Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 9

– Džesika, tu drīksti mani noskūpstīt, jo turpmāk mēs būsim vienas ģimenes locekles. – Flora Edvardsa pagrieza skūpstam savu grumbaino vaigu. Džesija bija sprukās un, ar grūtībām pārvarējusi riebumu, uzspieda vaigam vieglu skūpstu.

– Tu drīksti noskūpstīt arī mani, ja vēlies, – Lorela Edvardsa piebilda brīdī, kad Džesija atvirzījās no viņas māsas. Meitene dziļi ievilka elpu un uzspieda ātru skūpstu uz otras sievietes vaiga. Lorela paņēma Džesijas plaukstas savējās, un abas sirmās sievietes apveltīja meiteni ar platu smaidu. Viņa atbildēja ar samocītu smīnu.

Abu Edvardsa jaunkundžu sarīkotais pikniks par godu brāļadēla gaidāmajām kāzām beidzās vēlu vakarā. Pēc tam pasākuma viesi – visi apkaimes iedzīvotāji un arī no tālienes ieradušies radinieki – turpināja svinības mājas iekšienē. Pārciest pikniku bija grūti, bet vakara gaitā paredzētās dejas Džesiju tā biedēja, ka viņa noslēpās atpūtas telpā. Par nelaimi, tur viņa sastapa abas mājas saimnieces, kuras izteica viena otrai pārmetumus par nelaikā izkusušu ledu. Džesija pazina Floru un Lorelu visu mūžu, tomēr viņu attiecības vairāku jūdžu lielā attāluma dēļ nebija tuvas. Līdz šodienai abas sievietes neizrādīja interesi par Džesiju, tomēr tagad viņas jūsminājās par to, ka brāļadēla precības ar Sīliju padarīs visas trīs par radiniecēm.

Edvardsa jaunkundzes, bieži novirzoties no temata un viena otru pārtraucot pusvārdā, darīja Džesijai zināmu, ka brāļadēla jeb viņām tuvākā vīriešu dzimtas radinieka apmešanās uz dzīvi šajā apkaimē ir viņu karsta vēlēšanās. Māsas stāstīja, ka aicinājušas Stjuartu ciemos neskaitāmas reizes un gandrīz pamirušas no laimes, kad šarmantais un mats matā savam tēvam, Edvardsa jaunkundžu jaunākajam brālim, līdzīgais Stjuarts beidzot pieklauvējis pie viņu durvīm.

Viņas apgalvoja, ka Stjuarts pēc radinieču nāves saņems mantojumā arī plantāciju “Tulpju kalni”. Edvardsu ģimenes locekļi bija ilgdzīvotāji – Lorelas un Floras māte mūžu beidza deviņdesmit viena gada vecumā, savukārt vecmāmiņa aizgāja no šīs pasaules mēnesi pirms simtās dzimšanas dienas. Izņēmums bija Stjuarta tēvs, kurš četrdesmit divu gadu vecumā gāja bojā negadījumā. Māsas ķiķināja un paziņoja, ka Stjuarts saņems mantojumu pēc krietna laika, jo Florai bija ap sešdesmit un Lorelai par trim gadiem mazāk.

– Jaunkundz, kāpēc jūs nedejojat? – Flora, rotaļīgi savilkusi seju neapmierinātā grimasē, beidzot pajautāja Džesijai. Viņa nosprieda, ka šī sieviete savulaik bijusi ģimenes skaistule; viņas zīdainie, kuplie mati jaunībā droši vien bijuši tumši kā brāļadēlam, tomēr tagad tie bija gandrīz pilnībā nosirmojuši. Flora bija garāka un slaidāka par māsu, abu sieviešu mati bija drīzāk sudraba krāsā, nevis sirmi, un abām bija Dienvidu sievietēm raksturīgā smalkā, gaišā āda. Lorelas sejā laiks bija atstājis gandrīz nemanāmas pēdas, bet Floras seja bija krunciņu izvagota. Neraugoties uz to, abu sieviešu āda smaržoja pēc pūdera un losjona, viņu sejas bija rūpīgi koptas, un abas bija skaisti saģērbušās.

– Es… es nedejoju… – Džesija apjukumā izdvesa. Patiesībā viņa neprata dejot un nebija gaidījusi, ka viņai kāds lūgs to darīt. Džesija uzauga kopā ar zēniem, zināja viņu vārdus, un tie visi pazina Džesiju. Bērnībā viss notika pēc zēnu prāta – viņi mētāja akmeņus un rāpās kokos. Džesija pūlējās neatpalikt no puikām, piedaloties dūru cīņās un veicot trikus zirga mugurā. Tomēr tagad viņa bija lēdija, puiši bija džentlmeņi, un Džesijai viņi nepiegrieza vērību. Viņai nebija ne jausmas, kā uzvesties jauno vīriešu klātbūtnē. Meiteņu vidū Džesija jutās vēl neveiklāk nekā jauniešu tuvumā.

Pikniks noritēja stīvā gaisotnē. Jaunieši pret Džesiju, kas bija tikpat kā svešiniece, izturējās pieklājīgi, tomēr pēc dažiem pārmītiem vārdiem atgriezās pie saviem draugiem. Kad sākotnējais pieklājīgi slēptais izbrīns par Džesijas parādīšanos pierima, viņa palika viena. Edvardsa jaunkundzes aizveda Sīliju un Stjuartu projām uzreiz pēc ierašanās, kas Džesiju gan neapbēdināja, jo visu brauciena laiku Sīlija vīteroja ar Stjuartu, kamēr meitene drūmi klusēja. Pēc saderināšanās izsludināšanas un tostu teikšanas jaunais pāris kopā ar Edvardsa jaunkundzēm piegāja pie visiem draugiem un saņēma komplimentus, kuros izskanēja vāji slēpta skaudība par Sīlijas vareno ķērienu. Visu vecumu dāmas bija sajūsmā par Stjuartu, un Džesija ar grūtībām apslēpa riebumu, redzot, ka sievietēm nozīmīgs ir vienīgi izskats.

Lielāko daļu viesību laika Džesija pavadīja, ērti noslēpusies aiz spilgti dzeltena forsītijas krūma, līdz gaišmatainā Besa Lipmena nolēma viņu izglābt. Besa, kuru Džesija, tāpat kā lielāko daļu viesu, pazina kopš bērnības, līdzinājās gados jaunākai Sīlijai – šķebinoši salda sabiedrībā, bet patiesībā vēsa kā ledus. Džesijai viņa nepatika, un Besas māte jau sen bija aizliegusi savai meitai tikties ar puicisko Lindsijas jaunkundzi. Kad Besa piegāja pie forsītijas krūma un, rotaļīgi nosodījusi Džesiju par slēpšanos, neticami stingri saņēma viņu aiz rokas un izvilka ārā, Džesija bija pārsteigta.

Brīdī, kad viņa ieraudzīja Oskara Kestela apbrīnas pilno skatienu, viss kļuva skaidrs. Besa vēlējās atstāt iespaidu uz savu garo, slaido pielūdzēju, kurš valkāja brilles un kuram jau no pieres sāka atkāpties mati. Džesija dzēlīgi nosprieda, ka nav vērts apvainoties uz Besu, ja viņa centās pievērst sev vīriešu uzmanību. Viņai bija jau divdesmit gadu un, par spīti glītajai ārienei un dārgajām lupatām, draudēja vecmeitas statuss. Besas Lipmenas neprecētās sievietes statuss ļāva secināt, ka jaunieši nav tik akli kā jaunietes un nepaļaujas uz izskatu vien.

Nokļuvusi viesu vidū, Džesija drūmi ļāva Besai pievest sevi pie garā, jauniešiem paredzētā galda. Kad Besa pievērsa viesu uzmanību vientuļajai Džesijai, Oskars Kestels atzinīgi staroja. Viesi apsveicinājās, un Džesijai neatlika nekas cits kā vien smaidīt un pievienoties viņiem. Vakariņas ilga veselu mūžību, un to laikā neviens ar Džesiju nerunāja, vien pārmija dažas pieklājīgas frāzes. Viņa jutās neiederīga, bet nosita laiku, ēdot gardo cepto gaļu un drumstalu kūku, kas bija “Tulpju kalnu”pavāres – šķiet, viņas vārds bija Klovera – īpašais ēdiens. Doma par dejām šķita nepanesama, tāpat kā doma par palikšanu pēdējai bez pāra visu viesu acu priekšā.

– Viņa kautrējas, – Lorela ierunājās, un viņas pelēko acu skatienā pazibēja viltīga dzirksts. – Neraizējies, Džesika, mēs par tevi parūpēsimies. Nāc nu, dārgā!

– Lūdzu, es…

Džesijas iebildumi palika neuzklausīti. Lorela jauneklīgi sadevās ar meiteni rokās un stūma viņu uz nama pretējo pusi, kur bija atvērtas durvis starp abām verandām, atklājot vietu dejām. Uz portiku un dārziem veda divas milzīgas franču stila durvis, turpat blakus bija uzstādīta ar puķu podiem izrotāta skatuve mūziķiem, un no tās skanēja jautras kadriļas skaņas.

Gar telpas malām uz maziem krēsliem sēdēja atturīgi ģērbtas visu vecumu matronas un klusi sarunājās. Viņas pavadīja vakaru, vērojot dejotājus, aprunājot meitenes un viņu pielūdzējus un dejojot vienīgi ar saviem vīriem vai brāļiem. Pēc precībām visas sievietes ietērpās garlaicīgās drēbēs un apsēdās deju zāles malā; skaistas, košas kleitas un patīkams flirts bija domāts jaunām un neprecētām meitenēm.

Gados vecāki džentlmeņi, kurus uz viesībām piespiedušas doties apņēmības pilnās sievas, pulcējās ap punša trauku uz uzkodu galda, kas bija novietots nelielā priekšistabā. Džesija dzirdēja neskaidrus fragmentus no viņu sarunām par medībām un kokvilnas cenu kritumu. Telpas vidū dejā virpuļoja aptuveni divdesmit jauniešu pāru. Džesija viņus visus, protams, pazina jau kopš bērnības, bet…

Meitenes gaišu pasteļtoņu kleitās nelīdzinājās Džesijas bērnības rotaļu biedrenēm, kuru mātes laika gaitā nolēma, ka puiciskā Džesija nav gana laba draudzene viņu bērniem. Visas meitenes izskatījās brīnišķīgi. Viņu mati spīdēja un daiļās cirtās krita pāri pleciem atšķirībā no Džesijas pakausī saspraustā matu mezgla.

Arī meiteņu kleitas nelīdzinājās Džesijas apģērbam. Kleitu augšdaļas bija niecīgas un atklāja skatienam daudz vairāk nekā collu platais Džesijas kleitas izgriezums, kas Tjūdiju sadusmoja. Īsās, platās piedurknes bija veidotas tā, lai atklātu meiteņu krēmkrāsas plecus. Radās iespaids, ka kleitas tūliņ nokritīs līdz valkātāju vidukļiem, tomēr tā, savām mātēm redzot, bija ģērbušās visas meitenes, tātad šāds stils bija modē un turklāt arī atzīts par cienījamu. Meiteņu tievie vidukļi bija rotāti ar milzīgām jostām, kas uz muguras sasietas lielā pušķī un bija tik platas, ka uz to fona Džesijas josta līdzinājās parastai lentei. Kleitu kuplās apakšdaļas aizmugurē bija garākas nekā priekšpusē, tāpēc apkārtējo skatieniem atklājās mazas atlasa kurpītes un, meitenēm griežoties dejas solī, arī potītes.

Džesija ievēroja, ka meitenes nevalkāja tās pašas kleitas, kas tām bija mugurā piknikā. Tas nozīmēja, ka visas, izņemot viņu, paņēmušas līdzi īpaši dejām paredzētus tērpus, kas tika uzvilkti pēc vakariņām. Uz meiteņu gaisīgo tērpu fona no vairākiem apģērba gabaliem kopā sašūtā Džesijas kleita izskatījās uzkrītoši. Viņa bija izmisumā. Džesija nenojauta, ka pārējās meitenes pēc vakariņām pārģērbsies, turklāt viņas garderobē šāda papildinājuma nemaz nebija.

Redzot dejotājus, Džesija nokaunējās par savu neveiksmīgi sašūto, izbalojušo, vecmodīgo kleitu. Vairāk par visu viņa vēlējās kaut kur nolīst un paslēpties, līdz pienāks laiks doties mājās. Džesija piedalījās svinībās, lai izpatiktu Sīlijai un paustu labvēlīgu attieksmi pret gaidāmajām kāzām. Sīlija bija aizņemta ar sava mīļotā izrādīšanu viesiem un nepamanītu Džesijas pazušanu, un viņai tas arī nerūpētu…

Tomēr Edvardsa jaunkundzēm bija padomā kas cits.

Flora pienāca pie Džesijas otra sāna un ieķērās viņai rokā. Meitenei neatlika nekas cits kā vien sekot māsām. Sievietes vilka Džesiju uz deju zāli kā divas laiviņas, kas velk kuģi.

– Sameklēsim tev deju partneri, – Flora paziņoja, pārbiedējot Džesiju, un apstājās durvīs, lai pārlūkotu telpu. Džesija nespēja atbrīvoties no dāmu tvēriena un izdomāt pieklājīgu veidu, kā tikt no viņām vaļām, tāpēc bija spiesta stāvēt starp abām sievietēm un apzināties, cik briesmīgi izskatās uz viņu fona. Edvardsa jaunkundzes bija apaļīgas, bet maza auguma. Viņu sirmās galvas sniedzās līdz Džesijas plecam. Sievietes bija cienījamā vecumā, tomēr viņu kleitas bija daudz skaistākas par Džesijas tērpu. Lorelai mugurā bija grezna violeta atlasa kleita, un Floras kleita bija gandrīz tāda pati, tikai gaišsārti violetā krāsā.

Mūzikas skaņas pieņēmās spēkā. Visapkārt skanēja smiekli un čalas. Ābolu zaļas krāsas kleitā tērpusies Elinora Bidsvela aizvirpuļoja garām, sadevusies rokās ar gaišmataino Čeiniju Dārtu. Kad abas meitenes bija septiņus un astoņus gadus vecas, Džesija viņu sauca par Nellu, bet trauslā sarkanmate deju zālē nekādā veidā nelīdzinājās viņas bērnības draudzenei. Garā un slaidā Sūzena Latova, tērpusies ar zilu zariņu rakstu izrotātā muslīna kleitā, dejoja ar tumšmataino Luisu Raselu, savukārt Mārgarita Kulpepera, maza auguma tumsēja un nedaudz apaļīga meitene, kuras augumu izcēla kleita gaišā persiku krāsā ar dziļu kakla izgriezumu, dejoja ar Hauiju Djūku. Cauri pūlim virzījās Mičels Tods ar punša krūzi rokā. Visdrīzāk viņš atgriezās pie deju partneres, kura sēdēja kaut kur zāles malā un atpūtās, gaidot dzērienu. Mičs un viņa mīkstās, brūnās matu cirtas un brūnās acis Džesijas sirdī ieņēma īpašu vietu…

– Mičel! Mičel Tod! – Džesijai par šausmām, Flora pāri visai deju zālei uzrunāja viņas romantisko alku objektu. Viņa izmisumā paskatījās uz Floru un pavēra muti, lai iebilstu, bet bija jau par vēlu.

– Jā, kundze? – kā vienmēr pieklājīgais Mičs pagriezās pret Floru un jautājoši savilka uzacis. Lai sieviete viņu sadzirdētu deju zāles troksnī, Mičam nācās pacelt balsi, tomēr tā bija samtaina kā parasti. Jaunieša balsi dzirdot, pār Džesijas muguru pārskrēja tirpas. Viņš novērsa skatienu no Floras un paskatījās uz Džesiju, un viņas sirds pamira…

– Panāc šurpu, Mičel, padejo ar Džesiku! – Šī pavēle tika izkliegta ar lielgabala cienīgu spēku, un Džesija bija gatava ielīst zemē no kauna. Viņa tumši piesarka, jo Mičs vilcinājās, paskatījās uz pilno krūzi rokā, paraustīja plecus un devās triju dāmu virzienā. Ja debesu koris paziņotu, ka pasaulei pienācis gals, Džesija kristu ceļos pateicībā. Ja cauri ielejai brāztos nāvējošs virpuļviesulis un aizpūstu “Tulpju kalnus” un tās apkaimi uz citu apgabalu, viņa būtu glābta. Ja vien…

Mičs nostājās viņas priekšā. Sastingusi apkaunojumā, Džesija nespēja uz viņu pat paskatīties, kur nu vēl saņemt drosmi un novērst nenovēršamo.

– Atvainojiet, Flora, es jūs nesadzirdēju, – viņš uzsmaidīja vecajai sievietei. Divi Miča priekšzobi daļēji pārklājās, piešķirot viņa sejai mīļu, puicisku izskatu, kas lika Džesijas sirdij pukstēt straujāk. Miča augšlūpu klāja brūna pūka, tātad viņš mēģināja audzēt ūsas. Saskaroties ar šādu plaukstošas vīrišķības izpausmi, Džesijas plaukstas kļuva miklas, bet tās varēja būt arī uztraukuma sekas.

– Viņa teica, ka tev jāpadejo ar Džesiku, – iejaucās Lorela. Džesija nepatikā sarāvās, un viņas plaukstas kļuva vēl miklākas.

– Es… es… – Džesija redzēja, ka Mičs ir nepatīkami pārsteigts un, protams, negribēja paklausīt lūgumam, bet viņam nebija izvēles. Viņš bija pārāk labi audzināts. – Ar lielāko prieku. Lorelas jaunkundz, paņemiet, lūdzu, šo punšu. Starp citu, tas ir pasakaini gards. Lūdzu, nododiet Kloverai manus komplimentus.

Lorela smaidot paņēma krūzi ar punšu, savukārt Flora vīterojot pateicās par pavārei veltīto komplimentu. Mičs pasniedza Džesijai roku. Viņa paskatījās uz Miča plaukstu un ielūkojās viņam acīs, šausmu pārņemta. Viņa negribēja dejot ar Miču, zinot, ka viņš to dara, pienākuma vadīts.

– Nu ko, Džesij… Džesikas jaunkundz… Vai uzdejosim?

Abi bija pazīstami jau kopš bērnības, kad viņi bija Džesija un Mičs, bet tagad viņi bija kļuvuši par Toda kungu un Džesikas jaunkundzi… Džesija nebija Džesikas jaunkundze. Tāds vārds piedienēja kādai elegantai, jaunai dāmai, kas līdzinājās Elinorai, Sūzenai, Mārgaritai un Besai.

– Ej, Džesika, izklaidējies un nedomā par mums.

Par laimi, Flora apzināti vai neapzināti skaidroja Džesijas vilcināšanos ar nevēlēšanos atstāt viesību rīkotājas divatā.

– Es… – Džesija pavēra muti, lai iebilstu un atbrīvotu Miču no viņa pienākuma, jo viņa nemācēja un negribēja dejot, pavisam noteikti ne ar viņu, tomēr Mičs paņēma Džesiju aiz rokas un vilka deju zāles virzienā, pirms meitene attapās.

– Džesika drīz kļūs par mūsu radinieci! – aiz muguras atskanēja Lorelas vai Floras sauciens.

Kad viņi nokļuva deju zāles vidū, Mičs pagriezās pret Džesiju un pasmaidīja. Tikmēr pār viņas muguru tecēja auksti sviedri, un viņa nespēja pakustināt ne kājas, ne mēli.

Mūzika kļuva mundrāka. Deju zālē atskanēja čalas.

– Rīls! – visapkārt skanēja sajūsmas pilni saucieni. Viesi aplaudēja un nostājās paralēlās rindās, lai sagatavotos dejai. Mičs paskatījās uz Džesiju, paraustīja plecus un pasmaidīja. Viņa jutās atvieglota par to, ka neatzinās savā vājajā dejotprasmē, un pasmaidīja pretī.

Kad Džesija nosprieda, ka Dievs tomēr ir, un domās pateicās sargeņģelim, krustmātei fejai un visiem pārējiem, kas palīdzēja viņai izkļūt no neveiklās situācijas, Mičs satvēra viņas roku un ievilka meiteni viesu rindā. Visapkārt nostājās citi smejoši un čalojoši pāri. Kungi nostājās vienā pusē, dāmas – pretējā.

Rīls patika lielākajai daļai viesu, un šoreiz dejā metās gan jauni, gan veci. Pa kreisi no Džesijas nostājās Mārgarita Kulpepera. Pa labi stāvēja Līza Čāndlera, četru meitu māte Sīlijas vecumā.

Vijolnieks nostājās skatuves priekšā un pacēla vijoli augstu gaisā.

– Dāmas un kungi, sadodieties rokās! – viens no mūziķiem iesaucās, palocījās un ar plašu žestu atkāpās. Vijolnieks ķērās pie darba un sāka spēlēt enerģisko rīla meldiņu.

Sīlija un Stjuarts, kā jau goda viesi, izskrēja cauri smejošo un aplaudējošo ļaužu izveidotajam tunelim pirmie. Džesijai nācās atzīt, ka kopā viņi izskatās labi. Gaišmatainās, trauslās Sīlijas augums un garā, tumsnējā Stjuarta Edvardsa stāvs lieliski papildināja viens otru. Sīlijas krēmkrāsas atlasa kleitas apakšdaļa virpuļoja ap viņas augumu, piešķirot tās nēsātājai neparastu dzīvīguma auru. Viņas vaigos rotājās sārtums, un gaišpelēkās acis mirdzēja. Šovakar Sīlija bija uzmanības centrā, un viņa izbaudīja katru mirkli. Audžumāte bija skaistāka nekā jebkad agrāk. Arī Stjuarts Edvardss elegantajā, melnajā vakara tērpā lika aizrauties elpai, kaut gan Džesija ļoti nevēlējās to atzīt.

Tas bija kā atgādinājums par seno uzskatu, ka skaistums ir virspusējs.

Pēc visa spriežot, vienīgā sieviete viesībās, kura nebija Stjuarta izskata savaldzināta, bija Džesija. Kopš jaunā pāra ierašanās visu dāmu skatieni bija piekalti Sīlijas līgavainim. Drosmīgākās ar viņu atklāti koķetēja, rēķinoties ar Sīlijas statusu un tomēr cerot uz veiksmi. Pat dažas vecāka gadagājuma dāmas veltīja Stjuartam ne vienu vien nepiedienīgu skatienu. Viņš uz sieviešu uzmanības apliecinājumiem atbildēja pieklājīgi un atturīgi, bet Džesija atteicās noticēt viņa godīgumam un meklēja slēptus motīvus. Stjuarts visu vakaru turējās savas līgavas tuvumā, atvairīja citas sievietes ar smaidu un asprātīgām piezīmēm, savukārt Sīlija viņu izrādīja kā mednieka trofeju.

To redzot, Džesijai metās šķērmi, tāpēc viņa nepievērsa jaunajam pārim vairāk uzmanības nekā nepieciešams. Tas bija grūti izdarāms, jo Sīlijas lielība un viņas līgavaiņa tīši valdzinošais smaids bija ļoti uzkrītošs.

Viesu gavilēm skanot, Sīlija un Stjuarts nokļuva līdz rindas galam, izšķīrās un atgriezās rindas sākumā. Nella Bidsvela un Čeinijs Dārts bija nākamie. Meitenes zaļā kleita viļņojās, puiša gaišie mati mirdzēja lustras gaismā, un kopā viņi izskatījās skaisti. Pat Flora bija atradusi partneri – atraitni doktoru Engusu Magvairu –, un viņi sekoja Nellai un Čeinijam tikpat enerģiski kā jaunieši. Arī viņiem viesi uzgavilēja.

Džesija bija ļoti aizrāvusies, vērojot deju, un pat nepamanīja, ka pēc Līzas Čāndleres un viņas vīra pienācis brīdis, kad tajā jāiesaistās arī viņai pašai kopā ar Miču. Sets Čāndlers bija “Gobu” plantācijas mantinieks. Pēc Džesijas domām, tieši plantācijas mantinieka statuss padarīja drukno Setu ar paplāniem matiem ļoti pievilcīgu viņa glītās, jaunās sievas acīs. Līza Čāndlere apprecējās naudas dēļ, gluži kā Stjuarts Edvardss, tomēr Džesijai tas šķita citādi: sievietes meklēja turīgus vīrus, nevis otrādi.

Piepeši Džesija aptvēra Edvardsa jaunkundžu teikto – Stjuarts ir viņu mantinieks. “Tulpju kalni” bija mazāka saimniecība un ne tik ienesīga kā “Mimoza” vai “Gobas”, tomēr tas bija cienījams īpašums. Džesija aptvēra, ka, iespējams, kļūdaini noturējusi Stjuartu Edvardsu par mantkārīgu. Var jau gadīties, ka viņš patiešām iemīlējis Sīliju.

– Vai esi gatava, Džesij? Džesijas jaunkundz? – Miča jautājums atsauca viņu realitātē. Viņa paskatījās uz puisi un gandrīz krita panikā. Iegrimusi domās, Džesija piemirsa par rīlu un to, ka viņa un Mičs ir nākamais pāris. Tikai brīnums varēja viņu paglābt no mešanās dejā cauri ļaužu izveidotajam tunelim kopā ar Miču.

Pārim bija vienīgi jāsadodas rokās un mūzikas ritmā jāvirzās cauri tunelim, un tas Džesijai bija pa spēkam. Meitene negribēja izgāzties viesu priekšā, un nebija jau izvēles. Piepeši Džesijai bija svarīgi neizgāzties arī Miča priekšā.

Skanēja brīnišķīga mūzika, un viesu smiekli meiteni saviļņoja. Džesija klusībā loloja jūtas pret Miču jau vairākus gadus, un šovakar parādījās iespēja iekarot viņa uzmanību. Uzlūdzot Džesiju dejot, viņš neizrādīja riebumu, un tagad Mičs smaidīja.

Piepeši pasaule rādījās gaišās krāsās.

– Esmu gatava, – Džesija atbildēja un, sejai atplaukstot smaidā, pastiepa roku puisim, kurā jau sen bija bezcerīgi iemīlējusies.