Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 15

Policijas virsnieks Edriens Kvinlens: Mēs pētām visus variantus, visus iespējamos motīvus.

Samanta: Tātad runa pilnīgi nopietni ir par… slepkavību?

Četrus mēnešus pirms viktorīnas vakara

– Es gribu satikties ar Zigiju un paspēlēties, – Kloī paziņoja kādā siltā vasaras vakarā neilgi pēc jaunā gada sākuma.

– Labi, – Medelaina piekrita, nenolaizdama skatienu no savas vecākās meitas. Ebigeila veselu mūžību bija griezusi savu bifšteku sīkos, pilnīgi vienādos kvadrātiņos, un nu viņa stumdīja šos mazos gabaliņus pa šķīvi, it kā censtos izveidot sarežģītu mozaīku. Viņa nebija iebāzusi mutē nevienu kumosu.

– Tev vajadzētu satikties un paspēlēties ar Skaju, – Ebigeila uzrunāja Kloī, nolikusi dakšiņu. – Viņa ļoti priecājas, ka ir tikusi vienā klasē ar tevi.

– Tas ir jauki, vai ne? – Medelaina uzspēlēti saldi atvaicāja. Viņa zināja, ka mēdza šādi runāt ikreiz, kad kāds ieminējās par viņas bijušā vīra meitu. – Ļoti jauki.

Eds nosprauslojās savā vīna glāzē, un Medelaina uzmeta viņam drūmu skatienu.

– Skaja taču ir tāda kā mana māsa, vai ne, mammu? – Kloī noprasīja. Uzzinājusi par to, ka varēs iet vienā pirmskolas klasē ar Skaju, viņa, atšķirībā no savas mātes, bija ļoti nopriecājusies. Šo jautājumu viņa bija uzdevusi jau aptuveni četrdesmit tūkstošus reižu.

– Nē, Skaja ir Ebigeilas pusmāsa, – Medelaina paskaidroja ar īstas svētās cienīgu pacietību.

– Bet es taču arī esmu Ebigeilas māsa! – Kloī iebilda. – Tātad mēs ar Skaju arī esam māsas! Mēs varētu būt dvīnes, tāpat kā Džošs un Makss!

– Ja jau esam sākuši par to runāt, vai tu jau esi satikusies ar Selesti kopš viņu atgriešanās no Kanādas? – Eds noprasīja. – Perijs savā Facebook profilā ir ielicis fantastiskas fotogrāfijas. Mums arī vajadzētu kādu dienu nosvinēt baltus Ziemassvētkus. Tad, kad būsim laimējuši loterijā.

– Brrr, – Medelaina nodrebinājās. – Viņi izskatījās nosaluši.

– Neviens neprastu braukt ar sniegadēli tik labi kā es, – Freds sapņaini noteica.

Medelaina nodrebinājās. Freds bija viņas mazais adrenalīna narkomāns. Ja kaut kur varēja uzrāpties, viņš tur rāpās. Medelaina vairs nespēja mierīgi noskatīties, kā viņš brauc ar skrituļdēli. Septiņu gadu vecumā, būdams tievs kā diegs, viņš meta kūleņus, griezās un lidoja tā, it kā būtu divreiz vecāks. Skatoties televīzijas pārraides, kurās nesatricināmi mierīgi puiši stāstīja par to, kā nesen bija lēkuši no liela augstuma, kāpuši klintīs vai visiem spēkiem centušies kādā citā veidā padarīt sev galu, Medelaina nodomāja: “Gluži kā Freds.” Viņš pat izskatījās tieši tāds pats kā šie puiši: ar pārāk gariem, nekoptiem sērfotāja matiem.

– Tev jāaiziet pie friziera, – viņa aizrādīja.

Freds nepatikā sarauca vasarraibumaino degunu.

– Nav vis!

– Es piezvanīšu Zigija mammai, – Medelaina uzrunāja Kloī, – un norunāšu tikšanos.

– Medelaina, vai tu esi pārliecināta, ka tā ir laba doma? – Eds klusi ievaicājās. – Izklausās, ka viņš varētu būt drusku nevaldāms. Vai tad viņš nebija tas, kurš… nu, tu saproti.

– Tas vēl nav skaidri zināms, – Medelaina atteica.

– Bet tu taču teici, ka Amabella Kleina no visiem rindā nostādītajiem puikām parādīja tieši uz viņu.

– Zini, arī agrāk policijai ir gadījies nostādīt rindā cilvēkus, un tad kāds ir parādījis uz to, kurš nav vainīgs, – Medelaina aizrādīja.

– Ja tas puika Kloī kaut pirkstu pieliks…

– Ak, dieva dēļ, Ed, – Medelaina pārtrauca. – Kloī pati spēj par sevi parūpēties! – Viņa paskatījās uz Ebigeilas šķīvi. – Kāpēc tu neēd?

– Mums patīk Renāte un Džofs, – Eds nerimās. – Un, ja viņu meita apgalvo, ka tas puika, tas Zigijs, ir nodarījis viņai pāri, tad mums vajadzētu viņus atbalstīt. Zigijs. Kas tas vispār ir par vārdu?

– Renāte un Džofs mums nemaz tik ļoti nepatīk, – Medelaina atcirta. – Ebigeila, ēd!

– Vai tad ne? – Eds izbrīnījās – Man šķita, ka Džofs man patīk.

– Tu viņu tikai paciet, – Medelaina sacīja. – Viņam patīk vērot putnus, Ed, nevis spēlēt golfu.

– Ak tā? – Eds izskatījās vīlies. – Vai tu par to esi pārliecināta?

– Tu esi viņu sajaucis ar Geretu Hedžeku.

– Ak tā? – Eds sarauca pieri.

– Tieši tā, – Medelaina apstiprināja. – Kloī, izbeidz vicināt dakšiņu. Freds nupat gandrīz palika bez acs. Vai tu nejūties labi, Ebigeila? Vai tāpēc tu neēd?

Ebigeila nolika nazi un dakšiņu.

– Es laikam kļūšu par vegānu, – viņa svinīgi paziņoja.

Bonija arī bija vegāne.

– Tikai pār manu līķi, – Medelaina norūca.

Vai vismaz pār kādas citas līķi.

Tea: Jūs taču zināt, ka Medelainai no pirmās laulības ir četrpadsmitgadīga meita Ebigeila? Man ir tik žēl to bērnu, kuru vecāki ir šķīrušies, un jums? Es tik ļoti priecājos, ka maniem bērniem ir stabila ģimenes vide. Nemaz nešaubos, ka Medelaina un Bonija viktorīnas vakarā sastrīdējās Ebigeilas dēļ.

Hārpera: Es pat dzirdēju, kā Medelaina saka: “Šis vakars vēl nebūs pagājis, kad es kādu nogalināšu.” Es nospriedu, ka tam ir kāds sakars ar Boniju. Protams, es jau negrasos uz kādu norādīt.

Bonija: Jā, Ebigeila ir mana pameita, un tā ir pilnīga taisnība, ka Ebigeilai ir dažas, nu, problēmas, tipiskas pusaudžu problēmas, taču mēs ar Medelainu sadarbojāmies kā vienota komanda, lai tās atrisinātu. Vai jūtat citronu un mirtes smaržu? Es pirmo reizi iemēģinu jaunu vīraku. Tas palīdz uzveikt stresu. Dziļi ievelciet elpu. Tieši tā. Neapvainojieties, taču izskatās, ka jums vajadzētu atbrīvoties no stresa.