Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 11

– Man ir jaunumi, kas tevi iepriecinās, – Žans Mišels sacīja. Mēs gulējām savā gultā un sačukstējāmies, lai nepamodinātu bērnus, kas dusēja šaurā kambara pretējā stūrī.

– Kādi jaunumi? – es vienaldzīgi jautāju, pārāk nogurusi, lai īpaši ieinteresētos. Pēdējā laikā es vienmēr biju nogurusi – jau kopš atgriešanās Svētā Pāvila namā pēc prombūtnē pavadītiem gadiem. Bija daudzi kāpumi un kritumi, pēc kuriem mēs ar Žanu Mišelu dalījām gultu karaliskajā pilī, un mūsu dzīve bija krasi mainījusies.

Astoņus gadus es audzināju bērnus savās senajās mājās zem Lielā tilta. Vasarā pēc aiziešanas no bērnistabas es laidu pasaulē zēnu, kurš – paldies Dievam! – izdzīvoja. Mēs viņam devām Anrī Lika vārdu par godu abiem vectēviem, bet man viņš vienmēr bija vienkārši Liks. Žans Mišels pabeidza mācekļa gaitas pils staļļos un saņēma važoņa vietu. Viņš vadīja mantu vezumus starp Parīzi un karaliskajām muižām, tāpēc bieži bija prom no mājām. Žanam Mišelam piešķīra ģimenes istabas pilī, bet manu māti nomocīja sāpīgs pietūkums locītavās, tāpēc man nācās palikt maiznīcā. Es nepretojos, jo Burgundijas hercogs vēl brīdi turēja varas grožus savās rokās Svētā Pāvila namā, un pēc mūsu biedējošās tikšanās es gribēju turēties no viņa tālāk.

Tomēr dzīve pilsētā nebija viegla. Neviens vairs nedzīvoja jaukā saskaņā ar kaimiņiem, jo pēc tam, kad Burgundijs nolaupīja karaļa bērnus, Parīze pārvērtās par skumju un niknuma pilnu vietu. Iedzīvotāji sadalījās nometnēs atbilstoši tam, no kura karaliskās ģimenes pārstāvja bija atkarīgi vai kuru atbalstīja. Burgundijas un Orleānas hercogi, saķērušies cīņā par varu, aizstāvēja savas intereses un uzpirka dažādās ģildes, baznīcu kalpus un universitāšu mācībspēkus. Atšķirīgie uzskati sašķēla sabiedrību, izraisot vairākus dumpjus un slepkavības, dedzināšanu un nāvessodus, tāpēc ielās valdīja šausmas. Slimais karalis Šarls vēl joprojām sēdēja tronī, bet ilglaicīgi nespēja piesaistīt savu pavalstnieku uzticību. Karaliene centās valdīt viņa vietā un izspēlēja vienu hercogu pret otru; klīda baumas, ka tas notiek gan gultā, gan ārpus tās.

Atceroties šo laiku, man jāatzīst, ka princese to pavadīja tālu prom no visām intrigām, droši paslēpta savā lauku klosterī, bet man viņas pietrūka gluži kā atrauta locekļa. Es zināju, ka vajadzētu viņu aizmirst un mēs droši vien nekad vairs netiksimies, tomēr katrs jaunais manu bērnu dzīves posms man atgādināja Katrīnu. Protams, es mīlēju Alisi un Liku, un abi acīmredzami mīlēja mani. Viņi auga zem vecvecāku jumta, kur viņus bieži apciemoja Žans Mišels, un piederēja pie cieši saaugušas ģimenes, kurā visi ir uzticīgi cits citam un mīloši, bet man viņi sagādāja arī skaudras sirdssāpes, par kurām ne ar vienu nevarēju runāt, jo neviens neizprastu un neatbalstītu šādu mātišķo jūtu dalīšanu.

Manai mātei kļuva arvien sliktāk, līdz viņa no rīta tik tikko spēja izkāpt no gultas un pavadīja dienas lielāko daļu, sēžot pie veikala atvērtajiem slēģiem un stāstot man, kas jādara, kā arī izsakot piezīmes par maniem pūliņiem. Es zināju, ka viņa nav vainīga, jo drausmīgās sāpes satūkušajās locītavās sagādā viņai ārkārtīgas mokas, tomēr man bija grūti savaldīties un tas bieži vien neizdevās. Visu vēl sliktāku padarīja tas, ka viņa rāja tikai mani, nevis manu tēvu vai bērnus. Vēlāk viņa sāka lietot īpašas zāles, ko es atnesu no aptiekas. Grūti noticēt, ka magoņu sīrups spēj uz kādu atstāt tādu iespaidu kā uz manu māti, bet dienā, kad viņa pirmo reizi iedzēra šo virumu, mēs viņu zaudējām. Sākumā es jutos pateicīga, ka zāles remdē viņas sāpes, tāpēc nepievērsu uzmanību mātes gurdumam un tukšajām acīm, bet pēc dažām nedēļām es sāku raizēties un slepus aizvietoju zāles ar citām. Tomēr, kad māte sāka drebināties, vemt un kliegšus pieprasīt savu “eņģeļa elpu”, es biju spiesta padoties. Reiz viņa norija pārāk daudz šķidruma, vai arī maisījums bija sabojāts, jo tēvs pamodies ieraudzīja viņu mirušu.

Mūs abus pārņēma sēras, jo mēs atcerējāmies stipro sievieti, kāda viņa reiz bija, tomēr arī priecājāmies, ka viņas mokas ir beigušās. Dažā ziņā viņai paveicās nomirt savā gultā, jo tobrīd dzīvība Parīzē bija lēta un apdraudēta. Cilvēkus nogalināja tikai tāpēc, ka viņi nēsāja nepareizas krāsas kapuci vai gāja pa nepareizo ielu. Ik dienu pilsētā atrada līķus, kam pārgriezta rīkle vai galvaskauss sadragāts kā ola. Kādā ledaini aukstā novembra naktī slepkavām par upuri krita pats Orleānas hercogs. Maskējušies neģēļi viņam uzbruka Barbetes ielā aiz Svētā Antuāna nama. Viņš bieži viesojās kādā savrupnamā, kur vairākas nedēļas dzīvoja dāma; daudzi uzskatīja, ka tā ir karaliene. Kad karaliskie gvardi izgāja ielās, meklējot hercoga slepkavas, izplatījās vēsts, ka līķim nocirsta labā plauksta. Burgundijas hercoga atbalstītāji, kas nēsāja zilas kapuces, uzskatīja to par neapgāžamu pierādījumu Orleāna savienībai ar sātanu, jo tas vienmēr paņemot savu sabiedroto labo plaukstu. Baltās kapucēs tērpušies orleānieši iebilda, ka vienīgais sātans šajā slepkavībā esot Burgundijas hercogs. Viņš nevilšus apstiprināja šīs baumas, spēji pametot iekāroto varas sēdekli pie karaļa labās rokas un aizbēgot uz Artuā, bet pa ceļam iznīcināja svarīgākos tiltus. Varas vairs nebija nevienam, un Parīzes iedzīvotājiem tas bija visbīstamākais laiks. Katru nakti notekās krājās līķu kaudzes.

Mans tēvs pazina maiznieku, kas piegādāja maizi rūpīgi apsargātajam namam Barbetes ielā, un viņš mums pastāstīja, ka Orleānas hercoga apciemotā dāma dzemdējusi bērnu, gandrīz pati aizejot bojā. Pēc slepkavības viņa aizbēga, un neviens nezināja, kā un kur. Māja piepeši bija tukša. Pēc dažām dienām klajā nāca karaliskā vēsts, ka Izabo laidusi pasaulē vēl vienu zēnu. Bērnam dots Filipa vārds, un viņš drīz nomiris.

Mēs ar tēvu nēsājām brūnu kapuci un neatvērām muti. Mums izdevās paglābt dzīvību, bet katru dienu nācās pūlēties, lai krāsnis kurētos. Līdz šim mēs dedzinājām žagarus, ko savāca vīri laukos, bet izmisušo laupītāju un slepkavu bandas padarīja šo nodarbi pārāk bīstamu. Arī miltu piegāde bija sarežģīta, jo ap Parīzi nemitīgi virzījās karojošas armijas, kas pa ceļam izlaupīja ēdiena krājumus. Žanam Mišelam, par laimi, bieži izdevās mums “novirzīt” sausu irbuleņu kūļus un miltu maisus, ko barža atveda uz karalisko pili. Jā, mēs diemžēl sākām piesavināties karalisko īpašumu tikpat bezkaunīgi kā la Bonnas kundze. Tas bija vienīgais veids, kā izdzīvot.

Gadiem ilgi pūlējies uzturēt maiznīcu pie dzīvības, tēvs nomira, piepešas triekas ķerts. Mēs vēl nepaguvām viņu apglabāt, pirms maiznieku ģilde man bezkaislīgi pavēstīja, ka mūsu darba atļauja ir atņemta. Nebija jēgas iebilst. Sievietes nedrīkstēja pievienoties ģildei, un tikai ģildes biedriem bija ļauts cept maizi. Kaut gan man kā tēva vienīgajai mantiniecei piederēja krāsnis, es nedrīkstēju tās izmantot. Turklāt es neuzdrošinājos dzīvot viena pati ar bērniem nelikumību plosītajā Parīzē. Man nebija citas izvēles, tāpēc es izīrēju māju un maiznīcu kādam bijušajam māceklim un aizvedu Alisi un Liku pie viņu tēva uz Svētā Pāvila namu.

Es nepavisam nepriecājos atgriezties, bet Burgundijs vismaz vairs nevaldīja pilī. Dofinam jeb mazajam princim Luijam, kurš reiz iemeta man aiz ņiebura spalvainu kāpuru, apritēja sešpadsmit gadi, un viņš ieņēma savu vietu Karaliskajā padomē, kur viņam palīdzēja daudz vecākais brālēns Anžū hercogs. Abiem kopā izdevās panākt, ka Burgundijs un tā sabiedrotie neieņem Parīzi, tomēr karaliene neatkāpās no savas vietas, tāpēc dalīja reģenta lomu ar dofinu. Svētā Pāvila namā katru dienu varēja aplūkot piesarkušus sūtņus, kas traucās no karalienes mājvietas uz dofina apartamentiem, veltīgi pūloties nodibināt saikni starp māti un dēlu, kuri nekad nesapratās.

Man gan nevajadzētu tiesāt citus. Jāatzīst, ka arī starp mani un Žanu Mišelu nevaldīja miers un saskaņa. Pēc mātes nāves es pieradu saimniekot savās mājās un maiznīcā. Tagad es atkal saņēmu kalpones algu un dzīvoju drēgnā, tumšā kambarī bez kamīna un skapja. Mēs izmantojām naktspodus vai smirdīgo atejas grāvi aiz staļļiem. Es nemitīgi sūkstījos par sliktajiem apstākļiem, tāpēc Žans Mišels priecājās par iespēju mani uzmundrināt.

– Man ir vēstis par princesi Katrīnu, – viņš sacīja.

Es spēji piecēlos sēdus, piepeši pamodusies. – Katrīnu? Kas ar viņu noticis? Runā!

Pirms Žans Mišels izrunāja viņas vārdu, es pat nenojautu, kā ilgojos pēc princeses. Manas ilgas bija skaudras un slepenas kā čūla.

– Viņa atgriezīsies Svētā Pāvila namā.

– Kad? – es gandrīz spiedzot jautāju, purinādama vīru aiz pleca. – Kad, Žan Mišel?

– Kuš! – Es tumsā neko neredzēju, bet jutu, kā viņš pieliek pirkstu pie lūpām. – Jēzus! Nomierinies, sieviete, un es tev visu pateikšu. Ja nemaldos, diezgan drīz. Viens no galma pārrauga rakstvežiem šodien viesojās staļļos un gatavojās viņas braucienam no Puasī abatijas.

Man prātā sagriezās domu virpulis, bet es centos savaldīties, lai apdomātu jauno pavērsienu. – Interesanti, kāpēc viņa atgriežas tagad. Jābūt kādam iemeslam. Ak Dievs, Žan Mišel, vai tu arī piedalīsies? – Reizēm viņam vajadzēja pievienoties jātniekiem, kas veda karaliskās nestuves.

– Nē, nē. Viņa ir karaļa meita. Viņu pavadīs pilna svīta, divdesmit bruņinieki un divsimt sargi. Man šis uzdevums ir pārāk dižens. – Žans Mišels pievilka mani sev klāt. – Vajadzētu atrast vēl šo to, kas tevi aizrautu, – viņš klusi noteica un viegli pakodīja manu ausi. Pāri plūstošo izjūtu pārņemta, es viņam atsaucos. Kad bijām uzkurinājuši kaisles dzirksti līdz liesmai un kaismīgi to apslāpējuši, es vēl ilgi gulēju, acis atvērusi, un domas griezās man galvā kā dzirnas vētras laikā.

Pirms vairākām nedēļām Francijas galmā ieradās angļu sūtņi. Kardināls un pat divi bīskapi iejāja pilsētā, greznas svītas pavadīti. Karogiem plīvojot, viņi svinīgi jāja pa ielām, un viņiem sekoja daudzi bruņinieki un vasaļi, kas alka izbaudīt Parīzes ainavas un bordeļus. Mēs bijām pārsteigti, redzot viņus ierodamies mierpilnā gaisotnē, jo līdz šim dzirdējām stāstus par angļu karaļa gatavošanos atgūt īpašumus šajā jūras šauruma pusē; viņš uzskatīja, ka tie pieder Anglijai. Viņa sarakstā ietilpa Normandija, Puatū, Anžū, Gijēna un Gaskoņa. Es nesapratu, kāpēc viņš gluži vienkārši nepieprasa visu Franciju, kā rīkojās viņa vecvectēvs. Mana māte bija kaismīga karaliskās ģimenes aizstāve un stāstīja, kā pirms septiņdesmit gadiem Anglijas karalis Edvards Trešais mēģinājis pasludināt sevi par Francijas valdnieku, jo bijis tuvākais savas mātes brāļa Francijas karaļa Šarla Ceturtā vīriešu dzimuma radinieks. Bet trīsdesmit gadus iepriekš, aizstāvot savas vīrišķās intereses, Baznīcas un valsts augstmaņi liedza Francijas sievietēm mantot zemi. Viņas drīkstēja saņemt pannas un katlus, zirgus, mājas un zeltu, bet ne zemi. Viņas pat nedrīkstēja nodot zemi saviem vīriešu dzimuma mantiniekiem! Tās nodēvēja par saliešu tiesībām, bet mana māte nespēja paskaidrot, kāpēc. Varbūt viņa nezināja. Lai nu kā, šis likums atcēla karaļa Edvarda tiesības un iesēdināja Francijas tronī Katrīnas vecvectēvu. Kopš tā laika nerimās strīdi starp Franciju un Angliju.

Tomēr šobrīd nebija runa par to, kurš sēž tronī. Ietekmīgos Anglijas pārstāvjus acīmredzami interesēja tikai iespēja atrisināt domstarpības par zemi un nostiprināt vienošanos, saderinot Anglijas karali Henriju Piekto ar Francijas princesi. Nav jābūt īpaši gudram, lai nojaustu, ka valdnieka jaunākās un vienīgās neprecētās meitas atgriešanās galmā ir saistīta ar šo apstākli. Tobrīd es nolēmu, ka manai mazajai Katrīnai būs vajadzīga palīdzība, ja viņa atgriezīsies Svētā Pāvila namā kā Anglijas karaļa iespējamā līgava, un labākais atbalsts šādā gadījumā būtu viņas uzticamā aukle.

Jau sen bija aizritējuši laiki, kad, karaļa Šarla slimībai saasinoties, viss sastinga. Reiz valdnieks bija varens vīrs, kas šad tad ļāvās neprāta maldiem, bet tagad kļuvis līdzīgs bērnam. Tikai retumis viņu pārņēma vardarbīgu dusmu lēkmes. Pārsvarā viņš bija kā lelle, padevīgs tam, kurš ar viņa roku parakstīja ediktus. Tādēļ pilī drūzmējās alkatīgi galminieki, un visi centās iegūt kādu amatu ar piekļuvi zelta podam jeb karaliskajai mantnīcai. Tas savukārt nozīmēja, ka dzīvesvietas bija dārgas. Iespēju apmesties kalpotāju istabās vajadzēja nopelnīt, tāpēc visa mūsu ģimene, pat Liks, strādāja karaliskajā saimē.

Zēns jutās laimīgāks nekā mēs pārējie. Kaut gan Likam bija tikai astoņi gadi, viņš lieliski pildīja uzrauga lomu pils suņu novietnē. Viņam bija kaulaini ceļgali un šķelmīga sejas izteiksme, kā arī no tēva mantotā saprašanās ar dzīvniekiem. No manis viņš bija saņēmis stūrgalvību. Es pūlējos iemācīt dēlam lasīšanas un rakstīšanas pamatus, bet Liks vēlējās kļūt par mednieku un nesaskatīja jēgu šādām prasmēm. Alise ātri apguva lasīšanu, bet viņai bija maz laika nostiprināt šo māku, jo viņa strādāja karalienes garderobē, no rītausmas līdz krēslai apvīlējot veļu. Nezinu, kā viņa pacieta šo vienmuļību, bet mana meita kļuva par rāmu, pacietīgu jaunavu, un es mierināju sevi ar domu, ka šūšana ir labāka par tvaicēšanu, ar ko nācās nodarboties man. Tā kā sievietēm bija liegts strādāt maiznīcā vai virtuvē, kur es varētu izmantot savas prasmes vislabāk, biju spiesta kļūt par alus darītāju – zemāko no zemākajiem. Biju pieradusi smagi strādāt, un raudzēt miežus nebija grūtāk kā cept maizi, tomēr man nepatika darboties citu labā.

Dzīvojot pilī, man visvairāk sāpju sagādāja nemitīgās atmiņas par Katrīnu. Es redzēju viņas seju bērnistabas torņa logā, dzirdēju viņas smieklus vecajā rožu dārzā un soļus uz kapelas krusta ejas bruģu plāksnēm. Tikai viņas gaidāmā atgriešanās varētu izraut mani no dziļajām, neatlaidīgajām skumjām, ko es līdz šim nebiju atzinusi pat sev.

Nākamajā dienā pēc Žana Mišela sarūpētā pārsteiguma es devos uz pārvaldnieka istabu Karaļa namā. Par laimi, spēja pārliecināt nebija mani pametusi. Jau pēc dažām minūtēm ierēdnis, kam uzdots sarūpēt Katrīnas jaunajai saimei kalpotājus, nolēma, ka esmu lieliski piemērota viņas ģērbējas lomai, un nokārtoja manu pārcelšanu no pils alus darītavas. Es devos uz pazīstamām telpām, jo Katrīnai bija piešķirtas tās pašas istabas, kurās viņa pavadījusi mūža pirmos gadus. Mēs abas mājosim bērnistabas tornī. Kājām tik tikko skarot zemi, es traucos uz savu jauno darbavietu, līksmodama par to, ka jau pavisam drīz atkal būšu savam krūtsbērnam tikpat tuvu kā jebkura māte.

Torņa otrā stāva kambaris, kur reiz gulēja la Bonnas kundze, bija pārvērsts par salonu. Katrīna un viņas biedrenes tur varēs lasīt, izšūt, izklaidēt sevi un viesus. Bijušās audzinātājas gulta ar tumši sarkanajiem aizkariem jau sen bija aiznesta, bet pie kambara sienām piekarināti koši zīdi un gobelēni visās dārgakmeņu krāsās. Istabā bija soliņi ar spilveniem, nopulētas lādes un galdi, kā arī izgrebta akmens dzega virs dziļa pavarda, kur liesmojošā uguns padarīs gaisu daudz siltāku nekā senajos laikos. Pēc dažām dienām, kad centos iekurt šo pavardu, durvis piepeši atvērās un istabā ienāca jauna dāma. Viņa apstājās un piekala skatienu man.

Katrīna! Es noslīgu uz ceļiem, priecādamās par šādu iespēju, jo manas kājas piepeši saļodzījās. Zaudējusi valodu, es lūkojos uz skaisto meiteni rudzupuķu zilā tērpā. Daiļo madonnas seju ieskāva mazos, glītos radziņos savītie gaišie mati, paslēpti zem tīkla, un balts, matēts plīvurs.

– Neskaties uz mani, sieviete! – viņa uzsauca. – Necietīšu, ka uz mani blenž kalpone.

Es sarāvos un nodūru galvu. Jau tūkstoš reižu biju iztēlojusies tikšanos ar Katrīnu, bet īstenība mani satrauca. Viss izskatījās atbilstoši – mūsdienīgais samta tērps, apdarināts ar kažokādu, nelielais sejas ovāls, karaliski zilās acis un krēmkrāsas āda, – bet patīkamais raksturs, kas saglabājies man atmiņā, šķita nozudis. Bērna dzīvīgais, mīlas pilnais gars bija iznīcis un pārvērties par skarbu lepnību. Sirdij sažņaudzoties, es secināju, ka mana burvīgā, piemīlīgā meitene kļuvusi par vīzdegunīgu jaunkundzi.

– Kas tu esi? – viņa noprasīja. – Kā tevi sauc?

– Mjeta, – es atbildēju, pūlēdamās apvaldīt skumjas.

– Mjeta? Mjeta! Tas nav nekāds vārds. Kā tevi sauc patiesībā?

Biju gatava piedot, ka viņa mani nepazina uzreiz, bet manu vārdu viņa zināja jau agrā bērnībā; to nevarēja aizmirst. Tomēr es dzirdēju salto nicinājumu meitenes balsī un neuzdrošinājos, kā arī nemaz negribēju pacelt skatienu, lai to ieraudzītu viņas acīs. Mani piepeši pārņēma dusmas pret Puasī mūķenēm. Kā viņām izdevies iznīdēt manas Katrīnas maigo dabu?

– Giljometa, – es izdvesu un biju spiesta atkārtot vārdu, lai tas būtu saprotams. – Giljometa.

Es uzdrīkstējos ātri pacelt skatienu. Nekas neliecināja, ka viņa mani pazītu.

– Tā jau ir labāk. Kas tev šeit darāms, Giljometa? – Dāma apstaigāja istabu, aplūkoja aizkarus un mēbeles, bet šķita manāmi neapmierināta.

– Man piešķirta jūsu ģērbējas vieta, jaunkundz. Nospriedu, ka pēc garā ceļojuma jums vajadzēs uguni, – es bikli sacīju.

– Turpmāk tevi pasauks, ja būsi vajadzīga, – viņa paziņoja un pieskārās biezajam, izšūtajam pārsegam virs krēsla ar augstu atzveltni, it kā noteikdama tā vērtību. – Kalpotāji nedrīkst uzkavēties karaliskajās istabās. Neaizmirsti to. Ej, uzgaidi priekškambarī.

– Jā, jaunkundz, – es klusi noteicu un steidzos uz durvju pusi. Viņa acīmredzami vēlējās no manis atbrīvoties, un es labprāt viņu pametu.

Devos lejup pa kāpnēm, nespēdama noticēt, ka esmu ko tādu piedzīvojusi. Biju apsvērusi domu, ka princese mani neatcerēsies pēc tik ilgas šķiršanās, jo mūsu pēdējā tikšanās reizē bija ļoti jauna, tomēr tik krasas rakstura izmaiņas bija traģiskas. Man šķita, ka sirdi žņaudz milzīga dūre.

Priekšistaba, kur man pavēlēja gaidīt, bija pirmajā stāvā blakus parādes durvīm. Reiz šajā kailajā, aukstajā istabā mācījās Luijs un Žans, bet tagad bija atnesta ogļu krāsniņa, kas cīnījās pret caurvēju no durvīm, un pie sienas karājās gobelēns ar meža ainavu. Zem tā bija salikti soliņi. Tomēr es neredzēju nevienu iedegtu sveci, un pa šaurajiem logiem ieplūda tikai daži krēslainas gaismas stari, kuros virpuļoja putekļi.

Šis drūmais skats atbilda manam noskaņojumam. Dusmīgi notraukusi asaras no acu kaktiņiem, es pārmetu sev muļķību. Biju noticējusi, ka bijusī audzēkne mani sveiks sirsnīgi un līksmi. Viņu aizsūtīja uz Puasī apgūt princesei nepieciešamās mākas, un karaļu atvases bija pieradušas pie dižciltīgas izcelsmes kalpotājiem. Galminieki sacentās par iespēju uzvilkt valdniekam kājās šoses vai glabāt viņa lādes atslēgas. Es zināju, ka mans zemās kalpones uzdevums ir būt neredzamai, pildīt netīrākos darbus kundzes prombūtnes laikā un novēršoties aizbēgt, ja viņa mani ieraudzīs. Lūkojoties princesei acīs un cerot, ka viņa atcerēsies bērnībā izrādīto pieķeršanos, es biju pārkāpusi sabiedrības likumus. Kaut gan es visu mūžu glabāšu sirdī mīlestību pret bērnu, ko reiz zīdīju, nekas nelika viņai justies tāpat. Visticamāk, viņa pat uzgriezusi muguru savai vientulības pilnajai pagātnei un pievērsusies spožajai tagadnei. Es noskumusi gremdējos savā aizvainojumā un apcerēju nākotni, kas atkal šķita drūma un nemīlīga.