Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 8

Piektā nodaļa

Оглавление

Atgrūdusi vaļā “Zilā blūza” durvis, Seleste uzreiz ieraudzīja Medelainu. Viņa sēdēja pie galda kopā ar tievu maza auguma meiteni zilos džinsa svārkos un vienkāršā, baltā sporta krekliņā ar V veida kakla izgriezumu. Meitene bija nepazīstama. Selesti pārņēma asa vilšanās. “Tikai mēs divas,” Medelaina bija sacījusi.

Seleste klusībā aši saņēmās un dziļi ieelpoja. Pēdējā laikā, runājot ar vairāku cilvēku grupām, viņa bija sākusi ievērot kaut ko neparastu. Viņa vairs īsti neprata būt. Viņa pieķēra sevi domājam: Vai es nupat iesmējos pārāk skaļi? Vai es aizmirsu, ka man jāiesmejas? Vai es nupat atkārtojos?

Nez kāpēc tad, kad viņa bija divatā ar Medelainu, viss bija kārtībā. Kad viņas bija divas vien, Seleste jutās nesatricināma. Tāpēc, ka viņa Medelainu pazina jau sen.

Varbūt viņai vajadzēja kādu uzmundrinošu līdzekli. Tā būtu sacījusi viņas vecmāmiņa. Ko tas īsti nozīmēja?

Līkumodama starp galdiņiem, Seleste devās uz viņu pusi. Abas vēl nebija viņu pamanījušas un aizrautīgi sarunājās. Varēja skaidri saskatīt meitenes profilu. Viņa bija pārāk jauna, lai viņas bērns varētu iet skolā. Viņa noteikti bija auklīte vai bērnu pieskatītāja. Droši vien auklīte. Varbūt viņa bija no Eiropas? Un ne pārāk labi runāja angliski? Tad būtu skaidrs, kāpēc viņa sēdēja mazliet stīvi un saspringti, it kā pūlētos koncentrēties. Protams, varbūt viņai vispār nebija nekāda sakara ar skolu. Medelaina nepiespiesti kuģoja pa visdažādākajām sabiedrības aprindām, atstādama aiz sevis gan draugus, gan ienaidniekus uz visu mūžu; ienaidnieku droši vien bija vairāk. Konflikti Medelainai lika burtiski uzplaukt. Vislaimīgākā viņa jutās tad, kad varēja pamatīgi pārskaisties.

Ieraudzījusi Selesti, Medelaina atplauka. Tā bija viena no viņas visjaukākajām īpašībām: ieraugot kādu, viņas seja pārvērtās, it kā šis cilvēks būtu visgaidītākais visā pasaulē.

– Sveika, jubilāre! – Seleste uzsauca.

Medelainas sarunu biedrene apsviedās. Viņas brūnie mati bija sāpīgi gludi atsukāti no pieres, it kā viņa dienētu armijā vai strādātu policijā.

– Kas ar tevi noticis, Medelaina? – Seleste noprasīja, pienākusi tuvāk un ieraudzījusi uz krēsla atbalstīto Medelainas kāju. Viņa pieklājīgi uzsmaidīja meitenei, un šķita, ka šī meitene saraujas, it kā Seleste būtu nevis pasmaidījusi, bet gan ņirdzīgi pavīpsnājusi. (Ak dievs, viņa taču bija pasmaidījusi, vai ne?)

– Tā ir Džeina, – Medelaina paziņoja. – Viņa mani izglāba un nepameta ceļa malā, kad es izmežģīju potīti, pūlēdamās glābt jauniešu dzīvību. Džeina, tā ir Seleste.

– Sveiki, – Džeina noteica. Viņas sejā bija manāms kaut kas kails un sāpīgs, it kā tā būtu pārāk stipri noberzta. Viņa gremoja košļājamo gumiju, gandrīz nemanāmi kustinādama žokli, it kā tas būtu liels noslēpums.

– Džeina ir jauna pirmskolas māmiņa, – Medelaina paskaidroja, kad Seleste bija apsēdusies. – Gluži tāpat kā tu. Tāpēc mans pienākums ir jūs abas iepazīstināt ar visu, kas jums jāzina par Pirivī valsts skolas politiku. Tas ir īsts mīnu lauks, meitenes. Īsts mīnu lauks, kad es jums saku.

– Skolas politika? – Džeina sarauca pieri un ar abām rokām savilka zirgasti vēl ciešāk. – Es negrasos iesaistīties nekādā skolas politikā.

– Es arī ne, – Seleste piekrita.

Džeina tā arī vairs nekad neaizmirsa, cik pārgalvīgi todien bija izaicinājusi Likteni. “Es negrasos iesaistīties nekādā skolas politikā,” viņa bija sacījusi, un kāds tur, augšā bija to dzirdējis, un šāda attieksme viņam nebija iepatikusies. Tā bija pārāk pašpārliecināta. “Gan jau redzēsim,” viņš bija noteicis, atgāzies krēslā un no sirds izsmējies par Džeinu.


Selestes dzimšanas dienas dāvana bija Waterford kristāla šampanieša glāžu komplekts.

– Ak dievs, cik ļoti man tās patīk! Tās taču ir absolūti vienreizējas, – Medelaina jūsmoja. Uzmanīgi izņēmusi vienu glāzi no kastes, viņa pacēla to pret gaismu, apbrīnodama smalko rakstu – mazītiņu mēnešu virkni. – Tu par tām noteikti samaksāji veselu bagātību.

Viņa gandrīz pateica paldies dievam, mīļā, ka tu esi tik bagāta, tomēr paguva laikus aprauties. Ja viņas te atrastos divatā, viņa tā arī būtu pateikusi, taču Džeina, jaunā, vientuļā māte, droši vien nebija turīga, un sabiedrībā runāt par naudu, protams, nebija pieklājīgi. Tas nu Medelainai patiešām bija skaidrs. (Aizstāvēdamās viņa to domās pateica savam vīram, jo tieši viņš vienmēr mēdza Medelainai atgādināt visas sabiedriskās normas, ko viņa tik uzstājīgi centās noniecināt.)

Kāpēc visiem vajadzēja tik delikāti censties nepieminēt Selestes naudu? Bagātība jau nebija nekāda apkaunojoša slimība. To pašu varēja sacīt arī par Selestes skaistumu. Nepazīstami ļaudis slepus veltīja Selestei tādus pašus skatienus kā tiem, kuriem trūkst kādas rokas vai kājas, un, ja Medelaina kādreiz kaut ko ieminējās par Selestes ārieni, Selestes reakcija nedaudz līdzinājās kaunam. “Kuš,” viņa mēdza novilkt, bailīgi palūkodamās apkārt, vai kāds to nebija dzirdējis. Ikviens vēlējās būt bagāts un skaists, taču patiesi bagātajiem un skaistajiem vajadzēja izlikties, ka viņi ir tādi paši kā visi pārējie. Jā, šajā vecajā pasaulē patiešām notika brīnumainas lietas.

– Tātad skolas politika, meitenes, – Medelaina atsāka, uzmanīgi ielikusi glāzi atpakaļ kastē. – Sāksim no pašas augšas – ar Gaišmatainajiem Cekuliem.

– Ar Gaišmatainajiem Cekuliem? – Seleste samiedza acis, it kā vēlāk viņu gaidītu eksāmens.

– Gaišmatainie Cekuli valda pār visu skolu. Ja vēlies iekļūt skolas vecāku komitejā, tev jābūt gaišmatei ar taisni un īsi apgrieztiem matiem. – Medelaina ar plaukstu nodemonstrēja vajadzīgo matu garumu. – Tas ir tāds iekšējās kārtības noteikumus.

Džeina klusi, sausi iespurdzās, un Medelaina juta, ka viņai atkal izmisīgi gribas iesmieties.

– Tātad šīs sievietes ir jaukas? – Seleste noprasīja. – Vai arī mums vajadzētu turēties no viņām tālāk?

– Nu, viņas grib tikai labu, – Medelaina atteica. – No visas sirds. Viņas ir… hmm, kādas gan viņas ir? Tādas kā mammu vecākās. Savu skolēnu mammu lomu viņas uztver ārkārtīgi nopietni. Gluži kā reliģiju. Viņas ir mātes – fundamentālistes.

– Vai arī kāda no pirmskolas mammām ir Gaišmatainais Cekuls? – Džeina gribēja zināt.

– Padomāsim, – Medelaina sacīja. – Ak, jā, Hārpera. Viņa ir īsts Gaišmatainā Cekula iemiesojums. Viņa darbojas vecāku komitejā, turklāt vēl viņai ir briesmīgi apdāvināta meita ar nelielu alerģiju pret riekstiem. Tātad arī viņa ir daļa no šīs diženās grupas. Laimīgā meitene.

– Liecies mierā, Medelaina, bērns ar alerģiju pret riekstiem nav nekāda laime, – Seleste iebilda.

– Zinu, – Medelaina atteica. Viņa apzinājās, ka tīšām izrādās, lai sasmīdinātu Džeinu. – Es jau tikai pajokoju. Paskatīsimies, kas tad vēl mums tur ir? Kerola Kviglija. Viņa ir kā apsēsta ar tīrību. Viņa skraida iekšā un ārā no klases ar izsmidzināma tīrāmā līdzekļa pudeli rokā.

– Neskraida vis! – Seleste aizrādīja.

– Skraida gan!

– Un kā ar tēviem? – Džeina atplēsa košļājamās gumijas paciņu un kā nelegālu kontrabandu slepus iebāza mutē vēl vienu gabaliņu. Izskatījās, ka viņa ir kā apsēsta ar košļājamo gumiju, lai gan īsti nevarēja sacīt, ka viņa to košļātu. Uzdodama šo jautājumu, Džeina centās neskatīties Medelainai acīs. Varbūt viņa cerēja iepazīties ar kādu vientuļo tēvu?

– Esmu dzirdējusi baumas, ka šogad pirmskolas grupā esot vismaz viens mājās dzīvojošs tēvs, – Medelaina atteica. – Viņa sieva ir ietekmīga persona darījumu pasaulē. Kaut kāda Džekija. Manuprāt, viņa ir bankas vadītāja.

– Tikai ne Džekija Montgomerija, – Seleste ieminējās.

– Tieši tā.

– Augstā debess, – Seleste nomurmināja.

– Mēs viņu droši vien nemaz neieraudzīsim. Mammām, kuras strādā pilnu slodzi, neklājas viegli. Kurš tad vēl strādā pilnu slodzi? Ak, jā. Renāte. Viņa kaut ko dara finanšu jomā – noņemas ar akcijām vai akciju iegādes tiesībām. Vai tā to sauca? Vai varbūt viņa ir analītiķe. Laikam gan. Viņa kaut ko analizē. Ikreiz, kad palūdzu, lai viņa man paskaidro, ar ko nodarbojas, man aizmirstas paklausīties. Arī viņas bērni ir ģeniāli. Pats par sevi saprotams.

– Tātad Renāte ir Gaišmatainais Cekuls? – Džeina pavaicāja.

– Nē, nē. Viņa ir karjeras sieviete. Viņai ir auklīte, kura strādā pilnu slodzi. Manuprāt, viņa nupat ir sarūpējusi sev jaunu aukli no Francijas. Viņai patīk viss, kas nāk no Eiropas. Renātei nav laika palīdzēt skolas darbos. Ikreiz, kad ar viņu runāt kāds sāk, viņa ir nesen atgriezusies no valdes sēdes vai patlaban nāk atpakaļ no valdes sēdes. Tieši tāpat kā Tea Kaningema, kura nespēj novaldīties ilgāk par piecām minūtēm, lai nepieminētu, ka viņai ir četri bērni. Starp citu, arī viņas bērns iet pirmskolā. Viņa nekādi nespēj samierināties ar to, ka ir četru bērnu māte. Vai tas izklausījās kašķīgi?

– Jā, – Seleste apstiprināja.

– Es atvainojos, – Medelaina noteica. Viņa patiešām jutās mazliet vainīga. – Es tikai centos jūs uzjautrināt. Pie visa vainīga mana potīte. Pavisam nopietni, skola ir brīnišķīga, visi tajā ir brīnišķīgi, un mēs visas brīnišķīgi, brīnišķīgi pavadīsim laiku un tiksim pie brīnišķīgām, brīnišķīgām jaunām draudzenēm.

Džeina iesprauslojās un atkal neuzkrītoši pakustināja žokļus. Izskatījās, ka viņa vienlaikus dzer kafiju un gremo košļājamo gumiju. Ērmīgi.

– Un tie apdāvinātie un talantīgie bērni? – Džeina vaicāja. – Vai kāds viņus ir pārbaudījis?

– Pastāv vesela identifikācijas procedūra, – Medelaina paskaidroja. – Un viņiem tiek nodrošinātas īpašas mācību programmas un “iespējas”. Šie bērni mācās kopā ar pārējiem, bet, cik var noprast, viņiem tiek piešķirti grūtāki uzdevumi, un dažreiz kāds īpaši specializējies skolotājs viņus aizved uz atsevišķām nodarbībām. Paklau, ir taču skaidrs, ka neviens nevēlas, lai viņa bērns klasē garlaikotos un gaidītu, kamēr visi pārējie viņu panāks. To nu es patiešām spēju saprast. Es tikai mazliet… nu, piemēram, pagājušajā gadā man gadījās, tā teikt, neliels konflikts ar Renāti.

– Medelaina dievina konfliktus, – Seleste sacīja Džeinai.

– Renāte nez kā pamanījās izbrīvēt laiku starp divām valdes sēdēm, lai palūgtu skolotājiem sarīkot mazu, ekskluzīvu ekskursiju tikai apdāvinātajiem bērniem. Runa bija par teātra apmeklējumu. Paklau, nav taču jābūt sasodīti talantīgam, lai izbaudītu teātri. Redziet, es esmu Pirivī pussalas teātra mārketinga daļas vadītāja, un tieši tā es par to padzirdēju.

– Viņa, protams, uzvarēja, – Seleste pasmaidīja.

– Skaidrs, ka uzvarēju, – Medelaina apstiprināja. – Es sarūpēju īpašu grupas atlaidi, uz teātri aizgāja visi bērni, starpbrīdī es visiem vecākiem par puscenu sagādāju šampanieti, un mēs lieliski pavadījām laiku.

– Ai! Ja reiz esam sākušas par to runāt, – Seleste iejaucās, – es gandrīz aizmirsu tev atdot šampanieti! Vai tad es… ā, re, kur tas ir. – Sev raksturīgi steidzīgi parakņājusies par savu milzīgo salmu somu, viņa pasniedza Medelainai pudeli Bollinger šampanieša. – Nevar taču dāvināt šampanieša glāzes bez šampanieša.

– Iedzersim! – Pēkšņas iedvesmas pārņemta, Medelaina satvēra pudeli aiz kakla.

– Nē, nē, – Seleste iebilda. – Vai tu esi traka? Vēl ir pārāk agrs, lai dzertu. Pēc divām stundām mums ir jābrauc pēc bērniem. Turklāt tas nemaz nav atdzesēts.

– Šampanieša brokastis! – Medelaina nerimās. – Galvenais ir pasniegšanas veids. Mēs dzersim šampanieti ar apelsīnu sulu. Pa pusglāzei katrai no mums! Mums ir vairāk nekā divas stundas laika. Džeina? Vai tu piedalies?

– Es laikam varētu iedzert vienu malciņu, – Džeina sacīja. – Es ātri reibstu, man daudz nevajag.

– Nemaz nešaubos, tu taču sver ne vairāk par desmit kilogramiem, – Medelaina aizrādīja. – Mēs labi sapratīsimies. Man ļoti patīk tie, kam daudz nevajag. Tad vairāk paliek man pašai.

– Medelaina, – Seleste iebilda. – Paglabā to šampanieti citai reizei.

– Bet šodien taču ir Medelainas svētki, – Medelaina skumji atteica. – Turklāt es esmu savainojusies.

Seleste izteiksmīgi saviebās.

– Iedod man glāzi.


Tea: Kad Džeina pēc skolas izvēles pasākuma atbrauca pretī Zigijam, viņa bija iereibusi. Jūs taču saprotat, ka tā rodas zināms priekšstats, vai ne? Jauna vientuļā māte, kura sāk dzert jau no paša rīta. Un vēl tā košļājamā gumija. Pirmais iespaids nebija labs. Vairāk es neko neteikšu.

Bonija: Dieva dēļ, neviens taču nebija piedzēries! Par godu Medelainas četrdesmitajai dzimšanas dienai viņas “ Zilajā blūzā” no paša rīta iedzēra šampanieti. Viņas bija tikai drusku jautras. Vismaz es tā dzirdēju, mēs nemaz netikām uz skolas izvēles dienu, jo mums bija jābūt Beironbejā uz ģimenes dziedināšanas retrīta nodarbību. Tas bija neiedomājams garīgs pārdzīvojums. Vai gribat, lai iedodu jums viņu interneta vietnes adresi?

Hārpera: Jau pirmajā dienā kļuva skaidrs, ka Medelaina, Seleste un Džeina ir vienota trijotne. Viņas ieradās, turēdamās cita citai ap vidukli kā divpadsmitgadīgas meitenes. Mēs ar Renāti pat netikām uzaicinātas uz viņu mazo ballīti, lai gan pazīstam Medelainu jau kopš tā laika, kad mūsu bērni sāka iet vienā pirmskolā, bet, kā es tovakar sacīju Renātei, kad mēs restorānā Remy’s baudījām visdievišķīgāko degustācijas piedāvājumu (starp citu, tas notika tolaik, kad par šo restorānu vēl nebija uzzinājusi visa Sidneja), mani tas patiešām nemaz neinteresē.

Samanta: Es strādāju. Uz skolas izvēles pasākumu Liliju aizveda Sjū. Viņš ieminējās, ka dažas mātes no rīta bija iedzērušas šampanieti. Es atteicu: “Skaidrs. Kuras tās ir? Izklausās, ka viņas ir manā gaumē.”

Džonatans: Es to visu palaidu garām. Mēs ar Stjū runājām par kriketu.

Melisa: Es to jums neesmu teikusi, bet, cik var noprast, tad Medelaina Makenzija torīt tā piedzērās, ka pakrita un sastiepa potīti.

Grems: Manuprāt, jūs meklējat nepareizajā vietā. Nesaprotu, kā gan nelaikā iedzerts šampanietis varētu novest pie slepkavības un kautiņa. Un jūs?


Šampanieti var dzert jebkurā laikā. Tāda allaž bija Medelainas mantra.

Tomēr vēlāk Medelaina patiešām sāka prātot, vai tikai šajā vienīgajā reizē nebija rīkojusies aplam. Ne jau tāpēc, ka viņas būtu piedzērušās. Nebija. Tādēļ, ka tad, kad viņas visas trīs smiedamās ienāca skolā (Medelaina bija nolēmusi, ka nevēlas palikt automašīnā un palaist garām brīdi, kad Kloī iznāks ārā, un tāpēc bija ielēkusi pa vārtiem, ieķērusies elkoņos abām pārējām), aiz viņām palika nepārprotama ballītes noskaņas smarža.

Nevienam nepatīk palaist garām ballīti.

Lielie mazie meli

Подняться наверх