Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 4

– Nemaz neizklausās pēc skolas viktorīnas vakara, – Petija Pondera kundze sacīja Marijai Antuanetei. – Drīzāk jau pēc grautiņa.

Kaķene neatbildēja. Viņa snauda uz dīvāna, un skolas viktorīnas vakari viņai šķita pārāk nenozīmīgi.

– Tevi tas neinteresē, ko? Lai viņi ēd kūkas! Vai tā tu domā? Viņi patiešām bieži ēd kūkas, vai ne? Visi tie kūku stendi. Mīļo pasaulīt! Lai gan man šķiet, ka patiesībā tās mātes nemaz neēd kūkas. Viņas visas ir tik slaidas un koptas, vai ne? Gluži tādas pašas kā tu.

Marija Antuanete nicīgi pavīpsnāja par šo komplimentu. Teiciens “lai viņi ēd kūkas” kaķenei jau sen bija apnicis, turklāt nesen kāds no Pondera kundzes mazbērniem bija pavēstījis, ka patiesībā esot bijis sacīts “lai viņi ēd maizītes”, turklāt šie vārdi bija melīgi piedēvēti Marijai Antuanetei.

Paņēmusi televizora tālvadības pulti, Pondera kundze pieklusināja “Dejo ar zvaigzni”. Pirmīt stiprā lietus dēļ viņa bija pagriezusi televizoru skaļāk, taču nu lietusgāze bija mitējusies.

Varēja dzirdēt cilvēku klaigas. Aukstā vakara gaisa klusumu sadragāja dusmīgi brēcieni. Pondera kundzei nez kāpēc bija sāpīgi tajos klausīties, it kā viss šis niknums būtu vērsts pret viņu pašu. (Pondera kundzi bija uzaudzinājusi dusmīga māte.)

– Mīļo pasaulīt! Kā tev šķiet, vai viņi strīdas par to, kas ir Gvatemalas galvaspilsēta? Vai tu zini, kas ir Gvatemalas galvaspilsēta? Nē? Es arī nezinu. Mums vajadzētu paskatīties internetā. Nevajag par mani smīnēt.

Marija Antuanete nosprauslojās.

– Iesim un paskatīsimies, kas tur notiek, – Pondera kundze mundri ierosināja. Būdama nemiera pārņemta, viņa ar kaķi vienmēr runāja mundri, gluži tāpat kā savulaik, kad vīra nebija mājās, bet tumsā bija dzirdami dīvaini trokšņi. Balstīdamās uz staigājamā rāmja, Pondera kundze smagi piecēlās. Slaidā Marija Antuanete mierinoši iespraucās Pondera kundzei starp kājām (kaķeni ar šādu mundrumu vis nevarēja apvest ap stūri), un Pondera kundze pa gaiteni aizstūma staigājamo rāmi uz mājas pagalma pusi.

No viņas darbistabas loga pavērās skats tieši uz Pirivī valsts skolas pagalmu.

– Mammu, vai tu esi traka? Nevar taču dzīvot tik tuvu pamatskolai, – viņas meita bija aizrādījusi, kad Pondera kundze bija sākusi meklēt sev jaunu māju.

Tomēr viņai patika visas dienas garumā ik pēc noteikta laika sprīža dzirdēt bērnu balsu nevaldāmās čalas. Viņa vairs nesēdās pie stūres un tāpēc neraizējās par to, ka iela bija pilna kā piebāzta ar tiem milzīgajiem, kravas auto līdzīgajiem spēkratiem, ar kādiem šobrīd brauca visi ļaudis. Sievietes ar lielām saulesbrillēm uz acīm pārliecās pāri stūrei, lai izkliegtu briesmīgi neatliekamus vēstījumus par Harietes baleta nodarbībām un Čārlija logopēda apmeklējumu.

Mūsdienās mātes pret saviem pienākumiem izturējās ļoti nopietni. Viņu mazās sejiņas izskatījās drudžainas. Rosīgi gorīdamas mazos, sporta apģērbā iespīlētos dibentiņus, viņas iesoļoja skolā. Zirgastē saņemtie mati šūpojās. Skatieni ne mirkli nenovērsās no plaukstās saņemtajiem mobilajiem telefoniem, it kā tie būtu kompasi. To redzot, Pondera kundze vienmēr pasmējās. Sirsnīgi. Viņas trīs meitas bija tieši tādas pašas. Un viņas visas izskatījās tik glītas.

– Labrīt, kā klājas? – Pondera kundze allaž mēdza uzsaukt, ja brīdī, kad mātes gāja garām, viņa dzēra tēju uz lieveņa vai laistīja savu mazo dārziņu mājas priekšā.

– Nav laika, Pondera kundze! Briesmīgi jāsteidzas! – viņas vienmēr atsaucās, rikšodamas tālāk un raustīdamas bērnus aiz rokām. Šīs sievietes izturējās pieklājīgi, draudzīgi un tikai mazdrusciņ iecietīgi, jo tur nu nekas nebija līdzams. Viņa bija tik veca! Viņas bija tik aizņemtas!

Tēvi, kuri pēdējā laikā aizvien biežāk veda savus bērnus uz skolu, bija pavisam citādi. Viņi tikai retu reizi kaut kur steidzās un vienmēr pagāja garām rimti, nosvērti un nevērīgi. Nekas jau nav noticis. Viss tiek kontrolēts. Lūk, ko tas nozīmēja. Arī par viņiem Pondera kundze tikai klusi un sirsnīgi pasmējās.

Tomēr tagad šķita, ka Pirivī valsts skolas vecāki bija sākuši nelāgi uzvesties. Piegājusi pie loga, viņa atvilka mežģīņu aizkaru. Nesen kāds ar kriketa bumbu bija sašķaidījis loga stiklu un gandrīz nositis Mariju Antuaneti. Skola bija samaksājusi par loga restēm. (No dažiem trešās klases zēniem viņa bija saņēmusi pašu zīmētu atvainošanās kartīti, kura nu bija piestiprināta pie ledusskapja.)

Otrā pagalma pusē slējās no smilšakmens būvēta divstāvu ēka, kuras otrajā stāvā atradās aktu zāle un liels balkons, no kura varēja redzēt okeānu. Pondera kundze tur bija apmeklējusi dažus pasākumus: vietējā vēsturnieka uzstāšanos un “Bibliotēkas draugu” rīkotās pusdienas. Zāle bija ļoti skaista. Dažreiz izbijušie skolēni tur pat rīkoja savas kāzu svinības. Tieši tur vajadzēja notikt arī skolas viktorīnai, kuras laikā tika vākti līdzekļi viedtāfelēm, lai kas tas arī būtu. Protams, arī Pondera kundze bija uzaicināta piedalīties. Dzīvojot tik tuvu skolai, viņa bija izpelnījusies dīvainu goda viesa statusu, lai gan šajā skolā nekad nebija mācījušies ne viņas bērni, ne arī mazbērni. Viņa bija pateikusies un noraidījusi šo uzaicinājumu. Pondera kundzei šķita bezjēdzīgi apmeklēt bērnu pasākumus skolā, kurā nemācījās neviens viņas bērns.

Ik nedēļu tai pašā zālē notika skolēnu kopsapulce. Ik piektdienas rītu Pondera kundze, paņēmusi tasi angļu brokastu tējas un ingvera un riekstu cepumu, iekārtojās savā darbistabā. Dzirdot, kā no ēkas otrā stāva plūst bērnu dziedāšana, viņai vienmēr uznāca raudiens. Viņa nekad nebija ticējusi Dievam, izņemot brīžus, kad dzirdēja bērnus dziedam.

Šobrīd neviens bērns nedziedāja.

Varēja dzirdēt daudz lamu vārdu. Attiecībā uz lamāšanos Pondera kundze nebija nekāda svētule (viņas vecākā meita mēdza lamāties kā kučieris), tomēr šķita nelāgi un mulsinoši klausīties, kā vietā, ko parasti pildīja bērnu smiekli un klaigas, kāds nevaldāmi izkliedz rupjus vārdus.

– Vai jūs visi esat piedzērušies? – viņa noteica.

Lietus izraibinātie Pondera kundzes logi atradās vienā augstumā ar skolas ieejas durvīm, pa kurām pēkšņi sāka plūst ārā cilvēki. Bruģētais laukums ap skolas ieeju bija izgaismots kā lugas izrādei sagatavota skatuve. Šo iespaidu vēl pastiprināja miglas mākoņi.

Tas bija neparasts skats.

Pirivī valsts skolas vecāki gluži mulsinošā kārtā bija ļoti iecienījuši dažādas masku balles. Ar parastu viktorīnu viņiem būtu krietni vien par maz. Pondera kundze savā ielūgumā bija izlasījusi – kāds gaišs prāts izdomājis sarīkot “Odrijas un Elvisa viktorīnas vakaru”, un tas nozīmēja, ka visām sievietēm vajadzēja izskatīties pēc Odrijas Hepbērnas, bet visiem vīriešiem – pēc Elvisa Preslija. (Tas bija vēl viens iemesls, kura dēļ Pondera kundze bija noraidījusi šo uzaicinājumu. Masku balles viņai allaž bija šķitušas pretīgas.) Cik nu varēja spriest, tad par vispopulārāko Odrijas Hepbērnas atveidojumu bija kļuvusi viņas loma filmā “Brokastis Tifānijā”. Visas sievietes bija uzvilkušas garas, melnas kleitas un baltus cimdus, un izrotājušās ar pērļu kaklarotām, bet vīrieši lielākoties bija nolēmuši izrādīt cieņu Elvisa mūža pēdējiem gadiem. Viņiem visiem bija spīdīgi, balti, ar vizuļiem rotāti tērpi ar dziļiem izgriezumiem. Sievietes izskatījās skaistas. Nabaga vīrieši izskatījās pagalam smieklīgi.

Pondera kundzes acu priekšā viens Elviss iebelza pa žokli kādam citam, kurš attenterēja atpakaļ un uzgrūdās kādai Odrijai. Divi citi Elvisi sagrāba sitēju no aizmugures un aizvilka prom. Kāda cita Odrija paslēpa seju plaukstās un novērsās, it kā šāda aina viņai šķistu neizturama. Kāds iesaucās:

– Izbeidziet!

– Vai man vajadzētu izsaukt policiju? – Pondera kundze skaļi nodomāja, taču tad tālumā iekaucās sirēna, un kāda sieviete uz balkona sāka neapturami kliegt.

Gabriela: Vai zināt, nevar teikt, ka vainīgas ir tikai mātes. Bez tēviem tas nemaz nebūtu noticis. Laikam gan mātes visu iesāka. Mēs, tā teikt, bijām galvenās spēlētājas. Mammītes. Es neciešu vārdu “mammīte”. Tas izklausās tik nevīžīgi, vai jums tā nešķiet? Mamma – tas jau izklausās labāk. Slaidāk. Mums visiem vajadzētu lietot tieši šo vārdu. Starp citu, man ir ķermeņa tēla problēmas. Kā jau mums visām, vai ne?

Bonija: Tas viss bija tikai briesmīgs pārpratums. Cilvēki mēdz apvainoties, un tad notikumu gaita kļūst nekontrolējama. Tā tas notiek. Vai jums nešķiet, ka visus konfliktus var izsekot atpakaļ līdz kāda aizvainojumam? Šķiršanos. Pasaules karus. Tiesvedību. Nu labi, varbūt ne visas tiesvedības. Vai varu jums piedāvāt zāļu tēju?

Stjū: Es jums skaidri un gaiši pateikšu, kāpēc tas notika. Sievietes nekad neliekas mierā. Es negribu teikt, ka puišiem nevajadzētu uzņemties daļu vainas, bet, ja meitenes nesāktu lēkt ārā no bikšelēm, un varbūt tas izklausās aizspriedumaini attiecībā uz viņām, lai gan tā nemaz nav, tas ir vispārzināms fakts, pajautājiet jebkuram vīrietim, nevis kaut kādam iedomīgam jaunā laikmeta diletantam, kurš lieto mitrinošo krēmu, es runāju par īstiem vīriešiem, pajautājiet jebkuram kārtīgam vīrietim, un viņš jums pateiks, ka sievietes ir īstas olimpiskās čempiones apvainošanās jomā. Jums vajadzētu redzēt, kā to dara mana sieva. Un viņa pat vēl nav trakākā no visām.

Bārnsa jaunkundze: Apsēstie vecāki. Pirms sāku strādāt Pirivī valsts skolā, man šķita, ka tas ir pārspīlējums – tas, ka vecāki mēdz pārmērīgi aprūpēt savus bērnus. Nudien, vecāki mani mīlēja; deviņdesmitajos gados, kad es augu, viņi par mani interesējās, bet tā nebija nekāda apsēstība.

Lipmana kundze: Tā ir traģēdija, turklāt dziļi nožēlojama, un mēs visi cenšamies dzīvot tālāk. Vairāk es neko neteikšu.

Kerola: Pie visa vainīgs ir “Erotisko grāmatu klubs”, bet tās ir tikai manas domas.

Džonatans: “Erotisko grāmatu klubā” nebija nekā erotiska, to nu es jums varu pateikt par baltu velti.

Džekija: Vai zināt ko? Es to uztveru kā feminisma problēmu.

Hārpera: Kurš sacīja, ka tā ir feminisma problēma? Kas tās par muļķībām? Es jums pateikšu, ar ko tas viss sākās. Ar to atgadījumu skolas izvēles pasākuma dienā.

Grēmers: Es sapratu, ka visa pamatā ir mājsaimnieču mammu cīņas ar karjeras mammām. Kā to īsti sauc? Mammu kari. Mana sieva tur neiesaistījās. Viņai nav laika noņemties ar tādām lietām.

Tea: Jums, žurnālistiem, ļoti patīk tas franču auklīšu piesitiens. Šodien pa radio dzirdēju kādu runājam par “franču mājkalpotāju”, lai gan Žiljeta pavisam noteikti tāda nebija. Arī Renātei bija saimniecības vadītāja. Dažām veicas. Man ir četri bērni un nav neviena “kalpotāja”, kas varētu palīdzēt! Protams, ar strādājošām mātēm kā tādām man nav nekādu problēmu, tikai gribētos zināt, kāpēc viņām vispār tie bērni ir bijuši vajadzīgi.

Melisa: Vai zināt, kas, manuprāt, visus tik ļoti satrauca? Tās utis. Augstā debess, tikai neļaujiet man sākt runāt par tām utīm.

Samanta: Utis? Kāds tām vispār ir sakars ar kaut ko no tā visa? Kurš jums to pateica? Varu derēt, ka tā bija Melisa, vai ne? Tā nabaga meitene ir iedzīvojusies posttraumatiskā stresa sindromā, jo viņas bērni atkal un atkal inficējās ar utīm. Piedodiet. Tas nav smieklīgi. Tas itin nemaz nav smieklīgi.

Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Es runāšu skaidri un gaiši. Te nav nekāds cirks. Mēs izmeklējam slepkavību.