Читать книгу Rīta dziesma - Kārena Robārdsa - Страница 2

Klaivs Makklintoks spēlēja pokeru. Viņš bija ērti iekārtojies savā iecienītajā, pret sienu vērstajā krēslā pie apaļa galda, kas atradās mazākajā no trim kuģa “Misisipi skaistule” izklaides saloniem. Klaiva lūpu kaktiņā rēgojās tievs cigārs, ap kaklu apsietā lakatiņa mezgls bija vaļīgs, un garās, zābakos ieautās kājas atbalstījās pret grīdu, nevērīgi izstieptas. Aiz viņa muguras stāvēja skaista, piedauzīgi tērpusies sieviete ar pilnīgu augumu, kura slidināja pirkstus caur Klaiva viļņaino matu cirtām.

– Lūsij, pārstāj, es nevaru koncentrēties, – viņš novilka un pār plecu palūkojās uz sievieti. Viņa atbildēja ar rotaļīgu, daudznozīmīgu smīnu, kas izpelnījās skaudīgus skatienus no pārējiem trim pie galda sēdošajiem vīriešiem. Lūsija par tiem nelikās ne zinis. Viņas uzmanība bija pilnībā pievērsta Klaivam.

– Tev koncentrēties netraucē nekas, saldumiņ. – Sieviete ar pirkstiem noglāstīja Klaiva bārdas rugājiem klāto vaigu, bet, pamanījusi viņa neapmierinātību, atrāva roku un turpināja nekustīgi stāvēt viņam aiz muguras. Lūsija samiedza tirkīzzilās acis un aplūkoja Klaivam iedalītās kārtis. Viņa gaišzilo acu skatiens bija piekalts kārtīm, un tajās nemanīja ne mazāko emociju atblāzmu.

– Nolāpīts, Makklintok, ko tu grasies darīt? – Vīrietis, vārdā Haltons, kurš sēdēja pa kreisi no Klaiva, bija nemierīgs, un ne bez iemesla. Lielākā daļa viņam piederošās naudas atradās galda vidū. Izskatījās, ka ar nedaudzajām atlikušajām banknotēm nebūs gana, lai saglabātu vietu spēlē. Haltons gribēja likt uz spēles savu kabatas pulksteni, tomēr spēles vadītājs to neatļāva; tā bija profesionāla pokera spēle ar augstām likmēm. Haltons uzsāka spēli ar desmit tūkstošiem dolāru. Līdzko nauda beigsies – un tam, pēc visa spriežot, bija jānotiek drīz –, viņam būs jāizstājas. Tādi bija noteikumi, un tos pirms spēles sākuma zināja gan Haltons, gan pārējie dalībnieki.

Redzot Haltona nemieru un izmisumu, Klaivs sajuta pret viņu neparastu žēlumu ar nicinājuma piegaršu. Tik pārdrošas likmes liek vienīgi cilvēks, kuram iedalītas izcilas kārtis, tomēr Haltonam no tām nebūs nekāda labuma, ja viņš būs spiests izstāties no spēles. Klaivs pats vairākas reizes bija nokļuvis līdzīgā situācijā, un Haltona dusmas viņam nebija svešas. Viņš klusībā nosprieda, ka tādam vīram nevajadzētu piedalīties azartspēlēs, – pie kāršu galda var sēsties tikai tas, kurš prot zaudēt ar smaidu sejā. Klaivs cerēja, ka Haltonam nav sievas un bariņa bērnu, kuriem paredzētā nauda patlaban tika nospēlēta. Jebkurā gadījumā Klaivam par to nebija jāuztraucas.

Nu jau divpadsmit gadu viņš bija profesionāls spēlmanis, pirmo reizi sācis, kad pašam bija tikko sešpadsmit. Viņš labi zināja, ka līdzjūtībai pret pretinieku, it sevišķi tādu kā Haltons, spēlē nav vietas. Klaivam būtu jādomā tikai un vienīgi par pašu spēli, tomēr pēdējā laikā viņam piemītošā visiem zināmā spēja koncentrēties mēdza atslābt, un tā bija slikta zīme. Klaivs apsvēra iespēju pēc spēles beigām atpūsties, varbūt pat paceļot – tikai ne ar kuģi. Kuģošana Klaivam bija apnikusi, tāpat kā pokers. Viņš to aptvēra brīdī, kad bija tuvu krāšņai uzvarai, un tas bija nepatīkami. Klaivs gandrīz nemanāmi sarauca pieri un klusībā saņēma dūšu. Par apnikumu domāt nebija laika – visa uzmanība bija jāvelta spēlei.

Rēķināšana Klaivam padevās gandrīz tikpat labi kā kāršu spēles, un, pēc visa spriežot, galdā bija četrdesmit viens tūkstotis un divsimt seši dolāri. Tā bija milzu bagātība, kas drīz piederēs Klaivam, ja vien veiksme viņu nepametīs un žēlums pret Haltonu mitēsies.

– Es pieņemu tavu simtu un paaugstinu likmi par vēl diviem simtiem, – Klaivs paziņoja pa labi sēdošajam Lebafam un nolika naudu galda vidū.

Pienāca Haltona kārta. Viņš brīdi glūnēja uz savām kārtīm, nolamājās un nometa tās uz galda.

– Es izstājos, – viņš norūca un savāca dažas atlikušās banknotes. To darīdams, Haltons neatlaidīgi skatījās uz naudas kaudzi galda vidū, it kā vēlētos to visu sagrābt sev. Viņš neveikli pietrausās kājās un apgāza krēslu. Haltons grasījās doties projām, tomēr pagriezās pret spēlētājiem, pieliecās un nolika plaukstas uz galda. Viņš citu pēc cita apveltīja atlikušos trīs spēlētājus ar tik naidpilnu skatienu, ka vērotāju pūlī sākās satraukta murdoņa. Daži klātesošie atkāpās.

Klaivs pacēla skatienu no kārtīm un gurdeni palūkojās uz Haltonu. Slepkavības pie pokera galda nebija nekāds retums arī gadījumos, kad zaudēta daudz mazāka summa. “Misisipi skaistules” kapteinis stingri aizliedza nēsāt ieročus uz kuģa klāja, tomēr Klaivam vienmēr līdzi bija neliela, īpaši pielāgota pistole makstī, kas paslēpta zābakā. Viena draudīga kustība no Haltona puses, un ar viņu būs cauri.

Tomēr Haltons, pēc visa spriežot, nebija apbruņots. Viņš nikni uzlūkoja spēlētājus, rupji nolamājās un atkal pagriezās promiešanai. Skatītāju pūlis pašķīrās, dodot ceļu. Klaivs piesardzīgi vēroja Haltonu. Viņš izskatījās izmisis, un izmisuši cilvēki bija bīstami apkārtējiem. Iespējams, ka Haltonam niezēja dūres, tomēr viņš apvaldījās. Nocēlis no statīva savu platmali, viņš uzlika to galvā un neatskatīdamies izsteidzās no salona. Kad Haltons aizcirta salona durvis, Klaivs no jauna pievērsās savām kārtīm. Spēle turpinājās bez starpgadījumiem.

Spēles beigās Klaivs kļuva par četrdesmit pieciem tūkstošiem dolāru bagātāks.

– Tu uzvarēji ar trijnieku pāri! – Lūsija nopriecājās un noskūpstīja uzvarētāju. Kad spēle bija galā, Klaivs ļāvās atslābumam.

– Noteicošās ir nevis pašas kārtis, bet gan to izspēle, – Klaivs atbildēja un koķeti pasmīnēja. Lai ilustrētu paša teikto, viņš uzlika plaukstas uz Lūsijas dibena apaļumiem un tos saspieda. Viņa ieķiķinājās un pakodīja Klaiva kaklu, un viņš ielika naudas žūksni kārdinošajā ģērba kakla izgriezumā, ko Lūsija bija atspiedusi pret Klaiva krūtīm.

– Ak, Klaiv, – viņa noelsās, sajutusi vēsās banknotes pie krūšu ādas, un novērsās no Klaiva, lai izzvejotu naudu.

– Tu esi mans veiksmes talismans, – Klaivs paskaidroja un ieknieba dibenā, kas vīdēja zem plānā atlasa auduma.

Lūsija iespiedzās, noskūpstīja Klaivu un aizgriezās, lai saskaitītu naudu. Klaivs viņu smīnēdams vēroja. Lūsija bija ne mazāk apķērīga kā viņš. Viņai patika vīrieši, sevišķi Klaivs, tomēr vairāk par visu viņa mīlēja naudu. Pat banknošu pieskāriens Lūsijai sagādāja baudu.

Klaivs pateicās apsveicējiem, palocīdams galvu, un vāca banknotes cepurē. To darot, viņš juta sev pievērstus gandrīz visu salona apmeklētāju skatienus. Naudu viņš bija godīgi nopelnījis. Klaivs jau pirms vairākiem gadiem bija apguvis viltīgus dūžu izspēlēšanas un kāršu dalīšanas paņēmienus. Krāpšanās prasme bija neatņemama spēles sastāvdaļa. Vajadzības gadījumā Klaivs to izmantoja, tomēr viņam tas nesagādāja prieku. Šovakar tas nebija nepieciešams, tāpēc uzvara spēlē sniedza sevišķu gandarījumu. Klaivam bija vajadzīgas vēl dažas līdzīgas uzvaras, lai varētu iegādāties zemi un tikt projām no nolāpītās Misisipi upes un dubļu smakas uz visiem laikiem.

Klaivs nebija muļķis un apzinājās, ka no tik lielas naudas summas jātiek vaļā pēc iespējas ātrāk. Izgājis no salona, viņš piesardzīgi aplūkoja kuģa klāju. Bija vēla nakts vai drīzāk jau agrs rīts, un lielākā daļa pasažieru atradās savās kajītēs. Kāds vīrs, kuru Klaivs nepazina, vienatnē vēroja upes austrumu krastu, atspiedies pret kuģa margām. Bija tūkstoš astoņi simti četrdesmitā gada decembris, pēc nemitīgām lietusgāzēm ūdens līmenis upē bija cēlies, un visapkārt valdīja tārpu smaka. Nakts debesis bija skaidras, spožais pilnmēness izgaismoja upes duļķaino, brūngano ūdeni un neskarto gultni. Vienīgās skaņas, ko Klaivs dzirdēja, bija dzenrata radītie ritmiskie šļaksti un salona apmeklētāju balsis. Uz klāja nemanīja neko aizdomīgu, tomēr Klaivs zināja, ka jāsaglabā modrība. Viņš pasniedzās lejup, izvilka pistoli no maksts, uzlika to uz cepurē ieliktās banknošu kaudzītes, un devās uz savu kajīti. Klaivs plānoja sagaidīt rītu un atdot naudu mantzinim, lai atlikušo ceļu līdz Ņūorleānai tā varētu mērot “Misisipi skaistules” seifā. Pēcāk Klaivs plānoja noguldīt naudu savā bankas kontā, kur jau bija iekrāta paliela summa. Viņš sapņoja par dienu, kad varēs mest savu nodarbošanos pie malas un tikai reizēm uzspēlēt kārtis kopā ar citiem cienījamiem kungiem. Turpmāk viņš pelnīs naudu uz sauszemes.

Pēc vairākām stundām Klaivs gulēja savā kajītē, bet, sajutis briesmas, pamodās. Gadu gaitā izkoptās maņas vēstīja, ka viņa kajītē ienācis svešinieks. Tā nebija Lūsija – viņa kaila gulēja Klaivam blakus –, bet kāds cits. Klaivs juta, ka svešinieks lēni tuvojas gultai. Kajītē bija tik tumšs, ka nevarēja neko saskatīt.

Klaivs paslidināja plaukstu zem spilvena, satvēra un izvilka pistoli, nomērķējot to pret svešādo tēlu, kas joprojām nebija skaidri saskatāms.

– Stāvi mierā, citādi es…

Sakāmo viņš tā arī nepabeidza. Klaivs sazīmēja telpā melnu apveidu, atbīdīja pistoles drošinātāju, un sākās juceklis. Uz grīdas pie gultas sakustējās vēl kāda ēna, ko Klaivs iepriekš nebija pamanījis. Tā iznira no tumsas bez brīdinājuma, bija dzirdams vien piesmakušā balsī izgrūsts lāsts. Klaivs instinktīvi pietrausās sēdus un pavērsa pistoles stobru pret ēnu. Viņš nepaguva attapties, nomērķēt un nospiest gaili – tumsā nozibēja naža asmens, kas triecās lejup atkal un atkal…

– Āāā! – Klaivs iekliedzās, kad asmens ietriecās rokā, kurā viņš turēja pistoli. Sākumā tas šķita auksts kā ledus, pēc tam karsts kā uguns. Uzbrucējs pūlējās pienaglot viņa roku pie matrača.

– Klaiv! – pamodusies Lūsija iesaucās.

– Ejam! – vīrs, kurš stāvēja tuvāk durvīm, beidzot ierunājās, atrāva vaļā durvis un izsteidzās ārā, aicinot biedru sev līdzi. Rītausmas bālganajos staros, kas iespīdēja istabā, Klaivs pazina Haltonu. Viņš rokā turēja Klaiva zābaku, kurā bija noslēpta spēlē iegūtā nauda.

– Velns un elle! – viņš ierēcās. Klaivs nedzirdēja Lūsijas baiļpilnās raudas un nejuta sāpes, kad sagrāba dunča spalu un izrāva asmeni no plaukstas. Viņš domāja vienīgi par naudu.

Atbrīvojis plaukstu, Klaivs ar kreiso roku paķēra pistoli un metās pakaļ zagļiem. No brūces plaukstā pa kāju uz leju tecēja silta asiņu strūkla, samērcēdama arī pēdu. Klaivs veltīja asinīm tikpat maz uzmanības kā sāpēm un savam kailumam. Viņš steidzās pakaļ bēgošajiem vīriem, skrēja lejup pa kāpnēm uz apakšējo klāju, kur griezās dzenrats. Klaivs kliedza, bet nedzirdēja paša sacītos vārdus. Viņam sekoja un baiļpilni kliedza arī Lūsija. Izdzirdējis kņadu, uz komandtilta parādījās dežurējošais virsnieks, bet viņš bija pārāk tālu, lai Klaivam palīdzētu. Zagļi pie margām bija pietauvojuši laivu.

– Edvards! – Haltons uzsauca līdzdalībniekam, kurš bija nokļuvis divus jardus tālāk. Nepalēninot gaitu, vīrietis pameta skatienu atpakaļ. Klaivs pacēla kreiso roku, ar kuru šaušana padevās sliktāk nekā ar labo, un nomērķēja. Haltons meta zābaku, un viņa līdzdalībnieks to noķēra.

Viņš jau bija pie margām un grasījās lēkt laivā.

Klaivs pavērsa pistoles stobru pret vīru, kurš turēja zābaku ar viņa naudu.

Atskanēja šāviena troksnis. Vīrietis, iekliedzās, saguma, pagriezās un smagi novēlās uz klāja. Pat tumsā un steigā Klaivs bija notēmējis teicami un trāpījis zaglim tieši pakausī.

Haltons pārlēca pāri savam mirstošajam partnerim, satvēra pie margām piesieto auklu, pieveica arī margas un piezemējās laivā. “Misisipi skaistule” turpināja ceļu. Haltons drudžaini airēja laivu pretējā virzienā un nozuda rītausmas pelēkajā miglā.

Klaivs piesteidzās pie nošautā vīra. Uz klāja skanēja soļu dipoņa, bet viņš nelikās manām ne soļus, ne bēgošo Haltonu, un domāja vienīgi par zābaku.

Uz klāja tā nebija, bet brīdī, kad Klaivs izšāva uz Haltona līdzdalībnieku, viņš turēja zābaku rokās. Vai tas pārkritis pāri bortam? Klaivs lamādamies pagrieza līķi ar seju uz augšu. No vietas virs labās acs, kur bija iznākusi lode, plūda asinis. Asiņu piemirkušie vīrieša mati bija gandrīz tikpat tumši kā Klaivam, un viņa zilās acis stingi lūkojās augšup. Klaivs neveltīja mirušajam ne mirkli uzmanības, bet sāka meklēt zābaku un drīz vien atrada to zem līķa. Viņu pārņēma atvieglojums. Sniedzoties pēc naudas, Klaivs pirmoreiz sajuta stiprās sāpes plaukstā, tomēr tas bija nieks, salīdzinot ar to, kas notika pēc tam.

Ielūkojies zābakā, Klaivs iebāza tajā kreiso roku un saprata, ka zābaks ir tukšs.

– Nolāpītie zagļi un neģēļi! – viņš auroja, aizmeta tukšo zābaku sāņus un pielēca kājās. Klaivs piesteidzās pie margām un izliecās tumsā, kur nozuda Haltona laiva. Šaubu nebija – Haltons pasvieda zābaku līdzdalībniekam, lai apvestu Klaivu ap stūri, un naudu paturēja sev.

– Jūs nošāvāt zagli, Makklintoka kungs, – dežurējošā virsnieka balsī skanēja gan apbrīns, gan raizes.

– Nelietis! – Klaivs uzšņāca mirušajam. Naudu varēja atgūt vienīgi peldus. Kuģa pagriešana vajadzīgajā virzienā prasītu vismaz stundu un būtu sarežģīta. Pakaļdzīšanās “Misisipi skaistulē” bija neiespējama. Klaiva vienīgā cerība bija ziņošana par zādzību likumsargiem tuvākajā pilsētā, kaut gan tas nestu maz labuma.

Pagriezies Klaivs piegāja pie mirušā un apvaldīja vēlmi iespert tam ar kailo pēdu.

– Ņem, mīļais. – Aiz dežurējošā virsnieka, kurš pietupās pie mirušā, parādījās aizelsusies Lūsija un pasniedza Klaivam palagu. Viņš ieraudzīja, ka Lūsija ir ietinusies segā, un saprata, ka pats stāv pavisam kails rītausmas vēsajā gaisā uz kuģa klāja. Tuvējo kajīšu durvīs sāka parādīties ziņkārīgo galvas. Klaivs aptina ap vidukli palagu, ko viņa asinis iekrāsoja tumši sarkanu.

– Klaiv, tava roka…

– Pie velna roku! Tie nelieši nozaga manu naudu, Haltons un šis vīrietis. Kas viņš ir? Es viņu redzu pirmo reizi mūžā.

– Ja nemaldos, tas ir Edvardss, Stjuarts Edvardss. Viņš uzkāpa uz klāja Sentluisā. – Virsnieks pienāca pie mirušā. – Makklintoka kungs, diemžēl mums jāparunā par jūsu pistoli…

Vai nu muļķīgi izrādot drosmi, vai būdams patiešām neattapīgs, viņš izstiepa uz augšu pavērstu plaukstu. Klaivs uzmeta viņam neticības pilnu skatienu un, papurinājis galvu, klusējot pasniedza viņam ieroci.

– Paldies. Esmu pārliecināts, ka pret jums netiks celtas sūdzības…

– Sūdzības? – Klaivs rūgti iesmējās. No labās rokas pilēja asinis, tā nokarājās gar sānu un sāpēja tik neizturami, it kā pats nelabais būtu tajā iedūris ar savām dakšām, tomēr tas Klaivu nesatrauca. Viņš domāja vienīgi par savu naudu.

– Sūdzības? Man nupat nozaga četrdesmit piecus tūkstošus dolāru, un man būtu jāraizējas par stāšanos likuma priekšā par zagļa nošaušanu? Es gribu atgūt savu naudu!

– Jā, bet…

Kāds bija paziņojis par notikušo kapteinim, jo viņš straujā solī tuvojās, pogādams kreklu.

– Smitersa kungs! Smitersa kungs, kas šeit, pie velna, notiek?

Dežurējošais virsnieks jeb Smitersa kungs atslāba, ieraudzījis savu priekšnieku. Viņš aprāvās pusvārdā un piesteidzās pie kapteiņa, lai čukstus pastāstītu par notikušo. Lūsija nostājās blakus Klaivam, saviebās un paskatījās lejup uz mirušo, maigi pliķējot pa mīļotā atsegto roku.

– Tu esi man parādā, Stjuart Edvards, – Klaivs murmināja. – Tu esi man parādā, nolāpītais zagli, un es savu parādu atgūšu.