Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 18

– Es arī gribu dzīvot tādā divstāvu mājā kā šī, – Zigijs paziņoja, kad viņi pa piebraucamo ceļu jau tuvojās Medelainas mājai.

– Ak tā? – Džeina noprasīja, sakārtodama somu, ko bija uzvērusi elkonī. Otrā rokā viņa turēja plastmasas kārbu ar nesen ceptiem banānu kēksiņiem.

Tu gribi tā dzīvot? Es arī ļoti gribētu tā dzīvot.

– Paturi mazliet, labi? – Viņa iedeva kārbu Zigijam, lai varētu izņemt no somas vēl divus košļājamās gumijas gabaliņus. To darot, viņa nopētīja māju. Parasts, gaiši brūns, no ķieģeļiem būvēts divstāvu ģimenes nams. Mazliet apbružāts. Ar nepļautu zālienu. Garāžas nojumē virs automašīnas karājās divas divvietīgas smailītes. Pie sienām bija pieslieti sērfošanas dēļi. Uz balkona žāvējās pludmales dvieļi. Mājas priekšā mauriņā mētājās bērna divritenis.

Nekas īpašs. Gluži kā Džeinas ģimenes mājoklis, lai gan Džeinas māja bija mazāka un kārtīgāka, turklāt tā atradās stundas braucienā no pludmales, un tāpēc tur visās malās nebija redzami pludmales atpūtas piederumi, tomēr mājā valdīja tāda pati nevērīga, vienkārša priekšpilsētas noskaņa.

Bērnība.

Tieši tik vienkārši. Zigijs jau neprasīja pārāk daudz. Viņš bija pelnījis šādu dzīvi.

Ja Džeina tovakar nebūtu devusies izklaidēties, ja viņa nebūtu izdzērusi to trešo tekilas kokteili, ja viņa būtu pateikusi “nē, paldies” tobrīd, kad viņš bija apsēdies viņai blakus; ja viņa būtu palikusi mājās, beigusi studijas, tikusi pie darba, vīra un mājokļa kredīta, un izdarījusi visu kā nākas, tad varbūt kādu dienu arī viņa būtu dzīvojusi ģimenes mājā, kā jau kārtīgs cilvēks, kurš dzīvo kā pieklājas.

Taču tad Zigijs nebūtu Zigijs.

Un varbūt viņai vispār nebūtu bērnu. Viņa atcerējās ārsta skumjo seju tikai gadu pirms viņas grūtniecības. “Džeina, tev jāsaprot, ka tu pie bērna varēsi tikt vienīgi ar lielām grūtībām, un varbūt tas vispār nebūs iespējams.”

– Zigij! Zigij, Zigij, Zigij! – Mājas durvis atsprāga vaļā, pa tām izskrēja Kloī pasaku fejas kleitā un gumijas zābakos, satvēra Zigiju aiz rokas un vilka prom. – Tu spēlēsies ar mani, labi? Nevis ar manu brāli Fredu.

Viņai aiz muguras parādījās Medelaina, ģērbusies piecdesmito gadu stila sarkanā kleitā ar baltiem punktiņiem un kuplu svārku daļu. Zirgastē saņemtie mati šūpojās.

– Džeina! Laimīgu jauno gadu! Esi sveicināta! Cik labi, ka tu atnāci! Skaties, mana potīte ir sadzijusi! Tu noteikti priecāsies, redzot, ka esmu uzāvusi kurpes bez papēžiem. Pacēlusi vienu kāju, viņa pagrozīja potīti, lepodamās ar sarkanu, vizuļiem rotātu kurpīti.

– Izskatās pēc Dorotijas rubīnsarkanajām kurpēm, – Džeina aizrādīja, pasniegdama Medelainai kēksiņus.

– Tieši tā. Burvīgas, vai ne? – Medelaina noprasīja un atvēra kārbu. – Augstā debess. Tikai nesaki, ka tu tos izcepi.

– Izcepu gan, – Džeina atteica. Kaut kur augšstāvā varēja dzirdēt Zigija smieklus. Viņu pārņēma pacilātība.

– Paskat, es esmu saģērbusies kā piecdesmito gadu mājsaimniece, bet kēksiņus cep tu, – Medelaina sacīja. – Man ļoti patīk doma par cepšanu, taču es nekādi nespēju to īstenot. Nez kāpēc man vienmēr pietrūkst kādas vajadzīgas sastāvdaļas. Kā tu pamanies savākt vienkopus visus tos miltus, cukuru un, nu, nezinu, vaniļas esenci?

– Zini, – Džeina atteica, – es to visu nopērku. Tādā vietā, ko sauc par lielveikalu.

– Tu droši vien visu vajadzīgo pieraksti, – Medelaina secināja. – Un pēc tam tu neaizmirsti paņemt to sarakstu līdzi.

Varēja manīt, ka Medelaina par Džeinas cepšanas prasmi ir tādās pašās domās kā Džeina par Medelainas apavu izvēli: mulsa apbrīna par neparastu izturēšanos.

– Šodien atnāks arī Seleste ar abiem puikām. Viņa tavus kēksiņus apēdīs tik ātri, ka nebūs ko redzēt. Tēju vai kafiju? Būs labāk, ja mēs katrā tikšanās reizē vairs nedzersim šampanieti, kaut gan mani vēl varētu pierunāt. Vai tev nav nekā, ko nosvinēt?

Medelaina ieveda viņu lielā virtuvē, kas bija apvienota ar dzīvojamo istabu.

– Man nav nekā, ko svinēt, – Džeina atteica. – Pietiks ar parastu tēju, paldies.

– Kā tev veicās ar pārcelšanos? – Medelaina noprasīja, ieslēgdama tējkannu. – Tobrīd, kad tu pārvācies, mēs bijām devušies uz piekrasti, jo citādi es būtu piedāvājusi, lai Eds tev palīdz. Es vienmēr piedāvāju viņu citiem kā pārvākšanās lietpratēju. Viņš par to ir sajūsmā.

– Nopietni?

– Nē, nē. Viņam tas briesmīgi nepatīk. Viņš tik ļoti dusmojas uz mani. Viņš saka: “Es jau neesmu nekāds piederums, ko var iznomāt!” – Atdarinādama savu vīru, Medelaina ierunājās dobjā balsī. – Zini, viņš taču maksā naudu, lai sporta klubā cilātu svarus. Kāpēc gan lai viņš nevarētu par velti pacilāt dažas kastes? Apsēdies. Piedod, ka te ir tāda nekārtība.

Džeina apsēdās pie gara koka galda, kas bija klāts ar ģimenes dzīves drazām. Tur bija uzlīmes ar balerīnām, otrādi apgriezts romāns, krēms pret saules apdegumiem, atslēgas, kaut kāda elektroniska rotaļlieta un no Lego klucīšiem darināta lidmašīna.

– Ģimene palīdzēja man pārvākties, – Džeina sacīja. – Tur ir daudz kāpņu. Varētu teikt, ka visi uz mani dusmojās, tomēr viņi nemūžam neļautu man maksāt mēbeļu pārvadātājiem.

(“Ja man pēc sešiem mēnešiem vajadzēs stiept to draņķa ledusskapi lejā pa kāpnēm, tad es…” bija izmetis viņas brālis.)

– Pienu? Cukuru? – Medelaina apvaicājās, mērcēdama krūzēs tējas maisiņus.

– Ne vienu, ne otru. Vienkārši tēju. Paklau, es šorīt sastapu vienu no tām pirmskolas mātēm. – Džeina gribēja parunāt par skolas izvēles pasākumu brīdī, kad Zigija nebija līdzās. – Degvielas uzpildes stacijā. Manuprāt, viņa izlikās, ka mani neredz.

Džeinai tā nebija šķitis. Viņa par to bija pārliecināta. Sieviete bija aizgriezusies strauji, it kā būtu saņēmusi pļauku.

– Ā, patiešām? – Medelaina izklausījās uzjautrināta. Viņa paņēma sev vienu kēksiņu. – Kura tad tā bija? Vai tu atceries, kā viņu sauc?

– Hārpera, – Džeina atteica. – Varu derēt, ka tā bija Hārpera. Es atceros, ka klusībā nodēvēju viņu par Uzticamo Hārperu, jo viņa ne soli neatkāpās no Renātes. Manuprāt, viņa ir viena no Gaišmatainajiem Cekuliem. Tāda ar garu, izstieptu seju kā basetam.

Medelaina iesprauslojās.

– Precīzi, tā ir Hārpera. Jā, viņa Renātei ir liela draudzene un ar to smieklīgi lepojas, it kā Renāte būtu kaut kāda slavenība. Vienmēr cenšas pastāstīt, ka satiekas ar Renāti arī ārpus skolas. Ak, mēs visi pavadījām pasakainu vakaru vienā pasakainā restorānā. – Viņa nokoda kēksiņa kumosu.

– Laikam jau tāpēc Hārpera negrib mani ne pazīt, – Džeina secināja. – Pēc visa, kas notika ar…

– Džeina, – Medelaina pārtrauca. – Šis kēksiņš ir… lielisks.

Džeina pasmaidīja, redzēdama Medelainas izbrīnīto seju. Viņai pie deguna bija pielipusi drupatiņa.

– Paldies, ja gribi, varu tev iedot recepti…

– Augstā debess, man nevajag nekādu recepti, es gribu tikai kēksiņus. – Medelaina iedzēra krietnu malku tējas. – Zini ko? Kur mans telefons? Es tūlīt piezvanīšu Hārperai un noprasīšu, kāpēc viņa šodien ir izlikusies neredzam manu jauno draudzeni, kura prot cept kēksiņus.

– Neuzdrošinies! – Džeina iebilda. Bija skaidrs, ka Medelaina ir viena no tiem nedaudz bīstamajiem ļaudīm, kuri uzreiz metas aizstāvēt savus draugus, saceļot viļņus, kas ir daudz lielāki par sākotnējo ūdens ņirbu.

– Zini, es kaut ko tādu necietīšu, – Medelaina paziņoja. – Ja šīs sievietes pēc visa, kas notika skolas izvēles pasākumā, grasās pret tevi tā izturēties, es būšu ļoti dusmīga.

Tas taču varēja gadīties jebkuram.

– Es būtu likusi Zigijam atvainoties, – Džeina sacīja, vēlēdamās, lai Medelainai būtu skaidrs, ka viņa ir no tām mātēm, kuras liek saviem bērniem lūgt piedošanu. – Kad viņš teica, ka nav vainīgs, es viņam noticēju.

– Protams, – Medelaina attrauca. – Esmu pārliecināta, ka viņš nemaz nav vainīgs. Viņš izskatās tik mīļš.

– Es esmu simtprocentīgi pārliecināta, – Džeina atsāka. – Pareizāk sakot, par deviņdesmit deviņiem procentiem pārliecināta. Es…

Viņa aprāvās un norija siekalas, jo pēkšņi viņu bija pārņēmusi visaptveroša vēlme izskaidrot Medelainai savas šaubas. Skaidri un gaiši pateikt, ko nozīmēja tas viens šaubu procents. Vienkārši… pateikt to. Pārvērst visu stāstā, ko viņa vēl nekad nevienam nebija atklājusi. Izveidot epizodi ar sākumu, vidu un beigām.

Bija brīnišķīgs, silts pavasara vakars. Oktobris. Gaisā vēdīja jasmīnu smarža. Man bija briesmīgs siena drudzis. Kaklā skrāpēja. Bija jāberzē acis.

Viņa varētu runāt nedomājot, neko nejūtot, kamēr stāsts būtu galā.

Un varbūt tad Medelaina pasmaidītu un sev raksturīgi noteikti un neapstrīdami paziņotu: “Ak, par to tev nu gan nav jāuztraucas, Džeina! Tam taču nav nekādas nozīmes! Zigijs ir tieši tāds, kā tu domā. Tu esi viņa māte. Tu viņu pazīsti.”

Bet ja nu viņa rīkotos pretēji? Ja nu Džeinu pārņēmušās šaubas kaut vai tikai uz mirkli pazibētu arī Medelainas sejā? Ko tad? Attiecībā uz Zigiju tā būtu visbriesmīgākā nodevība.

– Ā, Ebigeila! Nāc pie mums, apēd kādu kēksiņu! – Medelaina pacēla galvu. Virtuvē bija ienākusi kāda pusaudze.

– Džeina, tā ir mana meita Ebigeila.

Medelainas balsī ieskanējās kaut kas neīsts. Nolikusi kēksiņu, viņa sāka knibināt auskaru.

– Ebigeila? – viņa atkārtoja. – Tā ir Džeina! Džeina pagriezās, nepieceldamās no krēsla.

– Sveika, Ebigeila, – viņa uzrunāja pusaudzi, kura nekustīgi stāvēja, izslējusies pavisam taisna un saņēmusi sev priekšā rokas, it kā piedalītos kādā reliģiskā ceremonijā.

– Labdien, – Ebigeila atteica un uzsmaidīja Džeinai. Tas bija pēkšņs negaidītas sirsnības uzplaiksnījums. Tāds pats žilbinošs smaids kā Medelainai, taču visādā citādā ziņā neviens nebūtu varējis noturēt viņas par māti un meitu. Ebigeilai bija mazliet tumšāka āda un asāki sejas vaibsti. Viņas mati nevīžīgi nokarājās pār muguru, it kā viņa tikai nupat būtu izkāpusi no gultas. Viņa bija uzvilkusi melnus legingus un bezveidīgu, maisam līdzīgu, brūnu kleitu. Abus apakšdelmus klāja sarežģīti hennas zīmējumi. Viņas vienīgā rota bija sudraba galvaskauss, kas melnā kurpju auklā karājās viņai ap kaklu.

– Tētis atbrauks man pakaļ, – Ebigeila paziņoja.

– Ko? Nevar būt, – Medelaina izmeta.

– Jā, es šonakt palikšu tur, jo rīt man ir norunāta tikšanās ar Luīzi, man tur ir jābūt agri, un no tēta mājām es tur varu nokļūt ātrāk.

– Ne vairāk par desmit minūtēm, – Medelaina iebilda.

– Bet no tēta un Bonijas mājas var vieglāk iziet, – Ebigeila attrauca. – Pie viņiem var ātrāk tikt ārā pa durvīm. Mums nebūs jāsēž automašīnā un jāgaida, kamēr Freds sameklēs kurpes vai Kloī ieskries atpakaļ mājā pēc citas Bārbijas, vai tamlīdzīgi.

– Skajai droši vien nekad nenākas atgriezties mājās pēc Bārbijas, – Medelaina piezīmēja.

– Bonija nemūžam neļautu Skajai spēlēties ar Bārbijām, – Ebigeila izteiksmīgi novaikstījās, it kā tas būtu pašsaprotami. – Nudien, mammu, tev patiešām nevajadzētu ļaut Kloī ar tām spēlēties, šīs lelles ir tik antifeministiskas, turklāt viņai var rasties nepatiess priekšstats par ideālu ķermeni.

– Zini, Kloī vairs neviens tāpat nevarēs atņemt viņas Bārbijas, – Medelaina skumji uzsmaidīja Džeinai.

Ārā atskanēja automašīnas signāls.

– Tas ir viņš, – Ebigeila paziņoja.

– Tu viņam jau piezvanīji? – Medelaina noprasīja. Viņas vaigos sakāpa sārtums. – Tu to visu nokārtoji, pat nepavaicādama man?

– Es pavaicāju tētim, – Ebigeila atteica. Apgājusi ap galdu, viņa noskūpstīja Medelainu uz vaiga. – Atā, mammu. Bija prieks ar jums iepazīties, – Ebigeila uzsmaidīja Džeinai. Viņa bija no tiem, kuri uzreiz citiem iepatīkas.

– Ebigeila Marī! – Medelaina pielēca kājās. – Tas ir nepieņemami. Tu nevari tā vienkārši izvēlēties, kur grasies pavadīt nakti.

Ebigeila apstājās un pagriezās.

– Kāpēc ne? – viņa noprasīja. – Kāpēc jums ar tēti vajadzētu izvēlēties, kurš nākamais mani dabūs? – Ebigeila drebēja no dusmām, un beidzot varēja pamanīt, ka viņa ir līdzīga Medelainai. – It kā es būtu jūsu īpašums. It kā es būtu jūsu automašīna, un jūs varētu mani dalīt.

– Tas nemaz nav tā, – Medelaina iesāka.

– Tas ir tieši tā, – Ebigeila atcirta.

Ārā atkal atskanēja signāltaure.

– Kas te notiek? – Virtuvē ienāca pusmūža vīrietis. Viņa hidrotērps bija novilkts līdz viduklim, atklājot platas, ļoti spalvainas krūtis. Viņam līdzi bija mazs, tieši tāpat ģērbies zēns ar kalsnām, gludām krūtīm.

Vīrietis uzrunāja Ebigeilu:

– Ārā pie mājas ir tavs tētis.

– Zinu, – Ebigeila atcirta un paskatījās uz vīrieša spalvainajām krūtīm. – Tev nevajadzētu tā staigāt apkārt citu acu priekšā. Tas ir pretīgi.

– Ko? Man nevajadzētu izrādīt savu skaisto augumu? – Lepni uzsitis ar dūri sev pa krūtīm, vīrietis uzsmaidīja Džeinai. Viņa neomulīgi atbildēja ar smaidu.

– Atbaidoši, – Ebigeila noteica. – Tagad man jābrauc.

– Vēlāk mēs par to vēl parunāsim! – Medelaina paziņoja.

– Man vienalga.

– Neuzdrošinies tā runāt ar mani! – Medelaina uzsauca. Ārdurvis aizcirtās.

– Mammu, man briesmīgi gribas ēst, – mazais zēns pavēstīja.

– Paņem kēksiņu, – Medelaina drūmi noteica un atkal atslīga krēslā. – Džeina, tas ir mans vīrs Eds un mans dēls Freds. Eds un Freds. To var viegli atcerēties.

– Tāpēc, ka šie vārdi ir ar atskaņām, – Freds paskaidroja.

– ‘bdien, – Eds sacīja un paspieda Džeinai roku. – Piedodiet, ka izskatos tik atbaidoši. Mēs ar Fredu bijām sērfot.

Apsēdies Džeinai pretī, viņš aplika roku Medelainai ap pleciem.

– Ebigeila atkal izveda tevi no pacietības? Medelaina pieglauda seju viņam pie pleca.

– Tu esi kā slapjš, sāļš suns.

– Garšīgi. – Freds nokoda milzīgu kumosu un vienlaikus pastiepa roku, lai paņemtu vēl vienu kēksiņu. Džeina klusībā nolēma, ka nākamreiz atnesīs vairāk.

– Mammu! Atnāāāāc! – Kloī sauca no priekšnama.

– Es tagad iešu braukāt ar skrituļdēli. – Freds paņēma trešo kēksiņu.

– Ķiveri, – Medelaina un Eds vienā balsī aizrādīja.

– Mammu! – Kloī kliedza.

– Es dzirdēju! – Medelaina atsaucās. – Parunā ar Džeinu, Ed.

Viņa izgāja priekšnamā.

Džeina sagatavojās uzturēt sarunu, taču Eds tikai nepiespiesti pasmaidīja, paņēma kēksiņu un ērti iekārtojās krēslā.

– Tātad jūs esat Zigija mamma. Kur jūs ņēmāt tādu vārdu?

– To ieteica mans brālis, – Džeina sacīja. – Viņš ir liels Boba Mārlija cienītājs, un, cik var noprast, tad Boba Mārlija dēlu sauc par Zigiju. – Viņa apklusa, atcerējusies, cik smags viņas rokās bija šķitis viņas brīnumainais, jaundzimušais dēlēns, un cik nopietnas bija izskatījušās viņa acis. – Man patika, ka tas vārds izklausījās gluži kā citplanētietim. Mans vārds ir tik garlaicīgs. Vienkārši Džeina – un viss.

– Džeina ir skaists, klasisks vārds, – Eds ļoti apņēmīgi iebilda, un Džeina viņā tūlīt pat mazdrusciņ iemīlējās. – Ja jau runājam par faktiem, tad tolaik, kad mums vajadzēja izvēlēties vārdu Kloī, manā sarakstā bija arī Džeina, taču šis vārds tika noraidīts, un es jau biju guvis virsroku attiecībā uz Fredu.

Džeinas skatiens aizķērās pie kāzu fotogrāfijas, kas karājās pie sienas: Medelaina šampanieša krāsas tilla kleitā sēdēja Edam klēpī. Abi no nevaldāmiem smiekliem bija cieši aizmieguši acis.

– Kā jūs ar Medelainu iepazināties? – viņa pajautāja.

Eds atplauka. Varēja skaidri manīt, ka šis stāsts viņam sagādā prieku.

– Kad bijām mazi, es dzīvoju pretī viņas mājai, – viņš iesāka. – Medelainai kaimiņos bija apmetusies liela libāniešu ģimene. Viņiem bija seši dēli: lieli, stipri puikas. Man no viņiem bija briesmīgi bail. Viņi uz ielas mēdza spēlēt kriketu, un dažreiz Medelaina viņiem pievienojās. Viņa izrikšoja ārā, nesniegdamās tiem lielajiem lempjiem pat ne līdz viduklim, viņai matos bija iesietas lentītes un iespraustas spīdīgas sprādzītes, nu, jūs taču zināt, kāda viņa ir, vismeitenīgākā meitene, kādu vien var iedomāties, bet, ak Dievs, kā viņa prata spēlēt kriketu!

Eds nolika kēksiņu un piecēlās, lai to nodemonstrētu.

– Tā nu viņa iznāca no mājas, sapurināja matus, noplivināja kleitu, paņēma nūju, atvēzējās un BĀC! – Viņš notēloja, ka triec pa bumbiņu ar kriketa nūju. – Un tie puiši nokrita ceļos un saķēra galvas.

– Vai tu atkal stāsti par to kriketu? – Medelaina bija atgriezusies no Kloī guļamistabas.

– Un tad es viņā iemīlējos, – Eds paziņoja. – Patiesi, neprātīgi, dziļi. Skatīdamies pa savas guļamistabas logu.

– Es par tādu Edu vispār pat nenojautu, – Medelaina bezrūpīgi piezīmēja.

– Tieši tā. Tā nu mēs izaugām lieli un aizgājām no mājām, un mamma man pateica, ka Medelaina ir apprecējusi kaut kādu kretīnu, – Eds turpināja.

– Kuš, – Medelaina uzsita viņam pa roku.

– Pēc vairākiem gadiem es aizgāju uz kāda drauga rīkotajiem dārza svētkiem par godu viņa trīsdesmitajai dzimšanas dienai. Pagalmā norisinājās kriketa spēle, un kas tur stāvēja savās augstpapēžu kurpēs un rotās, tieši tāpat atvēzējusies ar nūju? Mazā Medelaina no kaimiņu mājas. Man gandrīz apstājās sirds.

– Tas ir ļoti romantisks stāsts, – Džeina sacīja.

– Un es vēl gandrīz negribēju iet uz tiem dārza svētkiem, – Eds piebilda. Varēja redzēt, ka viņam mirdz acis, lai gan šis stāsts noteikti jau bija dzirdēts simtiem reižu.

– Un arī es gandrīz uz tiem neaizgāju, – Medelaina pievienojās – Man nācās atteikties no pedikīra, un parasti es nekad to nedaru.

Abi uzsmaidīja viens otram.

Džeina novērsās, paņēma savu tējas krūzi un iedzēra malciņu, lai gan krūze bija gandrīz tukša.

Pie durvīm kāds piezvanīja.

– Tā būs Seleste, – Medelaina secināja.

Skaisti, Džeina nodomāja, turpinādama izlikties, ka malko tēju no tukšās krūzes. Tagad man te būs jāsēž kopā ar lielu mīlestību un izcilu skaistumu.

Visapkārt bija redzamas krāsas: krāšņas, dzīvīgas krāsas. Visā šajā namā tikai viņa vienīgā bija bezkrāsaina.

Bārnsas jaunkundze: Protams, ka vecāki veido sabiedriskas grupas ārpus skolas. Nav teikts, ka viktorīnas vakara konfliktam bija kāds sakars ar to, kas notika Pirivī valsts skolā. Man tikai ienāca prātā, ka vajadzētu uz to norādīt.

Tea: Jā, Bārnsas jaunkundze jau neko citu nevarētu sacīt, vai ne?