Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 12

Seleste Ziemassvētku rītā pamodās, kad ārā vēl tikai sāka aust gaisma. Perijs klusi krāca, un blakus istabā, kur gulēja zēni, valdīja pilnīgs klusums. Uzzinājuši, ka Ziemassvētku vecītim izdevies viņus atrast arī Kanādā (Ziemassvētku vecītim tika nosūtīta vēstule, lai paziņotu viņu jauno adresi), abi no sajūsmas bija gandrīz zaudējuši prātu, un laika joslu maiņas dēļ Selestei un Perijam tikai ar briesmīgām pūlēm bija izdevies nolikt dvīņus gulēt. Zēniem bija atvēlēta divguļamā gulta. Kā jau tas dažreiz mēdza notikt, viņi nespēja vien beigt histēriski lauzties, viņu smiekli bija pārgājuši asarās, un tad tās atkal bija pārvērtušās smieklos; Perijs no blakus istabas bija uzsaucis: “Gulēt, puikas!”, un pēkšņi bija iestājies klusums. Kad Seleste pēc dažām sekundēm bija ielūkojusies istabā, dvīņi bija gulējuši uz muguras ar ieplestām rokām un kājām, it kā nogurums būtu vienlaikus uzveicis abus reizē.

– Nāc, paskaties, – viņa bija uzrunājusi Periju, viņš bija pienācis klāt un nostājies viņai līdzās, abi bija dažas minūtes paskatījušies uz aizmigušajiem dvīņiem, tad sasmaidījušies un uz pirkstgaliem aizlavījušies prom, lai par godu Ziemassvētku vakaram iedzertu vīnu.

Tagad Seleste uzmanīgi nometa dūnu segu un piegāja pie loga, no kura pavērās skats uz aizsalušo ezeru. Viņa piekļāva plaukstu pie loga rūts. Tā bija auksta, lai gan istabā bija silti. Ezera vidū uz ledus slējās milzīga Ziemassvētku egle, kurā mirdzēja sarkanas un zaļas gaismiņas. Klusi krita sniegpārslas. Viss izskatījās tik skaisti, ka radās sajūta – to var pat sagaršot. Vēlāk, atceroties šīs brīvdienas, viņas prātā atausīs to garša: tumīga un pikanta, līdzīga nesen dzertajam karstvīnam.

Šodien, kad puikas būs izsaiņojuši savas dāvanas, un visi būs paēduši viesnīcas numurā piegādātās brokastis (pankūkas ar kļavu sīrupu!), viņi izies ārā, lai parotaļātos sniegā. Viņi uzcels sniegavīru. Perijs bija rezervējis braucienu kamanās. Perijs vietnē Facebook ieliks fotogrāfijas, kurās viņi visi būs redzami draiskojamies sniegā. Viņš uzrakstīs apmēram tā: “Zēni izbauda pirmos baltos Ziemassvētkus savā mūžā!” Viņš dievināja Facebook. Visi viņu par to ķircināja. Ietekmīgs, bagāts baņķieris, kurš liek fotogrāfijas Facebook un raksta možus komentārus par savas sievas draudzeņu ievietotajām receptēm.

Seleste atskatījās uz gultu. Perijs vēl aizvien gulēja. Miegā viņa seja vienmēr bija savilkta vieglā neizpratnē, it kā paša sapņi viņam šķistu mulsinoši.

Uzreiz pēc pamošanās viņš izmisīgi vēlēsies ātrāk pasniegt Selestei dāvanu. Viņam ļoti patika apdāvināt citus. To, ka vēlas ar viņu apprecēties, Seleste bija sapratusi tajā dienā, kad viņš ar gaidpilnu seju bija vērojis, kā māte atver viņa pirkto dzimšanas dienas dāvanu. “Vai tev patīk?” viņš bija izgrūdis, tiklīdz viņa bija atplēsusi papīru, un visa ģimene bija pasmējusies, jo viņš bija runājis kā liels bērns. Selestei nemaz nevajadzēs tēlot prieku. Viņa izvēle izrādīsies nevainojama. Viņa allaž bija lepojusies ar savu prasmi izraudzīties citiem īsti piemērotas dāvanas, taču Perijs šajā ziņā bija nepārspējams. Sava pēdējā ārzemju brauciena laikā viņš bija atradis neiedomājami muļķīgu, sārtu kristāla šampanieša pudeles aizbāzni. “Tiklīdz es to ieraudzīju, uzreiz iedomājos par Medelainu,” viņš bija paskaidrojis. Medelaina, protams, par šo dāvanu bija sajūsmā.

Šī diena visādā ziņā būs pati pilnība. Facebook ievietotās fotogrāfijas būs patiesas. Tik daudz prieka. Viņas dzīvē bija tik daudz prieka. Tas bija patiess, pierādāms fakts.

Kamēr puikas nebūs beiguši vidusskolu, viņai patiešām nebija nekādas vajadzības šķirties.

Toties tad būs pienācis īstais brīdis. Todien, kad viņi būs nokārtojuši savus pēdējos eksāmenus. “Nolieciet pildspalvas,” eksāmena norises uzraugi paziņos. Un tad Seleste noliks arī savu laulību.

Perijs atvēra acis.

– Priecīgus Ziemassvētkus! – Seleste pasmaidīja.

Gabriela: Es nokavēju viktorīnas vakara sākumu, jo mans bijušais, kā jau vienmēr, ieradās ar novēlošanos, un tāpēc man lietusgāzē vajadzēja atstāt automašīnu jūdzēm tālu. Lai nu kā, taču es nejauši pamanīju Selesti un Periju, kuri sēdēja savā automašīnā tieši pie skolas ieejas. Tas izskatījās nedaudz ērmīgi, jo viņi abi stingi lūkojās taisni uz priekšu, nesarunājās, nevērās viens uz otru, un abi bija uzvilkuši savus masku tērpus. Seleste, protams, izskatījās satriecoši lieliski. Es pati esmu redzējusi, ka viņa ēd ogļhidrātus tik aizrautīgi, it kā būtu pienākusi viņas pēdējā stundiņa, un tāpēc nemēģiniet man iestāstīt, ka pasaulē pastāv taisnīgums.