Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 6

Bērna nākšana pasaulē bija brīnišķīgs notikums.

Brīnišķīgs, zeltīts un gulbju dūnās tīts notikums, par ko runāja visi, jo karalienes Izabo dzīvi un gaumi apsprieda visos Parīzes tirgus laukumos – viņas krāšņos tērpus, mirdzošos dārgakmeņus, pārsteidzošās izklaides un arī to, ka viņa ļoti reti par to visu maksāja. Baumotāji nicināja viņas bēdīgi slaveno alkatību un zināja, ka arī šī desmitā bērna dzimšana, tāpat kā visu pārējo, kļūs par iemeslu greznām un zaigojošām svinībām, ko apgaismos spoži kandelabri un par ko maksās tauta. Parīzē dzīvoja tirgoņi un amatnieki, atkarīgi no karaliskās ģimenes un augstmaņiem, kas tērēja naudu par skaistām drānām un mantām. Ja tie nemaksāja rēķinus, cilvēki mira badā un pieauga neapmierinātība.

Kad dzirdēju gaidīšanas laika aprakstu, man šķita, ka tas izklausās briesmīgi. Dzemdēt apzeltītā gultā ir labi, tomēr neviens negribētu, lai notiekošo vērotu bārdaini, kažokādās tērpušies augstmaņi un čukstus apspriestu katru vaidu un šņukstu. Šķita, ka dzemdībās piedalījusies puse visu galminieku (izņemot pašu karali): galma virsmeistars, mantnīcas kanclers, dažādi baroni un bīskapi. Klāt bija arī visas karalienes dāmas un – kāda neizprotama iemesla dēļ – arī tiesas, slepenās padomes un universitātes vadītāji. Nezinu, ko par to domāja karaliene, bet nabaga bērns droši vien ieradās dzīvē kā rosīgā tirdzniecības laukumā.

Tomēr dzimšana dūnu gultā bija pirmā un pēdējā greznība, ko bērns iepazina, un arī mātes glāstus viņa nesaņēma. To es varu apliecināt. Četrpadsmit gadu laikā, kopš karaliene Izabo bija precējusies ar Francijas valdnieku Šarlu Sesto, viņa jau bija izspiedusi četrus zēnus un piecas meitenes kā zirņus no pāksts, bet neloloja nekādas mātišķas jūtas. Varbūt viņa pat nezināja, cik bērni vēl ir dzīvi.

Kad visi augstmaņi bija apstiprinājuši, ka jaunā atvase patiesi nākusi no karaliskā klēpja un diemžēl atkal ir meitene, nabaga zīdaini aizsūtīja uz bērnistabu, kur viņu cieši ietina apsējos. Pirmajā reizē, kad viņu ieraudzīju, meitene izskatījās pēc saniknotas kūniņas un brēca tā, it kā gatavotos pārplīst.

Sākumā man viņa neiepatikās, un kurš gan varētu mani vainot? Bija grūti skatīties uz tik acīmredzami dzīvu un sparīgu būtni, ja pirms dažām stundām mans bērns nomira, pirms paguvu viņu turēt rokās.

– Nezaudē drosmi, mazā, – mana māte asaru pilnā balsī noteica, ietīdama mana pirmdzimtā dēla sīciņo, nozilējušo līķi savā labākajā lina servjetē. – Pietaupi asaras dzīvajiem, bet mīlestību žēlīgajam Dievam.

Padoms bija labs, bet neizpildāms, jo mana pasaule bija satumsusi un zaudējusi apveidu, un es spēju tikai raudāt. Mans augums kratījās šņukstos un bija grūti elpot. Es raudāju ne jau sava mirušā dēla, bet gan sevis dēļ. Grimu vainas apziņā un pašpārmetumos, juzdamās pārliecināta, ka mana dzīve ir bezjēdzīga, ja nespēšu radīt dzīvu bērnu. Lai Dievs man piedod, jo sāpēs es aizmirsu, ka Viņš dod dzīvību un to atņem. Es tikai zināju, ka rokās skaudri trūka nastas, ko līdz šim nēsāju vēderā, un no manis plūda izmisums, kā lietusgāzes laikā pārplūst Sēna. Vēlāk tikpat bagātīgi plūda mans piens skumju pilnā, bezjēdzīgā straumē. Tas piesūcināja manu kreklu, līdz audums pielipa piebriedušajām krūtīm. Māte atnesa auduma strēmeles un centās krūtis nosiet, lai apturētu pienu, bet man drausmīgi sāpēja, un es viņu atgrūdu. Un līdz ar to mainījās visa mana dzīve.

Tomēr es pārāk steidzos.

Man jāatzīst, ka bērns radās kļūdas dēļ. Katram taču gadās kļūdas, vai ne? Es neesmu ļauns cilvēks, nekā tamlīdzīga. Man tikai iepatikās glīts, smejošs puisis, un es ļāvu viņam iekļūt man zem svārkiem. Viņš mani nepiespieda, nepavisam. Viņš bija zirgu puisis pils stallī, un vāļāšanās sienā mums abiem sagādāja vienlīdzīgu prieku. Priesteri runā par miesaskāri un mūžīgo lāstu, bet viņi nesaprot, kā ir būt jaunam un dzīvot tagadnē.

Neizlikšos, ka jebkad esmu bijusi skaistule, bet četrpadsmit gadu vecumā izskatījos labi. Man bija brūni mati, rožaini vaigi un līksmi dzirkstījošas acis. Protams, biju patukla – jeb labi barota, kā teica mans mīļotais tēvs, – bet daudziem vīriešiem tas patīk, it īpaši spēcīgiem un muskuļotiem, kāds bija mans Žans Mišels. Kad plosījāmies sienā, viņš negribēja bažīties, ka es zem viņa salūzīšu. Toties es vispār neko nedomāju. Mani reibināja viņa dobjā balss, tumšās, mirdzošās acis un kvēlie, satricinošie skūpsti.

Es mēdzu tikties ar viņu krēslas stundā, kamēr vecāki rosījās maiznīcā un vilka pīrāgus no krāsns. Kad pierima runas par “grēcīgo miesaskāri”, Žans Mišels jokoja, ka viņi ņēmuši pīrāgus ārā, kamēr viņš vienu licis iekšā!

Jāpaskaidro, ka esmu maiznieka meita. Mans vārds ir Giljometa Dipēna. Jā, tas nozīmē “no maizes”. Esmu radīta no maizes. Nu un? Turklāt mans tēvs cepa ne vien maizi, bet arī kūkas, vafeles un brīnišķīgus, apzeltītus marcipāna izstrādājumus, un mūsu maiznīca bija pašā Parīzes vidū, bruģētas ielas galā, kas stiepās gar Lielo tiltu. Mums paveicās, jo svaigi ceptās maizes smarža nomāca tuvējo ādmiņu darbnīcu aromātu un nobendēto noziedznieku puvuma smārdu. Līķus bieži kāra pie tilta sijām, lai iebiedētu pārējos. Atbilstoši ģildes ieviestajiem ugunsdrošības noteikumiem mūsu ķieģeļu krāsnis bija celtas tuvu upei un tālu no mūsu un kaimiņu koka namiem. Visi maiznieki bīstas uguns, un tēvs bieži pieminēja “diženo ugunsgrēku” pirms manas dzimšanas, kas gandrīz aprijis visu pilsētu.

Viņš daudz strādāja un nodarbināja arī mācekļus. Tie bija divi, un es viņus uzskatīju par padumjiem puišiem, jo viņi nemācēja lasīt un rēķināt. Es apguvu abas šīs prasmes, jo tās man iemācīja māte, lai būtu vieglāk strādāt. Vīrieši katru dienu gatavoja maizi, pīrāgus un kūkas nama tālākajā daļā, kamēr mēs tos pārdevām priekšējā, pieņēmām pasūtījumus un visu skaitījām. Kad cepšana bija pabeigta, tēvs par pusi sū ļāva vietējām mājsaimniecēm ielikt savus pīrāgus viņa krāsnīs, kamēr tajās vēl kavējās siltums. Daudzi maiznieki atteicās, apgalvojot, ka jāgatavo mīkla nākamajai dienai un nav laika, bet mans tēvs bija labsirdīgs un neņēma pat niecīgo maksu, ja zināja, ka ģimenei klājas grūti. – Muļķa mīkstsirdis! – māte viņu norāja, slēpjot mīlas pilnu smaidu.

Tomēr viņš nebija mīkstsirdīgs, kad māte viņam pateica par manu gaidāmo bērnu. Viņš mani nosauca par netikli un grēcinieci un ieslodzīja miltu noliktavā, no kuras izlaida tikai pēc tam, kad bija aizgājis pie Žana Mišela vecākiem un vienojies par mūsu laulību.

Tas nebija grūti. Neviens neturēja nazi manam mīļotajam pie rīkles, un vēlāk Žans Mišels atzinās, ka esot iepriecināts, it īpaši tāpēc, ka varēs gulēt man blakus bēniņos virs veikala. Viņš nekad nebija gulējis īstā gultā, jo strādāja karaļa staļļos, kur visi zirgu puiši vāļājās salmos, bet pirms tam gulēja uz grīdas sava tēva darbnīcā kopā ar trim brāļiem. Lanjēri darināja zirglietas un strādāja rosīgā ielā netālu no Lealas, kur darbojās arī ādmiņi un miesnieki, tāpēc āda bija viegli pieejama. Tā kā darbnīcā jau strādāja trīs dēli, ceturtajam nebija vietas, un Žans Mišels, sasniedzis attiecīgo vecumu, devās mācībā pie karaļa zirgu pārvaldnieka. Tā bija laba vieta, jo viņš bija spēcīgs un lunkans, bet arī labsirdīgs un ar maigu balsi. Zirgi viņam pakļāvās.

Karaliskajos staļļos dienu un nakti nepierima darbs, un mācekļi neizbēgami saņēma sliktākās maiņas. Pēc kāzām mēs dalījām gultu tikai tad, kad Žanam Mišelam izdevās izlūgties brīvu nakti. Citreiz mīlējāmies tikai sienā vai nekur – un, man piebriestot, pārsvarā nekur. Kad tēvs nosūtīja ziņu, ka man sākušās sāpes, Žans Mišels atsteidzās no pils, jo cerēja dzirdēt bērna pirmo kliedzienu, bet viņam nācās raudāt kopā ar mani sēru pilnajā klusumā.

Tomēr vīrieši to visu izjūt citādi nekā sievietes. Pēc stundas viņš noslaucīja acis, izšņauca degunu un atgriezās stallī. Bēres nenotika. Es gribēju dot bērnam Anrī vārdu par godu manam tēvam, bet, kad ieradās priesteris, bija jau par vēlu kristībām, un tēvs Tomass aiznesa sīko augumiņu uz kopējo apbedīšanas laukumu nesvētītajiem. Zinu, ka tas ir muļķīgi, bet pēc visiem šiem gadiem es reizēm leju asaras par savu zaudēto dēlu. Baznīca māca, ka nekristītie neiekļūst debesīs, bet es tam neticu.

Droši vien jau ir skaidrs, ka esmu vienīgais bērns. Par spīti dedzīgām lūgšanām Svētajai Monikai, kā arī dārgiem talismaniem un dzirām, manas mātes klēpis nekad vairs nepiepildījās. Varbūt šī iemesla dēļ pēc mana bērna nāves viņa nosprieda, ka esmu zaudējusi vienīgo iespēju kļūt par māti, tāpēc, kad viņai vairs nebija pa spēkam izturēt manus šņukstus, aizgāja uz baznīcu un jautāja priesterim, vai kāds nav pieprasījis zīdītāju.

Priestera Tomasa brālis strādāja karalienes galmā, un pēc dažām stundām mūsu ielā parādījās karaliskais ziņnesis. Visi kaimiņi iznāca apbrīnot viņa pulēto melnkoka zizli un koši zilo livreju ar bagātīgo zelta liliju rakstu. Kad māte pēc nepacietīgās klauvēšanas atvēra durvis, viņš nešķieda laiku sveicieniem, tikai valdonīgi noprasīja: – Vai tavai meitenei vēl ir piens? – it kā būtu ieradies pienotavā, nevis maiznīcā.

Es kaut ko uzzināju tikai tad, kad bēniņu lūkā parādījās mātes seja, apaļa kā mēness, un to apspīdēja raga laterna.

– Mjeta, pasteidzies, – viņa skubināja, strauji nokāpjot no kāpnēm. – Ātri saģērbies. Mēs dosimies uz pili.

Vēl neizrāvusies no bēdu stinguma, es kā pakļāvīga aita stāvēju, kamēr māte iespīlēja manu nabaga ļengano vēderu un pilnās krūtis labākajās svētdienas drānās un izgrūda mani dienas gaismā.

Ceļu uz karaļa pili es zināju kopš biežajām tikšanās reizēm ar Žanu Mišelu. Mēs gājām uz austrumiem gar upi, kur gaiss bija svaigs un debesis veidoja košu, nepiesārņotu loku mums virs galvas. Iepriekš es mēdzu aizkavēties, lai pavērotu upes satiksmi – mazās zvejas laivas ar lielām, brūnām burām, plakanas, piekrautas baržas, starp kurām laiku pa laikam aizpeldēja apzeltīta, augstmaņu krāsās izrotāta galera, vedot kādu dižciltīgo uz namu upes krastā, un no tās tumši sarkanajiem airiem pilēja spožas lāses.

Šajās zaļajās ielās netālu no jaunā pilsētas mūra bija parādījušās daudzas iespaidīgas, augstmaņu celtas ēkas. Te slējās Parīzes augstākais tornis, pavisam jauns un tīrs virs Burgundijas hercoga Artuā nama. Celestīnu senās abatijas ēnā pletās greznais Svētā Antuāna nams, kur dzīvoja karaļa brālis Orleānas hercogs. Tam blakus bija uzcelts karaļa brīnišķīgais Svētā Pāvila nams, vislielākā un krāšņākā ēka no visām, un no tās pavērās skats uz kuplajām Svētā Luija salas pļavām. Tā aizņēma pusi jūdzes Sēnas ziemeļu krastā. Gaišais akmens nocietinājuma mūris bija papildināts ar torņiem un vārtu namiņiem, pie kuriem vienmēr plīvoja karogi, bet aiz tā slējās daudzu varenu ēku smailes un jumti.

Vecie vīri tirgus laukumā vēstīja par pašreizējā karaļa tēvu Šarlu Piekto. Zaudējis astoņus bērnus pavisam mazus, viņš skaudīgi nopētīja augstmaņu jaunos, plašos namus un “iegādājās” veselu draudzi pats sev apkārt Svētā Pāvila baznīcai. Pēc tam viņš savienoja šīs ēkas ar krusta ejām, izrotāja ar Itālijas marmoru, sastādīja apkārt ābeļdārzus un visu apjoza ar lielu mūri, tādējādi izveidojot pats savu apjomīgo pili lieliskā vietā un liekot neapmierinātajiem vasaļiem būvēt jaunus namus citur. Šo karalisko izspiešanu attaisnoja tas, ka divi nākamie karaļa dēli izdzīvoja, piedzimuši un audzināti daudz veselīgākos apstākļos nekā vecās karaliskās pils šaurajās, netīrajās istabās.

Tiekoties ar Žanu Mišelu, es mēdzu ielavīties pilī pa sānu vārtiem, kur sargi jau mani pazina, bet karalienes ziņnesis veda mūs ar māti uz diženajiem parādes vārtiem ar robotu torni un bruņotiem sargiem. Viņa zizlis darbojās kā burvju nūjiņa un ļāva mums brīvi iziet caur pīķu rindām līdz plašajam pagalmam. Tur trokšņoja vīri, rati un vērši. Visa mana uzmanība bija veltīta centieniem izvairīties no riteņiem un kūpošām mēslu kaudzēm, tāpēc es nepamanīju, pa kurām arkām un ejām mēs gājām līdz klusam, bruģētam laukumam, kurā pie skaistas mūra mājas šalkoja strūklaka. Tas bija Karalienes nams, kur grezni dzīvoja valdnieka sieva un droši vien (ņemot vērā, ka viņa laidusi pasaulē tik daudzus bērnus) bieži pieņēma viesos karali, kaut gan klīda runas, ka viņš nav visu sievas atvašu tēvs.

Varenā arkveida ieeja ar platajām akmens kāpnēm, protams, nebija paredzēta tādām niecībām kā mēs. Mūs aizveda uz pirmā stāva durvīm pie atsevišķas mūra ēkas, no kuras plūda kārdinoša ēdiena smarža. Rosīgās virtuves tveices apņemti, mēs apstājāmies, lai palaistu garām kalpotājus, kas pa vītņveida torņa kāpnēm nesa milzīgus, piekrautus šķīvjus uz nama otro stāvu. Karalienes saime mielojās lielajā zālē, un aizritēja vairākas minūtes, pirms mūs aicināja sekot pēdējam kūpošam pudiņam pa nodilušajiem pakāpieniem līdz istabai, kur gaļas griezēji ātri un prasmīgi sadalīja cepeti gabalos. Pat man, sāpju notrulinātai, mutē saskrēja siekalas, un māte dziļi, jūsmīgi vilka aromātu nāsīs tā, ka šī skaņa pārspēja pat troksni aiz lielā aizslietņa, kas slēpa mūs un gaļas griezējus no izsalkušajiem galminiekiem.

Mūs izveda ārā no šīs istabas un prom pa šauru eju līdz mazam, vēsam kambarim, ko apgaismoja tikai šaura gaismas strēle no augsta, neiestiklota loga. Pavadonis mums aprauti paziņoja, lai gaidām, un aizvēra durvis aiz sevis.

– Kāpēc mēs esam šeit? – es klusi jautāju mātei, beidzot izrādīdama interesi par notiekošo.

– Acīmredzot ne tādēļ, lai paēstu, – viņa sūkstījās. – Varēja taču mums iedot nedaudz pudiņa! – Viņa apvainojusies apsēdās uz vienīgā soliņa pie loga un glīti sakārtoja pelēkos vilnas svārkus. – Nāc, apsēdies, Mjeta, un savaldies. Tev jāatstāj labs iespaids.

Es uzmanīgi apsēdos mātei blakus. Tikai pirms dažām stundām biju laidusi pasaulē bērnu, un sēdēt bija sāpīgi. – Iespaids? – es atkārtoju. – Uz ko? – Man kaisa krūtis, un es arvien vairāk satraucos.

– La Bonnas kundzi, kas vada karalisko bērnistabu. – Atgādājusi mani līdz pilij, māte domāja, ka var šo to atklāt. – Viņai vajadzīga zīdītāja jaunajai princesei.

– Zīdītāja! – es iesaucos un sarāvos uz cietā sola, sāpēs saviebdamās. – Vai tiešām… Nē, māt! Es nevaru zīdīt karalisko atvasi.

Māte izslējās un sašutusi atbrīvoja abus zodus no ciešās galvassegas gūsta. – Kāpēc gan nē? Tavs piens ne ar ko nav sliktāks par citu pienu. Droši vien pat labāks, jo esi jauna un labi barota. Uzskati, ka tev paveicies. Ja tevi pieņems, būsi lieliski atalgota. Varēji zīdīt arī miesnieka bērnu vai nodokļu ievācēja mazuli.

Es atvēru muti, lai iebilstu, ka maiznieka meita nevar nicināt miesnieka bērnu, bet noriju vārdus, jo atvērās durvis un ienāca kalsna, taisni izslējusies pusmūža sieviete. Viņa bija vidēja auguma un ģērbusies tumšā vīna krāsas tērpā ar platām piedurknēm, ko rotāja kažokādas apmale. Melnās, jumtiņam līdzīgās galvassegas malas apēnoja šauru, žurkas purnam līdzīgu seju, un viņa tik ļoti nelīdzinājās bērnu auklei, ka mēs ar māti apjukušas zaudējām valodu un piecēlāmies.

– Vai šī ir īstā meitene? – sieviete skarbi jautāja un sarauca augšlūpu. – Ak jā, redzu, ka ir.

Ieraudzījusi nepatiku viņas skatienā, es palūkojos lejup un ieraudzīju, ka uz ņiebura plešas mikli piena traipi. Kauna un bēdu dēļ man pār vaigiem atkal ritēja asaras.

– Kā tevi sauc? – dāma noprasīja, bet es nepaguvu atbildēt, jo viņa satvēra mani aiz rokas, ievilka loga gaismā un pavēra manus žokļus, lai varētu ielūkoties mutē.

Māte atbildēja manā vietā: – Giljometa. Manas meitas vārds ir Giljometa. – Viņa sarauca pieri, redzot nesaudzīgo izturēšanos, bet neuzdrošinājās iebilst.

La Bonnas kundze kaut ko noņurdēja un atlaida manu žokli. – Zobi izskatās labi, – viņa noteica, pirms pietuvināja savu žurkas degunu manam miklajam ņieburam un to ziņkāri paostīja. – Un meitene ož tīri. Cik viņai gadu?

– Piecpadsmit, – māte sacīja, cenšoties ievirzīt savu tuklo augumu starp mani un mocītāju. – Tas bija viņas pirmais bērns.

– Ceru, ka tas ir miris. Mēs negribam, lai kāds prasts zīdainis ienestu slimības karaliskajā bērnistabā. – Es nekavējoties sāku raudāt un acīmredzot pārliecināju sievieti, ka tā ir, jo viņa apmierināta pamāja. – Lieliski. Mēs viņu pieņemsim izmēģinājumam. Pieci sū nedēļā, gultasvieta un uzturs. Ja būs kaut viena drudža vai piena slimības pazīme, viņa darbu zaudēs. – Pirms māte paguva iebilst pret šādiem noteikumiem, skarbā dāma pievērsās man. – Beidz šņaukāties, citādi tavs piens beigsies un tu nevienam nebūsi derīga. Karaliene laida bērnu pasaulē sekstas laikā, un princesei nekavējoties vajadzīgs piens. Atsūtīšu kādu tev pakaļ.

Negaidīdama atbildi, vai viņas piedāvājums ir pieņemts, la Bonnas kundze pameta istabu. Māte lūkojās viņai pakaļ, šūpodama galvu, bet pieci sū nedēļā viņai patika. Kaut gan asaras aizmigloja man acis, es redzēju alkatības spīdumu viņējās, kad viņa sarēķināja, kā es papildināšu ģimenes ienākumus.

– Mums jāatvadās, – viņa skarbi noteica un noskūpstīja mani uz mitrajiem vaigiem. – Šī ir laba iespēja, Mjeta. Izšņauc degunu un izmanto savu izdevību, kā vien vari. Neaizmirsti, ka Žans Mišels ir tepat tuvumā. Varēsi viņu apciemot starplaikā starp barošanām. – Viņa saudzīgi noslaucīja manas asaras ar plīvura malu. – Sākumā būs grūti, bet nav zināms, pie kā tas novedīs. Tu pieradīsi, un bērnam tevi vajag. Tu jau dzirdēji, ko dāma teica.

Es pamāju, bet gandrīz neko nesapratu. Kad atnāca cits livrejā tērpts kalpotājs, lai mani aizvestu, es viņam sekoju neatskatoties. Man reiba galva un šķita, ka tūlīt plīsīs krūtis. Ļoti gribējās atbrīvoties no skaudrajām sāpēm, lai kas notiktu pēc tam.

Man rokās ielika bērnu un atraisīja ņieburu. Es pat nenojautu, kas jādara, bet blakus stāvēja vecmāte, mūžsena veča, kas droši vien piedalījusies tūkstoš dzemdībās, un viņa man parādīja, kā turēt sīciņo vīstokli, lai tas varētu aizsniegt manu krūtsgalu. Sākumā zīdainis nevarēja satvert slideno miesu starp cietajām smaganām un aizkaitināts iebrēcās, bet man pār vaigiem atkal ritēja asaras.

– Nevaru! – es iesaucos. – Viņai es nepatīku.

Vecmāte uzjautrināta iesēcās. – Kas bērnam saprotams no patikas? – viņa noprasīja, satuvinādama zīdaiņa galvu un manu krūti kā divus sulīgus persikus. – Viņa grib tikai zīst. Šī ir stipra meitene, veselīga kā govju gane un izturīga kā zirnekļa tīkls. Sēdi vien mierīga un pagaidi, līdz viņa piesūksies. Tas notiks. Ak jā!

Viņai bija taisnība. Jau pavisam drīz meitene piezīdās manam krūtsgalam kā sārta dēle, un sāpīgais spiediens mazinājās. Es lūkojos uz autiņos ievīstīto galvvidu un pamanīju, ka starp lina apsējiem izsprukusi gaiši zeltainu matu šķipsna. Ja neņēma to vērā, meitene šķita pavisam neievērojama, gandrīz necilvēciska, gluži kā teiksmainais akmens briesmonis uz mūsu baznīcas jumta. Es nodrebēju, piepeši iedomājusies, ka viņa varētu būt sātana atvase. Vai tiešām man uzgrūsts sukubs?

Aizvēru apsārtušās acis un dziļi ievilku elpu, bargi atgādinot sev, ka meitene nav dēmons. Viņa ir bērns, Dieva dāvana, dzīvības lāse, kas savādi un alkaini piestiprinājusies manai miesai.

Es pamazām uztvēru vienmērīgu, patīkamu ritmu noslēpumainajā zīdīšanas norisē; tā bija rāma, šalcoša skaņa, līdzīga klusajiem šļakstiem, ko rada paisuma ūdens Sēnas dubļainajos krastos. Es sajutu, ka mūs ar bērnu vieno pārpasaulīgs pulss, ka mēs saplūstam kopā dzīves ritējumā. Un, pienam līstot, nožuva manas asaras. Es turpināju sērot par savu zaudēto dēlu, bet vairs neraudāju.