Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 7

Džeina bija paņēmusi līdzi grāmatu, ko palasīt automašīnā, kamēr Zigijs piedalīsies savā skolas izvēles pasākumā, taču nu tā vietā viņai nācās pavadīt Medelainu Martu Makenziju (tā varētu saukt mazu, draisku meitenīti kādā bērnu grāmatā) uz pludmales kafejnīcu “Zilais blūzs”.

Tā bija maza, dīvaina, kroplīga, gandrīz vai alai līdzīga ēka, kas atradās promenādē tieši līdzās Pirivī pludmalei. Noāvusi kurpes, Medelaina kliboja, smagi un nekautrīgi balstīdamās uz Džeinas rokas, it kā viņas būtu senas draudzenes. Sajūta bija intīma. Varēja just Medelainas parfīmu, kas burvīgi smaržoja pēc citrusaugļiem. Pēdējo piecu gadu laikā Džeinai nebija pieskāries gandrīz neviens pieaudzis cilvēks.

Tiklīdz viņas bija atvērušas kafejnīcas durvis, kāds pajauns vīrietis, kurš bija stāvējis aiz letes, pastiepa rokas un steidzās abām pretī. Viņš bija ģērbies viscaur melnā, ar cirtainiem, gaišiem sērfotāja matiem un pīrsingu vienā nāsī.

– Medelaina! Kas ar tevi noticis?

– Es esmu smagi ievainota, Tom, – Medelaina atteica, – un šodien man ir dzimšanas diena.

– Gatavais posts, – Toms novilka un pamirkšķināja Džeinai.

Kamēr Toms palīdzēja Medelainai apsēsties stūrī pie galda, sameklēja ledu, ietina to trauku dvielī un nolika uz krēsla spilvenu, lai viņai būtu, kur atbalstīt kāju, Džeina pētīja kafejnīcu. Viņas māte to būtu nosaukusi par “caurcaurēm burvīgu”. Gar koši zilajām, nelīdzenajām sienām stiepās ļodzīgi plaukti, pilni ar lietotām grāmatām. Uz grīdas koka dēļiem atmirdzēja zeltaini rīta saules stari, un Džeina ieelpoja reibinošo kafijas, maizīšu, jūras un veco grāmatu smaržu. Kafejnīcas fasāde bija no stikla, un sēdekļi bija izvietoti tā, ka no visām vietām varēja redzēt pludmali, it kā apmeklētāji būtu nākuši skatīties jūras uzstāšanos kādā šovā. Lūkojoties apkārt, Džeinu pārņēma tā pati neapmierinātība, ko viņa bieži vien izjuta, nonākusi kādā jaunā, skaistā vietā. To varēja puslīdz izteikt vienīgi ar vārdiem kaut es varētu atrasties šeit. Mazā pludmales kafejnīca bija tik izsmalcināta, ka viņa no visas sirds ilgojās tajā atrasties, lai gan viņa, protams, jau tur atradās, un tāpēc šāda doma bija bezjēdzīga.

– Džeina? Ko es varu tev piedāvāt? – Medelaina noprasīja. – Pateicībā par visu es tev izmaksāšu kafiju un kādu kārumu! – Viņa pagriezās pret norūpējušos bāra apkalpotāju. – Tom! Tā ir Džeina! Viņa ir mans bruņinieks spožās bruņās! Mana bruņiniece.

Džeina bija vispirms nervozi novietojusi Medelainas milzīgo automašīnu kādā sānielā un pēc tam aizvedusi Medelainu un viņas meitu uz skolu. Viņa bija izņēmusi no Medelainas automašīnas aizmugures sēdekļa Kloī bērnu sēdeklīti un ielikusi to pati sava mazā auto sēdeklī līdzās Zigijam.

Īsts projekts. Mazītiņas krīzes pārvarēšana.

Viss šis negadījums Džeinai šķita mazdrusciņ satraucošs, un tas liecināja, ka viņas ikdiena ir nožēlojama.

Zigijs bija plati iepletis acis un nedaudz sakautrējies, jo tas, ka aizmugures sēdeklī kopā ar viņu atradās vēl kāds bērns, it īpaši tik možs kā Kloī, viņam bija vēl kas nepiedzīvots. Mazā meitenīte visu ceļu bija nemitīgi čalojusi, skaidrodama Zigijam visu, kas viņam bija jāzina par skolu. Viņa stāstīja par skolotājiem, par to, ka pirms došanās uz klasi ir jānomazgā rokas, iztiekot tikai ar vienu papīra dvieli, un kur ir jāsēž pusdienlaikā, un kāpēc nedrīkst ņemt līdzi zemesriekstu sviestu, jo daži skolēni ir alerģiski un var nomirt, un viņai jau ir nopirkta pusdienu kastīte, un uz tās ir Pētnieces Doras attēls, un kas ir redzams uz Zigija pusdienu kastītes?

– Bazs Gaismasgads, – Zigijs atsaucās strauji, pieklājīgi un pagalam nepatiesi, jo Džeina viņam vēl nemaz nebija nopirkusi pusdienu kastīti, un viņi pat nebija apspriedušies, vai tāda vispār būs vajadzīga. Pagaidām Zigijs trīsreiz nedēļā apmeklēja pagarinātās dienas nodarbības, kur tika pasniegtas arī maltītes. Džeinai līdz šim vēl nekad nebija nācies piepildīt pusdienu kastītes.

Ierodoties skolā, Medelaina palika automašīnā, bet Džeina tikmēr ieveda bērnus pagalmā. Patiesībā visus tur bija ievedusi Kloī, braši soļodama viņiem pa priekšu un mirdzinādama diadēmu saules staros. Vienubrīd Zigijs un Džeina pat bija mēmi saskatījušies: “Kas gan ir šie brīnišķīgie ļaudis?”

Džeina bija nedaudz uztraukusies par to, kā Zigijam klāsies skolas izvēles dienā. Viņa labi apzinājās, ka savu satraukumu nāksies slēpt no Zigija, jo viņš viegli kļuva nemierīgs. Sajūta bija tāda, it kā viņa sāktu strādāt jaunā darbavietā: nu viņai vajadzēs uzņemties pamatskolas skolēna mātes pienākumus, apgūt dažādus noteikumus, procedūras un lietvedību.

Izrādījās, ka ienākt skolā kopā ar Kloī ir tas pats, kas ierasties ar laimējušu loterijas biļeti rokā. Viņus tūlīt uzrunāja divas citas mātes:

– Kloī! Kur tava mamma?

Tad viņas iepazinās ar Džeinu, un Džeinai nācās pastāstīt par Medelainas potīti, un nākamajā brīdī to gribēja noklausīties arī skolotāja, Bārnsas jaunkundze, un Džeina nonāca visu uzmanības centrā. Godīgi sakot, tas bija ļoti patīkami.

Arī pati skola bija skaista. Tā atradās pašā zemesraga galā, un Džeinai šķita, ka viņa ar acs kaktiņu var pastāvīgi manīt tālā okeāna zilo mirdzumu. Klases bija izvietotas garās, zemās smilšakmens ēkās, un šķita, ka lapu koku apēnotais rotaļlaukums ir pilns ar burvīgām slēptuvēm, kas tikai vēl vairāk iekairināja iztēli: mazi laukumiņi starp kokiem, nomaļas takas, pat miniatūrs, bērniem piemērots labirints.

Brīdī, kad Džeina bija devusies prom, Zigijs bija iegājis klasē, sadevies rokās ar Kloī. Viņa mazā sejiņa izskatījās sasarkusi un laimīga, un Džeina bija izgājusi ārā un devusies atpakaļ pie automašīnas, arī pati juzdamās sasarkusi un laimīga, un Medelaina pasažieru puses sēdeklī māja un priecīgi smaidīja, it kā Džeina būtu viņas labākā draudzene, un Džeina juta, ka viņā kaut kas sarūk un atlaižas.

Tagad viņa sēdēja līdzās Medelainai “Zilajā blūzā”, gaidīja, kad tiks atnesta kafija, skatījās uz okeānu un juta sejā saules siltumu.

Varbūt pārcelšanās uz šejieni kļūs par jaunu sākumu. Vai arī par beigām, un tas būtu vēl labāk.

– Drīz ieradīsies mana draudzene Seleste, – Medelaina sacīja. – Iespējams, ka tu viņu jau sastapi skolā. Viņa bija atvedusi savus puikas. Divus mazus, gaišmatainus kaušļus. Viņa pati ir gara auguma, gaišmataina, skaista un nervoza.

– Diez vai tā varētu būt, – Džeina iebilda. – Par ko viņai būtu jānervozē, ja viņa ir gara auguma, gaišmataina un skaista?

– Tieši tā, – Medelaina apstiprināja, it kā tā būtu atbilde uz jautājumu. – Turklāt viņai ir arī tikpat burvīgs un bagāts vīrs. Viņi vēl aizvien mēdz sadoties rokās. Un vēl viņš ir arī jauks. Viņš pērk dāvanas man. Nudien, nesaprotu, kāpēc es vispār vēl draudzējos ar Selesti. – Medelaina paskatījās pulkstenī. – Ak, viņa ir bezcerīga. Nekad neierodas laikā! Labi, es tikmēr tevi izprašņāšu. – Viņa paliecās uz priekšu un vērīgi uzlūkoja Džeinu. – Vai tu šajā pussalā esi ieradusies nesen? Līdz šim es tevi neesmu redzējusi. Ja mūsu bērni ir vienā vecumā, mums būtu vajadzējis saskrieties sporta zālē, skolā vai kur citur.

– Mēs pārcelsimies šurp tikai decembrī, – Džeina paskaidroja. – Šobrīd mēs dzīvojam Ņūtonā, taču es nolēmu, ka būtu jauki kādu laiku padzīvot līdzās okeānam. Tā laikam bija tāda pēkšņa kaprīze.

Šie vārdi uzradās paši no sevis, un Džeina par tiem vienlaikus nopriecājās un samulsa.

Viņa mēģināja runāt kaprīzi, it kā patiešām būtu kaprīza meitene. Viņa pastāstīja Medelainai, ka pirms dažiem mēnešiem bija aizvedusi Zigiju uz pludmali, pie kādas daudzstāvu mājas ieraudzījusi plakātu par izīrējamiem dzīvokļiem un nodomājusi: “Kāpēc gan mēs nevarētu apmesties netālu no pludmales?”

Galu galā tie nebija meli. Ne gluži.

Viena diena pludmalē, viņa bija sev atkal un atkal sacījusi, stūrēdama pa garo, kalnaino ceļu, it kā viņas domas kāds noklausītos un apšaubītu viņas rīcības motīvus.

Pirivī pludmale bija viena no desmit skaistākajām pludmalēm visā pasaulē! To viņa bija kaut kur izlasījusi. Viņas dēls bija pelnījis ieraudzīt vienu no desmit skaistākajām pludmalēm visā pasaulē. Viņas skaistais, neparastais dēls. Sirdij smeldzot, Džeina nemitīgi ielūkojās atpakaļskata spogulī.

Viņa nepateica Medelainai, ka tobrīd, kad viņi, smilšaini un lipīgi, roku rokā bija devušies atpakaļ uz automašīnu, viņas prātā bija skaļi atbalsojies vārds “palīgā”, it kā viņa censtos kaut ko izlūgties: risinājumu, izdziedināšanu, atelpu. Kādu atelpu? Kādu izdziedināšanu? Kādu risinājumu? Viņa sāka elpot seklāk un juta, ka uz pieres gar matiem izspiežas sviedri.

Tad viņa pamanīja plakātu. Viņu Ņūtonas dzīvoklim bija beidzies īres termiņš. Šis trīsistabu dzīvoklis atradās neglītā, nedzīvā sarkanu ķieģeļu namā, taču no tā līdz pludmalei bija tikai piecu minūšu gājiens.

– Ja nu mēs pārceltos uz šejieni? – viņa bija uzrunājusi Zigiju, un viņam bija iemirdzējušās acis, un pēkšņi bija radusies sajūta, ka šis dzīvoklis ir tieši tas, kas palīdzēs tikt galā ar visu nelāgo. Ļaudis to sauca par jaunas dzīves uzsākšanu. Kāpēc gan viņa ar Zigiju nevarētu sākt jaunu dzīvi?

Džeina nepastāstīja Medelainai, ka, cenzdamās sakārtot savu dzīvi, viņa kopš Zigija piedzimšanas bija uz sešiem mēnešiem īrējusi daudzus dzīvokļus visā Sidnejā. Viņa nepateica, ka varbūt visu šo laiku bija metusi lokus, aizvien vairāk tuvojoties Pirivī pludmalei.

Un vēl viņa nepateica Medelainai, ka, pēc īres līguma parakstīšanas ejot ārā no nekustamā īpašuma aģentūras, viņa pirmo reizi bija pa īstam pamanījusi pussalā dzīvojošos ļaudis – ar zeltainu ādu un pludmalē izbalējušiem matiem – un iedomājusies par savām baltajām kājām, kas slēpās zem džinsiem, un tad aptvērusi, ka viņas vecāki ļoti uztrauksies, būdami spiesti stūrēt pa to līkumaino pussalas ceļu. Turot stūri, tēta pirkstu kauliņi būs pavisam balti, tomēr viņi tik un tā brauks un nežēlosies, un pēkšņi Džeinu bija pārņēmusi pārliecība, ka viņa nupat ir pieļāvusi patiesi nelāgu kļūdu. Taču nu jau bija par vēlu.

– Un te nu es esmu, – viņa neveikli nobeidza.

– Tev te ļoti patiks, – Medelaina jūsmīgi sacīja. Tad viņa sakārtoja ledus kompresi uz savas kājas un saviebās. – Au. Vai tu proti sērfot? Un tavs vīrs? Vai arī man vajadzētu teikt – tavs partneris? Vai arī puisis? Draudzene? Es mierīgi pieņemu jebkuru variantu.

– Man nav vīra, – Džeina atteica. – Un partnera arī nav.

Es esmu viena pati. Vientuļā māte.

– Nopietni? – Medelaina izdvesa tā, it kā Džeina nupat būtu paziņojusi kaut ko visnotaļ pārdrošu un brīnišķīgu.

– Tieši tā, – Džeina muļķīgi pasmaidīja.

– Zini, citi labprāt mēdz to aizmirst, taču arī es savulaik biju vientuļā māte, – Medelaina paziņoja. Tad viņa izslējās un pacēla galvu, it kā grasītos uzrunāt bariņu cilvēku, kuri ar viņu nav vienisprātis. – Vīrs mani pameta, kad mana vecākā meita vēl bija pavisam maza. Ebigeila. Viņai ir četrpadsmit gadu. Es arī biju ļoti jauna, gluži tāpat kā tu. Man bija tikai divdesmit seši gadi, lai gan man pašai šķita, ka tas jau ir milzīgs vecums. Man bija ļoti grūti. Būt vientuļai mātei ir ļoti grūti.

– Jā, bet man ir mamma un…

– Jā, protams, protams. Es negribu teikt, ka mani neviens neatbalstīja. Arī mani vecāki man palīdzēja. Bet, ak dievs, bija tādi vakari, kad Ebigeila saslima, vai arī es saslimu, vai, vēl ļaunāk, kad mēs abas bijām slimas, un… nu, jā. – Medelaina aprāvās un starojoši pasmaidīja. – Mans bijušais vīrs tagad ir apprecējies ar citu. Viņiem ir maza meitiņa, aptuveni vienā vecumā ar Kloī, un Neitens ir kļuvis par gada labāko tēvu. Kad vīrieši tiek pie vēl vienas iespējas, tā gadās bieži. Ebigeila domā, ka viņas tētis ir brīnišķīgs. Tikai es vienīgā vēl neesmu viņam piedevusi. Runā, ka piedot esot labi, taču es nepiekrītu. Es savu aizvainojumu esmu ļoti iemīļojusi. Es par to gādāju kā par mazu mājdzīvnieku.

– Patiesībā es arī neesmu piedošanas piekritēja, – Džeina atzinās.

Medelaina pasmaidīja un nomērķēja uz viņu ar tējkaroti.

– Visu cieņu. Nekad nepiedod. Nekad neaizmirsti. Tāda ir mana devīze.

Džeina īsti nesaprata, vai tas bija joks.

– Un kā tad ir ar Zigija tēti? – Medelaina turpināja. – Vai viņš vispār vēl mēdz parādīties?

Džeina pat nesarāvās. Viņa jau piecus gadus bija mācījusies savaldīties. Nu viņa juta, ka kļūst pavisam nekustīga.

– Nē. Mēs nemaz nebijām pa īstam kopā, – viņa nevainojami norunāja savu tekstu. – Es pat nezināju viņa vārdu. Tas bija… – Apklust. Ieturēt pauzi. Novērsties, it kā būtu grūti skatīties otrai acīs. – Tāds kā… viens piegājiens.

– Tu gribi teikt… vienas nakts sakars? – Medelaina nekavējoties līdzjūtīgi pārvaicāja, un pārsteigtā Džeina gandrīz iesmējās. Lielākā daļa ļaužu, it īpaši Medelainas vecumā, reaģēja ar gandrīz nemanāmu riebumu, kas it kā sacīja: es to saprotu un pieņemu, taču tagad manās acīs tu tiec pieskaitīta citai cilvēku kategorijai. Šāda nepatika Džeinai nekad nešķita aizvainojoša. Arī viņai pašai tas šķita riebīgi. Viņa gluži vienkārši vēlējās, lai šis konkrētais sarunas temats tiktu izbeigts uz visiem laikiem, un lielākoties tieši tā arī notika. Zigijs bija Zigijs. Nekāda tēta viņam nebija. Dzīvojam tālāk.

– Kāpēc tu nevari pateikt, ka esi šķīrusies no bērna tēva? – māte savulaik bija vaicājusi.

– Melos var sapīties, mammu, – Džeina atteica. Viņas māte neprata melot. – Šādā veidā sarunu var gluži vienkārši izbeigt.

– Es vēl atceros savus vienas nakts sakarus, – Medelaina skumīgi noteica. – Ko tikai es nedarīju deviņdesmitajos gados! Kaut kas traks. Cerams, ka Kloī to nekad neuzzinās. Gatavais posts! Vai tas bija jautri?

Džeina tikai pēc mirkļa aptvēra šo jautājumu. Medelaina gribēja zināt, vai viņas vienas nakts sakars bijis jautrs.

Uz mirkli Džeina domās atkal atgriezās stikla burbulim līdzīgajā liftā, kas klusi cēlās augšup pašā viesnīcas vidū. Šampanieša pudeles kakls viņa rokā. Otra plauksta uz viņas krustiem, tā vilka viņu tuvāk. Abi no visas sirds smējās. Dziļas grumbiņas ap viņa acīm. No smiekliem un iekāres Džeina bija kļuvusi vāja. Un no dārgām smaržām arī.

Džeina noklepojās.

– Laikam gan, – viņa atteica.

– Piedod, – Medelaina sacīja. – Tas bija pārāk vieglprātīgi. Es tā pateicu tāpēc, ka atcerējos pati savu veltīgi izšķiesto jaunību. Vai varbūt tāpēc, ka tu esi tik jauna, bet es esmu tik veca un cenšos izlikties nesatricināma. Cik tev gadu? Ja vien neiebilsti, ka es tev to vaicāju.

– Divdesmit četri, – Džeina atbildēja.

– Divdesmit četri, – Medelaina izdvesa. – Man šodien palika četrdesmit. Es taču tev to jau teicu, vai ne? Tu droši vien domā, ka tev nekad nebūs četrdesmit, vai ne?

– Nu, es ceru, ka man būs četrdesmit, – Džeina sacīja. Viņa jau agrāk bija ievērojusi, ka pusmūža sievietes ir kā apsēstas ar savu vecumu. Viņas vienmēr par to smējās, žēlojās un nespēja vien beigt par to runāt, it kā novecošanas process būtu sarežģīta mīkla, ko viņas censtos atrisināt. Kāpēc tas viņas tik ļoti mulsināja? Džeinas mātes draudzenēm, šķiet, burtiski nebija nekā cita, par ko runāt, vismaz Džeinas klātbūtnē ne. “Ak, tu esi tik jauna un skaista, Džeina” (lai gan viņa acīmredzami tāda nebija; šķiet, šīs sievietes uzskatīja, ka tas viss ir saistīts: jauna – tātad automātiski arī skaista!). “Ak, tu esi tik jauna, Džeina, tu noteikti pratīsi salabot manu telefonu/datoru/fotoaparātu” (lai gan daudzas mātes draudzenes tehnoloģijas jomā bija daudz zinošākas par Džeinu). “ Ak, tu esi tik jauna, Džeina, tev ir tik daudz enerģijas” (kad viņa jutās tik nogurusi, tik ļoti, ļoti nogurusi).

– Un, paklausies, no kā tu iztiec? – Medelaina satraukti noprasīja un izslējās, it kā viņai nekavējoties vajadzētu atrisināt šo problēmu. – Vai tev ir darbs?

Džeina viņai uzsmaidīja.

– Es esmu pašnodarbināta grāmatvede. Šobrīd man ir izveidojusies laba klientu bāze, daudz mazu uzņēmumu. Es strādāju ātri. Es labi tieku galā ar darbu. Ar to pietiek, lai varētu samaksāt par īri.

– Gudra meitene, – Medelaina atzinīgi sacīja. – Kad Ebigeila bija maza, es arī pati pelnīju sev iztiku. Vismaz lielākoties. Laiku pa laikam Neitens saņēmās tiktāl, lai atsūtītu man kādu čeku. Bija smagi, tomēr savā ziņā es jutos arī gandarīta. Tā, it kā rīkotos viņam par spīti. Tu taču saproti, ko es gribu teikt.

– Protams, – Džeina atteica. Būdama vientuļā māte, Džeina nevienam nemēģināja iespītēt. Vismaz ne tādā ziņā, kā Medelaina to bija domājusi.

– Tu noteikti būsi viena no jaunākajām pirmskolas mammām, – Medelaina domīgi secināja. Tad viņa iemalkoja kafiju un neganti pasmīnēja. – Tu esi jaunāka pat par mana bijušā vīra jauno, burvīgo sievu. Apsoli man, ka nesāksi ar viņu draudzēties, labi? Es pie tevis tiku pirmā.

– Mēs noteikti nemaz nesatiksimies, – Džeina apmulsusi sacīja.

– Satiksieties gan, – Medelaina saviebās. – Viņas meita sāks iet pirmskolā vienā laikā ar Kloī. Vai vari iedomāties?

Džeina nevarēja to iedomāties.

– Visu bērnu mammas dzers kafiju, un mana bijušā vīra sieva sēdēs otrā galda galā un malkos savu zāļu tēju. Neuztraucies, nekādu kautiņu nebūs. Diemžēl tas viss ir ļoti garlaicīgi, draudzīgi un pieaugušu cilvēku cienīgi. Bonija sasveicinoties pat mēdz mani noskūpstīt. Viņa ir aizrāvusies ar jogu, čakrām un tamlīdzīgiem sūdiem. Tu taču zini, ka ļaunās pamātes pieklājas ienīst? Mana meita viņu dievina. Saproti, Bonija ir tik mierīga. Atšķirībā no manis. Viņa runā tik maigi… klusi… melodiski… ka, to dzirdot, gribas iegāzt pa sienu.

Džeina iesmējās, dzirdēdama, kā Medelaina atdarina klusu, melodisku balsi.

– Tu droši vien iedraudzēsies ar Boniju, – Medelaina turpināja. – Viņu nav iespējams ienīst. Es lieliski protu ienīst cilvēkus, un pat man nenākas viegli. Man nākas patiešām pacensties no visas sirds un dvēseles.

Viņa vēlreiz sakārtoja ledus kompresi uz potītes.

– Kad Bonija uzzinās, ka esmu savainojusi potīti, viņa man atnesīs kaut ko ēdamu. Viņa ir sajūsmā par jebkuru ieganstu, lai tikai varētu man atnest kaut ko pašas gatavotu, droši vien tāpēc, ka Neitens viņai ir pateicis, ka esmu nekur nederīga pavāre, un tāpēc viņa grib īpaši izcelties. Lai gan visbriesmīgākais ir tas, ka Bonija droši vien patiesībā nemaz nevēlas izcelties. Viņa gluži vienkārši ir nenormāli jauka. Es ar lielāko prieku izmestu visus viņas ēdienus atkritumos, taču tie ir pārāk sasodīti gardi. Mans vīrs un bērni mani par to nogalinātu.

Medelainas seja pārvērtās. Viņa sāka starojoši smaidīt un māt.

– Ā! Beidzot viņa ir klāt! Seleste! Nāc šurp! Paskaties, ko es esmu izdarījusi!

Džeina pacēla galvu, un viņai sažņaudzās sirds.

Tam nevajadzēja būt svarīgi. Viņa zināja, ka tam nevajadzēja būt svarīgi, taču daži cilvēki bija tik nepieņemami, aizvainojoši skaisti, ka, viņus redzot, sametās kauns. Visi viņas trūkumi nu bija atklājušies kā uz delnas. Lūk, kā vajadzēja izskatīties sievietei. Tieši tā. Ar viņu viss bija kārtībā, toties ar Džeinu – ne.

“Tu esi ļoti resna, neglīta meitene,” kāda balss uzstājīgi iečukstēja viņai ausī, apdvesdama viņu ar karstu, smirdīgu elpu.

Džeina nodrebinājās un mēģināja uzsmaidīt ārkārtīgi skaistajai sievietei, kura nāca uz viņu pusi.

Tea: Pieļauju, jūs jau zināt, ka Bonija ir apprecējusies ar Medelainas bijušo vīru Neitenu? Tas radīja zināmus sarežģījumus. Jums vajadzētu to papētīt. Jūs, protams, paši zināt, kas jums darāms.

Bonija: Tam nav itin nekāda sakara ne ar ko. Mums bija ļoti draudzīgas attiecības. Vēl tikai šorīt es viņiem pie durvīm atstāju veģetāro lazanju viņas nabaga vīram.

Gabriela: Es skolā biju jauniņā. Es nevienu nepazinu. “Ak, mēs esam tik gādīga skola,” direktore man stāstīja. Kā tad. Es teikšu godīgi: pirmais, ko nodomāju, kad tajā skolas izvēles dienā iegāju skolas laukumā, bija: savējo grupas. Savējo grupas, savējo grupas, savējo grupas. Nemaz nebrīnos, ka beigās kādam bija jāmirst. Nu labi. Tas laikam būtu pārspīlēti sacīts. Es esmu nedaudz pārsteigta.