Читать книгу Azenkūras līgava - Džoanna Hiksone - Страница 8

– Karalis atkal ievietots cietoksnī, – Žans Mišels paziņoja, kad mēs pavadījām pēcpusdienu kopā. Kalpotāji par cietoksni dēvēja īpašos apartamentus, kuros monarhs uzturējās savas “prombūtnes” laikā.

– Viņu turp aizveda vakar pēcpusdienā. Acīmredzot viņš padomes sēdes laikā izvilcis dunci un sācis to mežonīgi vicināt, tāpēc viņu atbruņoja un sasēja.

– Lai Dievs mums palīdz! Vai viņš kādu savainoja?

– Šoreiz nē.

– Tātad iepriekš cilvēki ir cietuši?

– To mēģina noklusēt, bet daži kambarkungi ir noslēpumaini pazuduši.

– Vai tas nozīmē, ka viņi nogalināti? – es neticēdama jautāju.

– Neviens to nav atzinis, bet… – Žans Mišels iepleta rokas. – Lai nu kā, viņš ir karalis, kaut gan zaudējis saprātu. Kurš viņu apsūdzēs slepkavībā?

Es nodrebinājos. Jo tuvāk piekļuvu monarhijas varai, jo vairāk tā mani mulsināja. Kopš dzīvoju pilī, ne reizi nebiju redzējusi karali, vismaz to nezināju. La Bonnas kundze man piekodināja, ka gadījumā, ja sastapšu kādu augstākas kārtas cilvēku, man jānovērš skatiens un steigšus jādodas prom, ja vien viņi neuzrunā mani. Kalpotājiem izsniedza tumšas, vienkāršas drānas; man iedeva dubļu krāsas virstērpu un priekšautu, kā arī baltu lina galvassegu. Līdzīgi pārējiem pils kalpotājiem, arī es lieliski apguvu prasmi aizzagties prom, tiklīdz pazibēja dārglietas un koši tērpi. Ja es sastaptu karali, es būtu spiesta “pazust”, pirms atšķirtu viņu no kāda cita uzposta galminieka. Visi zināja par viņa slimību, kas laiku pa laikam atgriezās. Vienubrīd viņš bija pavisam normāls, ēda, sarunājās un valdīja, bet jau nākamajā dienā kļuva par trīsošu, trakojošu, iedomu māktu graustu, un šāds stāvoklis varēja turpināties gan nedēļu, gan vairākus mēnešus.

– Kas tagad notiks? – es jautāju.

– Karaliene sakravās mantas un pārcelsies uz Svētā Antuāna namu, – Žans Mišels smīnēdams paskaidroja. – Kad vīrs ir nost no ceļa, viņa ielec sava svaiņa gultā.

– Pie Orleānas hercoga? – es iesaucos. – Nē! Nevar būt! Tas ir grēks.

– Teica nevainības iemiesojums, – Žans Mišels mani ķircināja. – Patiesībā tā ir arī valsts nodevība, bet neviens neuzdrošinās karalienei Izabo kaut ko aizliegt. Kurš viņu arestēs? Karalim slimojot, viņa kļūst par reģenti.

Tas mani satrieca vēl vairāk. Vai tiešām Dievs nesoda par laulības pārkāpšanu? Vai sievu, kas gulējusi ar sava vīra brāli, negaida liesmainais bezdibenis?

– Un elles ugunis? – es jautāju. – Pat karalienēm un hercogiem no tām jābaidās.

Žans Mišels paraustīja plecus. – Tev jau vajadzēja saprast, ka valdnieki nedzīvo saskaņā ar tiem pašiem likumiem kā mēs. Viņi var iegādāties tūkstošiem grēku atlaižu un saņemt piedošanu par itin visu. – Viņa brūnajās, samtainajās acīs iespīdējās pazīstams mirdzums. – Tu izskaties saniknota, mana mazā zīdītāja. Man patīk, ka esi kvēla un dusmīga. – Viņš pasniedzās, lai noņemtu manu galvassegu, jo viņam patika mani tumšie mati, kas plūda pār muguru un parasti izraisīja arī citu drēbju pazušanu.

Es atgrūdu viņa roku un veltīju vīram nožēlas pilnu smaidu, mīkstinādama atraidījumu. – Nē, Žan Mišel. Man jāiet. Varbūt Katrīna jau raud, mani saucot.

– Katrīna, Katrīna! – viņš atkārtoja, saraucis pieri. – Man visu laiku jāklausās par Katrīnu. – Viņa balsī skanēja sašutums, tomēr tajā slēpās arī maiga iecietība. Žana Mišela izskatā nekas neliecināja par viņa maigo dabu, bet viņš laikam saprata, ka esmu iemīlējusi savu aprūpējamo tāpat, kā būtu mīlējusi mūsu bērnu.

Es piecēlos un notraucu salmus no svārkiem. – Rīt atnākšu, – es apsolīju, patiesas nožēlas pārņemta, jo ne jau tikai viņš vēlējās pakavēties mūsu sienaugšas patvērumā.

– Reiz tev vajadzētu pateikt princesei, ko viņas dēļ esam upurējuši! – viņš uzsauca man, kad jau kāpu lejā.

Žana Mišela pareģojums piepildījās; karaliene pārcēlās uz Orleānas hercoga namu, un viņu Ziemassvētku svinības satricināja visu pilsētu. Katru nakti bērnistabas logos ieplūda mūzikas skaņas no laternām izrotātajām galerām, kurās grezni tērpti augstmaņi un dāmas devās uz dažādām izklaidēm Svētā Antuāna namā. Pastiepjot kaklu, mēs varējām saskatīt uguņošanas zibšņus un dzirdēt, kā rēc neparastie dzīvnieki, atvesti no karaļa menažērijas viesu uzjautrināšanai. Žans Mišels ziņoja, ka tavernas esot pilnas ar menestreliem un žonglieriem, kas sapulcējušies Parīzē, jo karaliene solīja bagātīgu atalgojumu par iespaidīgu priekšnesumu.

Es nesapratu, kāpēc viņa neiekļauj šajās izklaidēs savus bērnus. Viņa pat neatsūtīja tiem dāvanas. Ziemassvētku līksme bērnistabā gandrīz nebija jūtama. Pašā svētku dienā la Bonnas kundze izņēma no aizslēgtas lādes audzēkņu labākās drānas un aizveda viņus uz misi karalienes kapelā, un man bija ļauts sēdēt aizmugurē kopā ar ēzeļiem. Ja tas nenotiktu, mēs pat nezinātu, ka ir Ziemassvētki.

Vakariņas bija pat sliktākas nekā parasti. Mums deva taukainas samazgas un sakaltušu maizi, ko bērni, protams, atteicās ēst. Tikai Ziemassvētku pīrāgi, ko atnesu no savu vecāku maiznīcas, dāvāja nabaga bērniem nedaudz prieka.

Triju Kungu dienā rosība pilī jau bija pierimusi. La Bonnas kundze devās uz svinībām sava augstdzimušā radinieka namā, atstājot bērnistabu abu ēzelieņu ziņā, un viņas izmantoja audzinātājas prombūtni, lai nozustu. – Tu ar visu tiksi galā pati, vai ne, Giljometa? – viņas vieglprātīgi sacīja. – Ja tev kaut ko vajadzēs, palūdz sargiem.

Nākamajā rītā neieradās pāži, kas parasti nesa mums ēdienu un ūdeni. Es biju viena ar četrām karaliskajām atvasēm bez ēdiena, siltuma un iespējas pie kāda vērsties. Mani pārņēma šausmas. Tikai sargi palika savās vietās pie bērnistabas durvīm.

– Nevienam nav samaksāts, – viens no viņiem skarbi paziņoja, kad es beidzot uzdrošinājos painteresēties par pārējiem. – Saimniecības pārvaldnieks aizbraucis kopā ar karalieni un paņēmis līdzi visus rakstvežus un naudu.

– Kāpēc jūs vēl esat šeit? – es jautāju.

Kareivis viltīgi pasmaidīja, atklājot nomelnējušus zobu stumbeņus. – Lai Dievs slavēts, jo karaliskajiem gvardiem maksā Francijas konetabls, un viņš ir godājams vīrs.

– Atšķirībā no karaliskās audzinātājas, – es noņurdēju. – Man nav maksāts jau vairākas nedēļas.

– Tev vajadzētu doties prom, konfektīt, tāpat kā pārējiem, – sargs nosēca un iesmējās, uzpūšot man smirdīgu elpu. – Muļķi pateicību nesaņem.

Tomēr es nevarēju nekur iet. Negribēju pamest četrus bērnus, kam nav ne mātes, ne draugu. Es pārliecināju sargu atnest mums maizi un pienu, lai viņi varētu pabrokastot. Kad abas aukles atgriezās, apmierinātas ar sevi un izspūrušas, es pabaroju Katrīnu un atstāju viņu iemigušu, kamēr pati aizsteidzos uz maiznīcu un izlūdzos no mātes grozu ar pīrāgiem un kūkām. Es viņai pateicu, ka valdnieka bērni badojas savā pils tornī.

Tas nebija īsts bezdibenis, jo la Bonnas kundze atgriezās no savām svinībām un ēdiena piegāde, lai gan slikta, turpinājās. Tomēr tīra veļa neparādījās, un mani nosūtīja uz veļas mazgātavu noskaidrot, kas noticis. No milzīgajiem balināšanas toveriem, kuros skalojās urīns, plūda neciešams smārds, un netīrās veļas kalni jau pelēja. Es pamanīju dažas lina servjetes, paķēru tās un aizbēgu. Varēju katru dienu mazgāt servjetes un rūpēties par princeses tīrību. Trūka apsēju, tāpēc la Bonnas kundze vairs nevarēja ik rītu ievīstīt bērnu, un Katrīna spēcīgi kustināja locekļus. Gaišās cirtas spurojās zem mazajām cepurītēm, ko viņai pašuvu. Dīvaini, bet drausmīgajās ziemas nedēļās viņa pieņēmās svarā un kļuva tukla kā lācēns.

Tomēr man bija žēl vecāko bērnu. Viņi sala un badojās, un vienīgais, kā viņiem netrūka, bija sods. Tiklīdz kāds ļāvās nerātnībām (un zēni to darīja bieži), audzinātāja izdomāja kādu jaunu un biedējošu atriebību. Es vairākas reizes redzēju Žanu cieši piesietu pie krēsla vai Luiju, kurš uzmanīgi apsēdās, acīmredzami ciezdams no pēriena sekām. Viņa acīs nereti zibēja naidpilnas dusmas, bet viņš bija tikai četrus gadus vecs un bezpalīdzīgs. Turklāt, ja viņš spētu sūdzēties, pie kā vērsties? Tomēr vissliktākais bija bērnu tēva cietoksnis, kas atradās pārāk tuvu tornim, un necilvēcīgie trokšņi, kas reizēm plūda no šīs baisās vietas, biedēja bērnus.

Klīda runas, ka valdnieka neprātu izraisījuši sātana sūtņi. Varbūt la Bonnas kundze, kas dzīvoja tik tuvu karalim, arī krita tiem par upuri. Dažreiz man šķita, ka dzirdu šo būtņu spārnus sitamies pret durvīm, un es baidījos elpot, lai neievilktu tos plaušās.

Žans Mišels stāstīja, ka bez darba palikušie pils kalpotāji tavernās pelnot sev naudu alum, atkārtojot neticamus stāstus par melnajām misēm, kur burvji izsaukuši spārnotu dēmonu pulkus un sūtījuši tos apsēst pazemes velvi, kur mājoja prātu zaudējušais monarhs. Abas kalpones mēdza viena otru biedēt, paziņojot, ka redzējušas briesmoņus. Protams, visus bērnus mocīja nelāgi sapņi, un Žans slapināja gultā. La Bonnas kundze lika viņam gulēt uz salmu matrača. Vismaz gultas veļu viņa lika mazgāt abām ēzelienēm, nevis man, tomēr nogaidīja, līdz viss drausmīgi smirdēja.

Ziema bija vētraina un sniegaina, un bērni nedēļām ilgi neizgāja no istabas. Tomēr tēva ceptie pīrāgi, mans ģimenes pasaku krājums un Žana Mišela slepus iedotā malka ļāva mums pārdzīvot aukstās, tumšās dienas. Beidzot laiks mainījās, saule pakāpās augstāk debesīs, un ledus Sēnā izkusa. Kad Parīzes ģildes devās pavasara gājienos un pils ābeļdārzi uzplauka, valdnieks piepeši atguva saprātu, un karaliene atgriezās Svētā Pāvila namā.

– Ja viņa vēlas būt reģente slimības laikā, viņai jādzīvo pie karaļa, kad viņš ir vesels, – Žans Mišels prātīgi paskaidroja, kad es ieminējos par steidzīgo pārvākšanos. – Un varu apliecināt, ka viņa ārkārtīgi vēlas būt reģente.

Karaliene vēl joprojām netuvojās bērnistabai, bet vismaz atveda naudas lādes un galminiekus, un la Bonnas kundze bija spiesta maksāt kalpotājiem, lai tie mums atnestu ēdienu un visu nepieciešamo, nevis paļauties uz tēva doto bezmaksas maizi. Es zināju, ka žurkai līdzīgā sieviete ziemas laikā uzkrājusi daudz neizmaksātu algu, tāpēc saņēmu drosmi un pieprasīju visu, kas man pienākas.

La Bonnas kundze tikai smējās man sejā. – Četras markas? Kāpēc tāds skuķis iedomājies, ka prot rēķināt? – viņa ņirgājās. – Pieci sū dienā neveido četras markas. Tev nepienākas pat ceturtā daļa no šīs summas.

Par spīti visiem pūliņiem, man izdevās no viņas saņemt tikai vienu marku. Es parādīju to mātei, un viņas dusmas vairāk izraisīja audzinātājas nicinājums pret manu izglītību, nevis neslēptā krāpšanās. – Laikam jau mums jājūtas pateicīgiem, ka esam tik daudz dabūjuši, – viņa samierinājusies noteica. – Tā dara visi. Pilsētā veikalnieki un amatnieki žēlojas par augstmaņu skopumu.

Kļuva siltāks, un pils sāka līdzināties gadatirgum. Dārzos pulcējās koši ģērbtas meitenes un jauni, lielīgi augstmaņi, kas smējās un sacentās dažādās spēlēs. Pa atvērtajiem logiem un pāri mūriem plūda mūzikas skaņas, un galma pieņemšanas notika ārpusē zem grezni izkrāsotiem pārsegiem. Kalpotājiem dzīve bija grūtāka, jo mums nemitīgi nācās mainīt kustības virzienu, lai izvairītos no galminiekiem. Tie gāja uz pieņemšanām vai dārziem un sacīkšu laukumiem. Man bieži vajadzēja divreiz vairāk laika, lai tiktu pie Žana Mišela, jo es gaidīju ar seju pret sienu, kamēr dāmas un kungi pļāpājot pagāja man garām. Es vismaz varēju katru dienu aizvest bērnus parotaļāties, kaut gan la Bonnas kundze uzstāja, lai ejam tikai uz bijušās karalienes pamesto rožu dārzu. Tur mēs varējām nokļūt no bērnistabas, ceļā nesastopot nevienu ietekmīgu cilvēku. Viņa nevēlējās, lai kāds ziņkārs ierēdnis painteresētos par karalisko atvašu noplukušo apģērbu. Turklāt nedrīkstēja pieļaut kādu netīšu tikšanos starp karalieni un viņas pašas bērniem!

Vasara turpinājās, pilsētu pārņēma nomācošā augusta tveice, un karaliene garas baržu virknes priekšgalā devās uz karalisko pili Melēnā. Drīz izplatījās runas, ka viņa gaida bērnu, un apstākļu dēļ sākās baumas, ka šo bērnu karaļa prombūtnes laikā radījis Orleānas hercogs. Arī es parēķināju un secināju, ka bērna tēvs varētu būt karalis. Acīmredzot viņš domāja tāpat, jo nebija ne miņas no nesaskaņām starp valdnieku un viņa brāli vai sievu.

Apmēram šajā pašā laikā es pamanīju izmaiņas savā augumā. Daudzi ticēja, ka bērna zīdīšana neļauj mātei ieņemt nākamo, bet ar mani tā nenotika. Māte uzskatīja, ka man palīdzējusi Svētā Monika, un Žans Mišels saviem draugiem lielījās, ka nekāds karaliskais zīdainis neliegs viņam kļūt par tēvu!

La Bonnas kundze neko neteica, līdz kļuva redzams mans vēders. Tad viņa sarauca degunu un sacīja: – Tik un tā jau ir laiks atradināt Katrīnu no piena. Ziemassvētkos drīksti doties prom.

Atcerējusies pagājušā gada nelaimes, es steigšus apliecināju, ka varēšu palikt vēl pēc Jaunā gada, jo pašas bērns dzims tikai pavasarī. Negribēju domāt, ka princesi aprūpēs tikai ēzelienes un la Bonnas kundze, tomēr es zināju, ka šķiršanās ir neizbēgama. Varbūt, ja nebūtu mana bērna, es varētu saskaņot Katrīnas atradināšanu no krūts tā, lai turpinātu barot karalienes jauno bērnu, bet zināju, ka zemākas izcelsmes zīdainim nekad nebūs ļauts palikt karaliskajā bērnistabā un dalīties ar karalisko pienu. Mūsu kopā pavadītais laiks nenovēršami tuvojās beigām. Drīz pēc tam, kad Katrīnai apritēja gads, viņa spēra pirmos grīļīgos soļus, un es sāku viņu barot ar pienā mērcētu maizi. Februārī, kad dzima karalienes dēls, es jau biju sagatavojusi Katrīnu brāļa pieņemšanai.

Karalis pat neiedomājās apšaubīt jaunās atvases dzimšanas likumību un tā priecājās par jauno dēlu, ka nosauca to par Šarlu. Viņu acīmredzot nesatrauca tas, ka abi iepriekšējie prinči ar šādu vārdu miruši jauni. Tāpat kā pārējie karaliskie bērni, arī šis jaunais Šarls paklausīgi izlīda no karalienes klēpja, kristībās tika ietērpts zīdā un pērlēs, bet pēc tam aiznests uz bērnistabu tālu prom no vecāku uzmanības. Arī viņa zīdītāja bija vienkārša sieviete, tāpat kā es, kuru la Bonnas kundze varēja izmantot. Bet atšķirībā no manis viņa bija bikla radība, neinteresējās par vecākajiem bērniem, tikai zīdīja mazuli un pļāpāja ar ēzelienēm. Man viņa sagādāja vilšanos, jo biju cerējusi uz kādu mātišķu sievieti, kas pēc manas aiziešanas dāvās Katrīnai nepieciešamos apskāvienus.

Mana mazā princese jau gāzelēdamās staigāja ar tuklajām kājiņām. Viņa bija burvīgs, sprigans bērns un visu dienu spurgdama tērgāja, turoties man pie svārkiem. Es nespēju iztēloties dzīvi bez viņas, bet citas izejas nebija. Kādā skaistā pavasara dienā es piespiesti moži iesmējos, pēdējo reizi noskūpstīju mīksto bērna vaidziņu un atstāju Katrīnu spēlējamies ar iemīļoto rotaļlietu – manu seno lelli. Izgājusi no bērnistabas, es raudāju tā, ka Žanam Mišelam nācās uzmanīgi vest mani mājās.

Pēc mēneša es laidu pasaulē savu veselīgo meitiņu, kas – lai slava Jaunavai! – elpoja, zīda un skaļi brēca. Mēs viņai devām Alises vārdu par godu Žana Mišela mātei, kas viņu dievināja, jo pati bija audzinājusi tikai zēnus. Arī es savu meitu mīlēju, bet, kaut gan viņu zīdīju un aprūpēju tikpat gādīgi kā princesi Katrīnu, man jāatzīst, ka nekad neielaidu Alisi savas sirds slēptākajā nostūrī, kur ieperinājies mans karaliskais dzeguzēns.

Daudziem es šķistu slikta māte, bet es to uztvēru citādi: Alises tēvs uzskatīja, ka viņas acīs aust saule un mēness, turklāt viņai bija divas mīlošas vecmāmiņas. Es viņai nebiju tik ļoti nepieciešama kā princesei. Vasara aizritēja un dienas kļuva īsākas, bet es nemitīgi domāju par zīdīto bērnu. Pārģērbjot Alisi un noliekot viņu gultiņā, es prātoju, kurš to pašu dara Katrīnas labā. Vai kāds viņu apskauj un dzied šūpuļdziesmas? Vai sukā viņai matus un stāsta pasakas? Sapņos es redzēju viņas seju, dzirdēju viņas smieklus vējā, un man ausīs skanēja viņas nedrošie soļi.

Neviens neizprata manas jūtas, tikai māte, kas neko neteica, bet nopirka govi un piesēja to upes krastā aiz maiznīcas krāsnīm. Kad Alisei apritēja seši mēneši, es panācu, ka viņa ēd govs pienu, un atgriezos karaliskajā bērnistabā. Zinu, zinu, tā bija kristietes necienīga un bezjūtīga rīcība, bet abas vecmāmiņas priecājās, aprūpējot mazo meiteni, un es vairs nespēju atvairīt drūmās domas par Katrīnu.

Es tuvojos bērnistabas torņa sargiem, jūtot, ka mute bailēs izkaltusi. Kas notiks, ja viņi mani nepazīs vai arī būs godīgi un nepieņems pīrāgus un naudu, ko piedāvāju? Tomēr nekas nebija mainījies, un drīz es jau iezagos pazīstamajā augškambarī. Toties mana mazā Katrīna bija pavisam citāda. Spēcīgā, līksmā mazuļa vietā es ieraudzīju skumjās slīgstošu vārguli – kalsnu meiteni ar nespodrām acīm, netīrām matu pinkām un bēdīgu, saverkšķītu sejiņu. Mani ieraudzījusi, viņa nolēca no palodzes, kur drūmi grozīja manu veco lelli, un traucās man pretī, skaļi saucot: – Mjeta! Mjeta! Mana Mjeta!

Mana sirds meta kūleņus; meitene ieskrēja manās skavās un apķērās ap kaklu. Es biju satriekta. Kā viņa zināja manu vārdu? Kad pametu bērnistabu, viņa vēl nerunāja, un neviens cits viņai to noteikti neiemācītu. Tomēr viņa līksmi atkārtoja manu vārdu. Asarām plūstot pār vaigiem, es noslīgu uz soliņa un apskāvu viņu, čukstot mīļus vārdus apkaunojoši netīrā, mazā austiņā.

Atkalredzēšanās prieku aprāva pazīstama balss, kurā skanēja neslēpta dzēlība. – Cik aizkustinoši! – La Bonnas kundze sēdēja pie lasāmgalda zem loga kopā ar Mišelu. Es acīmredzot biju pārtraukusi vecāko princesi, kas skaļi lasīja latīniski. Audzinātāja šķērsoja istabu un nostājās man pretī, neapmierināta vērojot mani. – Vai tas nozīmē, ka atkal zaudēji bērnu, Giljometa? Tas jau liecina par nevērību, vai ne?

Es piecēlos un saudzīgi noliku Katrīnu uz grīdas. Viņa cieši ieķērās man svārkos. Es uzsmaidīju Mišelai. Bija grūti apvaldīt dusmas par tik neiejūtīgu jautājumu, tomēr es zināju, ka man tas jādara, ja vēlos palikt. – Nē, kundze. Mana meita plaukst un zeļ vecmāmiņu aprūpē. Viņas vārds ir Alise. – Es pievērsos Mišelai. – Priecājos, ka vēl joprojām esat šeit.

Mēs ar nopietno princesi daudznozīmīgi saskatījāmies. Kopš pēdējās tikšanās viņa bija manāmi izaugusi. Tomēr neviens cits to laikam nebija pamanījis, jo viņas ņiebura vīles izspīlējās un zem svārku apmales rēgojās potītes.

– Visi esam šeit, Mjeta. Tikai Luijam un Žanam ir jauns skolotājs.

– Un jūsu mācības nevajadzētu pārtraukt, – la Bonnas kundze paziņoja, dusmīga vērojot mani. – Ja tev izdosies panākt, lai Katrīna uzvedas klusi, drīksti vest viņu tur, Giljometa. – Viņa norādīja uz otru loga nišu, kur es senāk bieži spēlējos ar bērniem. – Princese, turpiniet lasīt.

Mišela paklausīgi pievērsās smagajai, ādā iesietajai grāmatai uz lasāmgalda. Es satvēru Katrīnas roku un pateicīga devos uz otru istabas malu. Šajā kambarī bija divi logi, un nišas bija tik dziļas, ka no vienas gandrīz nebija saskatāma otra.

Gandrīz, tomēr ne gluži; turpmākās stundas laikā es redzēju audzinātāju bezkaislīgi lūkojamies tālumā. Viņa acīmredzot pārdomāja manas ierašanās iespējamās sekas, ar vienu ausi ieklausīdamās Mišelas nedrošajā lasījumā. Es tobrīd nezināju, ka viena no ēzelienēm aizbēgusi ar savu mīļāko, un mana atnākšana audzinātājai šķita kā Dieva dāvana.

Mācībām beidzoties, viņa pameta Mišelu un tuvojās mums. Es apjukusi manīju, ka mazā Katrīna tūlīt atkāpjas.

– Jaunākajiem bērniem nepieciešama aukle, Giljometa. Vari sākt darbu tūlīt. Protams, tev nemaksās tik daudz kā zīdītājai. Trīs sū nedēļā; pieņem vai atsakies.

Es zināju, ka droši vien nesaņemšu pilnu samaksu, tomēr man tas bija vienaldzīgi. – Pateicos, kundze. – Es piecēlos un noliecu galvu. – Esmu ar mieru. – Slēpjot Katrīnas plaukstu savu svārku ielocēs, es to sajūsmināta saspiedu.

Jau pēc nedēļas viņa atkal bija dzīvespriecīgs, smejošs bērns. Pat Luijs un Žans priecājās par manu atgriešanos. Viņi dzīvoja atsevišķi no māsām torņa pirmajā stāvā atbilstoši bargam mācību un slodzes plānam, ko pārraudzīja skolotājs Laklērks, uzpūtīgs, bet mācīts vīrs. Viņš valkāja melnu garīdznieka talāru un lina galvassegu ar sānu atlokiem, kas atklāja viņa spalvainās ausis. Es pārsteigta uzzināju, ka Luijs jau veido vienkāršus teikumus grieķu un latīņu valodā, toties mani nepavisam neizbrīnīja vēsts, ka Žans nemitīgi saņem sodu par sliktajām sekmēm mācībās. Reiz es vakarā liku viņu gultā un pamanīju sarkanus uztūkumus uz zēna kājām un dibena. Pēc tam es nicināju vīzdegunīgo skolotāju vēl vairāk. Lai nu kā, viņš vismaz ienesa bērnistabā grāmatas. Citas meitenes septiņu gadu vecumā dotu priekšroku pasakām vai dzejai, bet klusajai, cītīgajai Mišelai patika arī cienījamie reliģiskie traktāti, ko skolotājs viņai izvēlējās izslavētajā Luvras bibliotēkā.

Man radās aizdomas, ka audzinātāja un skolotājs ir radinieki. Viņi šķita veidoti no vieniem māliem, jo es drīz atklāju, ka arī skolotājs Laklērks prot piepildīt savu lādi. Atzīstos, ka es pievēru acis, kad manīju viņu abu zaglīgumu. Biju apsolījusi Katrīnai nekad vairs viņu nepamest. Bērniem bija vajadzīgs kāds aizstāvis, kurš viņus pieskatītu, mācītu zēnus nekauties, stāstītu viņiem jokus un atnestu saldumus no maiznīcas. Mēs visi pielāgojāmies un divus gadus tēlojām aklos, līdz mūsu dzīve krita par upuri spējam pārmaiņu virpulim.