Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 10

Gatavais posts, Medelaina nodomāja.

Brīnišķīgi. Viņa nupat bija iedraudzējusies ar maza huligāna māti. Automašīnā viņš bija šķitis tik jauks un mīļš. Paldies dievam, ka viņš nebija mēģinājis žņaugt Kloī. Situācija būtu tik neveikla. Turklāt Kloī ar labo āķi būtu viņu nogāzusi no kājām.

– Zigijs nemūžam… – Džeina iesāka.

Viņa bija kļuvusi pavisam bāla un izskatījās šausmu pārņemta. Medelaina redzēja, ka citi vecāki maziem solīšiem kāpjas atpakaļ. Ap Džeinu izveidojās tukšs loks.

– Viss ir kārtībā. – Medelaina mierinoši uzlika plaukstu Džeinai uz rokas. – Tie taču ir bērni! Viņi vēl nemāk uzvesties pieklājīgi!

– Atvainojiet, – Džeina pagāja garām divām citām mātēm un nostājās nelielā pūļa vidū tā, it kā būtu iznākusi uz skatuves. Viņa uzlika plaukstu Zigijam uz pleca. To redzot, Medelainai sažņaudzās sirds. Džeina izskatījās pietiekami jauna, lai varētu būt Medelainas meita. Patiesībā Džeina patiešām mazliet līdzinājās Ebigeilai; tikpat spuraina, ar tādu pašu sausu, kautru humora izjūtu.

– Ak vai, – Seleste līdzās Medelainai īgni noteica. – Cik briesmīgi.

– Es neko neizdarīju, – Zigijs skaidri paziņoja.

– Zigij, tev gluži vienkārši ir jāpalūdz Amabellai piedošana, un tas arī ir viss, – sacīja Bārnsas jaunkundze. Bekija Bārnsa savulaik pirmskolā bija mācījusi arī Fredu. Tolaik viņa pavisam nesen bija beigusi skolotāju koledžu. Viņa bija laba, tomēr vēl aizvien ļoti jauna skolotāja, kura mazliet par daudz centās izpatikt vecākiem. Tas nebija nekas peļams, ja runa bija par Medelainu, bet tikai ne tad, ja iesaistīta bija Renāte Kleina, kura alka pēc atriebības. Godīgi sakot, ikviens no vecākiem gribētu dzirdēt atvainošanos, ja kāds cits bērns būtu mēģinājis žņaugt viņu bērnu. (Droši vien par labu nenāca arī tas, ka Renāte, noturēdama Džeinu par auklīti, Medelainas priekšā bija kļuvusi smieklīga. Renātei nepatika izskatīties smieklīgai. Galu galā viņas bērni taču bija ģēniji. Viņai vajadzēja gādāt par savu reputāciju. Un apmeklēt valdes sēdes.)

Džeina skatījās uz Amabellu.

– Mīļā, vai tu labi zini, ka tieši šis puika nodarīja tev pāri?

– Vai tu, lūdzu, varētu palūgt piedošanu Amabellai? Tu patiešām esi ļoti stipri nodarījis viņai pāri, – Renāte vērsās pie Zigija, runādama pieklājīgi, tomēr stingri. – Tad mēs visi varēsim doties mājās.

– Bet tas taču nebiju es, – Zigijs iebilda. Viņš runāja ļoti skaidri un precīzi, un skatījās Renātei tieši acīs.

Medelaina noņēma saulesbrilles un sāka košļāt vienu kājiņu. Varbūt tas patiešām nebija viņš? Vai Amabella varēja būt kaut ko sajaukusi? Bet viņa taču bija apdāvināta! Un patiesībā arī ļoti jauka meitene. Viņa bija spēlējusies kopā ar Kloī un izturējusies ļoti mierīgi. Viņa bija ļāvusi Kloī viņu izrīkot un uzņemties vadību visās rotaļās.

– Nemelo, – Renāte noskaldīja. Viņa vairs necentās uzvesties kā labi audzināta sieviete, kura pret citiem bērniem izturas jauki arī tad, ja tie ir nodarījuši pāri viņas bērniem. – Tev tikai jāpalūdz piedošana.

Medelaina redzēja, ka Džeina tūlīt instinktīvi reaģē. Gluži kā čūska, kas pēkšņi saslienas, vai dzīvnieks, kas uzbrūk. Viņa izslējās. Pacēla galvu.

– Zigijs nemelo.

– Nu, varat man ticēt, ka Amabella runā patiesību.

Nelielais skatītāju bariņš apklusa. Aprāvās pat bērni, izņemot Selestes dvīņus, kuri dzenāja viens otru pa rotaļu laukumu, klaigādami kaut ko par nindzjām.

– Skaidrs, mēs laikam esam nonākuši pie tāda kā neizšķirta. – Varēja skaidri manīt, ka Bārnsas jaunkundze vairs nepavisam nezina, ko iesākt. Dieva dēļ, viņai bija tikai divdesmit četri gadi.

Medelainai līdzās no jauna uzradās Kloī. Viņa smagi elpoja, jo bija rosījusies pa vingrošanas stieņiem.

– Es gribu peldēt, – viņa paziņoja.

– Kuš, – Medelaina norāja.

Kloī nopūtās.

– Vai es drīkstu iet peldēt, mammīt, lūdzu?

– Vienkārši paklusē.

Medelainai sāpēja potīte. Viņas četrdesmitā dzimšanas diena nemaz nebija izrādījusies tik lieliska, milzīgs paldies. Te tev nu bija Medelainas svētki. Viņai patiešām vajadzēja apsēsties, taču viņa klibodama iesoļoja tieši kaujas laukā.

– Renāte, – viņa iesāka, – tu taču zini, ka bērni reizēm mēdz…

Renāte strauji apsviedās, lai nikni paglūnētu uz Medelainu.

– Tam bērnam ir jāuzņemas atbildība par savu rīcību. Viņam ir jāsaprot, ka tai var būt sekas. Viņš nedrīkst staigāt apkārt, žņaugt citus bērnus un izlikties, ka nav neko izdarījis! Un kāds tam vispār sakars ar tevi, Medelaina? Nebāz degunu citu darīšanās!

Medelaina saspurojās. Viņa taču bija tikai mēģinājusi palīdzēt! Un nebāz degunu citu darīšanās – vai tad tā drīkstēja teikt? Jau kopš pagājušā gada konflikta par apdāvināto un talantīgo bērnu gājienu uz teātri viņas abas ar Renāti viena pret otru bija izturējušās īgni, lai gan šķietami turpināja draudzēties.

Patiesībā Medelainai Renāte patika gluži labi, taču viņu attiecībās jau no paša sākuma bija radusies zināma sāncensība. “Saproti, es gluži vienkārši esmu tāds cilvēks, kurš no garlaicības sajuktu prātā, ja man visu savu laiku vajadzētu veltīt vienīgi mātes pienākumiem,” Renāte mēdza klāstīt Medelainai, un to nevajadzēja uztvert kā apvainojumu, jo Medelaina nemaz nebija pilnas slodzes māte, viņai bija pusslodzes darbs, tomēr viņai allaž lika noprast, ka Renāte no viņām abām ir gudrākā, tā, kurai vajadzīgs īpašs prāta stimuls, jo viņai taču bija karjera, kamēr Medelainai – tikai darbs.

Nenāca par labu arī tas, ka Renātes vecākais dēls Džeksons skolā bija pazīstams kā šaha turnīru uzvarētājs, toties Medelainas dēls Freds bija izpelnījies slavu ar to, ka viņam vienīgajam visā Pirivī valsts skolas pastāvēšanas vēsturē bija pieticis drosmes, lai uzrāptos milzīgajā vīģes kokā un veiktu neiespējami tālu lēcienu uz mūzikas zāles jumta, kur mētājās trīsdesmit četras tenisa bumbiņas. (Lai viņu noceltu, bija nācies izsaukt ugunsdzēsējus. Skolēnu vidū Freda reputācija bija uzšāvusies debesīs.)

– Tas nav svarīgi, mammu, – Amabella uzlūkoja māti. Viņas acīs vēl aizvien bija asaras. Uz nabaga bērna kakla vēl aizvien varēja redzēt sarkanos pirkstu nospiedumus.

– Tas ir gan svarīgi, – Renāte paziņoja un pagriezās pret Džeinu. – Lūdzu, lieciet savam bērnam atvainoties.

– Renāte, – Medelaina iebilda.

– Nejaucies, Medelaina.

– Jā, man šķiet, ka mums nevajadzētu iejaukties, Medelaina, – piekrita Hārpera, kura, kā jau bija paredzams, stāvēja turpat līdzās un bija vienisprātis ar katru Renātes vārdu.

– Es, protams, atvainojos, taču es nevaru likt viņam lūgt piedošanu, ja viņš apgalvo, ka nav to darījis, – Džeina sacīja.

– Jūsu bērns melo, – Renāte atcirta, nozibinādama acis aiz brillēm.

– Nedomāju vis, – Džeina atteica un izslējās.

– Es tagad gribu iet uz mājām, mammu, lūdzu, – Amabella sacīja un sāka raudāt pa īstam. Renātes ērmīgā, jaunā franču auklīte, kura visu šo laiku nebija bildusi ne vārda, paņēma viņu uz rokām, un Amabella ar kājām aptvēra jaunās meitenes vidukli un paslēpa seju viņai pie kakla. Renātes pierē pulsēja asinsvads. Viņa žņaudzīja dūres.

– Tas ir pilnīgi… nepieņemami, – viņa uzrunāja nabaga satraukto Bārnsas jaunkundzi, kura droši vien netika gudra, kāpēc skolotāju koledžā viņai nav mācīts, kā rīkoties šādās situācijās.

Renāte noliecās pie Zigija tā, ka starp viņu sejām palika tikai daži sprīži.

– Ja tu vēl kaut reizi tā aiztiksi manu mazo meitiņu, tev būs lielas nepatikšanas.

– Paklau! – Džeina iesaucās.

Renāte izlikās, ka neko nav dzirdējusi. Viņa izslējās un uzrunāja auklīti:

– Iesim, Žiljeta.

Viņas braši aizsoļoja prom, kamēr visi pārējie vecāki izlikās, ka cītīgi apčubina savus bērnus.

Zigijs nolūkojās viņām pakaļ, tad paskatījās uz māti, pakasīja degunu un noteica:

– Es laikam vairs negribu nākt uz skolu.

Samanta: Visiem vecākiem ir jādodas uz policijas iecirkni un jāsniedz liecības. Mana kārta vēl nav pienākusi. Es jūtos ļoti nelāgi. Viņi droši vien nodomās, ka esmu vainīga. Nudien, ikreiz, kad pie luksofora man blakus apstājas policijas automašīna, mani pārņem vainas apziņa.