Читать книгу Lielie mazie meli - Laiena Moriartija - Страница 17

– Esmu nākamajā nedēļā uzaicinājusi Džeinu un Zigiju pie mums paspēlēties, – beigusi runāt ar Džeinu, Medelaina tūlīt piezvanīja Selestei. – Manuprāt, tev ar puikām arī vajadzētu atnākt. Gadījumam, ja mums vairs nebūs, par ko runāt.

– Skaidrs, – Seleste noteica. – Liels paldies. Paspēlēties ar to mazo puiku, kurš…

– Jā, jā, – Medelaina pārtrauca. – Ar mazo žņaudzēju. Tu taču zini, ka arī mūsu bērni nav nekādi maigie ābeļziediņi.

– Vakar, kad bijām aizgājuši nopirkt puikām formas tērpus, es patiesībā satiku tās cietušās meitenes māti, – Seleste sacīja. – Renāti. Viņa ir pavēlējusi savai meitai turēties tālāk no Zigija, un viņa man ieteica rīkoties tāpat.

Medelaina satvēra telefonu ciešāk.

– Viņai nav tiesību tev kaut ko tādu ieteikt!

– Manuprāt, viņa bija noraizējusies…

– Nedrīkst atstumt bērnu, pirms vēl viņš vispār ir sācis iet skolā!

– Nu, es nezinu, no viņas viedokļa raugoties, to savā ziņā var saprast. Ja kaut kas tāds būtu noticis ar Kloī, nu, tad laikam…

Medelaina piespieda telefonu sev pie auss. Selestes balss kļuva izklaidīga. Seleste bieži mēdza tā rīkoties; vienubrīd viņa tērzēja pavisam normāli, bet tad pēkšņi aizrunājās galīgi šķērsām.

Savulaik viņas bija iepazinušās tieši tāpēc, ka Seleste bija aizsapņojusies. Viņu mazie bērni bija apmeklējuši vienas un tās pašas peldēšanas nodarbības. Kloī kopā ar dvīņiem bija stāvējusi uz maza paaugstinājuma peldbaseina malā, kamēr treneris katram bērnam pēc kārtas bija palīdzējis mazliet papeldēt un pagulēt uz ūdens. Medelaina jau agrāk bija ievērojusi satriecoši skaisto māti, kura vēroja nodarbību, tomēr viņa vēl nekad nebija mēģinājusi šo sievieti uzrunāt. Parasti Medelaina bija cītīgi pieskatījusi četrgadīgo Fredu, kurš allaž sagādāja raizes. Tajā konkrētajā dienā Freds bija apmierināti ēdis saldējumu, bet Medelaina bija noraudzījusies uz Kloī, kura tika peldināta kā tāda jūraszvaigzne. Pēkšņi viņa pamanīja, ka uz paaugstinājuma palicis tikai viens dvīņu puika.

– Ei! – Medelaina uzsauca trenerim. – Paklau!

Viņa palūkojās apkārt, meklēdama skaisto māti. Viņa stāvēja baseina malā un neko neredzošām acīm skatījās tukšumā.

– Jūsu mazais puika! – Medelaina uzkliedza. Cilvēki lēni pagrieza galvas. Baseina uzraugs bija kaut kur nozudis.

– Velns parāvis, – Medelaina izgrūda, ielēca baseinā ar visām drēbēm un augstpapēžu kurpēm, un izvilka baseina dibenā nogrimušo Maksu, kurš klepoja un sprausloja.

Medelaina bija kliegusi uz visiem pēc kārtas, bet Seleste tikmēr bija cieši piespiedusi abus slapjos zēnus sev klāt un neprātīgi, pateicīgi šņukstējusi. Peldēšanas skolas pārstāvji bija gan verdziski atvainojušies, gan izturējušies atbaidoši izvairīgi. Bērnam nebija draudējušas nekādas briesmas. Ļoti žēl, ja kādam tā bija licies, un viņi katrā ziņā pārskatīs savus iekšējās kārtības noteikumus.

Viņas abas bija pārtraukušas vest bērnus uz peldēšanas apmācības nodarbībām, un Seleste, izbijusī juriste, bija uzrakstījusi peldēšanas skolai vēstuli, pieprasot atlīdzināt Medelainai par sabojātajām kurpēm un tikai ķīmiskajā tīrītavā tīrāmo kleitu, un, protams, atmaksāt viņām abām visus izdevumus par nodarbībām.

Tā nu viņas abas bija kļuvušas par draudzenēm. Seleste iepazīstināja Medelainu ar Periju un, kā izrādījās, viņa bija pateikusi vīram, ka abas ir iepazinušās peldēšanas nodarbību laikā. Medelaina visu saprata un neiebilda. Ne jau vienmēr vīriem vajadzēja stāstīt visu.

Tagad Medelaina sāka runāt par kaut ko citu.

– Vai Perijs atkal ir kaut kur aizbraucis? – viņa noprasīja.

Selestes balss pēkšņi atkal ieskanējās asi un skaidri.

– Uz Vīni. Jā. Viņš pārradīsies pēc trim nedēļām.

– Vai tu jau ilgojies pēc viņa? – Medelaina gribēja zināt.

Tas bija joks.

Klusums.

– Tu tur vēl esi? – Medelaina pajautāja.

– Man patīk vakariņās ēst grauzdiņus, – Seleste atteica.

– Jā, ikreiz, kad Eds kaut kur aizbrauc, es vakariņās ēdu jogurtu ar šokolādes cepumiem, – Medelaina piekrita. – Augstā debess, kāpēc es izskatos tik nogurusi?

Viņa runāja pa telefonu, sēdēdama uz gultas kabinetā/ brīvajā istabā, kur vienmēr mēdza locīt izmazgāto veļu. Nupat viņa bija ieraudzījusi sevi sienas skapja spoguļdurvīs. Neatraudama telefonu no auss, Medelaina piecēlās un piegāja pie spoguļa.

– Varbūt tāpēc, ka tu patiešām esi nogurusi, – Seleste ieminējās.

Medelaina ar pirksta galu uzspieda sev zem acs.

– Naktī es ļoti labi izgulējos! – viņa iebilda. – Katru dienu es nodomāju: paklau, tu nu gan šodien izskaties drusku nogurusi. Tikai nesen es aptvēru, ka nemaz neesmu nogurusi. Es tagad gluži vienkārši tā izskatos.

– Varbūt tev vajag gurķus? Vai tad tie nepalīdz pret uztūkumu? – Seleste laiski painteresējās. Medelaina zināja, ka Seleste vispār neinteresējas par milzīgu dzīves jomu, kura Medelainai sagādāja neaprakstāmu prieku: par tērpiem, ādas kopšanu, kosmētiku, smaržām, rotām un dažādiem aksesuāriem. Dažreiz, skatoties uz Selesti, kuras garie, zeltaini rudie mati bija pavirši saņemti zirgastē, Medelainai no visas sirds gribējās sagrābt viņu un parotaļāties kā ar vienu no Kloī Bārbijām.

– Es sēroju par savu zaudēto jaunību, – viņa sacīja Selestei.

Seleste nicīgi nosprauslojās.

– Es zinu, ka jau tāpat neesmu bijusi skaista…

– Tu vēl aizvien esi skaista, – Seleste pārtrauca.

Medelaina paskatījās spogulī, saviebās un novērsās. Viņa nevēlējās atzīt kaut vai tikai pati sev, cik ļoti nomācoši bija raudzīties uz savu novecojošo seju. Medelaina ilgojās, kaut šādas seklas rūpes viņai vispār neliktos saistošas. Viņa gribēja raizēties par pasaules mēroga problēmām, nevis par savu brūkošo un krunkaino ādu. Ikreiz, ieraugot kādu sava ķermeņa dabiskās novecošanās apliecinājumu, Medelainu pārņēma neloģisks kauns, it kā viņa nebūtu pietiekami centusies. Tikmēr Eds ar katru gadu kļuva aizvien seksīgāks, lai gan sīkās krunciņas ap viņa acīm ievilkās aizvien dziļāk, bet viņa mati kļuva vēl sirmāki.

No jauna apsēdusies uz gultas, Medelaina atsāka locīt drēbes.

– Šodien Bonija bija atbraukusi pēc Ebigeilas, – viņa sacīja Selestei. – Viņa pienāca pie durvīm, izskatīdamās pēc – nu, nezinu – pēc zviedru ābolu vācējas. Viņa bija apsējusi ap galvu sarkanbalti rūtainu lakatu, un Ebigeila izskrēja ārā pa durvīm. Izskrēja. It kā nespētu vien sagaidīt, kad varēs tikt prom no savas vecās, noplukušās mātes.

– Ahā, – Seleste noteica. – Nu es sapratu.

– Dažreiz man ir tāda sajūta, ka es Ebigeilu zaudēšu. Es jūtu, kā viņa attālinās, un man gribas sagrābt viņu un uzkliegt: Ebigeila, viņš taču pameta arī tevi. Viņš pameta mūs abas. Tomēr man ir jāizturas kā pieaugušai sievietei, un visbriesmīgākais, ka man šķiet: Ebigeila patiešām jūtas daudz laimīgāka, ja var kopā ar to stulbo ģimeni meditēt un ēst turku zirņus.

– Nevar būt, – Seleste iebilda.

– Nevar taču, vai ne? Man riebjas turku zirņi.

– Patiešām? Man gan tie ļoti garšo. Turklāt tie ir ļoti veselīgi.

– Aizveries. Nu, tātad tu atvedīsi savus puikas paspēlēties ar Zigiju? Man ir tāda sajūta, ka tai nabaga mazajai Džeinai šogad būs vajadzīgi draugi. Kļūsim par viņas draudzenēm un pieskatīsim viņu.

– Protams, ka mēs atnāksim, – Seleste atteica. – Es paņemšu līdzi turku zirņus.

Lipmana kundze: Nē. Līdz šim neviens skolas viktorīnas vakars vēl nav beidzies ar asins izliešanu. Šāds jautājums man šķiet aizvainojošs un musinošs.