Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 6

– Jūs šeit neesat gaidīts, Edvardsa kungs. Visiem būtu labāk, ja jūs iesēstos atpakaļ ratos un pazustu.

Ar kreiso roku ielicis cigāru atpakaļ mutē, viņš brīdi klusēdams aplūkoja Džesiju un no jauna laiski atspiedās pret kolonnu. Labā roka nekustīgi nokarājās gar sāniem, un Edvardss brīžiem savilka pirkstus dūrē, it kā roka viņam traucētu. Džesija šādu vienaldzīgu attieksmi uztvēra kā apvainojumu un atkal noskaitās.

– Jūs esat izcils pieklājīgas uzvedības paraugs. Sīlija mani par to jau brīdināja. Lindsijas jaunkundz, ja runājam atklāti, man jāsaka tā: es plānoju apprecēt jūsu audžumāti. Visiem, bet jo sevišķi jums, būs labāk, ja jūs ar to samierināsieties un pārstāsiet krist histērijā.

– Es negrasos atvieglot jūsu dzīvi, bet gan to pēc iespējas vairāk sarežģīt.

Edvardss nopūtās un turpināja kūpināt cigāru. Viņš ierunājās balsī, kas bija pat pārlieku maiga.

– Jaunkundz, pēc kāzām man pār jums būs visai ievērojama vara. Ceru, ka mūsu attiecības būs vairāk vai mazāk labas, pretējā gadījumā cietēja būsiet jūs, lieciet to aiz auss.

Džesija sakoda zobus.

– Ja esat apņēmies apprecēt Sīliju, dariet to, bet vediet viņu uz savām mājām! Ģimene jāuztur vīrietim, nevis sievietei.

Viņas vārdi Edvardsu aizkaitināja. Džesija redzēja, ka viņš gandrīz nemanāmi samiedz acis. Tā bija vienīgā atklāti paustā dusmu pazīme, un viņš atsāka runāt tikpat bezrūpīgā balsī kā iepriekš.

– Tā gan nav jūsu darīšana, tomēr man nepieder tādi īpašumi, lai varētu uzturēt ģimeni. Turklāt šeit labi jūtas gan Sīlija, gan es.

– “Mimoza” pieder man!

– Jūs šeit allaž būsiet laipni gaidīta, tomēr es ieteiktu iemācīties labākas manieres.

– Neticu, ka jūs patiesi gribat apprecēt Sīliju! Viņai ir vairāk nekā trīsdesmit gadu!

– Taisnība, tomēr jūsu audžumāte arī šajā vecumā ir ļoti glīta sieviete.

– Jūs viņu nemīlat!

– Tāds bērns kā jūs par mīlestību neko nezina.

– Sīliju nav iespējams mīlēt! Kāpēc jūs gribat ar viņu precēties?

– Tāpat kā manas jūtas, dārgā, arī mani nodomi nav jūsu darīšana.

– Jūs viņu apprecēsiet, lai iegūtu savā īpašumā “Mimozu”, vai ne? Jūs negribat Sīliju, bet gan viņas naudu! Jūs esat nolāpīts bagātību meklētājs!

Iestājās nepatīkams klusuma brīdis. Stjuarts ievilka dziļu dūmu, un cigāra gals iegailējās koši sarkans. Viņš izņēma to no mutes.

– Jūs patiešām esat izlutināta skuķe. Uzklausiet mani, Lindsijas jaunkundz. Es jūsu uzvedību šodien lielākoties esmu pacietis, jo saprotu, ka esat sadusmota. Es tam pielikšu punktu. Drīz vien es jums būšu tēva vietā un plānoju pielietot tēva cienīgas audzināšanas metodes. Īsāk sakot, uz jebkuru nepieklājības izpausmi tiks atbildēts ar to pašu. Vai skaidrs?

– Jūs grasāties mani audzināt? Bezcerīgi! – Džesija paslēja galvu augšup un draudīgi sasprindzināja plecus. Viņas skatienā un balsī bija skaidri manāms sašutums. – Šejienieši saraustīs jūs gabalos! Tie ir mani cilvēki, tāpat kā šī māja! Jūs nepiedursiet man pirkstu!

– Pēc kāzām māja piederēs man, – Edvardss mierīgi norādīja, – un vergi tāpat. Ja jums rūp viņu labklājība, jūs neiedrošināsiet viņus pacelt roku pret savu jauno saimnieku.

Viņa teiktais trāpīja desmitniekā, un Džesija gandrīz aizrijās no pārsteiguma.

– Jūs esat briesmonis!

– Un jūs pārbaudāt manu pacietību. Ja turpināsiet tādā pašā garā, jūs to pavisam noteikti nožēlosiet. – Viņš ievilka vēl vienu cigāra dūmu. – Lindsijas jaunkundz, mēs varam būt draugi. Es apprecēšu jūsu audžumāti, un jūsu spēkos nav to mainīt. Mums nav iemesla naidoties. Es nevēlos ieņemt tētuka-varmākas nostāju, ja vien jūs mani nepiespiedīsiet to darīt.

– “Tētuks”! Jūs! Es…

Pirms Džesija atrada vārdus sava sašutuma paušanai, pavērās verandas durvis un telpā ienāca Sīlija. Viņa ieraudzīja Stjuartu, atplauka smaidā un taisnā ceļā devās pie viņa. Noslēpusies ēnā, Džesija īsu brīdi palika nepamanīta.

– Stjuart, tu šeit esi tik ilgi! Es sabijos, ka ar tevi varētu būt noticis kas slikts!

– Es iepazinos tuvāk ar tavu neatvairāmo audžumeitu, – viņš norādīja uz Džesiju ar cigāra galu.

Sīlija laiski palūkojās Džesijas virzienā.

– Tu beidzot pārnāci. Vakariņas ir beigušās, un Sisija jau novāca traukus. Cerams, ka turpmāk tu pārradīsies mājās laicīgāk.

– Es neesmu izsalkusi, – Džesija atbildēja patiesi skumjā balsī, kādu Sīlija parasti izmantoja saviem nolūkiem. Viņa pati to sadzirdēja un sadusmojās uz sevi. Skumju nots balsī bija vājuma pazīme, ko Džesija patlaban nevarēja atļauties.

– To tu saki pirmoreiz! Dārgā, tas ļoti priecē! Iespējams, mums beidzot izdosies samazināt tavu augumu līdz saprātīgiem apmēriem. Vīriešiem pārlieku apaļīgas meitenes nepatīk. Jebkurā gadījumā tev vajadzētu kaut ko ieēst. Aizskrien līdz virtuvei, Roza tev noteikti kaut ko pagatavos.

– Es teicu, ka neesmu izsalkusi! – Dzirdot, kā svešinieka klātbūtnē tiek apspriests viņas svars, Džesija, vaigiem kaistot kaunā, nikni paskatījās uz audžumāti.

Sīlija eleganti paraustīja plecus.

– Dari, kā vēlies. Nāc iekšā, Stjuart, ārā kļūst vēss!

Sīlija satvēra Stjuarta roku. Viņš nesteidzīgi sievietei uzsmaidīja, nometa līdz pusei izsmēķēto cigāru zemē, apdzēsa to ar zābaka purgalu un beidzot atrāvās no kolonnas. Džesija ievēroja viņa valdzinošo smaidu, tumšmatainās galvas kaislīgo pieglaušanos Sīlijas gaišmatainajai galvai un vairs neizturēja – audžumāte un viņas līgavainis izturējās pret Džesiju kā pret bērnu, kaut gan viņa bija likumīgā “Mimozas” īpašniece.

– Manai audžumātei ir kāds noslēpums, Edvardsa kungs, – viņa vēsā tonī izmeta.

Tomēr uzrunātie nevis apstājās kā zemē iemieti, bet gan turpināja ceļu, viens otra pārņemti.

– Edvardsa kungs!

Viņš nepacietīgi paskatījās pāri plecam, bet ierunājās Sīlija:

– Džesij, tu mūs patiesi nogurdini! Ja gribi kaut ko teikt, parunāsim rīt divatā.

– Man jārunā ar Edvardsa kungu. – Džesija spēra apņēmīgu soli uz priekšu un nostājās gaismā pie atvērtajām durvīm. Sīlija un Stjuarts viņu aizkaitināti vēroja.

– Sīlijai taisnība, mēs esam noguruši. Paēdiet vakariņas un ejiet gultā, kā labai knīpai pienākas, pirms esat iekūlusies kārtējās nepatikšanās.

– Nekā nebija, – Džesija noskaldīja, izdzirdējusi nievājošos vārdus, kas kaitināja gandrīz tikpat stipri kā Stjuarta klātbūtne. Viņai nācās saņemties. Džesija ierunājās, apklusa un ievilka elpu, lai turpinātu. Par spīti dusmām, Džesijas rokas trīcēja. Aprunāt Sīliju bija grūtāk, nekā viņa bija iztēlojusies, tomēr tas bija jāizdara. Viņa saspieda plaukstas kopā, pacēla zodu un apņēmīgi ielūkojās Stjuarta acīs.

– Ja jūs vēlaties šo sievieti precēt, jums šis tas jāzina.

– Kas tas būtu? – Edvardss par viņu zobojās, tomēr vēl nebija zaudējis pacietību. Sīlija piekala skatienu Džesijai, bet viņa neuzdrīkstējās raudzīties pretī. Sīlija noteikti nenojauta, ka meitene zina viņas atbaidošo noslēpumu. Skaidrs bija viens – audžumāte viņu par to ienīdīs mūžam.

Džesija vēlreiz ievilka elpu. “Tagad vai nekad!”

– Jums būtu jāzina, ka Sīlijai ir… vīriešu dzimuma draugi. – No šādiem vārdiem radās iespaids, ka runa ir par cienījamiem pielūdzējiem. Džesija, kaut gan pavirši audzināta, tomēr nemācēja aprakstīt patiesību krāšņāk. Sīlija iepleta acis, bet Stjuarts uzjautrināti papurināja galvu. Džesija izmisīgi meklēja īstos vārdus un beidzot ierunājās, pirms viņu kāds paspēja pārtraukt.

– Gribu teikt, ka Sīlija ir… padauza.

Šo vārdu viņa pār lūpām dabūja ar grūtībām. Sīlija nobālēja un, pielikusi roku pie mutes, strauji ievilka elpu. Stjuarts samirkšķināja acis. Iespējams, bija nepieciešams laiks, lai pilnībā aptvertu šo vārdu un tā nozīmi. Bez iepriekšēja brīdinājuma Stjuarts pacēla roku un spēcīgi iesita pa Džesijas vaigu. Viņa atkāpās un pielika plaukstu pie sāpošās vietas.

– Kā tu uzdrīksties! – Sīlija aizsmakusi kliedza, vaigiem kvēlojot. Viņas dedzinošais skatiens solīja atriebību. – Kā tu uzdrīksties, nepateicīgā skuķe?

Stjuarts sagrāba Džesiju aiz rokas un izvilka atpakaļ gaismā. Viņa bija pārāk apjukusi, lai pretotos.

– Ja jūs vēl reizi pateiksiet ko tādu par savu audžumāti, es jūs ne pa jokam noslānīšu, – Stjuarts rūca, piekalis zvērojošu skatienu Džesijai. – Vai sapratāt?

– Tā ir taisnība…

– Jūs pārkāpāt manas pacietības robežu. – Redzot Stjuarta sejas izteiksmi, Džesija gaidīja vēl vienu sitienu, sarāvās un pacēla roku aizstāvībai. Kā par brīnumu, iejaucās Sīlija.

– Stjuart, nevajag. Viņa ir bērns un nesaprot, ko saka.

Sīlija iepriekš ne reizi nebija Džesiju aizstāvējusi, tāpēc meitene bija neizpratnē.

– Tu pret šo bezkauņu izturies iecietīgāk, nekā viņa ir pelnījusi, – Stjuarts attrauca. Viņš saspieda Džesijas roku stingrāk. – Ja jūs būtu vīrietis, Lindsijas jaunkundz, es jūs par šādiem vārdiem nogalinātu uz līdzenas vietas. Jūs saņemsiet mazāku sodu, nekā esat pelnījusi. Tomēr paturiet prātā: turpmāk pret audžumāti jums jāizturas ar cieņu. Viņa ir iecietīga, bet es ne. Turpmāk par šādām izdarībām jūs sodīšu es.

– Bet…

– Pietiek! Šobrīd es gribu dzirdēt vienīgi atvainošanos Sīlijai.

– Es neatvainošos! Nekad! Laidiet mani vaļā! – Atguvusies no sitiena radītā šoka, Džesija iekaisa vēl spēcīgākās dusmās nekā iepriekš. Viņa piesarka un pūlējās izrauties brīvībā. Vienīgi Edvardsa draudīgi sakniebtās lūpas vēstīja, ka viņš ir pārskaities. Sīlija, piespiedusi plaukstas pie krūtīm, no malas noraudzījās sava līgavaiņa un audžumeitas nevienlīdzīgajā cīkstiņā un izskatījās vienlaikus šķīsta un bezgala aizskarta. Kaut arī Džesija bija teikusi patiesību, viņa apzinājās, ka šajā kaujā ir zaudējusi. Sīlijas noslēpuma atklāšana bija viņas vienīgā cerība, jo Džesija bija pārliecināta, ka neviens vīrietis negribēs precēt tādu sievieti kā viņa. Tomēr pavisam negaidītā kārtā Stjuarts Edvardss viņai nenoticēja.

– Nu? – viņš draudīgi noskaldīja.

– Ko? – Džesija bramanīgi attrauca, kūsādama niknumā par to, ka Stjuarts viņas sacītajam nav noticējis. Viņš sarauca pieri.

– Sīlija gaida atvainošanos.

– Viņai nāksies gaidīt ilgi.

Sakniebis lūpas, Stjuarts saspieda meitenes roku ciešāk. Pirms viņš paguva ierunāties, kautiņā iejaucās Sīlija.

– Viņa atvainosies no rīta. Stjuart, neesi tik rupjš pret viņu. Kā jau teicu, Džesija ir tikai bērns.

– Izlutināts un rupjš bērns! – viņš nomurmināja, uz īsu brīdi pavērās Sīlijā un atkal piekala ledusaukstu skatienu Džesijai. – Labi, Lindsijas jaunkundz. Sīlija vēlas, lai jūs atvainotos rīt. Atvainošanās notiks, par to nav nekādu šaubu. Tagad jūs iesiet uz savu istabu. No tās drīkstēsiet iznākt tikai rīt un tikai tad, kad būsiet gatava atvainoties.

– Jūs neesat šī nama saimnieks… – Džesija nošņāca un beidzot atbrīvoja roku no vīrieša tvēriena, – un nekad arī nebūsiet. Es darīšu, kā gribēšu, jūs, jūs… bagātību meklētāj!

Stjuarts mēģināja viņu satvert, tomēr Džesija jau paguva pavirzīties nostāk. Viņa aizsteidzās garām Sīlijai un teju vai nolidoja lejup pa kāpnēm, kājām neskarot pakāpienus. Džesija sprieda, ka vīrietis, kurš spējīgs iepļaukāt jaunu dāmu, ir spējīgs nodarīt vēl vairāk. Gaisma no logiem nesniedzās līdz tumšajam, ēnainajam zālienam. Džesija sacēla svārkus līdz ceļgaliem un metās skriešus, it kā pats nelabais būtu viņai uz papēžiem.

Tas nebija tālu no patiesības. Stjuarts Edvardss pārskaities noskrēja lejup pa kāpnēm un pāri zālienam metās meitenei pakaļ. Paskatījusies uz Stjuartu pāri plecam, Džesija pārbijās un metās tālāk nakts melnumā.

Vīrietis meiteni notvēra, līdzko viņa bija nokļuvusi pie augļu dārza, kur bija cerējusi noslēpties. Stjuarts spēcīgi sagrāba viņas plecu un parāva to uz savu pusi, neļaujot Džesijai pazust melno, greizo koku stumbru un ēnu biezoknī.

Sajutusi roku uz pleca, Džesija iekliedzās. Viņa bija iekritusi vajātāja nagos, un tas atņēma viņai drosmi. Meitene bezpalīdzīgi pagriezās un ieskatījās Stjuarta dusmu pārvērstajā sejā. Kad vīrietis atkal satvēra Džesijas augšdelmus un tos spēcīgi sapurināja, viņa iekliedzās. Viņš nerimās un izšņāca nesaprotamus vārdus. Stjuarts izskatījās pietiekami pārskaities, lai izrēķinātos ar bēgli.

Džesija domāja vienīgi par to, kā rast glābiņu. Ierunājās pašsaglabāšanās instinkts, un, pateicoties tam, Džesija nevis rāvās projām, bet metās Stjuartam virsū ar nagiem un mēģināja izskrāpēt viņam acis.

– Mazā elles nešķīstene! – viņš auroja, palaida meiteni vaļā un pieskārās savai sejai. Džesija pagriezās, lai bēgtu, bet vīrietis viņu jau atkal notvēra. Meitene spārdījās un spiedza. Stjuarts pacēla viņu gaisā.

– Nolāpītā skuķe, es tevi nopēršu tā, ka tu nedēļām ilgi nevarēsi apsēsties!

Cieši satvēris Džesiju, vīrietis nesa viņu atpakaļ uz māju. Viņa kliedza un visiem spēkiem centās izrauties. Džesija jau pavēra muti un grasījās kost savam pāridarītājam, bet tad viņam pār plecu ieraudzīja, ka tumsas pārņemtajā dārzā pavīd neliels stāvs ar paceltu kapli rokā un skriešus tuvojas viņiem.

Džesija piepeši attapās. Šī cilvēka liktenis un arī visu pārējo, kuri drīz nokļūs Stjuarta Edvardsa varā, viņu uztrauca vairāk nekā savējais.

– Nē! – viņa iesaucās. – Nē, Progres! Ar mani viss kārtībā, ar mani viss kārtībā, dzirdi? Es pati tikšu galā, nenāc man palīgā!

Šos vārdus izdzirdējis, Stjuarts Edvardss bojauta briesmas. Viņš pagriezās, paskatījās atpakaļ un pamanīja cilvēku, kurš bija apstājies augļu dārza malā. Bija ļoti tumšs, un Edvardss sazīmēja vienīgi veca, salīkuša vīra apveidu. Progress joprojām turēja paceltu kapli, kura noasinātais asmens draudīgi spīdēja.

– Ej atpakaļ, lūdzu, ej atpakaļ! Es tev pavēlu! – Džesija izmisīgi sauca. Viņai par prieku, Progress pavilcinājās un visbeidzot nolaida kapli. Stjuarts Edvardss nenovērsa no viņa skatienu. Pēc īsa klusuma brīža viņš uzgrieza Progresam muguru un turpināja ceļu mājup.

Džesija pārstāja cīnīties, jo nevēlējās, lai Progress steigtos viņai palīgā. Vergam, kurš uzbrucis baltajam cilvēkam, tiktu piespriests nāvessods.

– Tevi viņi rūp, vai ne? Tā ir vienīgā labā īpašība, ko tu līdz šim esi parādījusi, – teica Stjuarts.

Klusējot viņi piegāja pie kāpnēm, uzkāpa augšstāvā, šķērsoja verandu un iegāja namā.

– Kur ir viņas istaba? – Stjuarts jautāja Sīlijai, kura gaidīja verandā, sakrustojusi rokas uz krūtīm un saraukusi pieri.

Saņēmis norādes, Stjuarts Edvardss ienesa Džesiju mājā, pagāja garām Sisijai un Rozai, kuras pavadīja abus izbrīnītiem skatieniem, un nokļuva pie meitenes istabas. Iegājis pa durvīm, Stjuarts rupji nolika Džesiju uz grīdas.

– Tu nenāksi ārā no istabas visu atlikušo nakti, un no rīta tu Sīlijai atvainosies, – viņš vēsi noskaldīja.

Džesija bija pārāk satraukta, lai atbildētu. Ceļiem ļogoties, viņa noraudzījās, kā Stjuarts izņem atslēgu no slēdzenes un aizver durvis. Noskanēja slēdzenes klikšķis.

Tumsā raugoties uz aizslēgtajām durvīm, Džesija spēja domāt vienīgi par Stjuarta seju lampu gaismā.

Gludi skūtajos vaigos rēgojās sešas jēlas brūces. Džesija bija viņu saskrāpējusi, un viņa nesaprata, vai par to priecāties vai just nožēlu.