Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 12

– Mjeta? Tu esi Mjeta, vai ne?

Es tupēju uz soliņa priekšistabas tālākajā stūrī un, bēdās iegrimusi, pat nepacēlu skatienu, kad dzirdēju kādu atveram durvis. Nākamajā mirklī klusā, maigā balss mani iztrūcināja, un es pielēcu kājās. Brīdis, kad pazinu viņas balsi, bija tik skaudrs, ka man pārskrēja tirpas pār kauliem. Durvīs vilcinādamās stāvēja meitene, ieģērbusies apmetnī ar kapuci, un viņas seja slēpās ēnā.

– Jā, jaunkundz. Esmu Mjeta, – es nočukstēju, piespiedusi roku pie krūtīm, kur sirds dauzījās un lēkāja kā iesprostots putns.

Meitenes balsī ieskanējās viegls sašutums, kad viņa atmeta kapuci un jautāja: – Vai tu mani nepazīsti, Mjeta?

– Ak Dievs! Katrīna! – Man acīs sariesās asaras, un es droši vien spēcīgi sagrīļojos, jo viņa steigšus šķērsoja istabu un atbalstīja mani, kad es jutu ceļgalus ļogāmies. Mēs abas atkritām uz soliņa.

Viņa pat smaržoja pazīstami; viņas ādas maigais, siltais, smalkais, rožainais aromāts man šķita kā vīraks. Nespēju noticēt, ka esmu noturējusi citu meiteni par viņu. Ikkatrs mana auguma sprīdis pazina Katrīnu, pat neskatoties, tāpat kā aita pazīst savu jēru tumšā pakalnā vai vista cāli krēslainā sprostā.

– Tu esi šeit, – viņa nodūdoja. – Es zināju, ka tā būs. Ak, Mjeta, es tā ilgojos pēc šīs dienas!

Mēs atrāvāmies no ciešajām skavām un aplūkojām viena otru. Katrīnas pieres un lūpu izliekumi līdzinājās mirdzošiem manu sapņu atspīdumiem, un pat kambara krēsla nespēja atņemt krāsu viņas spoži zilajām acīm. Es ielūkojos to safīra dzīlēs un jutu, ka grimstu mīlestībā.

– Es metos ceļos pie Svētā Jūdas kājām, lūdzot viņu savest mūs kopā, bet neticēju, ka tas notiks! – Mana balss aizlūza, un es iešņukstējos.

Katrīna rāmi pasmaidīja. – Svētais Jūda ir nepiepildāmo cerību aizstāvis. Tā bija laba doma. Un, kā redzi, tev izdevās. – Viņa izbrīnīta papurināja galvu, pētīdama manus vaibstus. – Es tūkstošiem reižu sapņos redzēju tavu seju, Mjeta. Citas meitenes klosterī skuma pēc mātes, bet es skumu pēc savas Mjetas. Un tu esi šeit. – Viņa apvija rokas man ap kaklu un piespieda mīkstās lūpas pie vaiga. – Mēs nekad vairs nešķirsimies!

Viņas vārdi veldzēja manu dvēseli. Ilgo gadu gaitā, kad es slepus loloju viņas tēlu savā sirdī, arī viņa loloja manējo. Viņa bija mans krūtsbērns, un es biju viņas sapņu māte. Man gribējās visu turpmāko mūžu pavadīt šajā krēslainā stūrī, just viņas dvašu sev uz vaiga un mūsu sirdis saskaņoti pukstam.

– Ak, jūs esat šeit, princese! Dāma teica, ka esat klāt.

Durvīs stāvēja divas sievietes, gaiteņa gaismas apspīdētas, bet mūsu laimes mirkli neapmierinātības pilnā balsī pārtrauca tā, kuru es noturēju par Katrīnu (un nekad sev nepiedošu). Viņa steidzās uz priekšu, acīmredzami satriekta, jo princese cieši apskāvusies ar kalponi. – Kāds kauns, ka šī bezgode uzdrošinājusies jums uzbrukt, jaunkundze! Es viņu tūlīt aizsūtīšu prom. Viņa diemžēl nezina savu vietu.

Uzgriezusi muguru durvīm, Katrīna pacēla skatienu pret griestiem, iedrošinādama saspieda manu plaukstu un apslāpēja spurdzienu, to pašu burvīgo spurdzienu, kas atbalsojās man galvā visus šos gadus. Pēc tam viņa piecēlās un uzlūkoja sašutušo meiteni. Īstā princese Katrīna bija ģērbusies vienkāršāk nekā dāma, ko noturēju par viņu – tumšo virstērpu sedza līdzīgas nokrāsas ceļojuma mantija un kapuce, – bet viņas stājā bija kaut kas tāds, kas lika augstprātīgajai, grezni uzpostajai būtnei atkāpties.

– Nē, tieši viņa lieliski zina savu vietu. Un tā ir man blakus, – mana audzēkne paziņoja, pamājusi man, lai es pieceltos. – Viņas vārds ir Giljometa. Kas esat jūs?

Vīzdegunīgā meitene prasmīgi noslīga reveransā, kas droši vien bija tieši tik zems, kāds pienācās karaļa meitai. – Lūdzu piedošanu, jaunkundze. Esmu Armanjakas Bonna. Karaliene mani iecēlusi par jūsu galveno galma dāmu. Viņa mani atsūtīja jūs sagaidīt un pavēlēt, lai apciemojat viņu, tiklīdz būsiet atguvusies pēc ceļojuma.

Katrīna pagriezās pret mani ar pārspīlēta izbrīna izteiksmi sejā. – Vai dzirdēji, Mjeta? – Viņas balsī piepeši ieskanējās dzedrums, kas mani pārsteidza. – Māte vēlas mani redzēt. Laikam jau viss mēdz notikt pirmo reizi. – Pēc tam viņa sniedza roku otrai meitenei, kas vēl joprojām nedroši kavējās durvīs, un aicināja viņu uz priekšu. – Agnese, šī ir Giljometa, mana Mjeta, par kuru daudz esi dzirdējusi. Mjeta, šī ir mana mīļā draudzene Agnese de Blaņī, kas drosmīgi piekrita braukt man līdzi uz galmu. Mēs esam tuvas jau četrus gadus, kopš Agnese pēc mātes nāves ieradās Puasī abatijā.

Agnese, līdzīgi Katrīnai, bija ģērbusies vienkāršā virstērpā un mantijā, bet viņas galvu sedza balts plīvurs. Es nospriedu, ka tās ir drēbes, ko valkā visas abatijas audzēknes, bet Agnese tās diemžēl nenēsāja tikpat viegli un eleganti kā viņas draudzene no karaliskās ģimenes. Meitene izskatījās pārgurusi un satraukta, bet kautri atbildēja uz manu smaidu.

– Nav laika šeit kavēties, princese! – Istabā ielauzās vecāka un sparīgāka sieviete. Viņas garā, ar kažokādu apdarinātā mantija notrauca putekļus no grīdas plāksnēm. – Jau sagatavots jūsu galma tērps. Mēs jums palīdzēsim apģērbties pirms tikšanās ar karalieni.

Atklājās, ka princesi no Puasī atvedusi Burbonas hercogiene, kas viņu turp nogādāja pirms gandrīz desmit gadiem. Viņa mundri ienāca istabā, pieklājīgi sasveicinājās ar Armanjakas Bonnu, nevērīgi aplūkoja mani un aizveda visas jaunās dāmas uz Katrīnas guļamistabu. Reiz tā bija dienas bērnistaba, bet tagad to rotāja zīda spilveni un aizkari, kā arī brīnišķīgi flāmu gobelēni ar ziedu rakstiem.

– Neej prom, Mjeta, – Katrīna pačukstēja, negribīgi sekojot dāmām. Nekas mani nepiespiestu aiziet, bet es nospriedu, ka būtu prātīgi nerādīties nevienam acīs, tāpēc es apsēdos uz kāpnēm pie viņas guļamistabas ieejas, paslēpusies aiz vītnes liekuma, un pacietīgi gaidīju. Es nejutu auksto vēju, jo zināju, ka esmu tikai dažu soļu attālumā no sava mūža mīlestības.

Kad ieraudzīju viņu nākamreiz, man varētu piedot, ja es princesi nepazītu. Viņa bija ieģērbta smagā, ar dārgakmeņiem rotātā tērpā un mantijā, bet galvu apjoza zelta stīpa ar iestīvinātu plīvuru. Kāpnes bija gandrīz par šauru, lai ietilpinātu kuplos svārkus, un abas dižciltīgās dāmas bija pārāk aizņemtas, viņai palīdzot, lai pamanītu mani aiz vidējā pīlāra. Es paguvu uzmest skatienu Katrīnas sejai un ieraudzīju nosārtinātus vaigus, krāsotas lūpas un piesardzības pilnu noslēgtību. Priesteris pat nepagūtu novadīt misi laikā, ko šīs dāmas veltīja tam, lai pārvērstu manu jauko meiteni par izkrāšļotu lelli. Agnese bija ietērpta vienkāršākās galma drānās un tecēja līdzi greznajām dāmām kā pelīte. Es neticēju, ka šī biklā skolas draudzene izcelsies karalienes Izabo galmā.

Gaidot Katrīnu, man netrūka darba. Istabā bija manāmas visas pazīmes, kas liecināja par vērienīgām jukām. Ceļojuma drēbes mētājās uz grīdas, sukas, ķemmes un matadatas bija izsvaidītas uz skapīšiem, bet uz pulētajām virsmām rēgojās sejas krāsu un pūderu traipi. Es centos atjaunot istabā to nevainojamo kārtību, kādā to pametu. Biju pārliecināta, ka mana Katrīna atgriezīsies nogurusi un izmocīta, tāpēc es iededzu sveces un sabēru kvēlojošas ogles kārbā, lai sasildītu gultu. Uzminējusi (vēlāk atklājās, ka man bijusi taisnība), ka valdniece noteikti jau paēdusi un neiedomāsies piedāvāt kaut ko spirdzinošu Katrīnai, es noliku pie uguns saldu vīnu un pienu, lai tas sarūgtu, kā arī sarūpēju maizītes. Strādājot es centos iztēloties sarunu starp māti un meitu, kas sastopas kā svešinieces.

Sveces bija kļuvušas par vairākiem sprīžiem īsākas, kad atskanēja putnu čivināšanai līdzīga skaņa, un es piecēlos no soliņa, uz kura sēdēju kā sardze. Tā pļāpāja jaunas, līksmi satrauktas dāmas, kāpjot pa kāpnēm, un es steigšus atgriezos iepriekšējā slēptuvē. Katrīnas svīta bija acīmredzami paplašinājusies, un viņas atstāja guļamistabas durvis vaļā, tāpēc es dzirdēju, kā Armanjakas Bonna valdonīgi sadala dažādos pienākumus, kas saistīti ar Katrīnas tualeti.

– Ja atļausiet, jaunkundze, Marija un Žanna palīdzēs jums izģērbties, bet es tikmēr noglabāšu jūsu apmetņus un dārglietas…

Katrīna klusā, patīkamā balsī viņu pārtrauca, runādama pietiekami stingri, lai dāma apklustu. – Nē, Bonnas jaunkundze. Es jums to neļaušu. Vēlos, lai pasaucat Giljometu. Man nepieciešama tikai viņas palīdzība.

– Vai runājat par savu ģērbēju, jaunkundze? – Bonna sašutusi jautāja. – Vienkāršai kalpotājai nevar uzticēt Jūsu Augstības galma tērpus un dārglietas! Tas ir dižciltīgas dāmas pienākums.

Es pasmaidīju, dzirdot dzelžaino apņēmību Katrīnas mānīgi pakļāvīgajā balsī. – Mjeta nav “vienkārša kalpotāja”, viņa ir mana zīdītāja. Kad biju bērns, viņai uzticēja manu dzīvību. Domāju, ka šobrīd viņai var uzticēt dažas lupatas un spīguļus. Lūdzu, pasauciet Giljometu.

Kad Bonna paklausīja, es piesardzīgi nogaidīju un tikai tad atsaucos. Katrīna tikmēr saudzīgi centās pielabināt savu aizvainoto dāmu. – Jūs esat vecāka un gudrāka par mani, Bonnas jaunkundze, bet domāju, ka arī jūs bērnībā aprūpēja aukle, kas pazīst visus jūsu paradumus…

– Jā, – Bonna negribīgi atzina, – bet man šķita… – Viņa samulsusi apklusa.

– Jums šķita, ka manējā jau sen ir prom? – Katrīna pieklājīgi turpināja. – Tomēr mana uzticamā Mjeta nekur nav aizbraukusi. Viņa ir šeit… – Un tā patiesi bija. Es izmantoju šo mirkli, lai ienāktu salonā un padevīgi nomestos uz ceļa pie durvīm. Noliekusi galvu, es vairījos no Bonnas jaunkundzes dusmu pilnā skatiena. – Un esmu nolēmusi, ka tikai viņa valdīs manā guļamistabā.

Biju spiesta sev iekniebt, lai atcerētos, ka šai meitenei vēl nav pat četrpadsmit gadi. Es klusībā noskaitīju pateicības lūgšanu Svētajai Katrīnai, kas noteikti iedvesusi savai vārdamāsai šo piemīlības un stūrgalvības apvienojumu.

Slēpjoties zem galvassegas malas, es vēroju, kā princese apslāpē žāvas un paziņo jaunajām dāmām: – Esmu nogurusi. Rīt būs daudz darba. Karaliene laikam saaicinājusi pusi Parīzes amatnieku, lai tie mani sagatavotu dzīvei galmā, un man būs nepieciešami jūsu visu padomi par jaunajiem tērpiem. Arlabunakti, un es zinu, ka būsiet laipnas un palīdzēsiet manai draudzenei Agnesei de Blaņī, kas pievienosies jums.

Man bija žēl kautrās Agneses, ko aizveda prom četras galma meitenes. Doma par visu dienu, kas veltīta drēbēm un dārglietām, viņām šķita tik aizraujoša, ka līksma satraukuma pilnās pļāpas noklusa tikai kāpņu apakšā. Tomēr Bonna aizkavējās, piegāja pie Katrīnas un pieklusināja balsi, lai kaut ko pateiktu. Es smalkjūtīgi atgriezos pie pavarda, lai uzsildītu sarūgušo dzērienu, bet man ir asa dzirde, un es bez piepūles uztvēru viņas sakāmā būtību.

– Jaunkundz, jūs augāt klosterī, un jums vajadzēs vairāk nekā tikai padomus par dārglietām un tērpiem. Galma likumi ir sarežģīti. Ir viegli kļūdīties. Karaliene uzticējusi man pienākumu jums palīdzēt un uzvest uz pareizā ceļa, tāpat kā mans tēvs palīdz dofinam.

– To es nemaz neapšaubu. – Katrīna brīdi klusēja un vēroja Bonnu, pirms turpināja, un viņas balsī skanēja majestātiska pārliecība, kādu nevar apgūt; vismaz tā man tagad šķiet. – Un es būšu jums tikpat pateicīga kā dofins jūsu tēvam, jaunkundz. Bet man jāatgādina, ka šovakar galmā karaliene paziņoja kaut ko tādu, ko jūs acīmredzot esat aizmirsusi. Tā kā esmu karaļa vienīgā neprecētā meita, man tiks piešķirts tituls. Domāju, ka jūs nevēlēsieties turpināt kļūdīties un dēvēt mani par jaunkundzi. Novēlu jums labu nakti… un atstājiet, lūdzu, dārglietu lādes atslēgu.

Vēlāk es uzzināju, ka šī atslēga ir kaut kas līdzīgs Bonnas amata simbolam. Tā bija ievērta dārgakmeņiem rotātā ķēdītē pie viņas jostas, un man brīdi šķita, ka viņa atteiksies to atdot. Tomēr Bonna spēji atāķēja atslēgu un nometa to uz galda blakus Katrīnai.

– Kā vēlaties, princese. Arlabunakti.

– Arlabunakti, Bonnas jaunkundze, – Katrīna atbildēja. Viņas izkrāšļotajā galminieces sejā, ko aizēnoja izsmalcinātā galvassega, nebija ne miņas no smaida.

Armanjakas grāfa meita noliecās smalkā reveransā un aizsoļoja. Uzmetusi man dusmu pilnu skatienu, viņa tīši atstāja durvis vaļā. Paklausījusi Katrīnas bezvārdu pavēlei tās aiztaisīt, es dzirdēju dāmas soļus apklustam pie kāpņu izliekuma un nopratu, ka viņa apstājusies, lai dzirdētu mūsu sarunu. Drūmi pasmaidījusi, es parūpējos, lai viņa saklausītu tikai dobjo koka būkšķi, durvīm aizveroties.

– Vai man jūs uzrunāt par kundzi, jaunkundz? – es jautāju Katrīnai un pati apjuku.

Viņa atkal iespurdzās, mani iepriecinot. – Abas uzrunas izmantot nevajag, Mjeta! – viņa iesaucās un pēc brīža piebilda: – Labāk sauc mani par jaunkundzi. Atceros, ka tu mani sauci par mazo kundzi, kad dusmojies.

– Es noteikti uz jums nekad nedusmojos, jaunkundz, – es apliecināju. – Jūs vienmēr bijāt rātns bērns, un tas nemaz nebija tik sen.

Katrīna kā jautādama sarauca uzaci.

– Varbūt jūs nezināt, – es ieminējos un piegāju pie pavarda, lai ielietu karsto dzērienu sudraba kausā, – ka jūsu prombūtnes laikā daudz kas noticis, un reiz Burgundijas hercogs pavēlēja ieslodzīt vairākas karalienes dāmas Šatelē. To vidū bija arī Armanjakas jaunkundze. Runā, ka cietumsargi izturējušies pret viņām slikti, un es zinu, ka ceļā viņas pacieta ļaužu uzbrukumus un ņirgas. Viņa nespēj izjust patiku pret vienkāršas izcelsmes cilvēkiem, piemēram, pret mani.

Katrīna ilgi vēroja mani, pirms atbildēja: – Lūk, tu jau esi man noderīga, Mjeta. Kurš cits man to pateiktu?

Es novietoju kausu uz galda viņai blakus un ķēros pie matadatām, kas stiprināja viņas smago galvassegu.

Kad nocēlu to, Katrīna brīdi paberzēja koši sarkanu švīku vietā, kur stīpa iegrauzās pierē, pirms abām rokām aptvēra kausu un iemalkoja dzērienu. – Tagad es tev pateikšu kaut ko tādu, ko nezini tu, Mjeta. Bonnas jaunkundze nesen saderinājās ar Orleānas hercogu, kam vajadzēja laulāties ar Mišelu, bet beigu beigās viņš apprecējās ar mūsu vecāko māsu Izabellu. Piecu gadu vecumā es apmeklēju viņu kāzas, bet Izabella pēc diviem gadiem nomira dzemdībās. Es aizlūdzu par viņas dvēseli, bet neraudāju, jo tik tikko viņu pazinu. Karaliene šodien īpaši dedzīgi stāstīja man par Bonnas saderināšanos. Acīmredzot Luijs neļauj savai sievai Margaritai doties uz galmu, jo viņu ienīst, tāpēc ka viņa ir Burgundijas hercoga meita. Tas nozīmē, ka pēc laulībām Bonna kļūs par trešo ietekmīgāko sievieti galmā pēc karalienes un manis.

Kaut gan pilī jaunumi izplatījās ātri, šī ziņa vēl nebija sasniegusi kalpotāju ausis. Pašreizējais Orleānas hercogs bija karaļa brāļadēls, noslepkavotā karalienes mīļākā mantinieks. Viņam daudz palīdzēja Armanjakas grāfa militārais un politiskais atbalsts, un šī laulība būs kā atmaksa, iekļaujot Bonnas ģimeni karaliskajā burvju lokā. Bonnas jaunkundze bija ietekmīga meitene, un es bažījos, ka princese jau neatgriezeniski sabojājusi attiecības ar viņu, izrādot savu labvēlību man.

Es pieliecos, lai atdarītu smago, dārgakmeņiem rotāto ķēdi. Katrīna nolika dzērienu un pievirzīja plaukstu man pie sejas. Atbīdījusi manu galvassegu, viņa pieskārās abām savilktajām rētām, kas stiepās no vaigu kaula līdz žoklim.

– Tās tev sagādāja Burgundijas hercogs, – viņa klusi noteica, – kad tu aizstāvēji mani. Un Bonna uzdrošinās apšaubīt tavu uzticamību!

– Savādi, ka to atceraties, – es noteicu. – Jūs bijāt pavisam maza.

– Kā lai to aizmirstu? – Katrīna iesaucās. – Burgundija drausmā seja vēl joprojām rādās man sapņos.

– Padzeniet to, – es sacīju, kaut gan mani pašu mocīja šīs atmiņas. – Tagad jūs aizsargā karaliene. Viņas jaunākajai meitai nekas nav pārāk labs.

Katrīna drūmi iesmējās. – Tas ir mainījies kopš vecajiem laikiem, vai ne, Mjeta? Šovakar es pat nespēju atsaukt atmiņā savas mātes seju. – Viņa brīdi gremdējās apcerē. – Tomēr man vajadzētu atcerēties vismaz viņas acis, jo tām ir ārkārtīgi neparasta krāsa. Tās ir gaiši zili zaļas, gandrīz kā tirkīzs. Ļoti savādas. Es nometos ceļos, satvēru viņas roku un to noskūpstīju, kā man vēlēts, bet viņa mani piecēla un noskūpstīja uz vaiga.

Es ķēros pie Katrīnas iestīvinātā plīvura ielocēm, un viņa man palīdzēja tās atbrīvot, jo es nebiju radusi pie šī darba.

– Jūs noteikti satraucāties, jaunkundz, – es sacīju. Manuprāt, mātei un sen neredzētajai meitai vajadzēja tikties divatā, nevis visu galminieku acu priekšā.

Katrīna pamāja. – Sākumā. Man nebija ne jausmas, ko no manis gaida, bet pēc tam sapratu, ka māte negrib, lai es kaut ko saku vai daru. Viņai vajadzēja tikai, lai esmu tur un visi mani redz. Viņa izturējās ļoti laipni, ļoti sirsnīgi. Paziņoja: “Katrīna ir daiļākā no manām meitām! Vislīdzīgākā man.”

Princese šķietami bezkaislīgi atdarināja mātes vācu izrunu, bet viņas acis mirdzēja. – Cik lieliska uzslava! – es noteicu, smaidam rotājoties lūpās.

– Pēc tam viņa apsēdināja mani uz sola sev līdzās un runāja man pāri galvai. Zāle bija pilna ar cilvēkiem, un tie visi kāri tvēra katru viņas vārdu. Viņa teica: “Francijas daiļāko meitu nepieciešams atklāt visā pilnībā. Es nolīgu labākos šuvējus, prasmīgākos juvelierus, veiklākos deju skolotājus!”

Es biju dzirdējusi karalienes balsi tikai vienu reizi, bet Katrīnas atdarinājums ļoti skaidri atgādināja liktenīgo dienu rožu dārzā.

Nākamajā mirklī viņa ierunājās jau savā maigajā balsī:

– Es apvaicājos par savu tēvu, bet viņa tikai attrauca, ka valdniekam klājoties salīdzinoši labi. Pēc tam ieminējos par Luiju. Viņa šķita aizkaitināta un sacīja, ka dofins pametis galmu, bet atgriezīšoties pirms turnīra. Ieplānots vērienīgs pasākums, lai izklaidētu angļu sūtņus. Man pavēlēts izskatīties tik valdzinošai, cik vien iespējams. Karaliene pati izvēlēsies manu tērpu. – Katrīna nopūtās un, balsij drebot, iejautājās: – Kas viņai padomā, Mjeta?

– Laulība, jaunkundze, – es atbildēju un, izņēmusi pēdējo adatu, beidzot nocēlu iestīvināto plīvuru.

– Jā, neizbēgami… bet ar ko? – Princese izpurināja matus un izlaida pirkstus caur gaišajām, biezajām šķipsnām. Varu apliecināt, ka tās nebija kļuvušas ne par toni tumšākas kopš bērnības.

Es nospriedu, ka nav iemesla vilcināties sniegt atbildi.

– Droši vien ar Anglijas karali.

Katrīna izbijusies sarauca pieri. – Tas nevar būt. Viņš ir vecs! Turklāt viņam jau ir karaliene, vai ne?

Man sažņaudzās sirds, redzot viņu šādu, sajauktiem matiem un lielām acīm vaska sveču saudzīgajā gaismā. Karalis vai hercogs, kurš viņu iegūs, saņems nenovērtējamu balvu. Es ķēros pie viņas tērpa saitēm. – Jūs ilgi dzīvojāt klosterī, jaunkundz. Vecais Anglijas karalis nomira pirms vairāk nekā gada. Jaunais karalis, viņa dēls Henrijs, esot jauns, bruņniecisks un izskatīgs… un viņam nepieciešama sieva.

– Jauns, bruņniecisks un izskatīgs, – Katrīna atkārtoja un piecēlusies nometa kuplo, dārgakmeņiem rotāto galma tērpu. Es to iestenējusies pacēlu, nožēlodama, ka meitenei tāds smagums jāvalkā. – Ko tu sauc par jaunu? – viņa sarūgtināta painteresējās, knibinādama apakškrekla saites. – Ja nemaldos, viņam ir vismaz divdesmit seši gadi. Divreiz vairāk nekā man! Nedomāju, ka viņš ir jauns.

Runājot viņa nometa kreklu uz grīdas. Viņai bija sagatavots grezns samta naktstērps, un es to sniedzu princesei, apbrīnodama slaidos, vijīgos locekļus, kas manā atmiņā saglabājušies apaļi un bedrītēm izraibināti. Savilkusi tērpu sev apkārt, viņa noglāstīja zīdaino audumu. – Cik skaists! Mīksts un krāšņs. Mūķenes nospriestu, ka ar to pietiek, lai iegrūstu manu dvēseli briesmās, – viņa noteica.

– Toties karalis Henrijs apdraudētu savu dvēseli, redzot jūs bez šī tērpa! – es atbildēju, acīm mirdzot.

Katrīna meitenīgi nosarka, un es atcerējos, ka viņa vēl joprojām ir bērns, kaut gan kļuvusi par kārdinošu būtni. Ko gan šī princese, nupat pametusi klosteri, varētu saprast par savu daili un vīrieša iekāres spēku? Bonnas jaunkundzei bija taisnība, Katrīnai nepieciešams kāds vieds, nesatricināms padomdevējs, bet es bažījos, ka Armanjaka skaudīgā, paštaisnā meita nespēs pildīt šo lomu.