un viņai kļuva vieglāk. Stjuarts to droši vien teica, lai meiteni uzmundrinātu, tomēr ar to pietika.

– Ak tā? Un tagad jūs par mani smejaties. Ja reiz jūsu garastāvoklis ir uzlabojies, ir laiks doties atpakaļ.

Viņš aizmeta cigāru un padeva Džesijai roku. Ieraugot plaukstu ar garajiem pirkstiem, Džesijas iekšas sarāvās. Iztēlojoties atgriešanos namā, kur viesi viņu apmeloja, apsmēja un žēloja, viņai kļuva nelabi.

– Vai mēs varam doties mājup? – Džesija lūdza klusā un kaunpilnā balsī. Viņa ieskatījās Stjuarta acīs un iekoda apakšlūpā, lai tā nedrebētu.

– Džesika, – viņš izrunāja meitenes vārdu nepacietības pilnā, tomēr neparasti maigā balsī.

Viņa klusēja un nenovērsa skatienu no vīrieša. Stjuarts pietupās un saņēma Džesijas roku savējās. Viņa stiprās, siltās plaukstas bija daudz lielākas par Džesijas plaukstām. Sajutusi Stjuarta roku siltumu, Džesija aptvēra, ka viņas pašas rokas bija ledusaukstas.

– Ko man darīt? Atstāt jūs šeit slēpjoties, iet iekšā pēc Sīlijas un aizvest jūs abas mājās?

– Lūdzu, nestāstiet par to Sīlijai, – meitene čukstēja. Stjuarta mute saspringa, un Džesija nodomāja, ka ir viņu sadusmojusi. Šāda doma piepeši šķita nepanesama. To dažu minūšu laikā, ko abi pavadīja dārzā un tumsā, viņi bija tikpat kā… iedraudzējušies.

– Ja es vedīšu Sīliju projām, man tas kaut kā jāpamato.

– Jūs varētu pateikt, ka es slikti jūtos. – Sīlijai gan tas nerūpētu, toties viņa būtu pārskaitusies par izjauktajām viesībām par godu viņas gaidāmajām kāzām, un pēcāk Džesijai par to nāktos dārgi samaksāt.

– Džesij, viņa ir jūsu audžumāte. Par šādām problēmām jums būtu jārunā ar viņu, nevis mani.

– Lūdzu, nestāstiet to viņai. Lūdzu! – Džesija sažņaudza vīrieša pirkstus. Viņš paskatījās uz abu kopā savītajām plaukstām un strauji piecēlās kājās.

– Labi, neteikšu. Tomēr es to uzskatu par kļūdu.

– Paldies. – Džesija atviegloti uzsmaidīja. Salicis rokas kabatās, Stjuarts paskatījās uz viņu ar neizdibināmu sejas izteiksmi.

– Par manu klusēšanu jums nāksies maksāt. Ja gribat, lai slēpju kaut ko no savas līgavas, jums jādod man kaut kas pretī.

– Kas?

– Es zinu, ka sirdī esat karotāja. Jums jāatgriežas deju zālē un jāizliekas, ka labi pavadāt laiku, līdz Sīlija būs gatava doties mājās. Tas nebūs viegli, bet jūs to spēsiet, un jums tas nāks par labu. Vai jūs tiešām gribat, lai sirdsāķītis nojauš, ka jūs slapstāties pa tumsu, jo viņam nepatīkat?

– Nē! – Jau doma vien par to iedvesa šausmas.

– Sarunāts?

– Jā, – Džesija piekrita, tomēr skatiens šaudījās un rokas drebēja, iztēlojoties turpmāko notikumu gaitu. Atgriezties namā un izlikties, ka pasaule ir tā pati, kas pirms piecpadsmit minūtēm, šķita grūtākais, ko viņai jebkad nācies darīt. Džesija saprata, ka viņai nāksies satikt arī Dženīnu Skotu un Miču…

– Edvardsa kungs, – viņa ierunājās klusā balsī. Viņš jautājoši pacēla uzacis. Džesija, nepaguvusi nobīties, turpināja: – Vai es varu turēties kopā ar jums? Es viesībās nevienu nepazīstu, es tur jūtos šausmīgi un zinu, ka izskatos briesmīgi, un es negribu, lai kāds būtu spiests ar mani dejot. – Džesija apklusa un izmisusi raudzījās uz bruģi. – Es jūs neaizkavēšu, ja gribēsiet dejot ar Sīliju vai kādu citu, bet atlikušajā laikā…

Kad Džesija apklusa, viņas vaigi kaunā svila tā, it kā viņa stundas garumā būtu stāvējusi pie ugunskura. Meitene zināja, ka gaismā izskatītos piesarkusi tik tumša kā sārtie celiņa bruģakmeņi.

Viņa bija gatava nomirt aiz kauna, ja Stjuarts iesmietos, bet viņš pat nepasmaidīja.

– Neuztraucies, Džesij, es par tevi parūpēšos, – viņš maigā balsī apsolīja un izstiepa roku.

Mirkli vilcinājusies, Džesija pasniedza savu plaukstu un ar Stjuarta palīdzību piecēlās kājās.