Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 15

Bonnas laulība ar Orleānas Šarlu kļuva par pavasara diženāko notikumu un tika noslēgta tūlīt pēc Lieldienām. Līgavainim trūka nelaiķa tēva valdzinājuma, bet runāja, ka viņš esot jūtīgs un nopietns jauneklis, kas aizraujas ar dzeju un mūziku. Toties Armanjakas grāfs bija godkārīgs, straujš, politiskā ziņā spējīgs un gatavs vadīt Orleāna atbalstītāju grupu. Kad Orleānas hercogs aizveda jauno sievu uz Svētā Antuāna namu, viņiem pievienojās Bonnas vecāki, un četratā viņi izveidoja ārišķīgu, greznu galmu, kas ātri vien pārvilināja pie sevis jaunos dižcilšus no Svētā Pāvila nama.

Savukārt Katrīna pamazām atklāja, cik nepatīkami ir būt bezspēcīgai. – Ja karaliene un dofins pārstātu strīdēties, viņi varētu izmantot savas karaliskās tiesības! – princese iesaucās, reiz atgriezusies no neauglīgas viesošanās brāļa apartamentos. – Viņi atkal saķildojās, un Luijs aiztraucās uz Melēnu, aicinot pievienoties visus karalisko asiņu prinčus. Karaliene ir izslēgta no šī ielūguma, tāpēc ir saniknojusies un vēlas atriebties. Viņa aicina Margaritu atpakaļ uz galmu un grib, lai es pret viņu izturētos laipni. Bet, ja es paklausīšu, Luijs mani apsūdzēs nodevībā, tāpēc ir tikai viena izeja, Mjeta. Sameklē zāļu pudelītes; man atkal jātēlo slimniece.

Ja Katrīna drīkstētu pamest galmu, viņa droši vien dotos pie Luija uz Melēnu, bet bez karalienes atļaujas viņa nevarēja pat pieprasīt zirgu. Princese pildīja apņemšanos un ieslēdzās guļamistabā, liedzot ieeju pat biktstēvam, un uzstāja, ka viņu apkalpot drīkstu tikai es.

Karaliene acīmredzot to uzzināja, jo nākamajā dienā ieradās vīrs melnā uzsvārcī un paziņoja, ka esot karaliskais ārsts Erslī. Katrīna negribēja viņu ielaist, bet beigu beigās piekrita bagātīgi apbārstīties ar baltā svina sejas pūderi. Izskatīdamās bāla un nogurusi, viņa zvilnēja aiz savas gultas aizkariem, kamēr ārsts viņu izmeklēja. Rūpīgi nogaršojis un paostījis princeses urīnu, kā arī nedaudz viņu iztaujājis no droša attāluma, ārsts devās prom, paziņojis, ka pacienti nomoka caureja un viņa droši vien ēdusi negatavus augļus. Cienījamais zinātnes spīdeklis laikam nezināja, ka paies vēl vairākas nedēļas, pirms pavasara ziedi pārvērtīsies par augļiem, bet viņa atzinums vismaz ļāva Katrīnai dažas dienas izbēgt no galma.

Piepeši karaliene paziņoja par lēmumu pievienoties dofinam Melēnā un uzstāja, lai viņai līdzi brauktu arī dofina sieva. Varbūt karaliene Izabo cerēja panākt izlīgumu, bet Luijs negrasījās to pieļaut. Jau dažus mirkļus pēc tam, kad sargi pamanīja viņa mātes baržu tuvojamies Melēnas upes vārtiem, viņš kopā ar saviem bruņiniekiem aizauļoja caur galvenajiem vārtiem ceļā uz Parīzi. Katrīna, mātes prombūtnē brīnumaini atveseļojusies, iztrūkās, kad negaidīti ieradās brālis, dubļiem notraipījies un drausma niknuma pārņemts.

– Dodiet vīnu! – dofins iesaucās, iesoļojis salonā un izdzenājis mūs visas pa stūriem. Istaba piepeši šķita daudz mazāka. Paķēris no galdiņa sudraba krūku, viņš iedzēra lielu malku un izsprauslāja to. – Fui! Zirgu čuras! Atnesiet man labu Reinas vīnu un kaut ko ēdamu. Es jāju stundām ilgi.

Katrīna pamāja man, lai es izpildītu pavēli. Kad devos prom, Luijs nometa savu jāšanas apmetni un cimdus, uzaurodams apjukušajām dāmām: – Ārā! Gribu palikt divatā ar māsu.

Paņēmusi no karalienes vīna pagraba prasīto Reinas vīna krūku un sāļu kūciņu pilnu šķīvi no virtuves, es atgriezos un atklāju, ka princese pacietīgi stāv pie kamīna, bet dofins skaļi runā un soļiem mēro istabu. Kad es neuzkrītoši ienācu, viņš piepeši apstājās un saniknots uzlūkoja mani.

– Neraizējieties par Mjetu, – Katrīna steigšus sacīja. – Viņa ir mana senākā un uzticamākā draudzene… un arī jūsējā. Varbūt jūs viņu atceraties, Luij.

Dofins izrāva krūku man no rokas un iedzēra lielu malku vīna, nenovēršot savu cūkas skatienu no manas sejas. Atcerējusies pareizo godbijības žestu, es nometos ceļos, priecādamās par iespēju lūkoties grīdā, jo pār viņa daudzajiem zodiem tecēja rubīnsarkans šķidrums. Pēc brīža dofins nošmaukstināja lūpas un nevērīgi noslaucīja vaigus ar plaukstas virspusi. – Mums reiz bija aukle, vārdā Mjeta, – viņš sacīja, nolaizdams krūku.

– Jā. – Katrīna pamāja. – Tā ir viņa.

Bet Luija uzmanību novērsa šķīvis, ko es turēju rokās.

– Ēdiens! Esmu izbadējies. – Viņš satvēra trauku un spēji apsēdās uz Katrīnas krēsla. Es tik tikko manāmi sarāvos, kad viņš nevērīgi izšļāca vīnu uz smalkajiem zīda spilveniem. Milzīgie augšstilbi apspīlētajās šosēs bija klāti ar ceļa netīrumiem un notraipīja arī krēsla brokātu. Es apslāpēju nožēlas pilnu nopūtu un piecēlos, lai piebīdītu viņam klāt galdu. Kad viņš nolika uz tā šķīvi un izvēlējās vienu kūku, es netīšām ielūkojos viņam acīs un piesarkusi nodūru skatienu.

– Es tevi atceros, Mjeta! – Luijs iesaucās, izspļaudams drumslas. – Tu mums nesi pīrāgus un kūkas no tēva maiznīcas. Tikai tāpēc mēs nenomirām badā. Un tagad tu esi manas māsas uzticamā kalpone. Lieliski. Tomēr tev jāiet prom.

Katrīna stāvēja dofinam aiz muguras un ar galvas mājienu norādīja uz garderobes arku. To sedza smags aizkars. Viņa virzīja plaukstu lejup un pavērsa skatienu augšup, un no šiem žestiem es nopratu, ka man jāpaliek tuvumā. Varbūt princese baidījās no sava nesavaldīgā brāļa. Es nostājos aiz biezā auduma, pieķēros pie sienas un saausījos, mēģinot nedomāt par savu likteni, ja dofins mani pieķertu noklausāmies.

– Nevaru ilgi kavēties, Luij, – Katrīna sacīja. – Man jāapmeklē mise kopā ar karali.

– Kāpēc tu nesekoji karalienei uz Melēnu? – viņš jautāja.

– Nejutos labi. Viņa paņēma līdzi jūsu sievu.

– Phe! – Luijs skaļi nospļāvās, un es cerēju, ka viņš tikai pauž savus uzskatus, nevis atgrūž ēdienu. – Viņas ir pelnījušas viena otru, mana māte un sieva, jo abas kalpo vienam un tam pašam kungam.

– Kuram? – Katrīna painteresējās.

– Burgundijam, protams, – Luijs noņurdēja. – Tu jau noteikti esi pietiekami ilgi dzīvojusi galmā, lai zinātu, ka mūsu māte ir divsejains Jānuss un piešķir karaliskos līdzekļus Burgundija atbalstītājiem pilsētā. Es nosūtīju vīrus atņemt dārgumus un naudu, ko viņa noslēpusi dažādos namos visā Parīzē, gaidot Burgundiju. Viņa cenšas panākt hercoga atgriešanos, jo domā, ka viņš piekritīs valdīt kopā un atbīdīt mani malā. Karaliene maldās, jo hercogs ir vēl neuzticamāks nekā viņa pati. Lai nu kā, viņa atklās, ka visi plāni ir veltīgi, jo esmu nolēmis apsteigt viņus abus… un visus karalisko asiņu prinčus, kas pin savas intrigas. Kamēr viņi ir Melēnā, es grasos atlaist padomi un pasludināt sevi par vienīgo reģentu. Karaļa vārdā tiks izsūtīti edikti, pavēlot visiem prinčiem atgriezties savos īpašumos. Karalienei likšu uzturēties Melēnā, bet sievu aizvedīšu uz viņas klosteri Senžermēnanlē. Ja es viņas izšķiršu, beigsies visas nogurdinošās sazvērestības, un es varēšu mierīgi pārvaldīt valsti.

Šiem satricinošajiem paziņojumiem sekoja ilgs klusums. Mana sirds uz brīdi apstājās, jo dofina smagie soļi nodrebināja koka dēļus netālu no manas paslēptuves, bet viņš aizgāja tālāk.

– Kāpēc tu neko nesaki? – viņš noprasīja. – Vai apšaubi manus nolūkus vai iespējas?

– Ne vienu, ne otru, – Katrīna atbildēja. – Tomēr… vai prinči paklausīs? Kāpēc Anžū, Berī un Burbons nevarētu apvienot karaspēkus un uzbrukt Parīzei?

– Jo viņi zina, ka man ir tiesības! – Luija balss kļuva griezīga. – Es esmu dofins. Turklāt tie lielmanīgie prinči nespēj vienoties pat tik ilgi, lai paceltu karogu, nemaz nerunājot par armijas sapulcēšanu. Konetabls d’Albrē ir karaliskās gvardes pavēlnieks, viņš ir uzticīgs tronim, tātad man. Turpmāk neviens no mūsu vasaļiem neiejās Parīzē un netuvosies karalim, nesaņēmis atļauju no viņa vai manis. Lai viņi dodas uz savām novārtā pamestajām muižām un sakārto visu tur. Vai tu man nepiekrīti, Katrīna?

– Jūs zināt, ka es jūs pilnīgi atbalstu, – Katrīna klusi atbildēja. Paslēpusies aiz sava aizkara, es nospriedu, ka viņai jau nav citas izejas. Vai viņas brālis aizmirsis, ka viņš Katrīnas vecumā vēl sēdēja mācību solā?

– Tas mani ļoti priecē, – Luijs apmierināts noteica. – Un tev jāpaliek pie manis Parīzē. Tu nedrīksti doties pie karalienes pat tad, ja viņa tevi aicinās.

Es izmisusi saķēru galvu. Nabaga Katrīna! Viņa pameta klosteri tikai pirms trim mēnešiem un jau kļuvusi par bezpalīdzīgu lelli šajā cīņā par varu, kurā piedalījās viņas brālis, māte, tēvocis un brālēni. Es nemaz nejustos izbrīnīta, ja princese izmisusi aizbēgtu uz Puasī, bet viņa galu galā nevarēja pat to.

Šoreiz ķildīgie prinči paklausīja pavēlei. Varbūt viņi bija noguruši no nemitīgajiem strīdiem; es zinu, ka man tie apniktu. Burgundijs, protams, jau bija Flandrijā, bet Orleānas hercogs aizveda savu jauno sievu un viņas vecākus uz savu pili Bluā, Berī hercogs devās uz Buržu, Burbonas hercogs uz Burbonu, bet Anžū hercogs uz Anžē. Daudzi zemākie augstmaņi sekoja savu senjoru priekšzīmei, paņemot līdzi ģimeni, mantas, kalpotājus un sargus. Žans Mišels man ziņoja, ka nomocījies, vedot parasto piegādes kravu no karaliskajām muižām, jo visi ceļi no Parīzes esot pārpildīti ar jātniekiem, ratiem un nestuvēm, kas dodas pretējā virzienā.

Karalienes prombūtnē Katrīna manāmi nomierinājās. Daudzas dāmas bija aizbraukušas līdzi savām ģimenēm, tāpēc viņu apkalpoja tikai Agnese un dažas necilu baronetu meitas. Tā kā princese vairs nebija spiesta pavadīt garas, vienmuļas stundas galmā, viņa varēja pati izvēlēties, ar ko nodarboties. Pirmo reizi daudzu gadu laikā laukos valdīja salīdzinoši mierīga gaisotne, un, izmantojot dofina varu, Katrīna pieprasīja zirgus un pavadoņus izbraucieniem aiz Parīzes mūriem. Viņai patika jāt, bet pirmajā maija dienā viņa uzstāja, lai mēs arī Alisi un Liku viņu pavadītu līdz Vensēnai un Žans Mišels mūs tur aizvestu kādos no piegādes ratiem.

– Mēs sarīkosim maija svētkus, Mjeta, – princese satraukta paziņoja. – Tu vari paņemt līdzi ēdienu.

Vensēnas pils bija karaliskais medību nams meža ielenkumā aiz Parīzes austrumu mūra, kur karalis, būdams vesels, bieži medīja briežus un mežacūkas. Medības bija vienīgā pieaugušu cilvēku izklaide, ko viņš vēl spēja izbaudīt. Žans Mišels gan teica, ka zirgu pārvaldnieks pēdējā laikā viņam ļaujot sēsties tikai uz ponija, nevis sparīgajiem ērzeļiem, kuru mugurā viņš auļoja pakaļ medījumam, kad bija vēl jauns un vesels vīrietis. Es jutos kā nokļuvusi paradīzē, kad klīdu pa milzīgu ozolu audzēm un hiacinšu noklātiem līdzenumiem, turklāt mani pavadīja visi tie, kurus es šajā pasaulē mīlēju.

Pavasara laiks bija brīnišķīgs, un, kad saule sasniedza augstāko punktu, mēs sapulcējāmies plankumainajā ēnā upes krastā un mielojāmies ar aukstu gaiļa gaļu un maija svētku saldumiem. Pēc tam Katrīna un viņas jaunās dāmas noāva kurpes, novilka šoses un basām kājām skrēja pa kuplo, zaļo zāli, uzrāvušas zīda svārkus kā lauku meitenes. Katrīna aizelsusies apsēdās man blakus uz krituša koka. Es vēroju, kā Alise un Liks smejot šļakstās smilšainajos sēkļos.

– Kā tu jaunībā svinēji maija svētkus, Mjeta? – princese jautāja, strauji elpodama.

– Jūs novārtīsiet tērpu, – es rājos. Uz narcišu krāsas zīda ielocēm jau rēgojās traipi, ko radījušas jaunās, zaļās sūnas uz stumbra.

– Tas nav svarīgi. – Viņa nevērīgi paraustīja plecus. – Pastāsti!

Protams, es pakļāvos. – Mēs kāpām Monmartras pakalnā, saulei lecot, un mazgājām seju rasā. Ir ticējums, ka puisis mūžam piederēs meitenei, ja tā viņu noskūpstīs ar maija svētku rasā mērcētām lūpām.

– Cik žēl, ka saule jau nožāvējusi rasu! Mēs varējām to izmēģināt, – Katrīna jokoja un uzlūkoja neveiklo Liku. Zēna vaigi pietvīka koši sarkani. Īstas princeses klātbūtnē viņš zaudēja valodu, un man šķiet, ka viņš visas dienas gaitā neizrunāja ne vārda Katrīnas tuvumā.

Tomēr šis pārgājiens kļuva par sākumu jaunai un bīstamai tuvībai starp princesi un manu ģimeni. Tā nebija bīstama tāpēc, ka būtu biedējoša vai draudīga; mūsu attiecības sagādāja daudz prieka. Briesmas sagādāja citu uzskati par šo draudzību, kas pārkāpusi pār milzīgo šķiru plaisu starp mums. Sēžot Katrīnai blakus un baudot viņas ēdienu, es pārkāpu stingrus noteikumus un zināju, ka galmā netrūkst ļaužu, kas savas greizsirdīgās dabas dēļ mēģinās sodīt par šādu uzdrīkstēšanos. Es tikai cerēju, ka tie visi ir pietiekami tālu prom, lai to neuzzinātu.

Pēc dažām dienām, kad biju ieģērbusi Katrīnu pilnajā galma tērpā pirms vakariņām ar dofinu, es devos iekurt pati savu uguni un aizsūtīju Alisi pie Žana Mišela un Lika, lai aicinātu viņus uz pamielošanos ģimenes lokā. Dažreiz mums izdevās šādi iegūt kādu stundu vai divas kopā, un iepriekš biju izlūgusies no karaļa virtuves zirņu un gaļas sacepumu, ko uzsildīju virs uguns. Mēs jau grasījāmies to apēst un draudzīgi sarunājāmies, kad durvis klusi pavērās un tajās nostājās Katrīna, mūs ārkārtīgi pārsteidzot. Viņas greznais tērps nepavisam nesaskanēja ar vienkāršību, kas valdīja šajā torņa istabā.

Viņa vilcinādamās palika durvīs, un viņas skatienā vīdēja ilgas. – Dzirdēju jūsu sarunas un smieklus un gribēju painteresēties, vai drīkstu mazliet pasēdēt pie jūsu uguns.

Žans Mišels klusi nolamājās, pielēca kājās, norāva kapuci un neveikli mīņājās, īsti nezinādams, kā uzņemt tik augstu viešņu. Es steidzos piedāvāt Katrīnai sava vīra atbrīvoto krēslu. – Nē, nē, – viņa atteicās, šūpodama galvu, un uzsmaidīja bērniem, kas bikli piecēlās no soliņa pie pavarda. – Es nenozagšu jūsu tēva vietu. Labprātāk sēdēšu blakus tev, Alise, ja pietiks vietas. Vai varēsiet mani iekārtot?

Viņa apsēdās uz soliņa, bet biezie, izšūtie svārki izpletās viņai apkārt, un vairs nebija vietas trim cilvēkiem. Liks neiebilstot notupās uz grīdas, turēdams rokās savu bļodu, un aizgrābts vēroja zelta un dārgakmeņu gūzmu, kas rotāja princeses kaklu un pieri.

– Smaržo ļoti labi, – Katrīna ieminējās, paostīdama tvaikus, kas plūda no mazā katliņa virs uguns. – Vai tev būs kāds lieks kumoss, Mjeta?

– Ņemiet šo, jaunkundze, – es nekavējoties piedāvāju savu bļodu. – Vēl neesmu ēdienu pagaršojusi.