Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 10

Nakts murgi bija nieks salīdzinājumā ar rīta šausmām. Skaļa, metāliska būkšķa pamodināta, es atvēru acis, un tajā pašā mirklī bruņots stāvs atrāva aizkaru, rokā turēdams atkailinātu asmeni. Manu spalgo kliedzienu papildināja baiļu pilnie bērnu spiedzieni. Abi metās man aiz muguras, slēpjoties la Bonnas kundzes spilvenos. Es neesmu drosmīga, bet tobrīd dusmas pārspēja manas bailes, un es spēji piecēlos sēdus kā saniknota kaķene, grasīdamās pretoties uzbrucējam. Tas noteikti bija nožēlojams skats – saburzīta veļa pret pulētu tēraudu!

– Šeit, kungs! – nepazīstamais iebrucējs uzsauca, pavērsis dunci pret manu kaklu.

Es atrāvos nostāk, pieķērusies pie pavērtās krekla apkakles, un ar vienu aizsmakušu, nesaprotamu kliedzienu pieprasīju dievišķu aizsardzību un apgaismību. – Dievs, palīdzi… kas jūs esat… ko gribat?

– Tikai mieru, kundze, – vīrs man ieteica. – Viņa Gaišība Burgundijas hercogs vēlas ar jums runāt.

Pat tad, ja es uzdrošinātos iebilst, ka šis nav piemērots mirklis sarunai ar augstdzimušo hercogu, man nebūtu iespējas tā darīt, jo vēl baismīgāks stāvs piepeši atrāva vaļā aizkarus gultas kājgalī. Kustība bija tik spēcīga, ka noplēsa āķus no stieņa. Man pretī stāvēja Burgundijas hercogs asinssarkanā samta ietvarā. Es atkal iekliedzos.

Viņš bija ieģērbies melnās un zelta krāsas bruņās līdz pat kaklam un līdzinājās manu nakts dēmonu iemiesojumam. Pat viņa smārds šķietami izsūca dzīvību; hercogs oda nevis pēc sviedriem kā pārējie vīrieši, bet gan pēc kaut kā salda un šķebinoša kā puvis auglis. Un viņa seja atbilda bruņām – tumša visos iespējamos veidos. Izteiksme bija drūma, āda melnīgsnēja, pelēkās acis dziļi iegrimušas dobuļos, vaigus sedza vairāku dienu rugāji, melnās uzacis bija biezas un sarainas, bet deguns atgādināja gaļas cirvi un liecās virs pilnīgas, purpursārtas mutes.

– Kur ir dofins? – šis dēmons noprasīja un palūkojās man garām uz bērnu kājām, kas rēgojās ārā no spilveniem. – Ko jūs slēpjat? Paskaties, Dīt.

Vīrs ar dunci rokā rupji atgrūda mani un izvilka no paslēptuves Katrīnu. Mazā drosminiece spēra un cīnījās, bet bija tikpat bezpalīdzīga kā muša tīklā. Bruņinieks lamādamies nosvieda viņu izstieptas rokas attālumā un sniedzās pēc Šarla, kurš nekavējoties pārsteidzoši skaļi ieaurojās.

– Tas nav dofins, – hercogs skaļi noteica un veltīja Šarlam riebuma pilnu skatienu. – Pārāk mazs. Un jūs, kundze, tūlīt pat man pateiksiet, kur ir dofins. Dīt, palīdzi viņai domāt.

Es atvieglota redzēju dunci nozūdam makstī, bet nākamajā mirklī Dīts gandrīz izrāva roku man no pleca, izvelkot mani no gultas un nogrūžot hercogam pie kājām. Tomēr sāpes bija nieks salīdzinājumā ar viņa baziliska cienīgo skatienu. Šajā mirklī hercogs atgādināja visa ļaunuma iemiesojumu, un es neticēju, ka šis briesmonis vēl labu karaliskajiem bērniem. Viņš noteikti nebija labāks pat par vispaviršāko māti, kāda bija karaliene. Es apņēmos neko viņam neteikt, turklāt bailēs drebēju un nespēju pavērt muti.

– Nu? – Viņš piesita ar zeltu apkalto metāla purngalu pie grīdas. – Es zinu, kas jūs esat, kundze, un jūsu dzimta ir naidīga Burgundijai. Neiesaku jums mani sakaitināt.

Es piepeši apjautu, ka hercogs mani uzskata par la Bonnas kundzi. Tā bija saprotama kļūda, jo mani atrada audzinātājas istabā un pat gultā, bet es nevēlējos piesavināties šo vārdu, it īpaši pašreizējos apstākļos.

– Nē, es neesmu la Bonnas kundze! – es steigšus paziņoju, bailēs atguvusi balsi. Tagad es sapratu, kāpēc audzinātāja aizbēgusi. Dievam vien zināms, kā viņa un radinieki apvainojuši Burgundiju, bet nevēlējos uzņemties vainu par to. – Viņa ir aizbraukusi. Nezinu, kāpēc, bet vakar meklēju viņu un skolotāju, tomēr neatradu.

Hercogs sāka soļiem mērot istabu. Es brīdi baidījos, ka viņš man nenoticēs, tomēr kaut kas viņu acīmredzot pārliecināja par manu necilo izcelsmi. Viņš ierunājās, vērsdamies pats pie sevis.

– Aizbraukusi? Mani tas nepārsteidz. Viņa aizbēga, jo ir pērkama un alkatīga, tāpat kā visas karalienes dāmas. Tomēr viņu atradīs un sodīs par audzēkņu pamešanu. Bet tam nav nozīmes. Šobrīd man jāzina, kur ir dofins. – Viņš pacēla balsi un soļojot atgriezās pie manis. Rīkodamies gandrīz nevērīgi, viņš satvēra saujā manus matus un parāva galvu augšup tā, ka biju spiesta ielūkoties viņam acīs. – To tu man vari pateikt, lai kas tu būtu, vai ne?

Man acīs sariesās sāpju asaras, un man šķita, ka āda uz galvas tūlīt plīsīs. – Nē! – es iesaucos. – Nevaru. Esmu tikai aukle. Atnāca karaliene un Orleānas hercogs, viņi aizveda dofinu kopā ar brāli un māsu. Nezinu, uz kurieni.

– Neticu! – Burgundijs nošņāca un atgrūda mani tā, ka es triecos pret otra vīrieša tēraudā ieautajām kājām. Kaklā kaut kas biedējoši nokrakšķēja, un pār vaigiem ritēja šausmu asaras.

– Nedariet tā! – Es caur asaru miglu ieraudzīju Katrīnu; viņa metās virsū hercoga bruņotajai kājai un dauzīja dūrītes pret spīdīgo metālu. Es brīdinādama iesaucos un rāpoju pie viņas, bet nepaguvu; hercogs pieliecās, paķēra meiteni un pacēla viņu acu augstumā. Bērna kailās kājas bezpalīdzīgi kūļājās. Viņa pārsteigta apklusa un lūkojās hercoga plēsoņas acīs.

– Jūs esat maza negantniece, vai ne, jaunkundze? – viņš nošņāca, acīm dusmās spīdot.

– Nedariet viņai pāri! – es izmisusi iesaucos. – Viņa ir tikai bērns.

Hercogs veltīja man salta ļaunuma pilnu skatienu. – Kad vanags metas uzbrukumā, tas nedomā par medījuma vecumu, – viņš atcirta un atkal pievērsās Katrīnai. Viņa izliektais deguns gandrīz skāra meitenes seju. – Nu tā, negantniece, jūs varat man pateikt, kur ir jūsu brālis. Jūs esat dofina māsa, vai ne?

Katrīna atmeta galvu, cieši sakniebusi lūpas. Nežēlīgais tvēriens atmodināja viņā stūrgalvību, un es baidījos no sekām. – Viņai vēl nav pat četri gadi, kungs, – es sacīju. – Viņa neko nevar zināt. Šie abi ir vēl mazuļi.

Hercogs nicīgi iesmējās. – Man ir bērni, un es zinu, ka viņi saprot daudz vairāk, nekā šķiet. – Viņš sapurināja Katrīnu, un viņas galva biedējoši nošūpojās. – Vai ne, mazā negantniece? Jūs zināt, kur viņi ir.

– Šartrā! – Šarla spalgajā, šļupstošajā balsī vārds bija tik tikko saprotams, bet tas novērsa hercoga uzmanību, un viņš nosvieda Katrīnu uz grīdas man blakus. Es šņukstēdama apskāvu meiteni.

Hercoga skatiens bija piekalts Šarlam, kurš iebāza īkšķi mutē kā vienmēr, kad satraucās. Burgundijs pieliecies izrāva to un tik spēcīgi satvēra mazo plaukstas locītavu, ka Šarls sāpēs iebrēcās. – Klusēt! – Burgundijs ierēcās, stumdams zēnu pretī savam bruņotajam biedram. – Vai viņš pieminēja Šartru, Dīt? Panāc, lai viņš atkārto.

– Nē! – es iekliedzos, kad vīrs pievilka Šarlu tuvāk. – Viņš tiešām runāja par Šartru. Karaliene teica, ka viņi dosies uz Šartru! Neko citu mēs nezinām.

Hercogs ar vienu spēju, asu kustību apcirtās un iesita man pa vaigu ar kniedētajā cimdā ietērptās plaukstas virspusi. Man galvā uzplaiksnīja zvaigznes, un es atkritu pret gultu, strauji elpodama. – Stulbā padauza! – viņš ierēcās, pārspējot zvanīšanu man ausīs. – Kāpēc uzreiz neteici? – Viņš bēra pavēles Dītam. – Nekavējoties liec vīriem kāpt zirgā. Karaliene nesteigsies. Viņa noteikti naktī atpūtusies Melēnā. Bet viņi nedrīkst sasniegt Šartru. Mēs viņus pārtversim Etānā. Uz priekšu! Es drīz tevi panākšu.

Man vēl joprojām reiba galva, bet izdevās piecelties kājās. Dīts spēji atlaida Šarlu, un tas ieskrēja manās skavās. Vaigs svila, un mutē es jutu asiņu garšu, jo zobi bija saskrāpējuši miesu.

Burgundijas Žana pelēkās acis iespīdējās. Viņa skatiens pievērsās manam atraisītajam kreklam un krūtīm, ko plānais audums tik tikko apslēpa. Asinis pilēja man no vaiga un sajaucās ar aukstajiem sviedriem, kas ritēja starp krūtīm.

– Tā tev būs mācība, padauza, – viņš ļauni noteica un tuvojās man.

Viņa skatiens līdzinājās neķītram glāstam, un man pār ādu pārskrēja tirpas. Hercogs nesteidzoties novilka cimdu no rokas, ar kuru man iesita, un notrauca no sarainās virsmas kaut ko, kas laikam bija manas miesas skranda. Viņa plauksta bija balta un mīksta, un es sarāvos, domādama, ka viņš man pieskarsies. Man kļuva nelabi no vīrieša salkanā, spēcīgā aromāta.

– Kā tevi sauc, padauza? – Atkārtojot lamuvārdu, viņš pārvērta mani par priekšmetu, kam nav savas gribas.

– Giljometa, – es aizsmakusi nočukstēju un to nekavējoties nožēloju. Kāpēc teicu patiesību? Neparastais vārds izcēla mani no pūļa. Kāpēc es neteicu, ka esmu Žanna vai Marija, un nepaslēpos starp pārējiem?

Hercogs pacēla roku un savilka lūpas nežēlīguma pilnā smaidā, izbaudot manu arvien pieaugošo paniku un riebumu. Kaut gan bažījos, ka viņš satvers manas krūtis, viņš tikai pietuvināja pirkstus manam savainotajam vaigam. Kad viņš tos atrāva, es ieraudzīju asinis. Apslāpēdama nelabumu, es vēroju, kā viņš ieliek pirkstu mutē un nosūc sarkano šķidrumu. Tas bija tik pretīgi, ka man tik tikko izdevās neizvemties pār viņa tēraudā tērptajām kājām.

– Asinis nav dižciltīgas, tomēr saldas, – viņš noteica, nošmaukstinājis lūpas. – Diemžēl man tagad nav laika tās izbaudīt, bet es neaizmirsīšu padauzu Giljometu…

Viņš uzvilka cimdu un tūlīt pat atguva lietišķu noskaņojumu. – Te notiks pārmaiņas. Jāsakārto karaļa darīšanas. Es atstāšu sargu šiem karaliskajiem bērniem. Parūpējies, lai viņi nekur neiet. – Viņš apgriezās uz papēža un aizgāja. Man prātā atbalsojās viņa draudi: “Es neaizmirsīšu Giljometu…”

Katrīna lūkojās hercogam pakaļ, saviebusi glīto sejiņu naidpilnā izteiksmē. – Kas viņš ir, Mjeta? – viņa klusi, bet skarbi jautāja.

– Burgundijas hercogs, – es atbildēju, pūlēdamās apvaldīt trīsas balsī.

– Viņš ir slikts cilvēks, – Katrīna kaismīgi sacīja. – Es viņu ienīstu, ienīstu, ienīstu!

Vēlāk es bieži prātoju, vai Katrīna nav redzējusi kādu vīziju par Burgundijas hercogu. Aizritēja daudzi gadi, līdz viņi atkal sastapās, bet hercoga tēls princeses murgos bija tikpat dzīvs kā manējais.

Es pārsteigta atklāju, ka vairākums pils kalpotāju uztver Burgundija ierašanos kā priekpilnu notikumu, un jāatzīst, ka viņš ieviesa sen nepieciešamo kārtību. Redzot Burgundijas karogu ar Svētā Andreja krustu plīvojam pie visiem torņiem un vārtu namiem blakus karaliskajām lilijām, es jutos ārkārtīgi nepatīkami, bet tas neiedvesa nekādas baisas nojautas visiem virtuves zēniem, kambarkungiem un sulaiņiem, kas labprāt pārmaiņas pēc saņēma algu laicīgi. Bērnistabā pat ieradās saimniecības pārzinis un apjautājās, kas mums vajadzīgs. Jau pēc dažām stundām bērni saņēma jaunas drēbes, atnāca divas kalpotājas, kas mazgāja grīdu un kāpnes, turklāt mēs katru dienu saņēmām gan labu ēdienu, gan karstu ūdeni. Bērniem atsūtīja arī vairākas greznumlietas, un to vidū bija brīnišķīga miniatūra arfa, ko pirms vairākiem mēnešiem Šarlam uzdāvinājis viņa krusttēvs Berī hercogs. Acīmredzot Burgundija sūtņi panākuši la Bonnu un Leklērku un atņēmuši tiem piesavinātās mantas. Tā kā es pati biju izjutusi hercoga dusmas uz savas ādas, mani pārņēma šausmas, kad iedomājos par šī zagļu pāra likteni.

Bērniem patika jaunās drēbes un gardais ēdiens, un viņi to nesaistīja ar biedējošo tikšanos audzinātājas istabā. Viņi pat nepamanīja, ka bērnistabas torni apsargā divreiz rūpīgāk un ka mums seko bruņoti vīri, kad mēs izejam ārā paelpot svaigu gaisu. Toties es to visu pamanīju, jo biju kļuvusi par gūstekni un nevarēju apciemot ne Žanu Mišelu, ne savus vecākus. Tāpēc aizritēja ilgs laiks, līdz es noskaidroju, kas notiek ārpasaulē.

Ja es zinātu, ka trīs vecākie bērni nav sasnieguši Šartru, jo nolaupīti no karalienes svītas un piespiesti apprecēties tā, kā pavēlēja Burgundijas hercogs, es droši vien būtu labāk sagatavojusies turpmākajam. Varbūt nezināšana bija svētība; kad Katrīna man apjautājās par savu māsu un brāļiem, es nevarēju viņai pateikt, ka Luijs pret savu gribu noslēdzis nelaužamu saderināšanos ar Burgundija meitu Margaritu un ieslodzīts Luvrā kopā ar Burgundija ieceltiem skolotājiem. Savukārt māsa un brālis bija aizvesti pie bērniem, ar kuriem Burgundijs viņus saderinājis. Mišela dzīvoja Artuā pie hercoga vienīgā dēla Filipa, bet Žans bija Eno pie Burgundija māsasmeitas Žaklīnas. Tomēr es uzzināju, ka Orleānas hercogs un karaliene neatzīst sakāvi. Viņi sapulcēja armiju, lai stātos pretī Burgundijam ārpus Parīzes. Karalis vēl joprojām grima neprātā un bija ieslodzīts, un pār valsti gūlās pilsoņu kara ēna.

Turpmākās trīs nedēļas es dzīvoju kā uz adatām. Man patika vienai pašai uzraudzīt Katrīnu un viņas mazo brāli, bet es ik dienu gaidīju ierodamies jaunu audzinātāju, kas pārņems bērnistabu savā ziņā. Kādā septembra rītā man radās aizdomas, ka šis mirklis ir pienācis.

Šarls jau kopš dzimšanas ēda maz. Viņu varēja saprast, jo īsā mūža laikā viņam piedāvāja briesmīgus virumus. Es patlaban mudināju viņu iztukšot brokastu bļodu ar svaigu biezpienu, kas saldināts ar medu – tas bija jauns, gards kārums, – kad pie torņa kāpnēm atskanēja kņada. Bērnistabas durvis atsprāga vaļā, un ienāca grezni ģērbusies dāma, ko pavadīja liela auguma kalpone ar priekšautu un manējai līdzīgu galvassegu. Es pielēcu kājās un kā aizsargādama nostājos priekšā bērniem, kas izbiedēti pacēla skatienu.

– Es esmu Marija, Burbonas hercogiene, – sieviete paziņoja. Viņa nesmaidīja, nesasveicinājās un tikai ar ašu skatienu apliecināja, ka viņas vārdi veltīti man.

Atkāpusies atpakaļ, es nometos ceļos. Viņa turpināja runāt, un manas bažas pieņēmās spēkā. – Viņa Gaišība Burgundijas hercogs lika man parūpēties par bērnu labklājību.

Kad atskanēja Burgundija vārds, man galvā iezvanījās trauksmes zvani. – J–jā, kundze, – es stomījos.

Sadzirdējusi, ka tiek pieminēts hercogs un manā balsī parādās trīsas, Katrīna izbijusies pievērsa skatienu grezni tērptajai dāmai. – Nē! – viņa iesaucās, nojautusi briesmas. – Nē, Mjeta, lai viņi iet prom!

Burbonas Marija spēra soli uz priekšu un nometās ceļos pie Katrīnas soliņa. Viņa pasmaidīja un pieskārās trīcošajai meitenei, lai nomierinātu. – Nebaidieties, bērns, nekas slikts nav noticis. Jūs esat Katrīna, vai ne? Jums, Katrīna, ir ļoti paveicies. Jūs dosieties uz skaistu abatiju, kur jūs aprūpēs labsirdīgas mūķenes, un tur jūs būsiet drošībā. Jums tas patiks, vai ne?

Klusā, maigā balss Katrīnu neapmānīja. – Nē! Nē, es gribu palikt pie Mjetas. – Viņa kā virpulis nolēca no soliņa un pieskrēja pie manis, un viņai sekoja mazais Šarls, notraipījis zodu ar biezpienu.

Es vēl joprojām tupēju uz ceļiem un apskāvu bērnus, acīs sariešoties asarām. – Lūdzu piedošanu, kundze, – es šņukstēdama sacīju, vairoties no dāmas skatiena. – Viņu dzīvē nesen notikušas lielas pārmaiņas, un es esmu vienīgā, ko viņi pazīst.

Zaudējusi pacietību, Burbonas Marija piecēlās un skarbi uzrunāja mani: – Iespējams, bet šie nav parasti bērni. Viņi diemžēl ir pamesti novārtā, un pienācis laiks saņemt nepieciešamo un pelnīto apmācību. Es tūlīt pat vedīšu Šarlu sev līdzi. Viņš ir mana tēva krustdēls, un viņam jādzīvo savā saimē, iegūstot prinča cienīgu izglītību. Tev jāsagatavo Katrīna ceļojumam uz Puasī abatiju. Viņa dosies prom rīt no rīta. – Sieviete valdonīgi pamāja kalpotājai. – Turi zēnu. Mēs aizejam.

Pat neapjautis, kas notiek, Šarls nokļuva spēcīgās rokās. Viņš spalgi iekliedzās un sāka spārdīties, bet sieviete bija izraudzīta sava spēka dēļ, un zēna vārgā pretošanās viņu neietekmēja.

– Nē! Liec viņu zemē! – Katrīna sauca un metās sievietei virsū. Ieķērusies tai rokā, viņa nesekmīgi pūlējās atbrīvot brāli. Birdinādama dusmu un bezspēcības asaras, meitene pagriezās pret mani. – Mjeta, neļauj viņu aizvest! Palīdzi!

Es bēdīga pašūpoju galvu un lauzīju rokas. Ko man darīt? Kas es biju salīdzinājumā ar vareno Burgundiju, Burbonu un Berī? Mēs redzējām tikai Šarla šausmu pilno, biezpiena notraipīto seju un izstieptās rokas, kamēr kalpone nesa viņu lejup pa kāpnēm, bet viņa kliedzieni neapklusa, un tos papildināja Katrīnas šņuksti. Burbonas Marijas vaigi piesarka un sejas izteiksme bija drūma; viņa nostājās durvīs un sniedza man pēdējos norādījumus, pārkliedzot kņadu.

– Rīt šajā pašā laikā es ieradīšos pēc Katrīnas. Parūpējies, lai viņa ir gatava aizceļot. Negribu vairs redzēt šādus tračus. Tie ir vulgāri un nepatīkami un nenāk bērniem par labu.

– Jā, kundze.

Es padevīgi noliecu galvu, tomēr šī pakļāvība slēpa visas neprātīgās, dumpinieciskās domas, kas virpuļoja man prātā. Vai es varētu aizvest Katrīnu uz maiznīcu un audzināt viņu kā savu meitu? Varbūt aizbēgt uz kādu nomaļu ciematu? Aizvest viņu pie karalienes? Tomēr es uzreiz sapratu, ka tas nav iespējams. Katrīna bija karaļa meita, kroņa īpašums. Viņu nozagdama, es nodotu valsti. Mūs atrastu, mani sodītu ar nāvi, un kā tas palīdzētu Katrīnai vai manai ģimenei? Nemaz nerunājot par mani pašu! Un es pat nezināju, kur ir karaliene, tāpēc nevarēju atrast ceļu pie viņas.

Man laikam vajadzēja justies pateicīgai, ka mums atvēlēta vēl viena diena kopā un Katrīna nav aizstiepta uz slēgtajām nestuvēm, kamēr Burgundija nolīgtie sargi izliekas nedzirdam sirdi plosošos kliedzienus. Man vismaz bija dažas stundas, lai sagatavotu meiteni dzīvei šķirti un mēģinātu viņu pārliecināt, ka tā būs labāk.

Kā lai iestāsta tikai trīs gadus vecai meitenei, ka gaidāmais nebūs vissliktākais pasaulē, ja esmu par to pārliecināta tikpat kvēli kā viņa? Kā lai dabūju pār lūpām vārdus, ko sirdī noliedzu? Biju dzirdējusi govis maurojam, kad tām atņēma teļus, un arī man rīklē kāpa tikpat skaļš kliedziens. Ja es tam ļautu vaļu, manas sāpes aizskanētu līdz pat karaļvalsts tālākajai malai. Bet es zināju, ka nedrīkstu zaudēt savaldību; mans uzdevums bija palīdzēt Katrīnai sagatavoties neizbēgamajai nākotnei.

Sākumā viņa raudāja, aizspieda ausis, samiedza acis un sauca: – Nē, Mjeta, nē! Es tevi nepametīšu! Viņi nevar mani piespiest. Es palikšu šeit, un tu atvedīsi Š–Šarlu, un mēs būsim laimīgi tāpat kā a–agrāk.

Es cieši apskāvu meiteni. Viņa trīcēja un žagojās. Pati juzdamās drausmīgi, biju spiesta viņai atteikt. – Nē, Katrīna. Jums jāsaprot, ka nevarat šeit palikt un mēs vairs nevaram būt kopā. Jums jādodas mācīties, kā kļūt par princesi.

Viņa izrāvās no manām rokām un sašutusi sauca: – Kāpēc? Tu esi mana aukle. Tu mani vienmēr pieskatīji. Man šķita, ka tu mani mīli, Mjeta.

Ak Dievs, mana sirds lūza! Mīlēju? Es viņu vairāk nekā mīlēju. Viņa bija svarīga manas būtības daļa. Viņu zaudēt būtu tikpat kā zaudēt rokas vai izraut sirdi no krūtīm, bet man vajadzēja pateikt, ka par spīti mīlestībai man viņa jālaiž prom. Katrīna bija karaļa meita, nevis manējā, un viņai jāpilda tēva vēlmes.

– Karalis ir jucis! – viņa iesaucās. – Mēs redzējām viņu dārzā. Es viņam esmu vienaldzīga. Viņš pat nezina, kas esmu.

Ar bērna muti runāja patiesība. Karalis un karaliene, iespējams, mīlēja dofinu Šarlu, zelta puisēnu, kurš nomira, bet pārējie izdzīvojušie bērni nesaņēma ne kripatu vecāku uzmanības.

– Tomēr Dievam nav vienalga, – es atbildēju, ķerdamās pie salmiņa. – Dievs jūs mīl, un jūs dosieties uz Viņa īpašo namu, kur Viņa mūķenes jūs aprūpēs un sargās.

– Vai Viņš mani mīl tāpat kā tu? – Katrīna drebēdama strauji elpoja, un acis mazajā, piesārtušajā sejiņā bija platas un jautājumu pilnas. Mana mazā, mīļā Katrīna! Safīrzilajās, apburošajās acīs šķietami slēpās visa dzīves jēga, kaut gan tās bija pietūkušas un sarkanas. Es līdz mūža beigām tās atcerēšos.

– Jā, – es meloju. To varētu nosaukt par zaimošanu, bet es patiesi uzskatu, ka Visvarenais nevarētu mīlēt šo mazo meiteni vairāk kā es. – Viņš mīl mūs visus, un Jums jāatceras Viņa bauslis par tēva un mātes godāšanu. Tas nozīmē, ka viņiem jāklausa.

– Bet tā dāma teica, ka viņu sūtījis Burgundijas hercogs. Viņš nav mans tēvs. Es viņu ienīstu. Man nav viņam jāklausa, vai ne?

Es nospriedu, ka meitene reizēm ir pārāk gudra, lai viņai tas nāktu par labu, un nevilšus aizskāru vaigu, uz kura vienmēr paliks Burgundija spēcīgās pļaukas pēdas. Man nācās norīt nelabumu, ko izraisīja viņa vārds. – Jā, Katrīna, ir jāklausa viņam, jo viņš ir jūsu tēva brālēns un palīdz pārvaldīt valsti.

Meitenes izmisuma pilnā pretestība sabruka. Viņas pleci noslīga un apakšlūpa iedrebējās. – Un mana māte? Vai viņa grib, lai dodos prom?

Kuram gan zināmas karalienes vēlmes? Es dzirdēju, ka viņa kopā ar Orleānu sapulcējusi armiju, bet pagaidām nesaņēmu nekādus citus jaunumus.

– Karaliene noteikti ir vienisprātis ar karali, – es muļķīgi atbildēju, cenšoties atrast kādu uzmanības novēršanas veidu. – Varbūt iziesim ārā? Iedegsim sveci Jaunavai par godu un lūgsim viņas palīdzību, līdz tiksimies atkal. – Es cerēju, ka sargi neliegs mums iet uz kapelu un tās mierpilnā gaisotne mūs abas veldzēs. Mēs varējām lūgt brīnumu, tomēr sirdī es zināju, ka pat Svētā Marija nespēs mūs glābt no Burbonu Marijas.

Nākamajā rītā es ļoti lepojos ar savu mīļo meiteni, kad viņa devās prom. Mēs jau bijām atvadījušās, ilgi apskāvušās un apmainījušās asarainiem skūpstiem, pirms es ieģērbu viņu jaunajā, zilajā tērpā ar augsto vidukli, gatavojoties ceļojumam. Pēc tam es pēdējo reizi izsukāju viņas garos, smalkos, gaišos matus un sasēju zem zoda baltās cepurītes lentes, cenšoties nepieļaut, lai manas rokas iedrebētos un atklātu manas vētrainās izjūtas. Kad Burbonas hercogiene sniedza roku, lai aizvestu Katrīnu līdz nestuvēm, meitene izskatījās pēc nevainojamas karaliskās princeses – padevīga, jauka un pieklājīga. Tikai abi koši sārtie plankumi vaigos liecināja par izmisumu un skumjām, kas slēpās zem rāmās maskas. Manuprāt, šajā mirklī atklājās viņas rakstura dimantcietā šķautne.

Sasniegusi nestuves, dižmanīgā dāma pagriezās un pieklājīgi uzsmaidīja man. – Ja nemaldos, tevi sauc Giljometa, – viņa sacīja. – Ja neņem vērā, ka nepārzini galma uzvedību, tu esi labi rūpējusies par princesi. Tomēr tev jāsaprot, ka viņai jāapgūst daudz vairāk, nekā tu jebkad spētu viņai sniegt. Dodies uz saimniecības pārziņa istabu un saņem to, kas tev pienākas. Bērnistaba ir slēgta. Ardievu!

Nestuves nozuda aiz vārtu velves, un man gribējās skriet tām līdzi, saucot: – Es nevēlos savu algu, man nav vajadzīga jūsu asiņainā nauda! Nekas nespēs atlīdzināt par zaudēto meiteni!

Tomēr es to nedarīju. Stāvēju stinga kā statuja un lūdzu Dievu. Es lūdzu, kaut Katrīna zinātu, ka mana mīlestība ir bez nosacījumiem, ka tā nekad negaisīs. Un es cerēju, ka reiz, kad liktenis mūs atkal savedīs kopā (ja tas notiks), viņa atcerēsies savu aukli Mjetu. Man bija deviņpadsmit gadi, bet es jutos kā deviņdesmit gadus sasniegusi veča.