Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 16

Šī bija viena no tām dienām. Viņi bija noturējušies ilgi. Jau labu laiku pirms Ziemassvētkiem. Selestei bija izkaltusi mute. Tā šķita tukša. Galva viegli smeldza. Sekodama zēniem un Perijam, viņa šķērsoja skolas pagalmu, turēdamās stīvi un piesardzīgi kā gara, trausla glāze, no kuras draud izlīt šķidrums.

Viņas sajūtas bija ārkārtīgi saasinājušās. Siltā gaisa pieskāriens kailajām rokām, sandaļu siksniņas starp kāju pirkstiem, vīģes koka lapas, kas asi izcēlās uz zilo debesu fona. Spēcīgas izjūtas, līdzīgas tām, kas pārņem, kad esi nesen iemīlējusies, atklājusi, ka esi stāvoklī, vai pirmo reizi sēdusies pie stūres automašīnai, kas pieder vienīgi tev. Viss šķita tik nozīmīgs.

– Vai jūs ar Edu mēdzat ķildoties? – viņa reiz bija pavaicājusi Medelainai.

– Kā suns ar kaķi, – Medelaina bija priecīgi attraukusi.

Selestei nez kāpēc bija kļuvis skaidrs, ka viņa runā par kaut ko pilnīgi citu.

– Vai mēs varam vispirms parādīt tētim kāpelējamos stieņus? – Makss sauca.

Lai gan mācībām bija jāsākas pēc divām nedēļām, skolas formas tērpu veikals šorīt tika atvērts uz divām stundām, lai vecāki varētu iegādāties visu, kas nepieciešams jaunajam mācību gadam. Perijs bija paņēmis brīvdienu, lai pēc tam, kad zēni būs tikuši pie skolas formas tērpiem, kopā ar viņiem varētu doties nirt.

– Protams, – Seleste sacīja Maksam. Viņš aizskrēja, un, noskatīdamās viņam pakaļ, Seleste pēkšņi saprata, ka tas nemaz nebija Makss, bet gan Džošs. Viņa bija kļuvusi izklaidīga. Viņa domāja, ka pārāk stipri koncentrējas, taču patiesībā viņa to darīja nepietiekami.

Perijs ar pirkstu pārvilka pār Selestes roku, un viņa nodrebēja.

– Kā tu jūties? – viņš noprasīja un pacēla saulesbrilles, lai Seleste varētu redzēt viņa acis. To baltumi bija ļoti tīri. No rītiem pēc ķildām viņas acis vienmēr bija sarkanas, toties Perijam tās vienmēr bija skaidras un mirdzošas.

– Ļoti labi, – Seleste uzsmaidīja viņam.

Arī Perijs pasmaidīja un pievilka Selesti sev klāt.

– Tu šajā kleitā izskaties tik skaista, – viņš klusi pačukstēja viņai pie auss.

Nākamajā dienā viņi vienmēr izturējās tieši tā: maigi un bikli, it kā abi kopā būtu pārdzīvojuši kaut ko briesmīgu, kādu dabas katastrofu, no kuras par mata tiesu pamanījušies izglābties.

– Tēti! – Džošs iespiedzās. – Nāc, paskaties uz mums!

– Nāku! – Perijs atsaucās. Ar dūrēm padauzījis sev pa krūtīm gluži kā gorilla, viņš uzmeta kūkumu, ļāva rokām brīvi nokarāties un, izgrūzdams gorillas kliedzienus, metās pakaļ zēniem. Neprātīgas sajūsmas pilnu šausmu pārņemtie dvīņi laidās bēgt.

Tā bija tikai nejauka ķilda, Seleste sev sacīja. Visi pāri mēdz ķildoties.

Iepriekšējā vakarā puikas bija pārnakšņojuši pie Perija mātes.

– Lai jūs varētu izbaudīt romantiskas vakariņas bez tiem mazajiem kaušļiem, – viņa bija teikusi.

Viss bija sācies datora dēļ.

Brīdī, kad Seleste bija lieku reizi pārliecinājusies par skolas formu veikala darba laikiem, dators bija paziņojis kaut ko par “katastrofālu kļūdu”.

– Perij! – viņa bija uzsaukusi no kabineta. – Kaut kas ir noticis ar datoru! – Un dziļi viņā kāda klusa balss bija brīdinājusi: nē, nesaki viņam neko. Ja nu viņš nepratīs to salabot?

Muļķe, muļķe, muļķe. Viņai taču vajadzēja būt prātīgākai. Bet nu jau bija par vēlu. Viņš smaidīdams ienāca kabinetā.

– Paej nost, sieviete, – viņš pavēlēja.

Perijs prata apieties ar datoriem. Viņam patika risināt problēmas Selestes vietā, un ja viņam būtu izdevies datoru salabot, viss beigtos labi.

Taču viņš nebija varējis salabot datoru.

Pagāja vairākas minūtes. Redzot viņa saspringtos plecus, varēja manīt, ka nekas nesokas.

– Neuztraucies, – Seleste sacīja, – lai paliek.

– Es varu to paveikt, – viņš iebilda, stumdīdams datorpeli šurpu turpu. – Es zinu, kas te ir par lietu. Man tikai vajag… nolādēts.

Viņš nolamājās vēlreiz. Vispirms klusi, un tad skaļāk. Viņa balss kļuva līdzīga sitienam. Ikreiz viņa sarāvās.

Un, kamēr viņa dusmas pieņēmās spēkā, arī Selestē vairojās kaut kas līdzīgs tādam pašam niknumam, jo viņai jau bija pilnīgi skaidrs, ar ko šis vakars beigsies, un kā tas būtu varējis beigties, ja viņa nebūtu pieļāvusi tik “katastrofālu kļūdu”.

Lielais šķīvis ar pirmīt pagatavotajiem jūras mošķiem paliks neaizskarts. Olbaltuma kūku ar augļiem tieši no paliktņa nāksies ieslidināt atkritumu spainī. Tik daudz laika, pūļu un naudas izšķiests velti. Viņa nevarēja ciest izšķērdību. Tā viņai uzdzina nelabumu.

Un, kad Seleste ieteicās:

– Lūdzu, Perij, lai paliek, – viņas balsī bija dzirdams izmisums. Viņa pati bija pie visa vainīga. Varbūt tad, ja viņa būtu runājusi mīļāk. Bijusi pacietīgāka. Klusējusi.

Viņš strauji pagriezās ar visu krēslu. Viņa acīs jau spīdēja niknums. Par vēlu. Atpakaļceļa vairs nebija. Tagad tikai uz priekšu.

Un tomēr viņa neatkāpās. Viņa nevēlējās atkāpties. Viņa cīnījās līdz beigām, jo tas viss bija tik netaisnīgi, tik muļķīgi. Viņa bija palūgusi, lai viņš salabo datoru. Tam nevajadzētu tā notikt, kāda iekšēja balss viņā nespēja vien norimt. Pat tad, kad sākās kliegšana, kad viņas sirds briesmīgi sitās un muskuļi gatavībā saspringa. Tas nav godīgi. Tas nav pareizi.

Bija pat vēl ļaunāk nekā parasti, jo zēnu nebija mājās. Šoreiz viņiem nevajadzēja runāt klusāk vai šņākt vienam uz otru aiz aizvērtām durvīm. Māja bija pārāk liela, lai kaimiņi varētu sadzirdēt viņu kliegšanu. Gandrīz vai šķita, ka viņi abi izbauda iespēju izstrīdēties bez jebkādiem ierobežojumiem.

Seleste pagājās uz kāpelējamo stieņu pusi. Tie atradās vēsā, ēnainā rotaļu laukuma stūrī. Kad sāksies mācības, zēni ar lielāko prieku varēs tur spēlēties.

Perijs pievilkās pie stieņa, kamēr zēni skaļi skaitīja. Viņa pleci graciozi kustējās. Viņam nācās turēt kājas paceltas, jo stieņi bija pārāk zemi. Viņš allaž bijis sportisks.

Vai Selestē slēpās kaut kas slimīgs un traumēts, kaut kas tāds, kam patiesībā patika tā dzīvot, un kas vēlējās, lai laulība būtu tik apkaunojoši neķītra. Lūk, ko viņa par to domāja. It kā viņa un Perijs nodotos dīvainām, pretīgām un perversām seksuālām izdarībām.

Un sekss patiešām bija daļa no tā visa.

Pēc tam viņiem vienmēr bija sekss. Tad, kad viss bija beidzies. Aptuveni piecos no rīta. Niknuma un dusmu pilns sekss ar asarām, kas pilēja uz otra sejas, ar mīļu piedošanas lūgšanu un nemitīgi atkārtotiem vārdiem: nekad vairs, es zvēru pie savas dzīvības, nekad vairs, tas vienreiz ir jāizbeidz, mēs vairs nedrīkstam tā darīt, mums vajadzīga palīdzība, nekad vairs.

– Nāciet, – viņa uzrunāja zēnus, – iesim uz veikalu, kamēr tas vēl nav slēgts.

Perijs viegli nolēca zemē un paķēra dvīņus katru savā padusē.

– Nu jūs man esat rokā!

Vai Seleste viņu vienlīdz stipri gan mīlēja, gan ienīda?

Vai viņa ienīda Periju tikpat stipri, cik mīlēja?

– Mums vajadzētu aiziet pie kāda cita laulību konsultanta, – šorīt agri no rīta viņa bija ierosinājusi.

– Tev taisnība, – Perijs bija atteicis, it kā šāda iespēja patiešām pastāvētu. – Tad, kad es atgriezīšos. Tad mēs par to parunāsim.

Nākamajā dienā viņam vajadzēja doties uz Vīni. Viņa uzņēmums sponsorēja kādu “visaugstākā līmeņa tikšanos”. Viņam vajadzēja uzstāties ar ievadrunu par kaut ko briesmīgi sarežģītu un globālu. Viņš bārstīs neskaitāmus saīsinājumus, runās nesaprotamā žargonā un stāvēs, spīdinādams sarkanu lāzera staru uz viņa galvenā palīga sagatavotās Powerpoint prezentācijas.

Perijs bieži kaut kur brauca. Dažreiz radās sajūta, ka viņš Selestes dzīvē ir tikai tāda kļūda. Viesis. Viņas īstā dzīve sākās tad, kad Perija nebija līdzās. Tas, kas bija noticis, nemaz nebija tik svarīgs, jo nākamajā dienā vai nākamajā nedēļā viņš vienmēr atkal devās prom.

Pirms diviem gadiem viņi bija aizgājuši pie kāda laulību konsultanta. Seleste bija priecīgi lolojusi lielas cerības, taču, ieraudzījusi lēto plastmasas dīvānu un laulību konsultantes dedzīgo, nopietno seju, viņa bija sapratusi, ka ir pieļāvusi kļūdu. Skatoties, kā Perijs salīdzina sevi ar laulību konsultanti un secina, ka ir pārāks gan gudrības, gan sabiedriskā stāvokļa ziņā, Selestei kļuva skaidrs, ka tas būs viņu pirmais un pēdējais apmeklējums.

Viņi tā arī nepastāstīja laulību konsultantei visu patiesību. Viņi runāja par to, ka Perijam ļoti nepatīk, ka Seleste neceļas pietiekami agri un vienmēr visu nokavē. Seleste ieminējās, ka Perijs dažreiz kļūst “nesavaldīgs”.

Vai gan viņi varēja pastāstīt svešam cilvēkam par to, kas notika viņu laulībā? Par visu šo apkaunojumu. Par viņu neglīto uzvedību. Viņi taču bija tik izskatīgs pāris. Citi gadiem ilgi bija viņiem tā teikuši. Viņi bija apbrīnoti un apskausti. Viņi varēja baudīt visus iespējamos labumus. Apceļot ārzemes. Dzīvot skaistā mājā.

Šādi uzvesties bija nepieklājīgi un nepateicīgi.

– Vienkārši pārstājiet tā darīt, – tā jaukā, dedzīgā sieviete noteikti būtu sacījusi, riebuma un nosodījuma pārņemta.

Seleste vēlējās, kaut laulību konsultante spētu visu uzminēt pati. Viņa gribēja, lai šī sieviete uzdod īsto jautājumu. Tomēr tas nenotika.

Izgājuši no laulību konsultantes kabineta, abi jutās pacilāti, ka ir tikuši no turienes ārā un vairs nevajadzēs lieki tēlot. Jau tajā pašā pēcpusdienā viņi devās uz kādu viesnīcas bāru, mazliet iedzēra, paflirtēja un vairs nespēja atrauties viens no otra. Perijs pēkšņi pameta savu līdz galam neiztukšoto glāzi, saņēma Selesti aiz rokas un aizveda pie reģistratūras letes. Viņi noīrēja sev numuru. Ha, ha. Tik jautri, tik seksīgi. Tā, it kā laulību konsultante patiešām būtu visu atrisinājusi. Jo cik laulāto pāru tad galu galā darīja tā? Pēc tam Seleste jutās lēta, seksīga, nekārtīga un izmisuma pārņemta.

– Kur tad ir tas veikals? – Perijs noprasīja, kad viņi atkal bija atgriezušies skolas lielajā pagalmā.

– Nezinu, – Seleste atteica. Kā lai es to zinu? Kāpēc man tas būtu jāzina?

– Jūs runājat par skolas formu veikalu? Tepat jau vien ir.

Seleste pagriezās. Tur stāvēja tā pati briļļainā, dedzīgā maza auguma sieviete, kuru viņa bija sastapusi skolas izvēles pasākumā. Tā pati, kuras meita bija apgalvojusi, ka Zigijs mēģinājis viņu nožņaugt. Mazā, cirtainā meitenīte stāvēja viņai līdzās.

– Es esmu Renāte, – sieviete paskaidroja. – Mēs ar jums satikāmies skolas izvēles pasākumā. Jūs esat Medelainas Makenzijas draudzene, vai ne? Amabella, izbeidz. Ko tu dari? – Mazā meitenīte bija ieķērusies mātes baltajos svārkos un bikli centās paslēpties viņai aiz muguras. – Nāc sasveicināties. Šie zēni mācīsies ar tevi vienā klasē. Viņi ir vienolas dvīņi. Tas ir tik interesanti, vai ne? – Viņa paskatījās uz Periju, kurš bija nolicis zēnus zemē sev pie kājām. – Kā jūs vispār spējat viņus atšķirt?

Perijs sniedza roku.

– Es esmu Perijs, – viņš smaidīdams sacīja. – Mēs arī nespējam viņus atšķirt. Nav ne jausmas, kurš ir kurš.

Renāte aizrautīgi paspieda Perijam roku. Sievietēm viņš vienmēr patika. Tāpēc, ka viņam bija tikpat balti zobi kā Tomam Krūzam, viņš vienmēr smaidīja un allaž veltīja viņām nedalītu uzmanību.

– Renāte. Ļoti priecājos iepazīties. Jūs esat nākuši nopirkt zēniem skolas formas, vai ne? Cik aizraujoši! Amabella gribēja nākt šurp kopā ar savu auklīti, taču mana valdes sēde beidzās pirms noteiktā laika, un tāpēc es nolēmu atnākt pati.

Perijs klausījās un māja ar galvu, it kā tas viss būtu ļoti interesanti.

Renāte ierunājās klusāk.

– Pēc tā negadījuma, kas notika skolā, Amabella ir kļuvusi mazliet nemierīga. Vai tad sieva jums nav to stāstījusi? Skolas izvēles dienā viens mazs zēns mēģināja viņu žņaugt. Viņai uz kakla bija zilumi. Mazs puika, vārdā Zigijs.

Mēs nopietni apsvērām, vai nevajadzētu vērsties policijā.

– Cik briesmīgi, – Perijs noteica. – Jēzus. Jūsu nabaga meitiņa.

– Tē-ēti, – Makss paraustīja tēvu aiz rokas. – Nāc ātrāk! – Patiesībā man vajadzētu atvainoties, – Renāte starojoši uzsmaidīja Selestei. – Es laikam esmu izrunājusies aplam! Vai tikai jūs ar Medelainu nesarīkojāt tādu kā nelielu dzimšanas dienas ballīti kopā ar tā puikas māti? Džeina? Vai tā viņu sauca? Ļoti jauna meitene. Es viņu vēl noturēju par bērnu pieskatītāju. Pilnīgi iespējams, ka jūs esat labākās draudzenes! Dzirdēju, ka jūs visas bijāt dzērušas šampanieti! No paša rīta!

– Zigijs? – Perijs sarauca pieri. – Mēs taču nepazīstam nevienu, kura bērnu sauktu par Zigiju, vai ne?

Seleste noklepojās.

– Todien es Džeinu satiku pirmo reizi, – viņa paskaidroja Renātei. – Medelaina savainoja potīti, un Džeina viņai palīdzēja. Viņa bija… viņa šķita ļoti jauka.

Seleste nemaz nevēlējās, lai tiktu saistīta ar varmākas māti, tomēr Džeina viņai bija iepatikusies, un, kad Renātes meita bija norādījusi uz Zigiju, nabaga meitene bija izskatījusies pagalam nelāgi.

– Viņa taču nav normāla, – Renāte nerimās. – Viņa kategoriski atteicās atzīt, ka viņas dārgais bērns ir vainīgs. Esmu piekodinājusi Amabellai, lai viņa turas tālāk no tā Zigija. Es jūsu vietā pieteiktu, lai arī jūsu zēni viņam netuvojas.

– Iespējams, ka tā ir laba doma, – Perijs sacīja. – Mēs negribam, lai viņi jau kopš pirmās dienas ielaistos ar visādiem huligāniem. – Viņš runāja viegli un jautri, it kā to visu nemaz neuztvertu nopietni, lai gan, pazīstot Periju, tā droši vien bija tikai maska. Viņš pats bērnībā bija daudz ko pārcietis, un tāpēc varmācība viņā allaž izraisīja īpašu paranoju. Ikreiz, kad runa bija par dvīņiem, viņš sāka izturēties kā slepenā dienesta aģents, šaudīja apkārt aizdomu pilnus skatienus un pētīja gan parku, gan rotaļu laukumu, meklēdams nepieklājīgus bērnus, nepieskatītus suņus vai pedofilus, kas izlikās par vectēviem.

Seleste pavēra muti.

– Ē, – viņa iesāka. Viņiem ir tikai pieci gadi. Vai tas nav drusku par traku?

Tomēr ar Zigiju kaut kas nebija kārtībā. Viņa šo puisēnu bija redzējusi tikai īsu brīdi, taču viņam piemita kaut kas tāds, kas lika Selestei zaudēt līdzsvaru un pildīja viņu ar neuzticību. (Bet viņš taču bija mazs, brīnišķīgs, piecgadīgs puisēns, tieši tāds pats kā viņas pašas dēli! Kā gan varēja izjust kaut ko tādu pret piecgadīgu bērnu?)

– Mammu! Ejam! – Džošs raustīja Selesti aiz rokas. Viņa saķēra savu sāpošo labo plecu.

– Au! – Uz mirkli sāpes kļuva tik stipras, ka viņai nācās apvaldīt nelabumu.

– Vai jums kaut kas kaiš? – Renāte noprasīja.

– Seleste? – Perijs ieminējās. Viņa acīs varēja redzēt kaunu un sapratni. Viņš lieliski zināja, kāpēc viņai tik ļoti sāp. Atgriezies no Vīnes, viņš atvedīs kādu izsmalcinātu rotu. Kārtējo viņas kolekcijas papildinājumu. Viņa to ne reizi neapliks, un viņš nekad nevaicās, kāpēc tā.

Uz mirkli Seleste zaudēja valodu. Viņas muti piepildīja lieli, smagi vārdi. Viņa iztēlojās, kā ļauj tiem vaļu.

Mans vīrs mani sit, Renāte. Protams, pa seju nekad. Viņš ir pārāk izsmalcināts, lai tā rīkotos.

Vai jūsu vīrs arī jūs sit?

Un, ja viņš jūs sit, tad man patiešām gribas zināt: vai jūs sitat pretī?

– Man nekas nekaiš, – viņa sacīja.