Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 9

Tūkstoš četrsimt piektā gada augusta beigās sākās svelmējošs karstums. Koki nokalta, un gaiss virs mūra sienām virmoja. Cerot uztvert pēcpusdienas vēja pūsmu no upes, es aizvedu bērnus uz veco dārzu, kas pletās līdz upes vārtiem. Reiz to iestādīja pēc karaļa mātes Žannas pavēles, bet kopš viņas nāves dārzs bija pamests novārtā. Visur auga rozes, kas vijās ap sabrukušām lapenēm un kalpoja par nevainojamām paslēptuvēm Katrīnas iedomātajām fejām un elfiem. Mazais Šarls vienmēr sekoja māsai kā sīks, šļupstošs goblins un apņēmīgi gāzelējās uz kaulainām kājām, kas ietērptas saburzītās, lietotās šosēs. Katrīna vienīgā viņu mīlēja un mierināja, kad bērns raudāja.

Klusā Mišela rātni sēdēja uz soliņa zem koka un lasīja Voradžinas Jēkaba “Zelta leģendas”. Savukārt man kaunpilni jāatzīstas, ka es atbalstīju muguru pret saules sildīto mūri, klausījos bišu sanoņā un iemigu. Tomēr ilgi es nesnaudu, jo mazais delveris Luijs izmantoja manu neuzmanību, lai piezagtos man klāt un iemestu man aiz krekla kaut ko lokanu un sarainu. Sajutusi dzēlienu starp krūtīm, es pamodos, iespiedzos un aizslēpos aiz krūmiem. Kamēr es atrāvu saites un iebāzu roku aiz ņiebura, zēni skaļi smējās. Es nodrebinājusies izņēmu melnu, spalvainu kāpuru un aizsviedu to. Uz maigās, miklās miesas jau bija parādījušies sarkani izsitumi. Kauna pārņemta, es sēju ņieburu un prātā jau izmēģināju pērienu, ko dabūs abi jaunie prinči, bet abu smiekli piepeši aprāvās. Es piesarkusi iznācu no paslēptuves un pavēru muti, ieraudzījusi kaut ko neticamu.

Radās iespaids, ka dārzā nolaidušies milzīgi tauriņi. Sargi steigšus atvēra vecos vārtus, kas veda uz reti izmantotu piestātni upes krastā, un pa tiem ienāca dāmas un kungi, ģērbušies jaunākajos tērpos. Visi smējās un pļāpāja. Apzeltītā galera, no kuras viņi izkāpa, viegli sitās pret piestātni, bet upes vidū peldēja trīs baržas, un katrā no tām satilpa divdesmit vai pat vairāk stopa šāvēji un bruņoti vīri. Bērni stingi vēroja notiekošo un iepleta muti kā ielaspuikas.

Viesu vidū bija sešas dāmas, ģērbušās kuplos tērpos visās varavīksnes krāsās. Tērpiem bija augsta jostasvieta un garas piedurknes. Sievietes pastaigājās nosvērtā, dīkā gaitā, uzmanīgi nesot savas dažādās galvassegas, kas atgādināja baznīcas smailes, arkas un slīpos jumtus, nosētus ar dārgakmeņiem un rotātus ar plāniem plīvuriem. Vīrieši bija ģērbušies tikpat krāšņi – greznos brokāta kamzoļos ar augstu, šauru apkakli, nēsāja dažādi rotātas cepures un centās noturēt līdzsvaru uz dārgakmeņiem nosētām kurpēm ar augstiem, sarkaniem papēžiem un uzlocītiem purngaliem.

Gājiena priekšgalā pastaigājās spožākais pāris, iegrimis aizrautīgā sarunā. Nekad nebiju redzējusi tuvumā karalieni, tomēr uzreiz sapratu, ka tā ir viņa, sadevusies elkoņos ar savu svaini Orleānas hercogu.

Karaliene Izabo vairs nebija slaida – viņas augumu sabojāja vienpadsmit bērni un daudzie sulīgie cepeši, – bet šajā tveicīgajā pēcpusdienā, kad viss kusa, viņa mirdzēja kā ledus. Tērps bija veidots no spīdīga, gaiši zila zīda, tik bagātīgi caurausta ar zelta pavedieniem, ka tas kustoties staroja. Viņas plecus apvija lielas pērļu un safīru virtenes. Virs galvas slējās milzīgas, zaigojošas spalvas, sakārtotas aplī un saspraustas ar pīles olas lieluma briljantu.

Viņas pavadonis bija tikpat krāšņs. Orleānas Luijs bija gara auguma pievilcīgs vīrietis ar izvirzītu žokli, garu valdonīga cilvēka degunu un lāsumainām, pelēkām acīm. Es pārsteigta ieraudzīju, ka uz viņa tērpa ar zelta diegu un ahāta krellītēm izšūtas dzeloņcūkas, bet uzkrītošo cepuri rotāja svītrainas dzeloņcūku adatas. Viņam staigājot, tās grabēja. Vēlāk es uzzināju, ka dzeloņcūka ir hercoga pieņemtā emblēma. Orleānas hercogs gribēja, lai visi saprastu, kas viņš ir.

Šis spožums mani tā aizrāva, ka es piemirsu aizlavīties prom un tagad varēju vienīgi noslīgt ceļos, jo Katrīna un Šarls slēpās aiz manis un ieķērās svārkos. Tomēr biju satraukusies veltīgi, jo karaliene Izabo mūs pat nepamanīja. Viņa atrāva skatienu no hercoga un pievērsa to Mišelai, kas satraukta piecēlās un turēja grāmatu kā vairogu.

– Princese Mišela? – Karaliene pamāja drebošajai meitenei, un es saklausīju dobjajā balsī aizkaitinājumu, kā arī vācisku pieskaņu. – Tu esi Mišela, vai ne?

Jautājums bija pamatots. Manuprāt, karaliene deviņu gadu gaitā kopš meitas dzimšanas bija viņu redzējusi tikai vienu vai divas reizes.

– Nāc šurp, bērns. – Karaliene nepacietīgi pamāja.

Mišelas svārku netīrā mala ievirzījās manā redzeslokā, un es redzēju, ka viņa nometas ceļos mātes priekšā. Viņa bija ļoti jauna, bet apbrīnojami savaldīga.

– Jā, tu noteikti esi Mišela. Tev ir manas acis. Un šie ir tavi brāļi, vai ne? – Viņa norādīja uz Luiju un Žanu un pamāja, kad Mišela nočukstēja: – Jā, kundze.

– Nu protams! Kādi citi bērni gan varētu rotaļāties karalienes Žannas dārzā? Bet tu izskaties briesmīgi! – karaliene iesaucās. – Vai tev nav ķemmes? Nav plīvura? Un tavs tērps… tik netīrs un ciešs? Kur ir tava audzinātāja? Kā viņa uzdrošinās pieļaut, lai kāds tevi tādu redz?

Mišela spēji piesarka, un viņas sejā vienlaikus atspoguļojās gan bailes, gan kauns. Es cerēju, ka viņa nosūdzēs la Bonnas kundzi, tomēr meitene spēji norija siekalas un papurināja galvu. Varbūt viņa zināja, ka visvarenā māte nemūžam neticēs patiesībai – tam, ka bērnistabas ķemmei palikuši vien daži zobi, ka tīru drēbju nav un audzinātāja ieslēgusies savā torņa istabā, kur skaita ietaupītās monētas.

– Vai esi aizmirsusi labo audzināšanu? – karaliene noprasīja. Vienu spraigu mirkli šķita, ka viņa ļaus vaļu dusmām, bet viņa tikai paraustīja plecus un pievērsās hercogam. – Nu labi, tas nav svarīgi. Jaunām meitenēm prātīgāk klusēt. Kā jums šķiet, kungs? Vai uzposusies viņa derēs jūsu dēlam? Viņš galu galā ir tikai zēns. Abi ir mazuļi, kas varēs kopā izaugt par gulbjiem!

Orleānas Luijs pieliecās un pielika cimdā tērpto pirkstu Mišelai pie zoda. Meitene izmisusi iepleta acis, līdzinādamās pārbiedētam kaķēnam. Hercogs pasmaidīja un atkāpās. – Viņa ir jūsu meita, kundze, tātad būs nevainojama. Es jau viņu esmu iemīlējis, un dēls sekos manai priekšzīmei.

Karaliene iesmējās. – Jūs glaimojat mums, kungs! – Orleāna valdzinājums palīdzēja viņai aizmirst Mišelas trūkumus un audzinātājas prombūtni. Viņa pavicināja lielo, apgleznoto vēdekli, ko turēja rokā. – Mišela, Luij, Žan, sekojiet man. Priecājos, ka atradu jūs dārzā. Man aiztaupītas pūles sūtīt vīrus pārmeklēt pili. Jums pienācis laiks doties prom. Te vairs neesat drošībā. Jaunais Burgundijas hercogs domā, ka varēs jūs izmantot, lai pats valdītu Francijā, bet es esmu jūsu māte un karaliene, un man ir citi plāni. Jums nekas nav jāņem līdzi. Mēs iesim prom tūlīt pat.

Viņas vārdi ķēra smaržīgo dārzu kā zibens šautras. Trīs vecākie bērni satriekti pārmija skatienus; Mišelas sejā pavīdēja nemiers, Luijs šķita līksmi satraukts, bet Žans – apjucis. Neviens neuzdrošinājās kaut ko teikt.

– Mēs dosimies turp, kur Burgundijs nevarēs jūs iegrūst nevēlamās savienībās. Mēs izjauksim viņa plānus, un jums būs jauni rotaļu biedri – Orleānas hercoga bērni. Dāmas!

Karaliene pamāja savām pavadonēm ar vēdekli. Divas sievietes steidzās uz priekšu un pacēla tērpa velci, kā arī sakārtoja ieloces karalienei ap kājām tā, lai viņa varētu pagriezties. Kamēr dāmas rosījās, viņa vēlreiz uzmeta šaubu pilnu skatienu bērniem un pieliecās tuvāk Orleānam, klusi jautājot: – Vai viņus ir vērts glābt no Burgundija intrigām? Izskatās diezgan nožēlojami.

Hercogs mierinādams pielieca galvu. – Neraizējieties, kundze, viņiem ir karaliskas asinis. Mēs viņus uzlabosim. – Viņš pievērsās Mišelai, kas vēl joprojām cieši turēja rokās grāmatu kā vienīgo pamatu piepeši mainītā pasaulē. – Burgundijas hercogs vēlas izprecināt jūs savam dēlam, jaunkundze, bet kā jums patiktu kļūt par mana dēla sievu?

Viņš acīmredzami negaidīja atbildi, jo svīta jau virzījās atpakaļ uz upes vārtu pusi, un hercogs nekavējoties pagriezās pret karalieni, nepamanījis daiļrunīgo skatienu, ko Mišela veltīja man. Tas vēstīja: “Vai es neteicu? Mani izprecinās nezināmam cilvēkam un aizvedīs nezin kur.” Es pārkrustījos un čukstus aizlūdzu par princesi. Piepildījās meitenes drūmākās bažas.

– Tomēr pats svarīgākais ir dofins, – karaliene uzstājīgi noteica. Mazais Luijs piesarka, dzirdot sev piedēvēto titulu, pēc kā tik sen bija alcis. – Ja Burgundijam izdosies apprecināt Luiju ar savu meitu, viņš centīsies valdīt, izmantojot zēnu.

– Jums, kā jau vienmēr, ir taisnība, kundze, – hercogs piekrita. – Nedrīkstam pielaist brālēnu Žanu dofinam klāt. Un viņš dēvē sevi par Bezbailīgo! Kas gan ir bezbailīgs bērnu zagšanā? Žans Bezbailīgais… ha! – Dzeloņcūkas spalvas nicīgi nograbēja; Orleānas hercogs atmeta galvu un uzsauca: – Nebaidieties, bērni! Viņš nenozags jūs mātei. Uz priekšu! Mēs traucamies uz Šartru.

Tie bija pēdējie vārdi, ko dzirdēju, jo abi mazākie bērni man blakus sāka lēkāt un raudāt, kamēr brāļi un māsa aizgāja neatskatoties. Es mazuļus sapratu; viņi bija apjukuši un pārbiedēti. Viņu pasaulē ielauzās sveši cilvēki, un jau pēc brīža nozuda vecākie bērni. Ūdens vārti aizveroties nograbēja. Muzikanti galerā sāka spēlēt jautru melodiju, it kā nebūtu noticis nekas īpašs. Karaliene Izabo aizbrauca savā izpopētajā laivā un pat nenojauta, kādas bēdas atstājusi sev aiz muguras.

Notikumiem bagātā diena vēl nebeidzās. Es aizvedu Katrīnu un Šarlu līdz aizaugušai lapenei, lai viņus apskautu, tāpēc neredzēju vairākus vīrus, kas parādījās dārzā tuvāk pilij un krūmos sāka spēli. Drīz mūs sasniedza neparasta skaņa – līksma satraukuma pilnas gaviles un vīriešu smiekli, – un es izbijusies pabāzu galvu aiz lapu aizsega. Dārzs līdz šim vienmēr piederēja tikai mums, un es negribēju sastapties ar galminiekiem, kas meklē izklaidi, vai rotaļīgiem mīlētājiem. Es prātoju, vai mēs varētu nemanīti aizbēgt uz bērnistabas torni.

Diemžēl tas nebija iespējams. Mūsu paslēptuvei jau tuvojās kāds vīrietis – nepierasts un biedējošs skats! – un viņš bija pamanījis manu galvu. Viņš spēji apstājās, un bālajā, kalsnajā sejā uz brīdi sastinga bērnišķa prieka pilna izteiksme, pirms tās vietā uzradās neizpratne. Visi galminieki bija gludi skūti vai rūpīgi kopa savu sejas apmatojumu, bet šis savādais vīrs audzēja spurainu, brūnu bārdu, un taukainie mati garās pinkās slīga līdz pleciem. Viņa drēbes bija saburzītas un netīras, bet reiz bijušas labas un jaunas. Zilajam, nodilušajam kamzolim bija savēlusies kažokādas apmale, un to rotāja netīrs zelta izšuvums, kas reiz droši vien attēlojis heraldiskās lilijas. Mani piepeši pārņēma biedējoša atskārsme, ka esmu nokļuvusi aci pret aci ar slimo karali. It kā nebūtu pietiekami jau ar to, ka tajā pašā dienā satiku arī karalieni un zaudēju trīs audzēkņus.

Mēs zaudējām valodu, viens otru ieraudzījuši, bet mūžam ziņkārā Katrīna pagāja man garām un nostājās karalim pretī. Tobrīd dārza tālākajā malā parādījās divi spēcīgi vīri ādas kamzoļos – karaļa uzraugi. Es gribēju pievilkt Katrīnu sev tuvāk, bet viņa izlocījās no tvēriena un droši piegāja klāt svešiniekam, jautājoši to uzlūkodama. – Labdien, kungs! Vai jūs rotaļājaties? – viņa piemīlīgi apvaicājās. – Vai es drīkstu piedalīties?

Katrīna nezināja, ka šis varētu būt viņas tēvs. Abi nekad nebija tikušies, un trīs gadus vecs bērns vienmēr ir gatavs rotaļāties ar kādu jaunu biedru, neko nezinot par apstākļiem.

Toties izspūrušais karalis rīkojās pavisam neparasti. Varbūt viņš neatkarīgi no veselā saprāta zuduma baidījās no bērniem. Savējos viņš nekad neapciemoja. Pacēlis rokas, lai atvairītu Katrīnu kā lauvu lēcienā vai satrakotu vērsi, viņš drausmīgi skaļi iekliedzās. Ak Dievs, kā viņš kliedza! Es steigšus pacēlu mazo Šarlu un cieši apskāvu viņu. Troksnis šķietami aizpildīja visu trīsuļojošo gaisu zem debesu velves. Plati iepletis lūpas, karalis atklāja dzeltenos zobus un bēra lamas pār mazo meiteni. Skaņas, kas plūda no viņa mutes, līdzinājās ievainota zirga zviedzieniem – tikpat skarbas un dzirdi plosošas. Kliedzienā bija ietverti vārdi, kas manī iedvesa ledainas šausmas un noteikti satrieca arī Katrīnu, kas stāvēja tikai rokas stiepiena attālumā.

– Prom! Nepieskaries! Es salūzīšu!

Katrīna pārbijusies apcirtās un metās pie manis pēc glābiņa. Viss viņas augums bailēs trīcēja, viņa ieslēpa seju manos svārkos un sāka apslāpēti šņukstēt. Elsodami ieradās abi spēcīgie uzraugi, kas sāka skriet pie mums, tiklīdz atskanēja kliedziens. Viens no viņiem izvilka lielu maisu no somas, kas otram bija uz muguras, un abi klusēdami pārvilka to karalim pār galvu, piespiežot rokas pie sāniem. Pēc tam viņi valdnieku pacēla un aiznesa uz pils vārtu pusi, kamēr viņš bezpalīdzīgi spārdījās. Maiss nenoklusināja viņa kliedzienus. Piepeši mums blakus parādījās trešais vīrs, ģērbies tādā pašā sakniedētā ādas tērpā, un elsodams sacīja: – Atvainojiet, kundze, viņš no jums baidās vairāk, nekā jūs no viņa. Domā, ka ir veidots no stikla. Viņš neko nenodarītu meitēnam. Lūdzu, paskaidrojiet bērnam, ka viņš nav briesmonis. Viņš ir karalis un slims.

Negaidot atbildi, uzraugs pieskārās cepures malai un aizsteidzās pie pārējiem. Aizritēja ilgs laiks, līdz abi bērni vairs bailēs nežagojās, un mana sirds strauji pukstēja, kad es satvēru Katrīnas plaukstu un vedu mazuļus uz mūsu torni, kur valdīja nosacīts miers. Es nospriedu, ka nekādā gadījumā tuvākajā laikā neatgriezīšos karalienes Žannas dārzā.

Bērnistabā abi ķērās pie manis kā pie akmens pārplūdušā upē. Man šķita, ka viņi nav dzirdējuši trešā uzrauga vārdus, un es negribēju visu vērst vēl sliktāku, atklājot, ka dārzā sastaptais biedējošais vīrs ir viņu tēvs karalis. Pietika jau ar to, ka viņi dzirdēja dzīvnieciskos kliedzienus un droši vien sapņos redzēs karaļa mokpilno seju. Šobrīd svarīgāka bija Mišelas, Luija un Žana prombūtne. Vecākā māsa un brāļi bija nozīmīga mazuļu īsā mūža daļa. Reizēm nebija viegli ar viņiem sadzīvot, bet tie vienmēr bija blakus, ar tiem varēja strīdēties, rotaļāties vai ķircināties. Bez viņiem bērnistabā valdīja savāds klusums, un tā pārvērtās par vietu, kas vienlaikus ir pazīstama un biedējoša.

Katrīna man uzdeva neskaitāmus jautājumus. Kur pārējie aizgājuši? Kāpēc? Kas ar viņiem notiks? Kad viņi atgriezīsies? Vai tā dāma patiesi bija viņas māte? Kāpēc māte ar viņu nerunāja? Vai māte atnāks arī pēc viņas?

Es nespēju atbildēt, jo man nebija ne jausmas, kāpēc karaliene aizvedusi vecākos bērnus un kas ar viņiem notiks, vai viņi atgriezīsies un kāpēc viņa nav pievērsusi uzmanību abiem jaunākajiem. Viņas rīcība šķita nesaprotama un neattaisnojama, bet viņa bija karaliene, un laikam jau tajā slēpās kāds iemesls. Biju daudz dzirdējusi par Burgundijas hercogu un viņa lielības pilno pavārdu – Žans Bezbailīgais, biju redzējusi Mišelas bažas, kad piepeši atskanēja runas par viņas laulību, un sapratusi, ka bērnus vedīs uz Šartru, bet neko citu nezināju. Arī es biju tikpat apjukusi kā abi mazuļi. Toties mēs visi vairījāmies pieminēt kliedzošo vīrieti.

Kad biju noguldījusi bērnus vienā gultiņā, kur abi cieši apskāvās, es devos meklēt audzinātāju un skolotāju, lai lūgtu padomu, bet viņus neatradu. Kad iegāju viņu istabās, durvis bija vaļā, bet lādes un skapji tukši. La Bonnas kundze un Leklērka kungs bija sakravājuši mantas un aizgājuši, turklāt izrādījās, ka nozudušas arī ēzelienes, jo viņu nedaudzās drēbes nekur nebija manāmas. Tobrīd es vēl nesapratu to, ko uzzināju vēlāk: pēc tēva nāves iepriekšējā gadā mantojis Burgundiju, Flandriju un Artuā, Žans Bezbailīgais pievērsās Francijai un tuvojās Parīzei, gribēdams valdīt jukušā karaļa vietā ar viņa dēla dofina starpniecību un tādējādi izjaukt karalienes un Orleānas hercoga ieviesto kārtību.

Man nebija ne jausmas, kā rīkoties. Vēl pirms dažām stundām es biju miegaina aukle saules karsētā dārzā, bet tagad paliku viena ar diviem karaļa bērniem un ne mazāko sapratni, kas noticis ar pārējiem. Kam lūgt padomu? Vai mani vainos par trīs vecāko bērnu pazušanu? Vai kāds ietekmīgs cilvēks vispār zina, ka viņi ir prom? Vai pilī vēl palicis kāds ietekmīgs cilvēks? Tas droši vien izklausās dīvaini, tomēr mani pārņēma trauksmaina vēlme atvairīt paniku ar kādu šķietami normālu darbību. Es paņēmu grozu ar lāpāmajiem apģērbiem un apsēdos pie loga lielajā istabā, lai izmantotu pēdējos dienasgaismas starus un gaidītu turpmāko.

Kaut gan bērni bija pārguruši, viņi nespēja iemigt un drīz atnāca pie manis, saķērušies rokās, iepletuši acis un nopietni sakniebuši lūpas. Baltajos, saburzītajos kreklos viņi līdzinājās meža gariem kādā pasakā.

– Mums bail, Mjeta. Lūdzu, pastāsti mums kaut ko! – Katrīna lūdzās.

Man iesāpējās sirds. Nometusi apģērba gabalu, ko lāpīju, es iepletu rokas un ievilku abus sev klēpī. Mēs brīdi apskāvāmies un lūkojāmies ārā pa atvērto logu uz dubļaino, sausuma izžāvēto Sēnu, kas aiznesa sev līdzi pārējos bērnus. Pievakares saule meta drūmas ēnas pār kokiem apaugušajiem krastiem, bet otrā malā, Svētā Luija salā, noguruši zemnieki krāva novākto labību kaudzēs. Norijusi kaklā iesprūdušo asaru kamolu, es iesāku pasaku par Svēto Margaritu un pūķi.

Kad tiku līdz vietai, kur svētā savalda pūķi ar paceltu Svēto Krustu, mēs piepeši dzirdējām neprātīgus smieklus, skarbus un uzstājīgus. Nav zināms, kāda jauna un savāda iedoma apsēdusi nabaga neprātīgo karali, kurš atgriezies savā cietoksnī, bet šo drausmo smieklu ielaušanās mūsu mazajā, ērtajā pasaulē līdzinājās spitālīgā skandēta zvana šķindai baznīcas klusumā. Bērni saviebās un aizspieda ausis, bet Katrīna pēc brīža nolaida rokas un jautāja: – Mjeta, vai tas ir vīrs no dārza? Vai tas ir karalis?

Es papurināju galvu. Meitene acīmredzot bija dzirdējusi uzrauga vārdus. – Nezinu, bērns. Bet troksnis ir nepatīkams. Toties mēs varam no tā aizbēgt. Iesim!

Vezdama bērnus līdzi, es nokāpu lejā līdz la Bonnas kundzes pamestajai istabai. Viņas milzīgo gultu slēpa smagi samta aizkari, ko es savilku cieši mums apkārt. Mēs iekārtojāmies eļļas lampas nevienmērīgajā gaismā, un es izdomāju stāstu, ka esam bēgļi un slēpjamies nevienam nezināmā kapelā, kur mūs atrast var tikai Dievs. Aizkaru dāvātais siltums un nošķirtība, dūnu spilveni un kažokādas pārklāji bērnus nomierināja, jo viņi, par spīti savai karaliskajai izcelsmei, nekad nebija redzējuši tādu greznību. Turklāt biezie aizkari apslāpēja trokšņus no ārpuses. Viņi vairs nepieminēja baisos smieklus un kliedzošo vīru.

Tomēr es pati nespēju rast mieru. Kad bērni iemiga, bet lampa sprakšķēdama nodzisa, es gulēju starp viņiem smacīgajā tumsā, bailēs sastingusi un plati atvērusi acis. Karaļa smieklu atbalss modināja murgainas atmiņas par Žana Mišela pavēstītajiem tavernu stāstiem, par spārnotiem dēmoniem, ko sūtījuši burvji. Es iztēlojos ļaunīgas radības ķeramies pie gultas aizkariem; tās uzpūta elpu melnajām ēnām un iedvesa tām neprātu. Man šķita, ka šī elpa liks zaudēt prātu arī man, un es ierakos dziļāk gultasveļā, klusi skaitot lūgšanas. Miegs mani pārmāca tikai pēc dažām stundām.