Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 12

Kad Stjuarts mēnesnīcā ieraudzīja Džesiju, viņš sarauca pieri.

– Mēs kaut ko piemirsām. Tu nedrīksti ieiet mājā ar izjukušu frizūru. Viesi nodomās, ka esi darījusi kaut ko nelāgu.

To izdzirdējusi, Džesija atbrīvoja plaukstu no vīrieša tvēriena un nokaunējusies pieskārās saviem matiem.

– Kur tavas matadatas? – Stjuarts noskaldīja.

– Viena ir te… Un vēl viena… – Pajukušajās cirtās Džesija sataustīja vairākas matadatas un izvilka tās ārā. – Man nav ne spoguļa, ne matu sukas.

– Iedod tās man, – Stjuarts pavēlēja un izstiepa plaukstu. Džesija tajā sabēra pusduci paštaisīto matadatu, ko izdevās atrast.

– Vai tas ir viss?

– Neko vairāk es neatradu.

– Tad nāksies iztikt ar to pašu. Pagriezies, un es mēģināšu savest tavus matus kārtībā.

– Jūs? – Džesija neticīgi pārvaicāja.

– Atšķirībā no tevis es redzu, ko daru. Turklāt ne jau pirmo reizi kārtoju sievietes matus. Pagriezies!

Meitene vilcinājās, tāpēc Stjuarts uzlika plaukstas uz viņas pleciem un pagrieza Džesiju, lai būtu ērtāk. Vīrieša spēcīgo plaukstu pieskāriens uz viņas kailās ādas bija silts un raupjš, un pār Džesijas muguru pārskrēja skudriņas. Sajūta nebija nepatīkama, tomēr viņa atvirzījās tālāk.

– Pie velna, stāvi taču mierā! – Stjuarts neskaidri norūca, jo mutē bija salicis matadatas un ar rokām pūlējās savaldīt Džesijas cirtas. Tās bija tik garas kā zirga aste un divtik biezas. Spēcīgi, viļņaini mati, kas dzīvoja paši savu dzīvi un modes tendencēm pakļāvās ļoti negribīgi.

Džesija stāvēja nekustīgi un ļāva Stjuartam ar pirkstiem izķemmēt visnepaklausīgākās pinkas un izstiept matus garumā kā virvi. Ar vīrietim neraksturīgu izveicību viņš sakārtoja matus mezglā uz Džesijas pakauša.

– Pieturi, – viņš pavēlēja, paņēma Džesijas plaukstu un piespieda to matu mezglam. Pēc tam Stjuarts rūpīgi sasprauda atlikušās matadatas.

– Au! – viena no tām iedūrās meitenes galvas ādā, un viņa salēcās.

– Stāvi mierā, es teicu! Ja tā turpināsi, frizūra izjuks.

Džesija paklausīja.

– Labi, vari noņemt plaukstu.

Piesardzīgi nolikusi roku gar sāniem, Džesija domāja, ka frizūra tūliņ pat izjuks, tomēr mezgls palika savā vietā un šķita vismaz tikpat noturīgs kā iepriekšējais matu sakārtojums.

– Paldies, – viņa izbrīnīti izdvesa un pagriezās pret Stjuartu. – Kur jūs iemācījāties to darīt?

– Esmu apkopis ne vienu vien ķēvīti, – viņš atbildēja, viltīgi smīnot, un Džesija nesaprata, vai runa ir par zirgiem vai sievietēm.

Ieraudzījis meitenes aizdomu pilno skatienu, Stjuarts piedāvāja viņai savu elkoni. Tas bija drīzāk reflekss, nevis džentlmeņa žests, tomēr…

Tā bija pirmā reize, kad džentlmenis piedāvāja Džesijai elkoni.

Viņa bikli ielika roku Stjuarta elkoņa ieliekumā. Pirksti vēl apjukumā izbaudīja gludo audumu, kas slēpa stingrus muskuļus, bet Stjuarts jau veda meiteni atpakaļ uz namu, it kā nekas sevišķs nebūtu noticis. Viņa nosprieda, ka Edvardsa kungs šādi apietas ar sievietēm ikdienā un viņam tas ir pašsaprotami. Savukārt Džesija pirmo reizi mūžā jutās kā īsta jauna dāma, nevis atbaidoša un puiciska meitene.

– Ja kāds būs gana bezkaunīgs, lai uzdotu jautājumus, saki, ka izgāji laukā, lai sakārtotu matus, – Stjuarts ierunājās.

Džesija nespēja izdomāt atbildi un klusējot palocīja galvu.

Dārzā atskanēja klusas mūzikas skaņas. Rožu un liliju smarža savijās vienā spēcīgā aromātā. Sāka krist lietus piles.

– Ejam iekšā, tūlīt sāks līt.

Džesijai steigā neatlika laika izlemt, kā rīkoties, satiekot Miču vai Dženīnu Skotu, un Stjuarts pavilka viņu zem portika jumta. Līdzko viņi nokļuva aizsegā, sāka līt, un drīz vien smidzināšana pārvērtās stiprā lietusgāzē. Lietus smarža nomāca ziedu aromātu.

– Ak Dievs, kā es ienīstu šo smaržu, – Stjuarts Edvardss nomurmināja un, uzlicis plaukstu uz Džesijas muguras, mudināja viņu iet iekšā.