Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 9

Ieradusies skolā pēc Zigija, Džeina nebija piedzērusies. Viņa bija baudījusi ne vairāk par trim malkiem šampanieša.

Tomēr viņu bija pārņēmusi eiforija. Tas bija kaut kas īpašs: šampanieša pudeles paukšķis, nerātnā rīcība, visi šī rīta negaidītie notikumi, skaistās, garās, trauslās glāzes, kurās atstarojās saules gaisma, sērfotājam līdzīgais bāra apkalpotājs, kurš bija atnesis trīs mazus, izsmalcinātus kēksiņus ar svecītēm, okeāna smarža, sajūta, ka varbūt viņa iedraudzēsies ar šīm sievietēm, kuras kaut kādā ziņā tik ļoti atšķīrās no visām pārējām Džeinas draudzenēm: vecākas, bagātākas, vairāk piedzīvojušas.

– Kad Zigijs sāks iet skolā, tu tiksi pie jaunām draudzenēm! – Džeinas māte nespēja vien beigt satraukti un kaitinoši atkārtot, un Džeinai nācās ļoti savaldīties, lai nesāktu izteiksmīgi vaikstīties un izturēties kā īgnai, nervozai pusaudzei, kura grasās sākt mācīties jaunā skolā. Džeinas mātei bija trīs labākās draudzenes, ar kurām viņa bija iepazinusies pirms divdesmit pieciem gadiem, kad Džeinas vecākais brālis Deins bija sācis iet pirmskolā. Pirmajā rītā viņas bija aizgājušas iedzert kafiju, un kopš tā laika visas bija nešķiramas.

– Man nav vajadzīgas jaunas draudzenes, – Džeina paziņoja mātei.

– Ir gan. Tev jāiedraudzējas ar citām mātēm, – māte sacīja. – Jums ir citai citu jāatbalsta! Viņas saprot, ko tev nākas pārdzīvot.

Tomēr Džeinas pūles iedraudzēties ar citām mātēm izrādījās veltīgas. Viņai gluži vienkārši nebija nekā kopīga ar šīm možajām, pļāpīgajām sievietēm un viņu aizrautīgajām sarunām par vīriem, kuri “nemaz nepalīdzēja”, par remonta darbiem, kas nebija pabeigti pirms bērna piedzimšanas, par to smieklīgo dienu, kad viņas bijušas tik aizņemtas un nogurušas, ka izgājušas no mājas, pat neuzkrāsodamās! (Džeina, kura tobrīd nebija uzkrāsojusies un vispār nemaz nemēdza krāsoties, centās neizrādīt savas patiesās jūtas, klusībā kliegdama: kas tas par stulbumu?)

Un tomēr dīvainā kārtā viņa spēja saprasties ar Medelainu un Selesti, lai gan patiesībā viņām nebija nekā kopīga, izņemot to faktu, ka viņu bērni bija sākuši apmeklēt pirmskolas nodarbības, un, lai gan Džeina bija gatava saderēt, ka arī Medelaina nemūžam neizietu no mājas neuzkrāsojusies, viņai tomēr jau šķita, ka gan viņa pati, gan Seleste (kura arī nemēdza krāsoties; par laimi, viņa arī bez jebkādiem uzlabojumiem izskatījās satriecoši skaista) var Medelainu par to paķircināt, un viņa tikai pasmiesies un arī pati paķircināsies, it kā viņas būtu senas draudzenes.

Un tāpēc tas, kas notika, Džeinu pārsteidza negaidot.

Viņa bija aizmirsusi par modrību. Viņa bija pārāk aizņemta, iepazīstot Pirivī valsts skolu (viss tik glīts un sakopots; tas radīja sajūtu, ka tikt galā ar dzīvi ir tik viegli), baudot saules gaismu un vēl aizvien tik neierasto jūras smaržu. Domājot par Zigija dzīvi skolā, Džeinu pārņēma prieks. Pirmo reizi kopš dēla piedzimšanas viņas atbildības nasta par Zigija bērnību šķita kļuvusi vieglāka. Viņas jaunais dzīvoklis atradās neilga gājiena attālumā no skolas. Viņi katru dienu varēs iet uz skolu kājām, garām pludmalei un augšā pa kokiem apaugušo kalnu.

No savas priekšpilsētas pamatskolas logiem Džeina bija varējusi redzēt šoseju ar sešām joslām un sajust no kaimiņu veikala plūstošo cepto cāļu smaržu. Tur nebija ne paēnā atjautīgi iekārtotu mazu rotaļu laukumiņu ar burvīgām, krāsainām smaidošu delfīnu un vaļu mozaīkām, ne arī sienas gleznojumu ar zemūdens ainām un akmens bruņurupuču smilšukastes vidū.

– Šī skola ir tik jauka, – Džeina sacīja Medelainai, kopā ar Selesti palīdzēdama viņai aizlēkt līdz sēdvietai. – Tā ir maģiska.

– Zinu. Pagājušajā gadā skolas viktorīnas vakarā tika savākta nauda skolas pagalma labiekārtošanai, – Medelaina atteica. – Gaišmatainie Cekuli lieliski prot vākt naudu. Viktorīnas temats bija “mirušas slavenības”. Tas bija tik jautri. Paklau, Džeina, vai tu kaut ko saproti no viktorīnām?

– Es viktorīnās esmu izcila, – Džeina sacīja. – Viktorīnas un mozaīkspēles, – tās ir divas jomas, kurās esmu īsta lietpratēja.

– Mozaīkspēles? – Medelaina pārvaicāja, iekārtodamās uz zili krāsota koka soliņa, kas bija aplikts ap lielas vīģes stumbru, un izstiepdama kāju sev priekšā. – Es drīzāk būtu ar mieru sadurt sev acīs adatas.

Drīz vien ap viņām sapulcējās citi vecāki, un Medelaina ņēma visu savās rokās. Viņa iepazīstināja Džeinu un Selesti ar citu, vecāku bērnu mātēm, un pastāstīja visiem par to, kā, glābdama jauniešu dzīvību, bija izmežģījusi potīti.

– Cik tipiski Medelainai, – sieviete, vārdā Kerola, uzrunāja Džeinu. Viņa izskatījās maiga, un viņai bija puķaina vasaras kleita ar kuplām piedurknēm un salmu cepure ar platām malām. Šī sieviete līdzinājās seriālā “Mazā mājiņa prērijā” redzētai varonei no balti apmestas baznīcas. (Kerola? Vai Medelaina nebija teikusi, ka viņai patīk tīrīt? Tīrīgā Kerola.)

– Medelainai ļoti patīk pastrīdēties, – Kerola turpināja. – Viņa ir gatava stāties pretī jebkuram. Mūsu dēli kopā spēlē futbolu, un pagājušajā gadā viņa uzsāka strīdu ar kādu milzīgu tēvu. Visi vīri bija paslēpušies, bet Medelaina nostājās viņam tieši priekšā, ar pirkstu bakstīja viņam krūtīs un nepadevās ne par mata tiesu. Jābrīnās, kā viņa vispār palika dzīva.

– Ā, tu runā par viņu! Par to mazo bērnu koordinatoru. – Medelaina burtiski izspļāva šos vārdus, it kā runa būtu par sērijveida slepkavu. – Es to vīrieti ienīdīšu līdz kapa malai!

Tikmēr Seleste, pagājusi mazliet tālāk, turpināja satraukti un nedroši sarunāties. Džeina jau bija sākusi saprast, ka šāda izturēšanās ir viņai raksturīga.

– Kā jūs teicāt, kā sauc jūsu dēlu? – Kerola noprasīja Džeinai.

– Zigijs, – Džeina atteica.

– Zigijs, – Kerola šaubīdamās atkārtoja. – Vai tas ir etnisks vārds?

– Labdien, mani sauc Renāte! – Džeinai priekšā nostājās sieviete ar pelēkiem, simetriski un rūpīgi apgrieztiem matiem un kvēlām, brūnām acīm aiz elegantām brillēm melnos rāmjos. Viņa sniedza roku sveicienam. Džeina jutās tā, it kā viņu būtu uzrunājusi politiķe. Savu vārdu Renāte bija nosaukusi tik dīvaini uzsvērti, it kā Džeina būtu jau sen gaidījusi šo tikšanos.

– Labdien. Mani sauc Džeina. Priecājos iepazīties! – Arī Džeina mēģināja runāt tikpat aizrautīgi. Vai tikai tā nebija skolas direktore?

Kāda labi ģērbta gaišmate, kuru droši vien varēja uzskatīt par vienu no Medelainas minētajiem Gaišmatainajiem Cekuliem, piesteidzās viņām klāt, turēdama rokā dzeltenu aploksni.

– Renāte, – viņa sacīja, nelikdamās ne zinis par Džeinu. – Es dabūju to izglītības atskaiti, par kuru mēs runājām pie vakariņu galda…

– Vienu mirklīti, Hārpera, – Renāte mazliet nepacietīgi pārtrauca un uzsmaidīja Džeinai. – Džeina, priecājos ar jums iepazīties! Es esmu Amabellas mamma, un mans Džeksons iet otrajā klasē. Starp citu, viņas vārds ir Amabella, nevis Anabella. Tas ir franču vārds. Mēs to neizdomājām paši.

Hārpera turpināja mīņāties Renātei līdzās. Kamēr Renāte runāja, viņa godbijīgi māja ar galvu gluži kā tie cilvēki, kuri preses konferencēs mēdz stāvēt politiķiem aiz muguras.

– Es tikai gribēju iepazīstināt jūs ar Amabellas un Džeksona auklīti, kura gluži nejauši arī ir francūziete! Quelle coincidence! Tā ir Žiljeta. – Renāte norādīja uz sīku meiteni ar īsiem, rudiem matiem un savādi valdzinošu seju, kurā izcēlās milzīga mute ar krāšņām lūpām. Šī meitene izskatījās pēc ļoti glītas citplanētietes.

– Priecājos iepazīties. – Auklīte sniedza ļenganu plaukstu. Viņa runāja ar izteiktu franču akcentu un izskatījās nogarlaikojusies līdz nāvei.

– Es tāpat, – Džeina atteica.

– Vienmēr esmu uzskatījusi, ka ir jauki, ja auklītes cita citu pazīst. – Renāte moži lūkojās te uz vienu, te uz otru. – Mēs to varētu nosaukt par nelielu atbalsta grupu, vai ne? Kāda ir jūsu tautība?

– Viņa nav nekāda auklīte, Renāte, – uz soliņa sēdošā Medelaina aizrādīja. Viņas balsī bija skaidri manāma jautrība.

– Nu, tātad bērnu pieskatītāja, – Renāte nepacietīgi pārlaboja.

– Renāte, paklausies, viņa ir māte, – Medelaina sacīja. – Viņa gluži vienkārši ir jauna. Zini, mēs arī kādreiz tādas bijām.

Renāte sajutās neomulīgi un uzsmaidīja Džeinai, it kā viņai būtu radušās aizdomas, ka tiek izjokota, bet, pirms vēl Džeina bija paguvusi kaut ko pateikt (sajūta bija tāda, it kā viņai pieklātos atvainoties), kāds iesaucās:

– Tur jau viņi nāk! – un visi vecāki steidzās uz priekšu. Glīta, gaišmataina skolotāja ar bedrītēm vaigos, izskatīdamās pēc īstas pirmskolas skolotājas lomas tēlotājas, izveda bērnus no klases telpas.

Divi mazi, gaišmataini puisēni metās uz priekšu kā izšautas lodes un devās tieši pie Selestes.

– Uf, – Seleste noelsās, kad divas gaišmatainas galviņas ietriecās viņai vēderā.

– Kamēr Seleste nebija laidusi pasaulē savus mazos dēmonus, doma par dvīņiem man šķita ļoti patīkama, – Medelaina bija paziņojusi Džeinai, kad viņas bija dzērušas šampanieti ar apelsīnu sulu. Seleste bija tikai izklaidīgi pasmaidījusi, acīmredzami nemaz nejuzdamās apvainojusies.

Kloī cēli izsoļoja no klases, sadevusies rokās ar divām citām, princesēm līdzīgām, meitenēm. Džeina satraukti pētīja bērnu pulciņu, meklēdama Zigiju. Vai Kloī bija viņu pametusi? Tur jau viņš bija. Zigijs iznāca ārā viens no pēdējiem, taču viņš izskatījās laimīgs. Džeina paskatījās uz viņu un jautājoši pacēla abus īkšķus, un Zigijs atbildes vietā smaidīdams izdarīja tāpat.

Pēkšņi iestājās kņada. Visi apstājās, lai paskatītos turp.

Mazā, cirtainā meitene, kura pēdējā iznāca no klases, bija saķērusi kaklu un uzrāvusi plecus. Viņa šņukstēja.

– Auuu, – novilka mātes, jo viņa izskatījās tik nožēlojama un drosmīga, un viņai bija tik skaisti mati.

Džeina noskatījās, kā Renāte steidzas pie meitenītes. Ne tik dedzīgi viņai sekoja arī dīvainā auklīte. Māte, auklīte un glītā, gaišmatainā skolotāja noliecās pie mazās meitenītes, lai viņu uzklausītu.

– Mammu! – Zigijs pieskrēja pie Džeinas, un Džeina strauji apskāva viņu un pacēla. Šķita, ka viņi nav redzējušies jau veselu mūžību, it kā abi būtu devušies katrs savā ceļojumā uz eksotisku, tālu zemi. Džeina iespieda degunu viņa matos.

– Kā tev gāja? Vai bija jautri?

Pirms vēl viņš bija paguvis atbildēt, skolotāja uzsauca:

– Vai visi vecāki un bērni varētu mirklīti paklausīties? Šis rīts ir bijis tik brīnišķīgs, taču mums par kaut ko drusku jāparunājas. Vispār tas ir nopietni.

Bedrītes skolotājas vaigos notrīcēja, it kā viņa mēģinātu tās noglabāt līdz piemērotākam brīdim.

Džeina ļāva Zigijam atkal nostāties uz kājām.

– Kas noticis? – kāds noprasīja.

– Manuprāt, kaut kas atgadījies ar Amabellu, – kāda cita māte atbildēja.

– Ak dievs, – vēl kāda klusi noteica. – Skatieties, Renāte tūlīt nostāsies uz kara takas.

– Kāds nupat ir nodarījis pāri Anabellai, es atvainojos, Amabellai, un es gribu, lai tas, kurš to izdarīja, panāk šurp un palūdz piedošanu, jo mēs šajā skolā nedarām pāri saviem draugiem, vai ne? – skolotāja sacīja savā skolotājas balsī. – Un, ja tas tomēr notiek, mēs vienmēr palūdzam piedošanu, jo lieli pirmskolas grupas bērni dara tieši tā.

Iestājās klusums. Bērni vai nu neizpratnē lūkojās uz skolotāju, vai šūpojās, nodūruši galvas. Daži no viņiem paslēpa sejas savu mammu svārkos.

Viens no Selestes dvīņiem paraustīja viņu aiz svārkiem.

– Man gribas ēst!

Medelaina piecēlās no sava sēdekļa zem koka, piekliboja pie Džeinas un nostājās viņai blakus.

– Kas te notiek? – Viņa palūkojās apkārt. – Es pat nezinu, kur palikusi Kloī.

– Kurš to izdarīja, Amabella? – Renāte noprasīja mazajai meitenītei. – Kurš nodarīja tev pāri?

Mazā meitenīte kaut ko nesaklausāmi atbildēja.

– Varbūt tas bija nejauši, Amabella? – skolotāja izmisusi vaicāja.

– Dieva dēļ, tas nebija nejauši, – Renāte noskaldīja. Viņas seja zvēroja taisnīgās dusmās. – Kāds ir mēģinājis viņu nožņaugt. Uz viņas kakla ir redzamas pēdas. Izskatās, ka tur paliks zilumi.

– Augstā debess, – Medelaina noteica.

Džeina vēroja, kā skolotāja notupstas pie mazās meitenītes, apliek roku viņai ap pleciem un kaut ko iečukst ausī.

– Vai tu redzēji, kas tur notika? – Džeina noprasīja Zigijam. Viņš sparīgi papurināja galvu.

Skolotāja izslējās, paknibināja auskarus un pievērsās vecākiem.

– Cik var noprast, tad viens no zēniem… nu, jā. Diemžēl bērni vēl nav iegaumējuši cits cita vārdus, un tāpēc Amabella nevar man pateikt, kurš no visiem puikām tas tieši…

– Mēs to tā neatstāsim! – Renāte pārtrauca.

– Nekādā ziņā! – piekrita viņas uzticamā, gaišmatainā draudzene. Hārpera, Džeina nodomāja, cenzdamās pareizi iegaumēt visus vārdus. Uzticamā Hārpera.

Skolotāja dziļi ievilka elpu.

– Nē. Mēs to tā neatstāsim. Varbūt es varētu palūgt, lai visi bērni, pareizāk sakot, varbūt tikai zēni, uz brītiņu panāk šurp.

Vecāki pastūma savus dēlus uz priekšu, viegli pagrūzdami viņus starp lāpstiņām.

– Ej vien, – Džeina pavēlēja Zigijam.

Viņš cieši ieķērās Džeinai rokā un lūdzoši uzlūkoja viņu.

– Es esmu gatavs braukt mājās.

– Viss būs labi, – Džeina sacīja. – Tas būs tikai uz mazu brītiņu.

Zigijs pagājās uz priekšu un nostājās blakus zēnam, kurš bija aptuveni par galvas tiesu garāks par Zigiju. Zēnam bija tumši, cirtaini mati un plati, spēcīgi pleci. Viņš izskatījās pēc maza gangstera.

Zēni sastājās nelīdzenā rindā skolotājai priekšā. Aptuveni piecpadsmit dažāda auguma bērni. Selestes gaišmatainie dvīņi nostājās vienā rindas galā; viens no viņiem ar rotaļu mašīnīti braukāja brālim pa galvu, kamēr otrs atvairījās no viņa kā no mušas.

– Gluži kā policijas atpazīšanā, – Medelaina piezīmēja.

Kāds iesprauslojās.

– Izbeidz, Medelaina.

– Viņiem visiem vajadzētu nostāties taisni un pēc tam pagriezties un nostāties profilā, – Medelaina nerimās. – Ja to būs izdarījis kāds no taviem puikām, Seleste, viņus tāpat nevarēs atšķirt. Nāksies veikt DNS analīzes. Paklau, vai vienolas dvīņiem ir vienāds DNS?

– Tev jau viegli smieties, Medelaina, tavu bērnu neviens netur aizdomās, – kāda māte aizrādīja.

– DNS viņiem ir vienāds, toties pirkstu nospiedumi gan atšķiras, – Seleste paskaidroja.

– Skaidrs, tad nāksies noņemt pirkstu nospiedumus, – Medelaina secināja.

– Kuš, – Džeina nošņāca, pūlēdamās nesmieties. Viņai bija izmisīgi žēl tā bērna mātes, kuram tūlīt vajadzēja piedzīvot publisku pazemojumu.

Mazā meitenīte Amabella cieši satvēra savu māti aiz rokas. Sarkanmatainā auklīte sakrustoja rokas uz krūtīm un pakāpās atpakaļ.

Amabella nopētīja rindā sastājušos zēnus.

– Tas bija viņš, – viņa nekavējoties paziņoja un norādīja uz mazo gangsteri. – Viņš mēģināja mani nožņaugt.

Tā jau es domāju, Džeinai iešāvās prātā.

Taču tad skolotāja nez kāpēc uzlika plaukstu Zigijam uz pleca, mazā meitenīte pamāja, bet Zigijs papurināja galvu.

– Tas nebiju es!

– Biji gan, – mazā meitenīte iebilda.

Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Šobrīd tiek veikta sekcija, lai noskaidrotu nāves cēloni, taču es jau varu apstiprināt, ka upurim ir lauztas ribas labajā pusē, sadragāts iegurnis un plīsumi galvaskausa pamatnē, labās kājas kaulā un apakšējos mugurkaula skriemeļos.