Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 13

Karaliene turpināja paust pieķeršanos savai “skaistākajai no meitām” un apsolīja Katrīnai visu, ko vien viņa vēlējās. Izrādījās, ka princese – lai Dievs viņu svētī! – vēlas mani. Puasī mūķenes bija iemācījušas viņai grieķu un latīņu valodu, kā arī Svētā Dominika likumus, bet stingrajā mācību, zvanu un lūgšanu secībā nebija vietas mīlestībai un smiekliem. Katrīna nekļūdīgi zināja, kur meklēt tos abus.

Lai paturētu mani tuvumā, viņa piešķīra man divas istabas torņa augšējā stāvā. Mēs par to nerunājām, bet nedomāju, ka viņa atcerējās – viena no šīm telpām bija tā pati, kur es pirms daudziem gadiem slepus kurināju viņai uguni. Savukārt otrā, lielākajā istabā toreiz gulēja mazie bērni un ēzelienes. Tajā bija pavards un dzega, no loga pavērās skats uz upi, bet ārējās sienas biezākajā vietā bija izbūvēta ateja, kas mani ārkārtīgi iepriecināja. Senāk šo torņa stāvu izmantoja kā atpūtas istabu arbaleta šāvējiem, kas apsargāja mūra augšmalu, tāpēc tai varēja piekļūt no mūra ejas. Tas nozīmēja, ka mani bērni un vīrs varēs mani apciemot, nešķērsojot Katrīnas istabas, tiklīdz sargi viņus iepazīs.

– Tev vajadzēs ģimenes tuvumu, Mjeta, – princese nopietni paziņoja. – Negribu, lai dzīve pie manis atrautu tevi no pašas bērniem. – Bija acīmredzams, kāpēc es viņu tā mīlu. Pilī nebija neviena cita galminieka vai karaliskās atvases, kas kaut mirkli domātu par kalpotāja ģimenes dzīvi.

Sākumā šīs istabas bija paredzētas vēl neieceltajām Katrīnas galma dāmām, un Armanjakas Bonna iecerēja tās aizpildīt ar savām draudzenēm. Uzzinājusi, ka istabas piešķirtas man, viņa nekavējoties devās pie karalienes saimniecības pārrauga un žēlojās, ka neesmu piemērota tādam pagodinājumam un postoši ietekmēšu princesi Katrīnu. Es slikti ietekmēšot karaļa meitu! Acīmredzot biju augstu kāpusi. Man nāktu smiekli, ja vien es tā nesatrauktos. Biju redzējusi, kas notiek ar kalpotājiem, ja tie aizvaino savus saimniekus. Negribēju pavadīt savu mūžu važās Šatelē vai kļūt par kādu no nezināmajiem “pazudušajiem”.

Man paveicās, jo lords Ofmons, vecais, viltīgais diplomāts, kurš vadīja karalienes saimniecību, lieliski izprata galma dzīves skaudību un intrigas. Viņš pielabinājās Bonnai, piešķirot viņas aizbilstamajām labākas istabas, bet šis notikums vēl vairāk saspīlēja manas attiecības ar nākamo Orleānas hercogieni.

Uzzinājusi, ka Alise ir prasmīga šuvēja, Katrīna nekavējoties pievienoja viņu savai augošajai saimei, un tas nozīmēja, ka mana meita ar veiklajiem pirkstiem vairs neapvīlēja karalienes palagus un kreklus. Viņa aprūpēja princeses jauno garderobi un šuva modernas apmales skaistiem tērpiem, ko viņa, protams, dievināja.

Ak, šie tērpi! Karaliene pasūtīja daudzas patiesi brīnišķīgas kārtas. Šos tērpus radīja un šuva labākie drēbnieki, izmantojot mirdzošu Itālijas brokātu, izšūtu samtu un dārgakmeņu nokrāsu damastu. Garo piedurkņu malas bija smalki veidotas asaru formā vai apdarinātas ar kuplām Krievzemes kažokādām. Kaut gan Parīzes amatnieki nemitīgi žēlojās par neapmaksātiem rēķiniem, viņi sacentās cits ar citu par karalienes Izabo galma jaunās mīlules labvēlību. Drēbnieki, cepurnieki, apģērbu tirgoņi, kurpnieki, cimdu darinātāji un zeltkaļi devās uz Katrīnas torni un drūzmējās pirmā stāva priekškambarī ar savām precēm, kā arī ieplūda krusta ejā, līdz tā atgādināja ielas tirgu. Jaunās galma dāmas, aizraudamās ar visu mūsdienīgo, steidzās aptaustīt mirdzošos zīdus un plīvurus, pielaikot Kordovas mīkstās ādas kurpītes un jūsmot par skaistām, dārgakmeņiem nosētām ķēdēm, piespraudēm un sprādzēm. Šīs dāmas lēma, kurus amatniekus un tirgoņus aicināt pie pašas karaliskās pircējas, lai tie varētu piedāvāt savas preces, un es drīz uzzināju, ka viņu lēmumi netiek pieņemti tikai pēc nopelniem. Pat man solīja sudraba jostas sprādzi, ja es atbrīvošu ceļu pie Katrīnas durvīm. Lai gan es, būdama viena no Katrīnas atslēgu nēsātājām, nesen biju sākusi izmantot jostu, saniknota atteicos no piedāvājuma un bargi norāju grēcinieku.

Manas tuvās attiecības ar princesi nemitējās kaitināt Armanjakas Bonnu, un sadursmes notika gandrīz katru dienu. Es mēdzu mātišķi uzraudzīt savu cālēnu, bet Bonnas attieksme bija valdonīgāka. Viņa sniedza daudzus padomus un norādes, bet bieži ļāva Katrīnai apjukt neveiklos brīžos.

Iegājusi salonā brīdī, kad tur norisinājās drēbju jezga, es ieraudzīju princesi sarāvušos krēslā zem baldahīna. Viņu ielenca tirgotāji, visi runāja vienlaikus un grūda viņai sejā savas preces. Jaunai meitenei, kas tikai pirms dažām dienām pametusi klosteri, tas nebija patīkami. Redzot, ka princese tūlīt raudās, es klusībā nolamāju Bonnu un viņas pamuļķās galma meičas. Tās nekur nebija manāmas, jo acīmredzot nespēja pretoties krusta ejās izliktajiem kārdinājumiem.

– Kaunieties, meistari! – es uzsaucu, atgrūzdama vīrus. – Princese nepieņems lēmumus, kamēr jūs šādi tērgāsiet! – Es paklanījos Katrīnai. – Piedodiet, Augstība, ir laiks gatavoties galmam. Vai drīkstu iztukšot šo istabu?

– Jā, Mjeta, pateicos, – viņa klusi noteica, un es aizgaiņāju visus uzmācīgos amatniekus, kas vēl joprojām pūlējās skaļi uzlielīt savas preces. Katrīna bija manāmi satriekta un tik cieši satvēra krēsla paroceņus, ka pirkstu kauliņi kļuva balti. – Briesmīgi! – viņa iesaucās. – Es nezināju, ko darīt. Viņi tikai nāca un nāca. Es jutos kā muļķe.

Jau grasījos atgādināt, ka dāmas nedrīkstēja atstāt viņu vienu, bet tajā pašā mirklī ieradās Bonna. Meitene šķita nedaudz nokaunējusies, bet viņas sejas izteiksme mainījās, tiklīdz viņa ieraudzīja mani.

– Ak, tā esi tu, – viņa salti noteica. – Amatnieki teica, ka viņus padzinusi aizplīvurota veča. – Uzsvērti pagriezusies pret mani ar muguru, viņa jau piesardzīgāk uzrunāja Katrīnu: – Vai neko nevarējāt izvēlēties, kundze? Nebūs viegli jūs ieģērbt galmam pienācīgās drānās, ja trūks vajadzīgo piederumu. Vai meistari jūs kaut kā aizvainoja?

– Jā, – Katrīna atbildēja. Viņa atmeta galvu un veltīja Bonnai skatienu, kas piepeši bija kļuvis dzedrs un ledains. – Istabā bija pārāk daudz cilvēku, un mani nedrīkstēja pamest ar viņiem vienu. Man paveicās, jo palīgā nāca Mjeta.

Bonnas krēmkrāsas vaigos ieplūda sārtums. – Lūdzu piedošanu, kundze. Tie bija viscienīgākie amatnieki. Man šķita, ka Jūsu Augstība saprot, cik steidzami jāpiepilda jūsu garderobe.

– Iespējams, bet man nav jāpacieš vajāšana, – Katrīna atcirta. – Karaliene tic, ka jūs man palīdzēsiet, jaunkundze. Viņa nepriecātos, ja uzzinātu, ka pametāt mani vienu ar visiem šiem vīriešiem, kaut gan uzskatāt viņus par cienīgiem.

Bonnai nebija citas iespējas kā vien paust nožēlu un vēlreiz atvainoties. Domāju, ka viņai vissāpīgāk iedzēla nevis pats aizrādījums, bet gan mana klātbūtne šajā brīdī.

Reizēm Bonna tomēr pierādīja, ka ir noderīga. Karaliene katru dienu izsauca Katrīnu uz kādu mielastu vai izklaidi, vai vēlējās iepazīstināt viņu ar ietekmīgu viesi. Armanjakas jaunkundze lieliski pārzināja visas paražas un radurakstus, un pirms katras ciemošanās viņa atstāstīja noderīgas ziņas, ko dzirdējusi no sava galmā pieredzējušā tēva. Šīs mācības kļuva biežākas, tuvojoties lielajam turnīram, no kā baidījās Katrīna.

– Ak, turnīrs, turnīrs! Karaliene ne mirkli nemitējas par to runāt, – princese reiz žēlojās, nemierīgi grozīdamās, kamēr drēbnieks sparīgi žestikulēja un steidzīgi bēra norādījumus Alisei. Mana meita bija nometusies ceļos blakus Katrīnai un ar adatām atzīmēja pēdējos labojumus brīnišķīgajam tērpam, ko gatavoja princeses pirmajai svinīgajai iznākšanai sabiedrībā. Francijas galmā bija iecienīts tērps ar augstu vidukli un kupliem svārkiem, un karaliene Izabo uzstāja, ka šis ārkārtīgi nozīmīgais apģērba gabals jāšuj no zelta auduma, kas acīmredzami apliecinās Katrīnas lielo vērtību laulību tirgū. Es neko nezināju par tērpiem, bet man šķita, ka smagais zelts nomāks princeses trauslo, gaišo daili.

– Karaliene nemitīgi atgādina, ka angļu sūtņi ziņos karalim Henrijam par katru mana izskata un uzvedības sīkumu un man esot jāpārstāv Francijas gods. Es tā satraucos, ka droši vien paklupšu vai pārklāšos ar izsitumiem.

Es dzirdēju šo piebildi, kad kārtoju drēbes aiz garderobes aizkara, un nekavējoties gribēju pieskriet pie Katrīnas un pateikt, ka visā kristīgajā pasaulē nav nevienas tik skaistas un gudras princeses, tomēr pielaikošanu uzraudzīja Bonnas jaunkundze, tāpēc es savaldījos.

Galma dāma izvēlējās citādu, ne tik mierinošu pieeju.

– Karaliene noteikti vēlas tikai atgādināt, cik daudz likts uz spēles, kundze, – viņa sacīja. – Bez laulības nebūs arī miera līguma ar angļiem un neizbēgami sāksies karš. Tēvs man stāsta, ka miera sarunas ir sasniegušas izšķirošo posmu un kardināls Lenglijs ir ļoti viltīgs.

– Nesaprotu, kāpēc karalis Henrijs sūtīja kardinālu, lai tas mani aplidotu, – Katrīna sūkstījās. – Kas gan celibātā dzīvojošam cilvēkam zināms par laulību?

Es pasmaidīju, dzirdot šīs skolnieces runas. Reiz kāds viņai pastāstīs par daudzām bijušajām klostera meitenēm, kas ieņēmušas arhibīskapa mīļākās vietu.

Armanjakas jaunkundze nepieļāva, lai šī piebilde viņu samulsinātu. – Kardināls Lenglijs vispirms ir diplomāts un tikai pēc tam priesteris, kundze. Ja runa ir par karaliskām laulībām, līgava vienmēr ir tikai daļa no ilgstošām pārrunām. – Es apjautu, ka Bonna tikpat labi varētu runāt par savu laulību. – Tādos apstākļos ļoti svarīga ir dzimta un raduraksti.

– Ja tā tiešām ir, kāpēc karaliene tik ļoti uzsver manu izskatu? – Katrīna apvaicājās. – Es esmu karaļa meita, un tas ir viss, kas viņiem jāzina.

Bonna papurināja galvu. – Karaliene, kas apbur savu vīru, spēj ietekmēt viņa rīcību. Kardinālam tas nešķiet svarīgi, bet karaliene to zina. Šī laulība nav paredzēta tikai miera noslēgšanai starp Franciju un Angliju. Viņa vēlas, lai savaldzināt karali Henriju un panākat, ka jūsu ienaidnieki kļūst par viņējiem.

Mani nepārsteidza šis izsmalcinātais ieskats diplomātijas intrigās, jo Bonna bija tām dzimusi. Kaut gan Armanjakas grāfs nebija ne princis, ne hercogs, viņam izdevās iegūt vietu Karaliskajā padomē un izprecināt meitu karaļa brāļadēlam. Bonna acīmredzot bija novērojusi un pārņēmusi sava tēva kūmiņa cienīgās prasmes.

Toties Katrīnas atbilde tikpat skaidri apliecināja, ka viņas galma dāma nav vienīgā, kas prot skaidri domāt. – Jā, es saprotu, kā tas nāktu par labu karalienei, – viņa prātoja, – kamēr vien mani ienaidnieki ir arī viņējie.

Es neredzēju Bonnas sejas izteiksmi, bet viņas klusēšana bija daiļrunīga. Interesanti, pēc cik ilga laika šī piezīme nokļūs karalienes ausīs.

Uz lielo turnīru ieradās visa Parīze. Sacensības notika pēdējā dienā, pirms sāksies Lielais gavēnis un šādas kara spēles tiks uz laiku apturētas. Pat pils kalpotājus aicināja pavērot izklaides, tāpēc mēs ar Alisi pievienojāmies pūlim ielās, kas veda uz karalisko turnīru laukumu pie Sēnas.

Līdzenais laukums pletās Luvras ēnā; seno Francijas karaļu cietokšņa augstie mūri un baisais, neieņemamais donžons vēl joprojām gādāja par karaliskās mantnīcas drošību. Gar sienu bija uzcelti koši paviljoni, gatavi uzņemt karaliskos skatītājus un galminiekus, bet tiem pretī stiepās divas smilšainas joslas lauka strēmeles platumā, ko atdalīja izturīgas margas. Aiz laukuma bija norobežoti nodalījumi, kas paredzēti vienkāršajiem ļaudīm, un aiz tiem plūda Sēna. Laivas un baržas bija pietauvotas krastā, veidojot skatu laukumus citiem vērotājiem. Vienā laukuma malā atradās Heroldu vārti, krāsots koka tornis, pie kura plīvoja karogi, iezīmējot ieeju no bruņinieku nometnes. Tas bija lauks, pilns ar spilgtām nojumēm, kas atainoja vairāku simtu dalībnieku krāsas un ģerboņus. Bruņinieki bija atjājuši no visiem Eiropas nostūriem, alkstot iegūt naudas balvu un izrādīt savu kaujas mākslu.

Diena bija auksta un skaidra. Zem tukšajām, zilajām debesīm gaiss šķietami trīsēja, zirgiem zviedzot, puišiem svilpjot, iejūgiem grabot un laktām klaudzot. Bija pagājuši vairāki gadi, kopš Parīzē notika tik vērienīgs pasākums, un līdz šim es tik daudz cilvēku biju redzējusi tikai baznīcas lielo svētku laikā. Visās svarīgākajās vietās darbojās tirgotāji, kas skaļi slavēja savas preces – garšvielām bagātinātu alu un vīnu, karstus pīrāgus, grēku atlaides, zāles un košus spīguļus. Ielu stūros spēlēja muzikanti, un instrumenti griezīgi čīkstēja, jo visi centās pārspēt skaļumā pārējos. Studenti un mācekļi, kam piešķirta brīvdiena izklaidēm, laukumos ķērās pie skaļas attiecību skaidrošanas, un ik pa brīdim piepeši sākās kautiņš. Mēs ar Alisi cieši sadevāmies rokās, lai nepazaudētu viena otru, un lauzāmies cauri pūlim līdz vietai, kas paredzēta karaliskajiem kalpotājiem. Tur mēs apsēdāmies uz soliņa, no kura varējām labi pārskatīt gan joslas, gan karalisko paviljonu.

Pēc brīža skaļi ieskanējās taures, vēstot par valdnieka ģimenes ierašanos. Karaliskā svīta lēni gāja pa apsegtajām koka kāpnēm, kas bija uzslietas tikai tāpēc, lai varētu piekļūt laukumam no augstajiem pils mūriem. Karalis, karaliene un to dižciltīgie viesi sveicināja skatītājus un apsēdās uz mīkstiem troņiem vai soliem, kas novietoti zem apgleznota pārsega. Pie paviljona jumta plīvoja heraldiskie karogi, atainojot visu nosēdināto viesu ģerboņus. Kādam bija izdevies ziemas vidū izaudzēt lilijas, un tās svinīgi lieca cēlo galotni visgarām zemajam mūrim. No mūsu pazeminātā skatupunkta karaliskā ģimene un viesi atgādināja rindā saliktas, skaistas lelles. Visi bija ģērbušies košās krāsās, ievīstījušies sabuļādās, lai nenosaltu, un tā apbērti ar dārgakmeņiem, ka žilbinoši mirdzēja nespodrās februāra saules staros.

Katrīnai nebija viegli izcelties šajā grezno pāvu pūlī, bet viņas skaistums un vienkāršā elegance beigu beigās panāca savu. Brīnišķīgais zelta tērps, plūstošs un pērlēm apdarināts, pieklusināti mirdzēja blakus abu vecāku ārišķīgā krāšņuma dzirkstīm, un gaiši zeltainie, spožie mati, ko apjoza pērļu stīpa, plūda meitenei pār muguru kā zīda karogs. (Tas bija likumsakarīgi, jo es galu galā tos sukāju pietiekami sparīgi!) Francijas galmā bija pierasts, ka svinīgajās ceremonijās neprecētas meitenes nēsā matus vaļējus un neapklātus, un tas nozīmēja, ka princese blakus karalienei un pārējām karaliskajām dāmām, kas valkāja izsmalcinātas galvassegas ar plīvuriem un dārgakmeņiem, izskatījās svaiga, iekārojama un, izsakoties tieši, arī neapšaubāmi precama. Jāatzīst, ka mana sirds lepnumā sažņaudzās, kad skatīju šo daili, bet vēders vienlaikus savilkās bailēs, jo viņa šķita ļoti neaizsargāta.

– Ja viņu nepaņems šis karalis, tad apprecēs nākamais, – es klusi nočukstēju un notrausu piepešu asaru no acīm.

– Viņa izskatās pēc eņģeļa! – Alise iesaucās. Manas meitas piemīlīgā, apaļā seja bija pielūgsmē pietvīkusi. – Pasaulē nav nevienas dāmas, kas skaistumā pārspētu princesi Katrīnu!

– Cerēsim, ka tāpat domā arī resnais kardināls, – kāds norūca rindā aiz mums. – Ja nē, septembrī augšup pa Sēnu jau peldēs angļu mēsli.

Es pagriezos. Runātājam mugurā bija karaliskā kambarkunga livreja zilā un zelta krāsā. Viņam bija nespodras acis, rugājiem klāts zods, asa lapsas seja un droši vien arī pliks galvvidus zem melnās cepures. – Ja tā notiks, vainojama nebūs princese Katrīna, – es iebildu, bet pasmaidīju. Man reti izdevās uzklausīt pils baumas, un es negribēju nogriezt sarunu kā ar nazi.

Viņš daudznozīmīgi pamirkšķināja. – Jā, princese ir īsta skaistule. Jebkurš vīrietis gribētu iegūt viņas… Ko? – Viņš spēji apklusa, jo es spēji saraucu pieri un pamāju Alises virzienā.

Alkdama ievirzīt viņu ne tik miesaskārās sarunās, es norādīju uz piesārtušo garīdznieku, kas sēdēja Katrīnai kreisajā pusē. Tumši sarkanā sutana cieši apspīlēja milzīgo vēderu. – Tas droši vien ir kardināls Lenglijs, – es ieminējos, – un otrā pusē ir karalis un karaliene. Mēs kalpojam princesei, bet nekad neredzam pārējos ģimenes locekļus.

Kambarkungs kļuva pļāpīgs, it kā izpirkdams iepriekšējo rupjību. – Karalieni nevar sajaukt ar kādu citu. Paskat, cik daudz dārglietu viņa nēsā, trīsreiz vairāk nekā jebkurš cits! Un viņai blakus ir karalis. Nabaga velns! No tālienes viņš izskatās normāls, bet viņam ir sešus gadus veca bērna prāts. Es to zinu, jo mēdzu iztukšot viņa vannu, un viņš tajā spēlējas ar koka kuģīšiem. – Pamanījis neticības izteiksmi manā sejā, vīrietis sparīgi pamāja. – Tā ir patiesība. Dāma viņam blakus ir dofina sieva. Dīvaini, ka viņa ieradusies. Dofins viņu necieš un parasti iesloga klosterī. Viņš izlaiž sievu tikai tad, ja no tā nevar izvairīties.

Es vēroju Burgundijas Margaritu, kalsnu, bālu sievieti, kas izskatījās vecāka nekā patiesībā; zināju, ka viņai ir apmēram divdesmit gadi. Viņa bija ģērbusies greznā, rubīnsarkanā samtā, kas bagātīgi izšūts ar delfīniem un margrietiņām. Kaut gan dofins negribēja viņu savas sievas lomā, Margarita kā izaicinādama pauda savu augsto stāvokli, savienojot vīra ģerboņa delfīnu ar savām margrietiņām.

– Viņa ir Burgundijas hercoga meita, vai ne? – es jautāju, pamudinādama kambarkungu atklāt vairāk. Lapsai līdzīgais vīrietis bija saspiedis starp augšstilbiem vīna maisu, un vaļīgā mēle liecināja, ka viņš no tā jau izdzēris daudz.

– Jā, un tur slēpjas nesaskaņu cēlonis. Dofins kvēli nīst viņas tēvu, tāpēc negrib pat redzēt savu sievu. Varbūt viņa dod priekšroku dzīvei klosterī, nevis dofinam pie sāniem, bet es varu derēt, ka viņa ik dienu lūdz Dievu, kaut Burgundijas hercogs atgrieztos Parīzē!

Es ļoti rūpīgi izvēlējos nākamos vārdus. – Dzirdēju, ka viņam pilsētā vēl ir daudz atbalstītāju.

Kambarkunga šaurā seja atplauka smaidā, un viņš dedzīgi māja ar galvu. – Tā ir, un runā, ka viņš cenšoties savaldzināt arī angļus un piedāvā tiem kā ēsmu savu meitu Katrīnu. Skat, tūlīt sāksies jautrība!

Atkal skaļi pūta taures, pavēstot par pirmo cīņu – sacensību starp dofinu un Dorsetas grāfu, angļu karaļa tēvoci un galveno sūtni. Abi vīri piejāja pie karaliskā paviljona, lai sveiktu pārējos. Es redzēju princi Luiju pirmo reizi, kopš viņš pameta pils dārzu deviņu gadu vecumā, un jāatzīst, ka jutos satriekta.

Dofins bija astoņpadsmit gadus vecs un nenoliedzami tukls. Nē, pat resns! Es domāju, ka viņš būs vecāks un garāks, bet būtībā tas pats stiegrainais zēns, kurš reiz iemeta man aiz ņiebura kāpuru. Nebiju aptvērusi, ka bērnībā pārciestais trūkums viņu pārvērtīs par rīmu. Tikai pusakls lišķis spētu nosaukt viņu par izskatīgu, jo vaibstus notušēja izplūdušie vaigi un daudzie zodi. Acis bija mazas un ļaunas, iegrimušas vaigu miesā, bet mati noskūti augstu līdz pakausim, kā iecienījuši galma jaunekļi, atklājot lielas tauku krokas uz kakla. Tikai izcilnais Valuā deguns nebija mainījies un neapšaubāmi liecināja par viņa izcelsmi. Milzīgajās bruņās iežņaugtais augums līdzinājās metāla kuģim, ko sedza zilas un zelta krāsas virstērps, turklāt tas bija iespīlēts turnīra seglos ar augstu loku. Kāds bija sameklējis pietiekami spēcīgu zirgu, kas izturēja dofina svaru, bet droši vien vajadzēja kādu celšanas mehānismu, lai troņmantnieks varētu uzsēsties tam mugurā. Pat no tālienes viņš izskatījās nelāgi. Ja viņš vēl būtu mans aprūpējamais, es ieteiktu spēcīgu caurejas līdzekli un ilgstošu pārtikšanu no maizes un ūdens.

Kaut gan bērnībā Luijs bija gudrākais no abiem prinčiem, zobenu cīņā viņu pārspēja Žans. Arī tagad Luijs bija nemākulīgs bruņinieks. Viņš sagādāja skatītājiem vilšanos, jo zaudēja ievērojami vecākajam Dorsetas grāfam, kurš raidīja tiešu cirtienu ar šķēpu jau pirmajā cīņā. Šāds trieciens izceltu parastu cilvēku no segliem, bet zilonim līdzīgais Francijas troņmantnieks tik tikko sakustējās. Mans runīgais kaimiņš paskaidroja, ka atbilstoši bruņniecības noteikumiem zaudētajam jāmaksā sava bruņutērpa cena, un dofinam tā noteikti bija liela. Princis Luijs, dusmās piesarcis, atgriezās pie ģimenes karaliskajā paviljonā un vēroja turpmāko turnīru.

Dažu nākamo stundu laikā Francijas un Anglijas bruņniecības izcilākie pārstāvji cīnījās krāsu, putekļu un mirdzoša tērauda jūklī. Tā bija baisa izklaide, un es ne reizi vien nožēloju, ka paņēmu līdzi meitu. Daudzus bruņotos vīrus nācās aizvilkt no laukuma. Ķiveres bija tik manāmi iedragātas, ka noteikti plīsa arī galvaskauss, un tieši mums pretī kāds skaists zirgs nokrita, salaužot priekškāju. Nabaga dzīvnieks vēl vairākas mokpilnas minūtes kliedza un raustījās, pirms kāds izbeidza viņa ciešanas un aizvilka prom. Šī notikuma laikā Alise slēpa seju man pie pleca, un es izbijusies palūkojos uz Katrīnu, domādama, ka arī viņu pārņems šausmas, tomēr princeses sejas izteiksme bija bezkaislīga, it kā Puasī abatijā viņa ik dienu būtu vērojusi šādus baisus skatus.

Dienas nobeigumā tika rīkota tuvcīņa. Kalpotāji aiznesa norobežojumus, un franču un angļu bruņinieki laukumā sāka tēlotu kauju, izaicinot cits citu bez izvēles, līdz heroldi izsprieda, kura puse uzvarējusi. Es gribēju aizvest Alisi, jo bažījos, ka arī šī cīņa būs asiņaina, bet brīdī, kad jau grasījāmies aiziet, pie karaliskā paviljona piejāja Dorsetas grāfs.

– Ja daiļā Francijas meita dāvās man labvēlības zīmi pirms gaidāmās kaujas, es to nēsāšu sava brāļadēla karaļa Henrija vietā, – viņš cēli paziņoja.

Skatītāji atzinīgi ierēcās, priecājoties par tik patiesi bruņniecisku žestu. Katrīna palūkojās uz karalieni, kas iecietīgi pamāja. Tomēr, kad princese pieliekusies gribēja noplūkt liliju no ziedu kārtojuma, dofins viņu apturēja.

– Nekādas labvēlības angļiem! – viņš skaļi noteica, piecēlies kājās. – Vismaz ne brīdī, kad viņi kaļ plānus, lai atņemtu Franciju likumīgajiem mantiniekiem! – Viņa balss bija milzīgā auguma cienīga, un vārdi bija skaidri saklausāmi visā laukumā. – Atgriezieties pie sava brāļadēla, Dorset, un sakiet viņam, ka sapni iegūt manu māsu ir sagrāvušas viņa cerības nozagt mana tēva zemi. Jūs uzvarējāt turnīra laukumā, grāf, bet Dieva un Svētā Denī priekšā apzvēru, ka tā ir pēdējā uzvara, ko Anglija svinēs pār Franciju!

Dorseta atbilde pagaisa murdoņā, kas pārņēma visus klātesošos, un daži franču un angļu bruņinieki, pirms tuvcīņas apmainījušies rupjiem žestiem un apvainojumiem, nolēma atteikties no ceremonijām un krustoja zobenus pirms taures pūtiena. Nekavējoties sākās kauja, un heroldi nespēja to apvaldīt.

Kalpotāji, kas sēdēja mums tuvumā, pievienojās jautrībai. Viņi nostājās uz sēdekļiem un, vīna spēcināti, skaļi uzmundrināja cīnītājus. To vidū bija arī lapsai līdzīgais kambarkungs. – Tā pazuda jūsu kundzes laulība! – viņš uzkliedza man, kad es aizrāvu Alisi prom. – Ja angļu Henrijs viņu gribēs, nāksies pašam viņu dabūt!