Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 21

Kloī pirmajā skolas dienā Medelainu piemeklēja nejauka pirmsmenstruālā sindroma lēkme. Viņa cīnījās, cik spēka, tomēr veltīgi. Es pati izvēlos, kā justies, viņa centās sev iegalvot, stāvēdama virtuvē un kā nomierinošas tabletes mezdama mutē naktssveces kapsulas (viņa labi zināja, ka tam nav nekādas jēgas, šīs kapsulas bija jālieto regulāri, bet kaut ko taču vajadzēja izmēģināt, lai gan tā droši vien bija tikai veltīga naudas izšķiešana). Viņa jutās nikna, jo tas bija noticis pagalam nepiemērotā brīdī. Medelaina ar lielāko prieku būtu novēlusi vainu uz kādu citu, vislabāk, protams, uz savu bijušo vīru, tomēr viņa nekādi nespēja izdomāt, kā varētu uzvelt Neitenam vainu par sava menstruālā cikla darbību. Bonija, bez šaubām, mēdza dejot mēness gaismā, lai pieskaņotos savas sievišķības plūdmaiņām.

Pirmsmenstruālais sindroms Medelainai vēl aizvien bija nosacīti svešs. Kārtējā novecošanas procesa jaukā sastāvdaļa. Līdz šim viņa pat īsti nebija ticējusi tā pastāvēšanai. Un tad, kad jau tuvojās viņas četrdesmitā dzimšanas diena, viņas ķermenis bija paziņojis: tātad tu netici pirmsmenstruālajam sindromam? Es tūlīt tev parādīšu, kas ir pirmsmenstruālais sindroms. Saņem veselu kaudzi, maita.

Tagad ik mēnesi viņai vienu dienu vajadzēja izlikties un tēlot, ka viņa ir cilvēciska būtne, kura mīl gan savus bērnus, gan Edu. Savulaik, dzirdēdama, kā sievietes aizbildinās ar pirmsmenstruālo sindromu, lai netiktu sodītas par slepkavību, Medelaina bija šausminājusies. Tagad viņai viss bija skaidrs. Šodien viņa ar lielāko prieku būtu gatava kādu nogalināt! Patiesībā viņa bija pelnījusi kādu atzinību par savu ievērojamo savaldīšanās spēju.

Pa ceļam uz skolu viņa nemitīgi nodevās dziļas elpošanas vingrinājumiem, kam vajadzēja palīdzēt viņai nomierināties. Par laimi, Freds un Kloī aizmugures sēdeklī šodien nekāvās. Eds pie stūres klusi dungoja, un tas bija diezgan neciešami (kā viņš varēja būt tik nevajadzīgi, nerimtīgi priecīgs?), tomēr viņš vismaz bija uzvilcis tīru kreklu un nebija uzstājis, ka vēlas vilkt sen par mazu kļuvušo polo kreklu ar tomātu mērces traipu, kuru pats uzskatīja par neredzamu. Pirmsmenstruālais sindroms šodien neuzvarēs. Pirmsmenstruālais sindroms neizpostīs šo nozīmīgo pavērsiena punktu.

Viņiem uzreiz izdevās atrast brīvu vietu, kur bija atļauts atstāt automašīnu. Bērni izkāpa no automašīnas pēc pirmā lūguma.

– Laimīgu jauno gadu, Pondera kundze! – Medelaina uzsauca, kad viņi pagāja garām mazajai, baltajai mājiņai līdzās skolai, pie kuras uz saliekamā krēsla sēdēja apaļīgā, sirmā Pondera kundze, dzerdama tēju un lasīdama laikrakstu.

– Labrīt! – Pondera kundze priecīgi atsaucās.

– Neapstājies, neapstājies, – Medelaina uzšņāca Edam, kurš jau grasījās sākt soļot lēnāk. Viņam ļoti patika ilgi un sirsnīgi parunāties gan ar Pondera kundzi, kura Singapūrā kara laikā bija strādājusi par medmāsu, gan ar jebkuru citu, it īpaši tad, ja šim sarunu biedram bija vairāk par septiņdesmit gadiem.

– Kloī šodien ir pirmā skolas diena! – Eds uzsauca. – Svarīga diena!

– Ak tu tētīt! – Pondera kundze noteica.

Viņi gāja tālāk.

Medelaina turēja savu noskaņojumu stingros grožos kā tādu traku suni īsā pavadā.

Skolas pagalms bija pilns ar tērgājošiem vecākiem un klaigājošiem bērniem. Vecāki stāvēja rāmi, kamēr bērni juku jukām skraidīja viņiem apkārt kā lodītes spēļu automātā. Tie, kuru bērni tikai šodien sāka mācīties pirmskolā, plati un nervozi smaidīja. Vecāko klašu mammas bija sastājušās rosīgos, nesatricināmos bariņos, pārliecinātas par savu skolas karalieņu statusu. Gaišmatainie Cekuli saudzīgi pieglauda nesen apgrieztās, gaišās frizūras.

Ak, cik tas bija burvīgi. No jūras pūta viegls vējiņš. Bērnu sejiņas bija tik starojošas… velns parāvis, un tur jau bija arī viņas bijušais vīrs.

Medelaina, protams, bija zinājusi, ka viņš tur atradīsies, tomēr šķita necilvēcīgi, ka viņš Medelainas skolas pagalmā jutās tik omulīgs un apmierināts, un izskatījās kā jau parasts tēvs. Vēl ļaunāk, šobrīd viņš fotografēja Džeinu un Zigiju (tie abi taču piederēja Medelainai!) un kādu patīkamu pāri, kas neizskatījās vecāks par pašu Medelainu. Tie noteikti bija Džeinas vecāki. Turklāt Neitens taču bija nekur nederīgs fotogrāfs. Nepaļaujieties uz Neitenu, viņš nespēs iemūžināt jūsu atmiņas. Nepaļaujieties uz Neitenu nevienā jomā.

– Re, kur Ebigeilas tētis, – Freds paziņoja. – Viņa automašīnas pie skolas nemaz nebija. – Neitens brauca ar kanārijdzeltenu Lexus. Nabaga Freds noteikti būtu ļoti priecājies par tēvu, kam automašīnas nebija vienaldzīgas. Eds nespēja atšķirt pat automašīnu modeļus.

– Re, kur mana pusmāsa! – Kloī norādīja uz Neitena un Bonijas meitu. Skajai skolas forma bija krietni vien par lielu, un ar savām lielajām, skumjajām acīm un garajām, gaišajām matu šķipsnām viņa līdzinājās mazam, bēdīgam bezpajumtniekam no mūzikla “Nožēlojamie”. Medelainai jau bija skaidrs, kas tūlīt notiks. Kloī ņems Skaju savā paspārnē. Skaja bija tieši tāda maza, kautrīga meitenīte, par kādu arī pati Medelaina skolas laikā būtu uzņēmusies gādību.

Kloī uzaicinās Skaju nākt pie mums parotaļāties, lai varētu spēlēties ar viņas matiem.

Tieši šajā mirklī Skaja strauji samirkšķināja acis, kurās bija iekritušas matu šķipsnas, un Medelaina sarāvās. Šis bērns mirkšķināja tieši tāpat, kā to darīja Ebigeila, kad viņai acīs iekrita mati. Tā bija daļa no Medelainas bērna, Medelainas pagātnes un Medelainas sirds. Bijušajiem vīriem vajadzētu ar likumu aizliegt vairoties.

– Es tev saku jau miljono reizi, Kloī, – viņa nošņāca, – Skaja ir Ebigeilas, nevis tava pusmāsa!

– Elpo dziļi, – Eds aizrādīja. – E-elpo dziļi.

Neitens atdeva fotokameru Džeinai un nesteidzīgi nāca uz viņu pusi. Viņš bija sācis ataudzēt matus. Tie bija sirmi un biezi, un plīvoja uz viņa pieres, it kā viņš būtu Hjū Grānts pusmūža vecumā. Medelainai bija aizdomas, ka viņš tos ir ataudzējis tīšām, lai pakaitinātu Edu, kuram nu jau bija gandrīz pilnīgi pliks galvvidus.

– Medij, – Neitens sacīja. Viņš bija vienīgais visā pasaulē, kurš viņu tā uzrunāja. Savulaik viņa par to bija ļoti priecājusies, taču nu šī uzruna spēja izraisīt vienīgi milzīgu aizkaitinājumu.

– Ed, vecīt! Un mazais… hmm – tev arī šodien ir pirmā skolas diena, vai ne? – Neitens nekad pat necentās iegaumēt Medelainas bērnu vārdus. Viņš pacēla roku, lai gaisā varētu sasist plaukstas ar Fredu. – Sveiks, draudziņ. – Freds nodeva Medelainu, atbildēdams uz Neitena sveicienu.

Noskūpstījis Medelainu uz vaiga, Neitens sparīgi paspieda Edam roku, dižmanīgi lepodamies, ka spēj tik pieklājīgi izturēties pret savu bijušo sievu un viņas ģimeni.

– Neiten, – Eds skanīgi noteica. Viņš allaž mēdza izrunāt Neitena vārdu pavisam īpaši – dobji un nesteidzīgi, uzsverot otro zilbi. To dzirdot, Neitens vienmēr viegli sarauca pieri, nekad nebūdams pārliecināts, vai tikai netiek apsmiets. Tomēr šodien ar to vien Medelainas noskaņojums nebija glābjams.

– Svarīga diena, svarīga diena, – Neitens atkārtoja. – Jūs abi jau esat pieredzējuši, bet mēs to piedzīvojam pirmo reizi! Nekaunos atzīties, ka, ieraugot Skaju skolas formā, man acīs gandrīz saskrēja asaras.

Medelaina vairs nespēja novaldīties.

– Skaja nav tavs pirmais bērns, kurš sāk mācīties skolā, Neiten, – viņa aizrādīja.

Neitens nosarka. Medelaina bija pārkāpusi viņu vārdos neizteikto vienošanos par neapvainošanos. Dieva dēļ, tikai svētais būtu varējis to palaist gar ausīm. Ebigeila bija nomācījusies skolā divus mēnešus, kad Neitens beidzot bija to pamanījis. Dienas vidū viņš bija piezvanījis uz mājām, lai patērzētu.

– Viņa ir skolā, – Medelaina bija paziņojusi.

– Skolā? – Neitens no pārsteiguma bija sastomījies. – Vai tad viņa jau ir tik liela, ka var iet skolā?

– Runājot par Ebigeilu, Medij, vai tu neiebildīsi, ja mēs arī šonedēļ paņemsim viņu pie sevis? – Neitens vaicāja. – Bonijas mātei sestdien ir dzimšanas diena, un mēs iesim pie viņas vakariņās. Ebigeila viņai ļoti patīk.

Viņam līdzās uzradās svētlaimīgi smaidošā Bonija. Viņa vienmēr svētlaimīgi smaidīja. Medelainai bija aizdomas, ka viņa lieto narkotikas.

– Starp manu māti un Ebigeilu pastāv pavisam īpaša saikne, – viņa uzrunāja Medelainu, it kā šādus jaunumus vajadzētu uztvert ar sajūsmu.

Tur jau bija tā nelaime: kura sieviete gan vēlētos, lai viņas meitai būtu “īpaša saikne” ar bijušā vīra sievasmāti? Tikai Bonijai varēja ienākt prātā, ka viņa kaut ko tādu vēlētos dzirdēt, un tomēr žēloties bija lieki, vai ne? Viņa nevarēja pat nodomāt “aizveries, maita”, jo Bonija nebija nekāda maita. Tā nu Medelainai atlika vienīgi stāvēt, māt ar galvu un samierināties, kamēr viņas garastāvoklis ņurdēja, rēja un raustīja pavadu.

– Protams, – viņa atteica. – Nekādu problēmu.

– Tēti! – Skaja paraustīja Neitenu aiz krekla. Neitens uzcēla viņu sev uz gurna, un Bonija abiem maigi uzsmaidīja.

– Lūdzu, piedod, Medij, bet es nespēju tikt galā ar tādām lietām.

Lūk, ko Neitens bija pateicis tolaik, kad Ebigeilai bija tikai trīs nedēļas. Būdama nemierīga, pēc pārvešanas no slimnīcas viņa ne reizi nebija nogulējusi ilgāk par trīsdesmit divām minūtēm. Medelaina bija nožāvājusies:

– Es arī.

Viņa gan to nebija domājusi burtiski. Pēc stundas satriektā un izbrīnītā Medelaina bija noskatījusies, kā Neitens sakravā mantas savā garajā, sarkanajā kriketa somā, aši uzmet skatienu bērnam, it kā tas piederētu kādam citam, un iziet pa durvīm. Nekad, nemūžam viņa nespēs piedot vai aizmirst to paviršo skatienu, ko viņš bija veltījis savai brīnišķīgajai, mazajai meitiņai. Un nu šī meitiņa bija kļuvusi par pusaudzi, kura pati sev gatavoja pusdienas, patstāvīgi brauca uz skolu ar autobusu un aizejot uzsauca pāri plecam:

– Neaizmirsti, ka šodien es nakšņošu pie tēta!

– Sveika, Medelaina, – Džeina sacīja.

Viņa atkal bija uzvilkusi vienkāršu, baltu sporta krekliņu ar V veida izgriezumu (vai tad viņai nebija nekā cita?), tos pašus zilos džinsa svārkus un pludmales sandales. Viņas mati bija sāpīgi cieši savilkti zirgastē, un viņa neuzkrītoši zelēja košļājamo gumiju. Redzot viņas vienkāršo ārieni, Medelaina nez kāpēc mazliet nomierinājās, it kā Džeina būtu tieši tas, kas vajadzīgs, lai viņa varētu sajusties labāk. Gluži kā parasts grauzdiņš, ko tik ļoti gribas apēst pēc slimošanas.

– Džeina, – viņa sirsnīgi sacīja, – labdien! Redzu, ka tu jau esi iepazinusies ar manu burvīgo bijušo vīru un viņa ģimeni.

– Ho, ho, ho, – Neitens noteica, cerēdams, ka izklausās pēc Ziemassvētku vecīša. Viņam īsti nebija skaidrs, kā reaģēt uz dzēlīgajiem vārdiem par “burvīgo bijušo vīru”.

Medelaina juta, ka viņai uz pleca nogulst Eda plauksta. Tas bija brīdinājums, ka viņa ir pienākusi pārāk tuvu bīstamajai nepieklājības robežai.

– Esmu gan, – Džeina apstiprināja. Viņas seja izskatījās neizdibināma. – Tie ir mani vecāki, Dai un Bills.

– Labdien! Jūsu mazdēls nu gan ir brīnišķīgs. – Atbrīvojusies no Eda, Medelaina sasveicinājās ar Džeinas vecākiem. Nez kāpēc pietika vienīgi paskatīties uz viņiem, lai kļūtu skaidrs, ka viņi ir ļoti jauki.

– Patiesībā mēs domājam, ka Zigijs ir mana dārgā tēva reinkarnācija, – Džeinas māte pajokoja.

– Nē, mēs tā nedomājam vis, – Džeinas tēvs iebilda un uzsmaidīja Kloī, kura raustīja Medelainu aiz kleitas. – Un šī noteikti ir jūsu mazā meitiņa, vai ne?

Kloī iedeva Medelainai sārtu aploksni.

– Vai vari to paturēt, mammu? Tas ir ielūgums uz Amabellas viesībām. Ir jāsaģērbjas par kaut ko tādu, kas sākas ar A. Es būšu princese. – Un viņa aizskrēja.

– Cik var noprast, tad nabaga mazais Zigijs uz to ballīti nav ielūgts, – Džeinas māte ierunājās klusāk.

– Mammu, – Džeina iejaucās. – Liecies mierā.

– Kāpēc? Viņai nevajadzētu dalīt ielūgumus rotaļu laukumā, ja vien viņa negrasās ielūgt visu klasi, – Medelaina paziņoja.

Vērīgi palūkojusies visapkārt, meklēdama Renāti, viņa ieraudzīja Selesti, kura patlaban ienāca pa skolas vārtiem, kā jau parasti, nokavējusies, turēdama dvīņus aiz rokas un izskatīdamās neiespējami satriecoša. Radās sajūta, ka skolā uzradusies cita suga. Medelaina pamanīja, ka viens no otrās klases vecākiem ierauga Selesti, komiski satrūkstas un gandrīz paklūp pār skolas somu.

Un tur jau nāca arī Renāte, steigdamās tieši pie Selestes un sniegdama viņai divas sārtas aploksnes.

– Es viņu nositīšu, – Medelaina paziņoja.

Lipmana kundze: Paklau, es vairs negribētu par to runāt. Mēs esam pelnījuši mieru. Viens no vecākiem ir miris. Visa skola par viņu sēro.

Gabriela: Hmm, es nu gan neteiktu, ka sēro visa skola.

Tas jau būtu pārspīlēti.

Seleste pamanīja vīrieti, kurš, viņu ieraugot, bija paklupis.

Varbūt viņai vajadzētu sameklēt sev mīļāko. Varbūt tad kaut kas notiktu un viņas laulība iegāztos bezdibenī, uz kuru tā visus šos gadus bija tik nepielūdzami virzījusies.

Tomēr doma par ielaišanos ar citu vīrieti, kurš nebūtu Perijs, piepildīja viņu ar smagumu un apātiju. Tas būtu tik garlaicīgi. Citi vīrieši viņu nemaz neinteresēja. Kopā ar Periju viņa jutās dzīva. Pametusi Periju, viņa kļūtu vientuļa, uz visiem laikiem aizmirstu par seksu un mocītos garlaicībā. Tas nebija godīgi. Perijs bija viņu samaitājis.

– Tu pārāk cieši spied man roku, – Džošs aizrādīja.

– Jā, mammu, – Makss piekrita.

Viņa atslābināja tvērienu.

– Piedodiet, zēni, – viņa sacīja.

Šis rīts nebija izdevies. Vispirms ar vienu no Džoša zeķēm bija atgadījies kaut kas katastrofāli briesmīgs, un to vairs nekādi nebija iespējams uzvilkt pareizi. Pēc tam Makss nebija varējis atrast kādu ļoti īpašu Lego vīriņu ar ļoti īpašu dzeltenu cepuri, kas viņam bija vajadzīgs uzreiz un nekavējoties.

Viņi abi bija žēli raudājuši pēc tēta. Viņi nemaz nebija gribējuši klausīties, ka tētis atrodas otrā pasaules malā. Viņiem vajadzēja tēti. Arī Selestei vajadzēja Periju. Viņš būtu ticis galā ar Džoša zeķi. Viņš būtu atradis Maksa Lego vīriņu. Viņa allaž bija zinājusi, ka nekādi nespēs tikt galā ar skolas rītu darbiem. Gan viņa, gan abi zēni no rītiem parasti mēdza ilgi gulēt un jutās ļoti nelāgi, toties Perijs modās priecīgs un enerģijas pārpilns. Ja viņš šorīt būtu mājās, viņi skolā ierastos vēl pirms noteiktā laika. Automašīnā būtu skanējuši smiekli, nevis valdījis klusums, ko ik pa brīdim pārtrauktu zēnu bēdīgā iešņukstēšanās.

Beigu beigās Seleste bija viņiem iedevusi ledenes uz kociņa. Izdabūti ārā no automašīnas, viņi vēl aizvien turpināja tās sūkāt, un Seleste pamanīja, ka viena no pirmskolas mātēm, kuru viņa bija sastapusi skolas izvēles dienā, pagāja viņiem garām, mīļi uzsmaidīja zēniem un uzmeta Selestei skatienu, kas skaidri vēstīja: tu esi slikta māte.

– Re, kur Kloī un Zigijs! – Džošs iesaucās.

– Iesim viņus nosist! – Makss ierosināja.

– Zēni, nevajag tā runāt! – Seleste norāja. Augstā debess, ko tagad citi par viņiem domās?

– Tikai pa jokam, mammu, – Džošs laipni paskaidroja.

– Kloī un Zigijam tas patīk!

– Seleste! Jūs taču esat Seleste, vai ne? – Kad abi puikas bija aizskrējuši, viņai priekšā uzradās kāda sieviete. – Pirms dažām nedēļām mēs ar jums un jūsu vīru satikāmies formas tērpu veikalā. – Viņa pieskārās sev pie krūtīm. – Renāte. Es esmu Amabellas mamma.

– Protams! Sveika, Renāte, – Seleste sacīja.

– Vai tad Perijs šodien nevarēja atnākt? – Renāte cerīgi paskatījās apkārt.

– Viņš ir Vīnē, – Seleste paskaidroja. – Darba dēļ viņam bieži nākas ceļot.

– Nemaz nešaubos, – Renāte zinīgi apstiprināja. – Todien man šķita, ka esmu viņu kaut kur redzējusi, un tāpēc, pārnākusi mājās, es ierakstīju viņa vārdu Google meklētājā, un tad man viss kļuva skaidrs! Tas Perijs Vaits! Patiesībā es pat esmu dažas reizes redzējusi jūsu vīra uzstāšanos. Arī es pati darbojos investīciju jomā!

Skaisti. Kārtējā Perija pielūdzēja. Selestei bieži ienāca prātā: ko gan Perija pielūdzējas darītu, ieraudzījušas, ko viņš mēdz darīt?

– Te būs divi ielūgumi jūsu zēniem uz Amabellas sesto dzimšanas dienu. – Renāte sniedza viņai divas sārtas aploksnes. – Protams, arī jūs abi ar Periju esat laipni aicināti nākt kopā ar viņiem. Tādā veidā visi vecāki varēs jauki iepazīties cits ar citu!

– Brīnišķīgi, – Seleste paņēma aploksnes un ielika tās somiņā.

– Labrīt, dāmas! – Tā bija Medelaina, kārtējo reizi ģērbusies skaistā kleitā. Viņas vaigos dega sarkani plankumi, bet acis bīstami mirdzēja. – Paldies, ka uzaicināji Kloī uz Amabellas dzimšanas dienu.

– Šausmas, vai tad Amabella pati ir sākusi dalīt ielūgumus? – Renāte sarauca pieri un papliķēja pa savu somiņu. – Viņa būs tos paņēmusi no manas somas. Es patiešām gribēju tos neuzkrītoši izdalīt vecākiem.

– Jā, jo izskatās, ka tu esi uzaicinājusi visu klasi, izņemot vienu mazu zēnu.

– Tu droši vien runā par Zigiju, par to bērnu, kura dēļ manas meitas kakls ir vienos zilumos, – Renāte attrauca. – Viņš netika iekļauts uzaicināto viesu sarakstā. Tas nu gan ir pārsteigums, vai ne?

– Izbeidz, Renāte, – Medelaina sacīja. – Tu nedrīksti tā darīt.

– Nu, tad iesūdzi mani tiesā! – Renāte uzmeta Selestei dzirkstošu, draisku skatienu, it kā dalītos ar viņu slepenā jokā.

Seleste ievilka elpu. Viņa nevēlējās iesaistīties šādās norisēs.

– Varbūt es…

– Man ir ļoti žēl, Renāte, – Medelaina pārtrauca ar karalisku smaidu sejā, – taču Kloī nevarēs ierasties tajā ballītē.

Renāte sarāvās.

– Cik bēdīgi, – viņa noteica un parāva šķērsām pāri ķermenim pārvilkto somiņas siksnu, it kā tās būtu bruņas, ko vajadzētu sakārtot. – Zini ko? Es laikam izbeigšu šo sarunu, kamēr vēl neesmu pateikusi kaut ko tādu, ko nāktos nožēlot. – Viņa pamāja Selestei. – Bija prieks ar jums atkal satikties.

Medelaina noskatījās Renātei pakaļ. Izskatījās, ka viņu ir pārņēmis neparasts spars.

– Ir sācies karš, Seleste, – viņa priecīgi paziņoja. – Karš, kad es tev saku!

– Ak, Medelaina, – Seleste nopūtās.

Hārpera: Es zinu, ka mums visām patīk glorificēt Selesti, tomēr man šķiet, ka attiecībā uz savu bērnu uztura izvēli viņa ne vienmēr rīkojas pareizi. Es redzēju, ka viņas dvīņi pirmajā skolas dienā brokastīs ēd ledenes uz kociņa!

Samanta: Vecāki patiešām mēdz cits citu nosodīt. Nezinu, kāpēc tā. Varbūt tādēļ, ka neviens no mums nemaz īsti nezina, ko dara? Un tas droši vien dažreiz var izraisīt konfliktus. Parasti tie gan nav tik iespaidīgi.

Džekija: Vismaz man nemaz nav laika nosodīt citus vecākus. Mani tas nemaz neinteresē. Mani bērni ir vienīgais, kas man dzīvē ir svarīgs.

Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Paralēli slepkavības izmeklēšanai mēs grasāmies izvirzīt vairākiem vecākiem apsūdzības par citu personu aizskaršanu. Mēs esam ārkārtīgi vīlušies un ļoti satriekti, redzot, ka grupa vecāku izturas šādi.