Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 14

– Tas ir pēdējais piliens! – Bonna paziņoja un saniknota ar visu svaru metās pret Katrīnas guļamistabas durvīm. – Ja tūlīt pat neielaidīsi mani pie princeses, es nekavējoties došos pie karalienes un pieprasīšu, lai tevi atlaiž!

Es esmu spēcīga sieviete un bez pūlēm turēju durvis aizvērtas, bet jāatzīst, ka šo vārdu dēļ man pār muguru pārskrēja aukstas tirpas. Kaut gan Bonnas ģimene bija varena, domāju, ka viņai pašai trūka ietekmes, lai kaut ko pieprasītu karalienei. Tomēr pietiktu ar īstajā mirklī izteiktu piezīmi, lai panāktu vēlamo. Liedzot Bonnai ieeju, es jau vakarā varētu nonākt cietumā, vai arī mani padzīs no pils. Lai nu kā, es neatkāpos.

– Jaunkundz, es jūsu pašas drošības dēļ godbijīgi iesaku jums nenākt iekšā, – es uzstāju, kaut gan manā balsī nebija ne miņas no godbijības. Bonnai izdevās iebīdīt kāju durvju spraugā, un mūsu saruna norisinājās pa šo šauro atveri. – Princesi moka drudzis, un viņa pavēlēja nevienam netuvoties, kamēr nebūs zināms tā cēlonis. Ārsts jau ir pasaukts, bet pagaidām princese liek jums un pārējām dāmām lūgties, kaut kaite nebūtu smaga un lipīga.

Bonnas sejā, no kuras es redzēju tikai nelielu daļu, brīdi atplaiksnīja šaubas, bet to vietā tūlīt pat nāca dzelžaina apņēmība. – Pārāk ilgi ir pieļauts, ka viss notiek kā pašlaik, – viņa salti noteica. – Neizglītota, augstprātīga ģērbēja nedrīkst lemt, vai princesei ir drudzis, un nedrīkst aicināt ārstu. Tas ir karalienes ieceltās galma dāmas uzdevums. Es palikšu šeit, līdz atnāks ārsts, bet pēc tam kopā ar viņu iešu pie princeses gultas un vēlāk ziņošu karalienei ārsta viedokli. Pastāstīšu viņai arī, cik bīstami ietekmīga vieta viņas meitas istabās piešķirta zemas izcelsmes sievietei no pilsētas ielām.

– Rīkojieties, kā jums šķiet nepieciešams, jaunkundz, – es atbildēju un pēkšņi grūdu durvis pret viņas kāju, tērptu mīkstā ādas kurpītē. Meitene sāpēs iespiedzās un atrāva kāju, un es atvieglota aizvēru durvis, pirms nostiprināju tapu, kas liedza tās atvērt. Biju izpildījusi Katrīnai doto solījumu nevienu neielaist, bet dārgi par to samaksāju. Šoreiz sekas varēja būt ļoti smagas.

Kopš turnīra bija aizritējušas divas dienas. Tūlīt pēc kaunpilnā noslēguma Katrīna kļuva par liecinieci drausmīgam strīdam starp karalieni un dofinu par viņa augstprātīgo un visu acu priekšā doto triecienu angļu un franču miera sarunām. Karaliene Izabo paziņoja, ka Luijs cenšoties sagraut Francijas cerības uz mieru un bagātību tikai tāpēc, ka viņu aizvainojis zaudējums turnīrā, bet Luijs nodēvēja viņas ticību karaļa Henrija labajai gribai par naivu un muļķīgu.

– Henrijs ir varmāka, cienījamā kundze, – dofins dārdināja, – un nekas viņu neaizkavēs sagrābt zemes, titulus un bagātības ceļā uz impērijas veidošanu. Kā jūs vispār spējat apsvērt domu, ka atdosiet Katrīnu laulībā tik alkatīgam, nekrietnam cilvēkam? Viņš vēlas manu māsu izmantot, lai pietuvotos Francijas tronim. Jūs gribat skūpstīt tā vīra vaigu, kurš grasās ieslodzīt manu tēvu, pazemot māsu un atņemt mantojumu man. Es neiznīcināju cerību uz mieru. Es tikai nosviedu cimdu pie kājām slavas kāram karalim un pavēstīju, ka mēs nepārdodam mieru. Mēs neatpirksimies no viņa uzbrukumiem ar plašiem zemes īpašumiem, zilu acu pāri un divus miljonus zelta monētu vērtu pūru. Ja viņš sevi uzskata par pasaules imperatoru, viņam nāksies cīnīties un, ja Dievs dos, arī mirt šī titula dēļ!

– Naivs esat jūs, Luij, – karaliene Izabo atcirta. – Karalis Henrijs nav varmāka, viņš ir karotājs. Viņš neatkāpsies jūsu pārspīlētās dižošanās priekšā, kā cerējāt; viņš pacels jūsu mesto cimdu un uzbruks Francijai, un mēs nevaram paļauties uz savu vasaļu aizsardzību. Jūs nepārņēmāt likteņa grožus savās rokās. Jūs to pametāt vilkiem!

Kad es palīdzēju Katrīnai atbrīvoties no zelta tērpa, viņa sīki atstāstīja man šo sadursmi, bet pati bija iegrimusi domās un izklaidīga. Pēc tam viņa apsēdās un tik ilgi klusēdama mani uzlūkoja, ka es jau baidījos uzklausīt kādu pārmetumu. Tomēr izrādījās, ka viņai padomā ir pavisam kas cits.

– Tev es varu uzticēties pilnīgi, vai ne, Mjeta? Man šķiet, ka esi vienīgā. – Katrīna to pateica tik drūmi un sērīgi, ka es noslīgu ceļos viņai blakus, satvēru meitenes plaukstu un to noskūpstīju.

– Jūsu labā es atdotu dzīvību. Bet esmu gatava pat uz kaut ko drausmīgāku – dzīvot bez jums, ja tā būtu labāk, – es sacīju.

– Nedod Dievs! – viņa izdvesa. – Ne jau vēlreiz. Viņš nebūtu tik nežēlīgs.

Kaut gan Katrīna šķita pieaugusi, viņa vēl joprojām meitenīgi alka pēc mierinājuma un bija tikpat cerīga kā bērns. Mana rūgtā pieredze neļāva tik dzelžaini ticēt, ka Visvarenais šajā gadījumā būs labvēlīgs.

Princese piecēlās un, satvērusi mani aiz rokas, vedināja tuvāk pavardam pie sava krēsla ar baldahīnu. – Apsēdies, Mjeta, – viņa sacīja, saudzīgi nosēdinot mani uz krēsla, un pati ieņēma vietu uz soliņa. – Es tev atklāšu savas domas, un tu man pēc tam pateiksi, kā tev šķiet.

Mēs bijām nokļuvušas apvērstās lomās, un es jutos ārkārtīgi neērti. Sāku prātot, ko teiktu Bonna, ja redzētu manu prasto pēcpusi apgānām karaliskos spilvenus. Tomēr visas sīkumainās domas pagaisa, tiklīdz Katrīna ierunājās.

– Tas, ko tev tūlīt atklāšu, nedrīkst izskanēt ārpus šīm sienām, – viņa piesardzīgi iesāka, – jo daži to dēvētu par valsts nodevību. Tomēr, jo ilgāk dzīvoju galmā, jo mazāk spēju uzticēties savai mātei.

Pār manām lūpām izlauzās skaņa, bet Katrīna pacēla roku, apklusinot iebildumus. – Lūdzu, neatkārto visu to, ko es dzirdētu no citiem, Mjeta. Es zinu, ka esmu jauna un varu nesaprast visu, ko māte saka un dara, bet neesmu arī muļķe. Ir daudz piemēru viņas negodīgumam, bet pietiks ar vienu. Viņa apgalvo, ka ienīst Burgundijas hercogu par tā dalību Orleāna slepkavībā, bet tie ir tikai vārdi. Patiesībā viņa nīst Armanjakas grāfu, ko sakās apbrīnojam. Kad viņi ir kopā, nav grūti pamanīt nepatiku starp abiem. Un tev jau zināms, ka viņa strīdas arī ar Luiju. Sabiedrībā viņa atbalsta Orleānas hercoga centienus, bet slepus kaļ plānus ar Burgundiju. – Tam nebūtu tik liela nozīme, ja viņa būtu padevīga karalim, tomēr tā nav. Svinīgajās ceremonijās māte sēž viņam līdzās, bet citreiz izvairās. Viņai mana tēva dzīvība ir svarīga tikai tāpēc, ka viņai pieder reģentes vara. Kad tēvs nomirs, Luijs kļūs par karali, un viņa zaudēs varu, tāpēc māte slepenībā vienojas ar Burgundijas hercogu un bruģē viņam ceļu uz atgriešanos pie karaļa sāniem. Kāpēc? Jo Burgundijs valda pār Žanu. Sadarbojoties ar hercogu, viņa varētu turpināt valdīt Francijā ar sava dēla starpniecību, kuru pirms desmit gadiem nosūtīja trimdā.

– Bet vienīgi tad, ja Luijs mirtu! – es iesaucos.

– Tieši tā. – Katrīna pielika pirkstu man pie lūpām. – Kuš! Es to stāstu tikai tāpēc, lai tu saprastu, kāpēc es lūgšu tavu palīdzību. Man jāaprunājas ar Luiju tā, lai māte to neuzzinātu. Mjeta, tev jānodod viņam mans aicinājums slepus ierasties šeit. Viņš varētu atnākt pa mūra pāreju, un mēs tiktos tavā kambarī. Tikmēr mēs izziņotu, ka mani moka drudzis un es nevaru pamest savu istabu. Tev nāktos sargāt manas durvis no dāmām, jo visas tā vai citādi ziņo karalienei.

– It īpaši Bonnas jaunkundze, – es noteicu. – Un nebūs viegli viņu atgaiņāt. Viņa jau mani ienīst līdz kaulam.

Katrīna atvainodamās mani uzlūkoja. – Zinu. Viņa droši vien sūdzēsies, bet nesatraucies! Ja kāds draudēs tevi padzīt, es tikai saslimšu ar īstu drudzi un neizveseļošos, līdz man atdos tevi. – Es nemaz nejutos pārliecināta, ka šis plāns vainagosies panākumiem, bet viņa aizrāvusies satvēra manas rokas, apklusinot jebkādus iebildumus. – Man jātiekas ar Luiju, Mjeta. Viņš ir pavisam vientuļš, iestrēdzis starp mūsu māti, kas vēl viņam ļaunu, un Armanjaku. Grāfs zvēr uzticību, bet patiesībā kalpo tikai savām interesēm. Turklāt Luijs ir savažots kopā ar sievu, kas ir viņa naidnieka meita. Gribu viņam paskaidrot, kam pieder mana uzticība.

Es jutos kā zaudējusi pamatu zem kājām un iepinusies intrigās, kas ievērojami pārsniedza manas spējas. – Un jūsu pašas intereses? – es jautāju. – Dofins jau iznīcinājis jūsu izredzes kļūt par Anglijas karalieni.

Katrīna papurināja galvu. – Patiesībā esmu viņam par to pateicīga. Laulība mani iegrūstu ļoti sarežģītā stāvoklī. Kā jau sākumā teicu, viss saistīts ar uzticēšanos. Es zinu, ka man jāprecas ar to, kas man izvēlēts. Bet kurš izvēlēsies? Mans tēvs ir pārāk vārgs, un es neuzticos mātei. Labprātāk nodošu savu likteni brāļa rokās.

Biju solījusi mirt princeses dēļ; ja šis plāns neizdosies, iespējams, man nāksies solījumu pildīt. Tomēr man bija viņai jāpalīdz. Kā gan citādi?

Padzinusi Bonnu un aizsprostojusi durvis, es gaidīju Katrīnas guļamistabā. Šķita, ka pagāja daudzas stundas, un es centos aizņemt prātu ar sīkiem uzdevumiem – sakārtoju tualetes lādi, saberzu mālus apmetņu tīrīšanai un izbēru jaunas smaržīgās zālītes uz garderobes grīdas. Strādājot es iztēlojos Luiju un Katrīnu nopietni sarunājamies augšējā kambarī. Biju sakūrusi karstu uguni un novietojusi pie pavarda savu lielāko krēslu. Iedomājos arī, kā apakšējā stāvā Armanjakas Bonna soļiem mēro salonu un gaida ārstu, kurš nenāks, jo neviens viņu neaicināja. Nemitīgi bažījos, ka Bonna zaudēs pacietību un skaļi klauvēs pie durvīm, bet nekas nenotika.

Beidzot Katrīna nokāpa lejā, saraukusi pieri. Es alku uzzināt, kā norisinājusies tikšanās ar Luiju, bet biju spiesta gaidīt.

– Man jālūdz Dievs, Mjeta, – viņa noteica un devās tieši pie lūgšanu soliņa. – Lūdzu, pasargā durvis vēl mazliet.

Es apsolīju paklausīt, bet tagad, kad Katrīna atgriezusies istabā, man šķita droši aizlavīties līdz apakšējai istabai un palūkoties, ko dara Bonna. Viņas klusēšana mani biedēja vairāk nekā dusmas. Kāpjot lejā, es sastapu pāžu livrejā ar Armanjaka Lotringas krustu. – Man jānodod vēsts princesei Katrīnai, – viņš paziņoja.

Sirdij strauji pukstot, es pastiepu roku, pārliecināta, ka šis ir pirmais Bonnas trieciens. – Viņas Augstība ir savārgusi, – es sacīju. – Aiznesīšu viņai ziņu.

Pāžs izņēma aizzīmogoto vēstuli no maisiņa pie jostas un iedeva to man, pirms nokāpa lejā. Mani māca kārdinājums iznīcināt vēstuli, tomēr piesardzība uzvarēja; ja Bonna cenšas mani sagraut, Katrīnai tas jāuzzina iespējami agrāk. Kad atgriezos istabā, viņa pārmeta krustu un piecēlās no lūgšanu soliņa. Jaunava vēlīgi lūkojās lejup no sveču apspīdētā triptiha, neko neatklājot, bet es pamanīju, ka princeses piere vēl joprojām ir saraukta. Nezināju, kādu palīdzību viņa lūgusi Jaunavai.

Es klusēdama pasniedzu Katrīnai vēstuli. Viņa atlauza zīmogu un atvēra papīru, un es ieraudzīju, ka uz tā ir vairākas rakstu rindiņas. Gaidīju, kamēr viņa to lasīja, un iztēlojos jau dzirdam sargu smagnējo zābaku dunoņu uz kāpnēm, kad viņi nāks mani arestēt.

Katrīna pacēla galvu, pārsteigta iepletusi acis. – Vēstule nav no Bonnas; to rakstījis viņas tēvs, – princese sacīja, salocīdama papīru. – Pēc neveiksmīgajām angļu miera sarunām Armanjaks un Orleāns nolēmuši, ka laulībām starp Bonnu un hercogu jānotiek nekavējoties. Grāfs pauž savu nožēlu, ka viņa meitas pienākums šajā jautājumā liek viņai pamest manas istabas, bet viņš cer, ka es visu sapratīšu un novēlēšu Bonnai veiksmi. – Katrīna saudzīgi uzlika plaukstu man uz rokas. – Tev nav jābaidās, Mjeta. Armanjakas jaunkundze vairs nestrādā manā galmā.

Manam atvieglojumam nebija ilgs mūžs, jo es apjautu, ka ziņas ir arī sliktas, ne tikai labas. – Bet viņa pavisam drīz kļūs par Orleānas hercogieni, – es atgādināju. – Būs ietekmīgāka un biedējošāka.

– Un pārāk aizņemta un svarīga, lai raizētos par mums, – Katrīna sacīja. – Bet pagaidām viņas šeit nav, tāpēc mēs varam pasēdēt, un es tev pastāstīšu par tikšanos ar Luiju.

Es uzjundīju uguni kamīnā, un mēs apsēdāmies pie tā. Šoreiz viņa ieņēma vietu zem baldahīna, bet es iekārtojos uz soliņa. Ārā gaudoja vējš, un spēcīgais lietus grabināja slēģus, bet sveču gaisma un uguns liesma ietina mūs mājīgā gaisotnē.

– Pateicos, ka atstāji savā istabā vīnu un saldumus, – Katrīna smaidīdama iesāka. – Tu zini ceļu uz Luija sirdi.

Es paraustīju plecus. – Atceros, kā viņš uzklupa visam, ko nesu no tēva maiznīcas. Bērnībā viņš vienmēr bija izsalcis.

– Tas nav mainījies. Viņš apēda visu, ko atstāji. – Katrīna saviebās. – Tik alkatīgs!

– Ēstgriba viņam kaitē, – es noteicu. – Viņam ir pārāk daudz melnās žults.

– Vai tiešām? Žēl, jo viņam jābūt veselam un stipram. Francija pārāk ilgi cietusi slima valdnieka dēļ.

Katrīna brīdi klusēja, apsvērdama šajos vārdos slēpto baiso patiesību.

– Varbūt man nevajadzētu jautāt, bet… ko jūs lūdzāt Jaunavai, kad atgriezāties? – es piesardzīgi painteresējos. – Jūs izskatījāties ļoti noraizējusies.

Princese papurināja galvu, it kā gribētu noskaidrot domas. – Es biju samulsusi. Reizēm pēc lūgšanās viss kļūst saprotamāks.

– Jā, – es piekritu, kaut gan neatcerējos ne reizi, kad lūgšana mani būtu šādi ietekmējusi. – Vai tā notika?

– Nē. Ne gluži. – Viņa palūkojās uz mani, un es ieraudzīju asaras viņas acīs. – Ak, Mjeta! Esmu neglābjami apjukusi. Es satvēru viņas plaukstas un jutu, ka arī man acīs iedzeļ asaras, bet neuzstāju, lai viņa stāsta savas bēdas. Tikai centos viņu mierināt. – Kamēr esmu jums līdzās, nekas nav neglābjams.

Katrīna saspieda manas rokas un atlaida tās, pirms nokremšļojās. – Man jāpieņem lēmums, Mjeta. Ja pastāstīšu tev par savu izvēli, varbūt tā vairs nešķitīs tik biedējoša.

Es iedrošinādama pamāju un norādīju uz triptihu. – Jūs zināt, ka es klusēšu tāpat kā Jaunava.

Katrīna sarauca uzacis, paužot vieglu pārmetumu. – Dažreiz tu runā pārāk negodbijīgi, Mjeta, – viņa mani norāja.

Jau gribēju atgādināt, ka neesmu baudījusi klostera izglītību, tomēr klusēju un centos tikai vienlaikus izskatīties nožēlas pārņemta un gaidpilna.

– Klosterī es nejutos laimīga, – viņa atzinās, it kā būtu nolasījusi manas domas. – Bet esmu pateicīga mūķenēm, kas man iemācīja atšķirt labu no ļauna. Žēl, ka neviens tā nepalīdzēja manai mātei un brālim.

Es laikam šķitu pārsteigta par šo atklāsmi, jo Katrīna steidzīgi turpināja: – Tā ir patiesība. Viņi abi ir viens otra vērti. Vismaz man tā liekas. Vēl neesmu pilnīgi pārliecināta par Luiju. Zinu, ka viņš nav pret mani atklāts, bet negribu viņu vērtēt par zemu, pirms noskaidroju iemeslu. Es lūdzu Jaunavai atklāt man to.

Pavardā sakustējās pagale, uzvirmoja dzirksteļu spiets, un Katrīna spēji nobēra vārdus: – Viņš man teica, ka novērsis laulību ar karali Henriju, jo nevēloties piesaistīt mani izvirtušam bezdievim. No Anglijas dzirdētas baumas, ka Henrijs ļaujas miesas baudām, un Luijs gribot man aiztaupīt kaunu un pazemojumu. Es viņam, protams, sirsnīgi pateicos, bet pajautāju arī, vai tam nav nekādas saistības ar Henrija prasībām pēc zemes un naudas. Viņš šķita aizkaitināts un sacīja, ka šiem apsvērumiem bijusi pavisam niecīga nozīme. Kad es paudu bažas, ka neveiksmīgās miera pārrunas izraisīs angļu iebrukumu, viņš pasmējās un teica, ka Henrijs nemūžam neuzdrošināsies spert kāju Francijā. Ja tas tomēr notikšot, mēs viņu aizdzīsim atpakaļ jūrā. Pēc tam Luijs paziņoja: “Anglija ir maza, nožēlojama valstele, un Henrijs ir nekam nederīgs karalis. Viņa tēvs uzurpēja troni, un Henrijs par to samaksās. Es viņam neatdotu pat tenisa bumbu maisu, nemaz nerunājot par savas māsas roku!”

– Es nespēju noticēt savām ausīm, Mjeta. Pati biju klāt, kad viņš mātei sacīja, ka apturējis miera sarunas Henrija varaskāres dēļ. Anglijas karalis mani gribot tikai tāpēc, lai iegūtu Francijas troni. Tobrīd viņš neko neminēja par manis glābšanu no izvirtuļa ķetnām. Viņu vairāk interesēja sava mantojuma glābšana. Es gan viņu nevainoju, bet kāpēc viņš tā maina izteikumus?

– Vai atklājāt viņam savas aizdomas par karalieni? – es jautāju.

– Nē, tiešos vārdos nē, toties svinīgi apliecināju savu padevību Luijam kā Francijas troņmantniekam, un viņš šķita ļoti aizkustināts, kad nometos ceļos un noskūpstīju viņa roku. Luijs teica, ka saprot – man kā sievietei ir pienākums paklausīt mātei, bet man vajagot atcerēties, ka brāli vienmēr interesēs tikai mana labklājība. Laikam viņu pašu māc aizdomas par karalieni. Viņš tai acīmredzami neuzticas, bet izskatās, ka viņš neuzticas nevienam. Kāds juceklis! Visi darbojas saskaņā ar saviem slepenajiem plāniem, un tajos vienmēr kaut kā esmu iepīta es. Jūtos kā Luija tenisa bumba, ko mētā visos virzienos un kas pati nevar ietekmēt, kur nokritīs.

Es līdzjūtīgi pamāju. – Varu pateikt tikai šo: lai kur jūs attaptos, jaunkundze, es jums pievienošos, ja mani aicināsiet.

Princese apvija rokas man ap kaklu un maigi noskūpstīja uz vaiga. – Mjeta, tu man esi vairāk nekā māte, tēvs un brālis! Vienmēr gribēšu, lai esi man blakus visur, kur eju. Interesanti, kāda ir Anglija? Patiesībā es sāku domāt, ka jebkāda laulība, pat ar nekam nederīgu karali, būtu labāka nekā dzīve nodevīgajā Valuā dzimtā!