Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 7

Neviens nezina, ko dzīve mums paredzējusi. Mans jaunais darbs gandrīz beidzās tikpat spēji, kā sācies, jo nākamajā dienā mans krūts piens nopilēja uz baltā zīda krekla, ko pārvilka pār bērna apsējiem pirms kristībām. Es bailēs drebēju, gaidīdama žurkai līdzīgās sievietes dusmas, bet traips ātri nozuda zem izšuvumiem rotātā satīna kristību tērpa ielocēm. Bērnam galvā uzvilka nelielu mežģīņu un pērļu cepurīti un aiznesa viņu uz karalienes kapelu. Vēlāk mums pateica, ka viņai dots Katrīnas vārds par godu Aleksandrijas jaunavīgajai moceklei, kuras spēcīgo kristīgo ticību nelauza pat spīdzināšana uz moku rata.

Sākumā es Katrīnu redzēju tikai brīžos, kad viņa pieprasīja krūti un es to viņai devu. La Bonnas kundze uzstāja, ka pati ievīstīs bērnu autiņos. Viņa tos mainīja katru rītu, pārliecināta, ka tikai viņa zina noslēpumu – kā panākt, lai karaliskās atvases locekļi aug taisni. Divas padumjas meitenes rūpējās par mazgāšanu, ģērbšanu un šūpuļa kustināšanu, bet man šķita, ka viņas to dara nevērīgi un vienaldzīgi. Pēc dažām dienām guvernante acīmredzot nolēma, ka drīkstu palikt, jo kalpotāji ienesa manu salmu matraci un Katrīnas gultiņu nelielā torņa istabā, ko no lielās bērnistabas šķīra biezas ozolkoka durvis. Man paziņoja, ka tas tiek darīts, lai zīdaiņa raudas nemodinātu pārējos bērnus, bet mani tas neiepriecināja. Es bailēs trīcēju, domājot, ka esmu pilnīgi atbildīga par karaļa atvases drošību naktī, un mani nomāca bezmiegs, ilgas pēc mājām un bēdas par zaudēto dēlu. Tomēr nekas neietekmēja manu pienu. Tas plūda vienmērīgi un rāmi kā Sēna zem torņistabas loga.

Man nebija nekādas pieredzes ar karaliskajām bērnistabām, bet šī man šķita dīvaina. Mēs dzīvojām kristīgās pasaules izšķērdīgākās karalienes pilī, bet es neredzēju nekādas greznības vai bagātības pazīmes, izņemot pērlēm izrotāto kristību tērpu, ko tūlīt pat noglabāja drošībā. Nebija kažokādām izpopētu gultiņu, sudraba grabuļu un lādēs sakrautu rotaļlietu. Istabas atradās atsevišķā tornī karalienes nama tālākajā daļā un bija aukstas un kailas. Manā istabā bija neliels kamīns un skurstenis, bet nekur nekurējās uguns, sildot jaundzimušo, un nebija gobelēnu, kas glābtu no rudens caurvēja. Naktis kļuva arvien garākas, bet tumsu kliedēja vienīgi dūmojošas sveces un eļļas lampas. No karalienes virtuves sūtīja ēdienu, bet tas nelīdzinājās gardumiem, ko redzēju ierodoties. Mums nebija ne sulīgu cepešu, ne trekna pudiņa; mēs ēdām biezu zupu un maizes putru, kam uzdzērām jaunvīnu vai paniņas. Reizēm saņēmām sieru vai šķiņķa gabalu, bet nekad nebija ne svaigas gaļas, ne zivju. Mēs dzīvojām kā klosterī, nevis pilī.

Iemesls nebija tālu jāmeklē. La Bonnas kundzes vārdam, kas nozīmēja “labā”, nebija nekādas saistības ar viņas raksturu. Es ātri sapratu, ka viņa rūpējas nevis par karalisko atvašu labklājību, bet gan par karaliskās guvernantes bagātību. Uzzināju, ka viss, ko viņai izdodas ietaupīt no bērnistabai atvēlētajiem līdzekļiem, nonāk tieši viņas rokās, un tāpēc viņa pieņēma darbā mani. Princesei piemērotāka zīdītāja būtu galminieka sieva, bet šādai sievietei būtu vairāk jāmaksā, turklāt viņai būtu ietekmīgi draugi, un la Bonnas kundzes kaltie plāni varēja vainagoties ar panākumiem tikai tad, ja bērnistabai netuvotos neviens varens cilvēks. Mūs neapciemoja ne galma pārvaldnieks, ne karalienes sekretārs vai kanclers, vai pat kāds no padotajiem, un pati karaliene neparādījās ne reizi.

Līdz ar Katrīnu tornī dzīvoja vēl trīs karaliskās atvases. Vecākā bija princese Mišela, sešus gadus veca, nopietna, vienkārša meitene, kas vienmēr centās saglabāt mieru starp abiem jaunākajiem brāļiem – prinčiem Luiju un Žanu. Luijs bija dofins jeb neviena negaidītais troņmantnieks. Kalsnajam, gaišmatainajam puisēnam bija četri gadi, bāla āda un nemitīgs klepus. Viņa drēbes bija netīras un pārāk mazas. Tomēr es manīju, ka viņam ir ass prāts un bagātīga iztēle, kas rosināja dažādas nerātnības. Viņa brālis Žans bija stūrgalvīgs briesmonis un kauslis jau trīs gadu vecumā, tumsnējāks un druknāks nekā brālis, turklāt daudz ietiepīgāks. Ja Luijs iesāka nedarbu, Žans to turpināja, līdz tas vairs nebija joks. Kad pieķēru viņu iemetam zirnekli Katrīnas gultiņā, es nolēmu ļoti uzmanīgi vērot princi Žanu. Zināju, ka par jebkādu princesei nodarīto ļaunumu vainotu mani, nevis viņas brāli.

Es biju vienīgā meita, tāpēc bērnus pazinu maz, tomēr izbrīnīta jutu, ka neizskaidrojami protu apieties ar šiem mazuļiem, kuriem mātes patiesībā nebija. Dīvaini, bet man nebija šādas mākas attiecībā uz Katrīnu. Nespēju apslāpēt nepatiku par to, ka viņa ir dzīva, kamēr mans bērns atdusas kapā, turklāt es neko neredzēju zem briesmīgajiem apsējiem, kas šķietami apspieda jebkādu rakstura izpausmi. Reizēm likās, ka es zīdīju desu. Turklāt man kļuva garlaicīgi, dīki gaidot, kad vajadzēs atvērt ņieburu, tāpēc Katrīnas zīdīšanas starplaikos es rotaļājos ar vecākajiem bērniem.

Zēnu nerātnības cēlonis bija garlaicība, nevis ļaunums. Viņi bija gudri un sparīgi bērni, bet abas aukles tikai spurdza, tenkoja un lavījās pie saviem mīļākajiem, tāpēc viņām nebija laika nodarboties ar audzēkņiem. Viņas nosvieda ēdienu uz galda, bet reti atnesa ūdeni, lai bērnus nomazgātu, un nekad nesarunājās vai nerotaļājās. La Bonnas kundze apcirpa viņu algu tik niecīgu, cik vien spēja, un mana māte mēdza teikt: “Ja maksāsi rāceņus, dabūsi ēzeļus.”

Sākumā bērni mani vēroja piesardzīgi, bet Mišela drīz atmaiga un pauda aizkustinošu pateicību par veltīto uzmanību. Mazajai, vienkāršajai meitenei bija smalki, gaiši un vienmēr savēlušies mati. Luijs reiz dusmu lēkmē izmeta vienīgo suku ārā pa logu, un la Bonnas kundze nesagādāja citu. Mišela likās ļoti rāma, bet patiesībā viņu mocīja nedrošība. Meitene vairījās no paceltas balss trokšņa, sadzirdēja nievas tur, kur tādu nebija, un baidījās, ka jebkurā mirklī viņu aizraus prom uz kādu svešu zemi un apprecinās ar princi. Kad es centos Mišelu pārliecināt, ka viņa ir pārāk jauna, meitene nopietni samirkšķināja jūraszaļās acis un papurināja galvu.

– Nē, Mjeta. – Bērniem bija pārāk grūti izrunāt manu pilno vārdu. – Manai māsai Izabellai bija tikai astoņi gadi, kad viņa devās uz Angliju.

Es atcerējos šo notikumu. Redzēju, kā princesi Izabellu ved Parīzes ielās, kad notika viņas attālinātās kāzas ar Anglijas karali Ričardu. Sīciņā, lellei līdzīgā meitene sēdēja nestuvēs, apkrauta ar kažokādām un dārglietām, un ne man, ne kādam citam skatītājam trokšņainajā pūlī neienāca prātā, ka viņa noteikti ir pārbijusies. Meiteni veda uz svešu zemi, kur viņai būs jādzīvo ar vīrieti viņas vectēva gados. Kas notika ar šo mazo līgavu? Angļu lords Bolingbroks nozaga karaļa Ričarda troni, un viņa pamestā karaliene vēl joprojām nīka otrā jūras šauruma pusē, neko nezinot par savu nākotni. Es sapratu, ka Mišelas bailes ir pamatotas.

Zēni vilcinājās ilgāk, pirms atsaucās maniem centieniem. Prinča Luija nedrošībai bija cits cēlonis, bet tā bija tikpat dziļa. Viņu vajāja rēgs. Gada sākumā viņa vecākais brālis Šarls mira no piepeša drudža, un visu Franciju pārņēma sēras. Karaliene Izabo dievināja deviņus gadus veco dofinu, atšķirībā no pārējiem bērniem viņš dzīvoja galmā blakus mātei ar saviem kalpotājiem un saņēma gan dāvanas, gan uzslavas. Zēnu izrādīja visiem cienījamiem viesiem un pasludināja par “Francijas spožo nākotni”. Pat mana saprātīgā māte pievienojās pārējiem, kas viņam uzgavilēja ielās un bārstīja svētības vārdus pār spoži zeltainiem matiem klāto galvu.

Dofinu nopļāva sviedru slimība. Vienubrīd viņš uz ponija jāja pa pilsētu, bet jau nākamajā dienā bija miris, drausmīga drudža pieveikts. Karaliene Izabo sabruka, un karali pārņēma kārtējā slimības lēkme. Droši vien turpmākajos mēnešos jaunais dofins cerēja, ka viņu gaida tāda pati greznības un priekšrocību pilna dzīve kā brāli, bet tas nenotika, un ik reizi, kad Luijam kaut ko aizrādīja vai liedza, viņš sāka trakot, metās zemē un kliedza: – Es esmu dofins! Dofins! – Tas vienmēr uzjautrināja Žanu, kurš notupās brālim blakus un neslēpti priecājās, kamēr Luijs sita papēžus pret grīdu un spiedza. Nekad neredzēju, ka Žans censtos brāli mierināt. Pat tik agrā bērnībā viņš bija savāds vienpatis.

La Bonnas kundze bija izgudrojusi īpatnēju veidu, kā parūpēties, lai Luija dusmu lēkmes skaņas nepārsniegtu bērnistabas slieksni. Pirmajā reizē, kad dzirdēju asinis stindzinošos kliedzienus, es izbijusies steidzos uz lielo istabu un satriekta ieraudzīju, ka audzinātāja paceļ zēnu, ieliek viņu lielā, tukšā lādē, aiztaisa vāku un apsēžas uz tā.

– Kundze, jūs nedrīkstat…! – es iebildu.

– Nekauņa! – viņa atcirta. – Klusē! Tu esi šeit tikai tādēļ, lai zīdītu princesi. Iesaku tev turēt muti ciet un ņieburu vaļā. Ja nē, es sameklēšu citu zīdītāju.

Luija apslāpētie kliedzieni lādē pārvērtās par šņukstiem, un es biju spiesta atgriezties torņa istabā. Audzinātāja izlaida zēnu tikai daudz vēlāk, kad es jau biju pārliecināta, ka viņš ir miris. Uzmanīgi pametusi skatienu aiz durvīm, es ieraudzīju, ka Luijs trīcēdams izkāpj ārā un elsodams aizskrien līdz istabas stūrim, kur piespieda asinīm notraipīto seju pie aukstās mūra sienas. Viņš šausmās bija apslapinājies, bet neviens nepiedāvāja sausas šoses. Es beidzot sapratu, kāpēc viņš vienmēr nelāgi ož. Audzinātāja mani pamanīja un brīdinot samiedza acis, tāpēc es aizbēgu.

Apmēram mēnesi pēc dzimšanas Katrīna jau gulēja ilgāk, un es varēju pirmo reizi doties uz staļļiem. Žans Mišels augstāk vērtēja darbus nekā vārdus; kautri sasveicinājies, viņš uzveda mani pa kāpnēm uz sienaugšu un sāka pārvietot saišķus, lai izveidotu mums nošķirtu stūri prom no pārējo zirgu puišu skatieniem. No zirgiem apakšējos steliņģos plūda siltums. Kaut gan sākumā mēs sarunājāmies neveikli, kā svešinieki, jau drīz alkaini apmainījāmies skūpstiem. Sekas bija paredzamas. Domāju, ka nekas vairāk man nav jāsaka. Man bija piecpadsmit gadi, viņam astoņpadsmit, un mēs galu galā bijām precēti… nebūtu dabiski gremdēties skumjās un ievērot celibātu.

Pēc tam mēs vēl nedaudz parunājām, vairoties pieminēt savu mirušo bērnu. Es pastāstīju Žanam Mišelam, kā la Bonnas kundzes alkatība padara dzīvi karaliskajā bērnistabā aukstu un nepatīkamu. Bija jau decembra sākums, un naktis torņa kambarī bija ledainas. Labsirdīgais Žans Mišels sašuta par to un nākamajā ciemošanās reizē pasniedza man dažas vīstoklī satītas malkas pagales. – Paslēp zem šalles. Neviens neredzēs dūmus, ja iekursi uguni naktī, – viņš ieteica. Nākamajā reizē, kad Katrīna nakts vidū pamodās un izdvesa skaņas, kas vēstīja par izsalkumu, es iededzu sveci, izvilku no matrača salmus iekuram, saliku virsū žagarus un pietuvināju tiem sveces liesmu. Darbodamās es pamanīju, ka princeses apsēji ir kļuvuši vaļīgāki, un viens no tiem nokarājās. Ļaudamās pēkšņai iegribai, es to noņēmu, un zīdainis nekavējoties sāka spārdīties. Uguns gaismā viņas tumši zilajās acīs uzplaiksnīja prieks, un es sapratu, kas jādara.

Pievilkusi gultu tuvāk pavardam, es izklāju uz tās segu un noguldīju Katrīnu, ātri noņemot nepatīkamos lina apsējus. Cerēdama, ka neviens nedzirdēs viņas brēcienus, es notīrīju notraipīto augumiņu ar ledainu ūdeni no savas nakts krūkas. Uguns siltums drīz apklusināja princeses kliedzienus, un viņa staipīdamās spārdījās, baudot lēkājošās liesmas. Viņa vicināja tuklās roķeles, es pieliecos, smaidīju un dūdoju. Mana elpa kutināja mīksto, pūkaino ādu uz bērna kakla un vēdera, un viņa sajūsmināta locījās un gulgoja.

Vasarā es mēdzu staigāt gar upes krastu starp savvaļas puķēm un aizgrābta vēroju, kā saules gaismā iznirst taurenis, pamazām atverot savus daudzkrāsainos spārnus manu acu priekšā. Šajos pirmajos mirkļos pie uguns Katrīna man atgādināja taureni. Viņas lielās, zilās acis pirmo reizi kļuva par mirdzošiem ezeriem, kuros staroja dzīvība, un mīkstie, gaišie mati, ilgi pieplacināti un saspiesti, sāka izslieties un cirtoties. Zemu pieliekusies, es iečukstēju mīļus vārdus bērna ausī un saņēmu pretī platu smaidu.

Mīlestība, ko nevarēju veltīt savam bērnam, piepeši uzvilnīja manī kā upe, kas pārrāvusi aizsprostu. Es gribēju līksmē kliegt, bet atcerējos “ēzeļus”, kas gulēja blakus istabā. Satvērusi Katrīnu, es piespiedu mazo augumiņu cieši sev klāt un laimīga dejoju. Viņas sirds pukstēja man zem rokām; kaut gan bērns izskatījās sīciņš un bezpalīdzīgs, viņa ievilka mani spēcīgas burvestības tīklos. Kopš tā mirkļa es vairs nepiederēju pati sev. Lūkodamās uz uguns apspīdēto, maigo, apburošo ķerubu, es kļuvu par viņas verdzeni.

Kad atkal silti ievīstīju meiteni un sāku viņu barot, zīdīšana bija mainījusies. Es vairs neredzēju sārtu dēli pie sava krūtsgala; viņa kļuva par rožainu eņģeli ar gaišu matu nimbu un dūnu maigu ādu. Atbrīvojusies no apsējiem, viņa pielika rociņu man pie krūts un to saudzīgi spaidīja, it kā vienlaikus mani glāstītu un svētītu, un šīs kustības iespaidā pienā ieplūda mana sirds un dvēsele.