Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 11

Cantata
Mīl, nemīl

Оглавление

KASTELROTO, ITĀLIJA, 1580. GADA NOVEMBRIS

Visa mana ģimene mira no drausmīga drudža, teica Paskalīna, ar pirkstu saudzīgi vilkdama apļus Margaritai uz pieres.

Tur, no kurienes nāku es, mēs to saucām par blitz-katarrh, jo tā uzbruka tikpat negaidīti un iespaidīgi kā zibens šautra. Kādu dienu mana māte pažēlojās par kakla un galvas sāpēm. Jau pēc dažām dienām viņa bija mirusi, un visi mani radi dega drudzī. Es centos, patiešām centos, bet arī pati saslimu, un man bija tikai četrpadsmit gadu. Un nebija neviena, kas man palīdzētu. Drīz nomira visi: mani vecāki, vecvecāki, jaunākā māsa un mazais brālītis.

Es nespēju ietērpt vārdos to, cik drausmīgi tas bija. Man nebija ne jausmas, kā rīkoties. Atnāca līķu vācēji, aizvilka prom nelaiķus un iemeta tos miroņu bedrē ārpus pilsētas, bet mani pameta aiznaglotā mājā, kur es dzīvoju četrdesmit dienas un naktis. Šķiet, es nedaudz zaudēju prātu. Man nebija nekā cita, ko darīt, vienīgi mērot soļiem mūsu nelielo namu, skaitīt lūgšanas un dziedāt sev šūpuļdziesmas. Dienas aizritēja, un es tās atzīmēju uz pavarda ar ogles stienīti. Četrdesmitajā dienā neviens neieradās mani atbrīvot. Es izsitu bēniņu logu un atklāju, ka iela ir tukša. Gandrīz visi bija miruši.

Es meklēju ēdienu un zagu to no pamestajām mājām. Kādā no tām es atradu mirušu sievieti, kam blakus bija miris zīdainis. Neviens neatnāca aiznest viņus uz miroņu bedri. Es atstāju viņus turpat un paņēmu monētas no pavarda dzegas.

Man nebija ne jausmas, kur iet un ko darīt. Es izgāju uz galvenā ceļa un virzījos lejup pa kalnu, jo tas šķita visvienkāršāk. Es ubagoju ēdienu un lūdzu darbu visur, kur gāju. Dažreiz cilvēki bija labsirdīgi. Citreiz viņi rīkojās nežēlīgi. Nekur es neatradu ne laimi, ne sirdsmieru. Mani vajāja atmiņas par mirušajiem radiniekiem.

Divus gadus pēc savas ģimenes nāves es nokļuvu Venēcijā. Tā izskatījās pēc maģiskas pilsētas, kas peldēja lagūnā, gluži kā burvju nūjiņas radīta. Es sēdēju pļavā un vēroju to, plūcot ziedus sev ap kājām – āboliņu, margrietiņas un lakšus – un pinot vainagu. Kad piegāju pie krasta, kāds zēns laivā mani pārcēla pāri lagūnai apmaiņā pret skūpstu.

Tobrīd es jau biju ģērbusies skrandās. Manas kājas bija basas, un izsalkums bija tik mokošs, ka es jutos kā veidota no pieneņu pūkām. Tomēr bija vasara, un pilsētas laukumu bruģakmeņi man zem pēdām šķita tīkami vēsi. Es klīdu pa Venēciju, gāju, kur vien acis rādīja, un sasniedzu greznu tiltu, kas slējās virs platās akmens arkas gluži kā neliela pilsēta, kas celta uz varavīksnes. Es kāpu augšā, līdz sasniedzu septīto arku ar piešķiebtu akmens virsotni, un apstājos, pārliekusies pār margām. Tālu lejā ūdenī virmoja mans atspulgs, un es prātoju, kas ir šī meitene – šī novājējusī meitene ar nezāļu vainagu ugunssarkanajos matos. Viņa nepavisam nelīdzinājās tai Paskalīnai, ko es pazinu. Ja nemaldos, es sāku raudāt. Piepeši manam attēlam blakus ūdenī parādījās jauna vīrieša seja.

– Kāpēc tu raudi? – viņš jautāja.

Gandrīz jau atzinos, ka mani māc vientulība, bet nobijos, ka viņš mani pārpratīs, tāpēc ieminējos par izsalkumu.

Brīdi klusējis, puisis painteresējās: – Vai pārdosi man ziedus, ko esi ievijusi matos? Mēs šeit reti redzam tik skaistas puķes.

Es pamāju, noņēmu vainagu no galvas un pasniedzu to jauneklim. Viņš savukārt iedeva man nelielu monētu un paskaidroja, kur atrodams tirgus. Es pateicos un nogaidīju, līdz viņš nozūd skatienam, pirms aizzagos viņam līdzi. Jauneklis dzīvoja veikalā, pilnā ar skaistākajām un dīvainākajām mantām, ko jebkad biju redzējusi – maskām, uz kurām mirguļoja dārgakmeņi, zeltījums un košas krāsas. Tā bija īsta dārgumu krātuve. Virs veikala bija logs, uz kura palodzes kastē auga ziedi un garšaugi, un man virs galvas uz virves karājās smalks paklājs, ko labsirdīga izskata sieviete dauzīja ar slotu. Es saodu zupas un nupat ceptas maizes aromātu. Šī aina bija tik mājīga, ka es atkal sāku raudāt, skaudri ilgodamās pēc šādas mītnes.

Vēl joprojām turēdama plaukstā monētu, es pielavījos nedaudz tuvāk, jo gribēju ielūkoties logā. Es dzirdēju smieklus un balsi, kas mīļi kādu ķircināja. Pēc tam man tieši virs galvas atbildēja jaunais vīrietis, kurš man iedeva monētu: – Labi, atzīstu, ka viņa bija skaista. Viņai bija brīnišķīgi rudi mati. Bet ne jau tāpēc es nopirku ziedus. Viņa izskatījās ļoti skumja…

Es neuzkavējos, lai dzirdētu vēl kaut ko, jo baidījos tikt pieķerta klausāmies zem viņa loga. Aizlavījos prom pa ielu, pametot skatienu atpakaļ, lai pārliecinātos, ka neviens mani neredz. Kad pagriezos, lai ietu tālāk, es atklāju, ka ielas galā stāv sieviete un mani vēro. Viņa bija ārkārtīgi skaista, ģērbusies tērpā, kādu vēl nekad nebiju skatījusi. Tas bija apšūts ar dārgakmeņiem, kas mirdzēja, sievietei kustoties. Viņas mati bija zeltaini rudi, tāpat kā manējie, un viņa tos nēsāja izlaistus pār muguru kā jauna meitene. Acis bija tieši tādā krāsā kā mati.

Viņa man uzsmaidīja. – Vai esi izsalkusi?

Es pamāju, un viņa atvēra durvis sienā. Aiz tām pletās neiedomājami brīnišķīgs dārzs, vēss, zaļš un skaists; tas aizstiepās līdz pat greznai pilij tālākajā galā. Mucās slējās apelsīnu koki, un dažādi garšaugi, dārzeņi un ziedi auga zaļu krūmu ielokā, kas bija apcirpti tā, ka atgādināja puķes. Pie augstajām mūra sienām auga citi augļu koki. Es redzēju aprikozes, plūmes, granātābolus un vīģes. Tās smaržoja tik kārdinoši, ka man mutē sariesās siekalas.

– Cienājies! – sieviete atļāva.

Varu apliecināt, ka es nemetos dārzā klupdama krizdama. Dažu pēdējo gadu laikā biju kļuvusi piesardzīga, tāpēc veltīju viņai aizdomu pilnu skatienu. – Ko jūs gribēsiet apmaiņā?

– Tikai iespēju aprunāties.

Es atkal ilgpilni uzlūkoju dārzu, bet neuzdrošinājos pārkāpt slieksnim. Mūri bija augsti, pārāk augsti, lai pār tiem pārrāptos, un durvis, ko sieviete turēja pavērtas, bija veidotas no koka manas sažņaugtās dūres biezumā, turklāt apvilktas ar greznām dzelzs stīpām. Slēdzenē rēgojās smaga dzelzs atslēga. Vajadzētu tikai mirkli, lai viņa to pagrieztu un ieslēgtu mani dārzā.

– Mēs varam aprunāties šeit, – es sacīju.

Sieviete man uzsmaidīja, pasniedzās un noplūca augli, ko iedeva man. Tā bija vīģe. Miziņas krāsa atgādināja debesis krēslas laikā. Es iztēlojos, kāda būs garša man uz mēles, kā sula notecēs lejup pa manu izkaltušo rīkli. Vēl mirkli pretojos, līdz atcerējos monētu plaukstā un piedāvāju to sievietei.

Viņa šķita pārsteigta un pēc tam uzjautrināta. – Tev taisnība. Par visu ir jāmaksā. Šī monēta ir arī maizes un vīna vērta. Ienāc!

Nupat ceptas maizes aromāts man sagādāja neizturamas mokas. Sieviete pieņēma manu monētu un iegāja durvīs, un es viņai sekoju, iegrūdusi vīģi mutē. Viņa izveda mani caur dārzu līdz terasei, kur zem vīnogulājiem bija novietots galds. Uz tā es ieraudzīju vīna karafi. Viņa ielēja man glāzē vīnu un paskandināja zvanu, un drīz ieradās kalpotāji, nesot paplātes ar ēdienu. Es mielojos, līdz jutos paēdusi – pirmo reizi kopš ģimenes nāves. Kamēr es ēdu, viņa uzdeva jautājumus.

– Kā tevi sauc?

– Paskalīna.

– Cik tev ir gadu, Paskalīna? – Septiņpadsmit, – es meloju.

– Vai vēl esi neskarta?

Es pietvīku un nodūru skatienu. Jau teicu tev, ka ne visi izturējās labi, kad es ubagoju uz ceļa. Tas arī viss, kas tev jāzina. Domāju, viņa uzminēja, kas noticis, jo brīdi klusēja.

– Mani sauc Selēna Leonelli. – Viņa atkal piepildīja manu kausu. – Esmu kurtizāne. Visu, ko šeit redzi – māju, dārzu, tērpu, dārgakmeņus, kalpotājus –, esmu nopelnījusi, tirgojot savu augumu.

Es droši vien sarāvos. Biju dzirdējusi stāstus par sievietēm, kas ievilina vai ierauj jaunas meitenes miesas tirgū, un es piepeši jutos pārliecināta, ka tieši šī iemesla dēļ viņa ieaicinājusi mani savā dārzā.

– Nebaidies, – sinjorina Leonelli mierināja. – Es esmu kurtizāne, jo mana māte nomira, kad biju vēl bērns. Man nācās pārņemt viņas darbu vai arī mirt badā. Es nemūžam nepiespiestu kādu iesaistīties šajā pasaulē pret savu gribu. Tu esi pievilcīga, un tev klātos labi, ja tu pati to vēlētos, bet tava sejas izteiksme apliecina, ka tas neietilpst tavos plānos.

Es papurināju galvu.

– Ko tu vēlies, Paskalīna?

Es atcerējos labsirdīgo jaunekli, kas man iedeva monētu, un viņa māju ar puķu podiem uz palodzes, paklāju uz veļas auklas, viņa veikalu, kas līdzinājās dārgumu krātuvei. – Es vēlos mājas. Un vīrieti, kurš mīlētu mani, tikai mani.

– Varu tev palīdzēt, – sinjorina Leonelli sacīja. – Bet tev jāapsola, ka samaksāsi, kad pienāks laiks.

*

Pēc nedēļas es stāvēju uz Rialto tilta, rokās turēdama pļavas margrietiņu pušķi. Biju notīrījusi seju un izmazgājusi matus akas ūdenī campo vidū, un mīkstās, rudās cirtas slīga man pār muguru. Daži vīrieši vērsās pie manis, domājot, ka es pārdodu savu miesu, bet saņēma dusmu pilnu atteikumu. Es gaidīju jaunekli, kurš man iedeva monētu.

Beidzot viņš ieradās – izskatīgais gara auguma puisis ar tumšām cirtām un augstmaņa degunu, ģērbies skaistā sarkanā kamzolī. Es kautri spēru soli uz priekšu, sniedzot viņam ziedus. – Nopērc manas margrietiņas, labais kungs!

Viņš uzjautrināts samiedza acis. – Kā tevi sauc? – viņš jautāja, kabatā meklēdams monētu.

– Paskalīna.

– Tātad esi dzimusi Lieldienās?

Es pamāju, bet acīs piepeši iedzēla asaras, jo es atcerējos savus vecākus, kas mani mīlēja un deva vārdu, bet tagad bija vien apgrauztu kaulu jūklis miroņu bedrē.

– Tu esi pasakaina pavasara skaistule, – jauneklis laipni noteica, iedodams man naudu.

Brīdī, kad sniedzu viņam puķes, mūsu pirksti saskārās. Es salēcos, jūtot starp mums nosprakšķam dzirksteli kā tad, kad sukāju matus.

Viņš vērīgi nopētīja mani. – Kur tu dzīvo?

– Nekur.

– Tas nav iespējams.

– Es dzīvoju tur, kur guļu. Kādā baznīcā vai durvju ailē, vai zem tilta.

– Vai tev nav ģimenes?

– Visi nomira.

– Nabadzīte. – Izklausījās, ka viņam patiesi ir manis žēl.

– Dievam noteikti bija kāds iemesls. Nezinu, kas Viņam varētu būt padomā, bet man tam jātic, citādi es Viņu ienīstu. Par to, ka man atņēma vecākus.

Jauneklis sadrūmis pamāja.

– Žēl, ka arī es nenomiru, – pār manām lūpām kaismīgi izlauzās vārdi.

– Nerunā tā! Labāk ir būt dzīvai, vai ne?

Es papurināju galvu un novērsos.

– Piedod! Es ceru… esmu pārliecināts, ka kļūs labāk.

Es paraustīju plecus. Jauneklis pēc brīža aizgāja, un es sažņaudzu plaukstā viņa doto monētu.

Pēc nedēļas es atkal viņu gaidīju, un man rokā bija cits margrietiņu pušķis. Šoreiz viņš dedzīgi soļoja man pretī un teica: – Paskalīna, es par tevi raizējos. Vai tev viss ir labi?

Mani pārņēma siltas jūtas. Es viņam uzsmaidīju un pamāju.

– Pirmo reizi redzu tevi smaidām.

– Šī ir pirmā reize, kad man gribējies smaidīt. Vai nopirksi manas puķes?

– Labprāt.

Mēs vēl brīdi stāvējām un sarunājāmies par laiku, par ziediem, par to, kā iztērēšu viņa doto naudu, līdz viņš sacīja: – Man jāiet, citādi nokavēšos. Vai tu… vai būsi šeit vēl kādu reizi?

Es pamāju. Puisis aiziedams palūkojās pār plecu, un mūsu skatieni sastapās. Viņš pasmaidīja, un es arī.

Pēc nedēļas bija vasaras saulgrieži. Es devos uz pļavu un saplūcu visas margrietiņas, ko redzēju, pirms aizgāju gaidīt viņu uz tilta. Viņš steidzās man pretī, dedzīgi smaidīdams. Kad bijām nedaudz aprunājušies, es jautāju: – Varbūt tu vēlies redzēt, kur es dzīvoju?

Jauneklis sarauca pieri un nedaudz atkāpās.

Es lepna izslējos. – Nemaz negrasījos pārdot savu miesu, ja tas tev ienāca prātā. Vai es stāvētu uz ielas un pārdotu pļavas ziedus, ja man padomā būtu kaut kas tāds? Es dzīvotu skaistā namā, ģērbtos zīdā un ēstu lakstīgalu mēlītes. Būdama kurtizāne, es nopelnītu īstu bagātību. Zinu, jo tā man teica viena no viņām. Tomēr es esmu šeit, ģērbusies skrandās, basām kājām, un ēdu atliekas, ko sameklēju notekās. – Man acīs sariesās asaras, un es pagriezos, grasīdamās iet prom.

Jauneklis satvēra manu roku. – Piedod! Negribēju tevi aizvainot.

– Tu izturējies pret mani labi, – es atgādināju, neskatīdamās uz viņu. – Neviens tevi nespieda pirkt manus ziedus. Es vēlējos tev pateikties.

Viņš atlaida manu roku un paklanījās. – Lūdzu piedošanu. Protams, es nākšu tev līdzi.

Mēs gājām pa tiltu, un es kautri ieminējos: – Nemaz nezinu tavu vārdu.

Viņš man uzsmaidīja. – Alesandro.

– Skaists vārds. Man tas patīk.

– Tā sauca mana tēva tēvu, – Alesandro sacīja. – Un droši vien arī viņa tēva tēvu.

– Nāc man līdzi uz tirgu. Es tev parādīšu, kā izmantoju tevis dotās monētas.

Es nopirku svaigu maizi, ķiploka galviņu, mazu sviesta gabaliņu, ietītu muslīnā, un zivi. Alesandro to visu nesa, un es smaidīju, redzot viņu ar margrietiņām vienā rokā un zivi otrā. Viņš atbildēja uz smaidu un iesmējās, un arī es gandrīz, gandrīz viņam pievienojos.

Mēs aizgājām līdz nelielajai mītnei, ko biju sev iekārtojusi kādas vecas baznīcas pamestajā lievenī. Durvis bija aizslēgtas, un ap slēdzeni vijās apputējuši zirnekļu tīkli. Es biju atvilkusi vecas durvis, ar kurām aizsedzu ieeju, un dažādus koka gabalus, kā arī plāksnes, tāpēc mans mājoklis no ārpuses atgādināja atkritumu kaudzi. Alesandro nācās mesties četrrāpus, lai tiktu iekšā. Viņš piecēlās, nopurināja netīrumus no biksēm un palūkojās apkārt. Viņa sejā pavīdēja savāda izteiksme.

Biju izdarījusi visu iespējamo, lai notīrītu lieveni. Es izgatavoju slotu no zariem un sameklēju vecu spaini, ko piepildīju ar ūdeni no laukuma akas. Vienā malā biju salikusi akmeņus aplī; tur varēju iekurt uguni. Otrā pusē bija vecu aizkaru un spilvenu gulta, ko centos uzturēt tīru. Uz loga nišas virs gultas bija vecs trauks ar puķu pušķi – margrietiņām, pelašķiem, lupstājiem un mežrozītēm, ko biju saplūkusi mežā un pļavās ārpus salas. Kurtizāne teica, ka tie visi ir mīlas un ilgu ziedi. Viņa arī iedeva man zemu, sarkanu sveci kopā ar miršu un rožu eļļu, ko tajā ieberzēt.

– Tu esi izveidojusi īstas mājas.

Es pamāju. – Baidos, ka tās kāds atradīs un padzīs mani. Katru dienu atgriežos un domāju, ka mans patvērums būs novākts.

– Ziemā te būs auksti.

– Ne tik auksti kā uz ielas.

Es iededzu sveci, uzšķiļot dzirksteli no krama un dzelzs, un izmantoju liesmu, lai iekurtu uguni. Pēc tam uzliku uz oglēm nelielu dzelzs katliņu. Tajā bija divas saujas svaigu pētersīļu no kurtizānes dārza; es iemērcu zaļumus ūdenī divas stundas iepriekš. Kamēr ūdens uzvārījās, es sagriezu zivi uz veca dēļa un iemetu to vecā, apskrambātā pannā līdz ar saspiestiem ķiplokiem un izkausētu sviestu. Panna bija viena no daudzajām mantām, ko es atradu izgāztuvē. Kad zivs bija apcepusies, es iebēru gabaliņus pētersīļu ūdenī un uzliku katliņu uz uguns, lai viss lēnām vārītos.

Drīz vien manu nelielo mājokli piepildīja tīkams aromāts. Alesandro bija izklājis savu apmetni uz zemes. Es tupēju savā gultā. Viņš saudzīgi iztaujāja mani par mājām un ģimeni. Es atbildēju balsī, kas sāpēs aizlūza. Pienāca brīdis, kad viņš sniedza man roku. Es to satvēru, un viņš turēja manu plaukstu savējā.

Man bija tikai viens trauks un karote, tāpēc mēs ēdām pamīšus, mērcējot maizi dzidrajā, zaļajā virumā un izzvejojot nelielus gardās, baltās zivs gabaliņus. Satumsa, un sarkanās sveces un uguns liesmas atspīdumi rotājās uz mūsu sejām. Man viņš šķita skaistākais vīrietis, kādu biju redzējusi. Sirds sažņaudzās, sāpjpilna maiguma pārņemta. Ja vien man izdotos panākt, ka viņš mani iemīl, es būtu laimīga mūžīgi mūžos. Kad zupas vairs nebija, es pievilku Alesandro galvu sev tuvāk un noskūpstīju viņu.

Ak, mana mīļā piccolina, es patiesi viņu mīlēju. Varbūt tev šķiet, ka man nevajadzēja lūgt kurtizānes palīdzību, lai iegūtu pretmīlu. Varbūt viņš tik un tā mani mīlētu arī bez pētersīļiem, ko plūcu kurtizānes dārzā, bez sarkanās sveces, ko viņa man iedeva. Bet kā es varētu to zināt? Biju skrandās tērpusies ubadze. Saulgriežos laiks bija pietiekami silts, lai gulētu uz ielas, bet drīz pienāks ziema, un es nosaltu līdz nāvei. Man bija nepieciešama viņa mīlestība.

Ja nemaldos, tonakt mēs ieņēmām tevi – manu mīļo meitiņu, manu margrietiņu. Tomēr es to vēl nezināju. Tobrīd es zināju tikai, ka mēs ar Alesandro kopā gulējām uz nelielās skrandu kaudzes un mīlējām viens otru tik pilnīgi un patiesi, cik vien to spēj vīrietis un sieviete. Un, kad mēs gulējām apskāvušies, es smejot izņēmu margrietiņu no pušķa, ko pirms tam ielikām spainī, un aizspraudu to viņam aiz auss.

– Manā dzimtenē mēs dēvējam margrietiņas par “mīl – nemīl ziedu”, – es atklāju.

– Vai patiesi? Tas ir savāds vārds.

– Tu esi nelabojams pilsētnieks. Vai tiešām nezini, kas jādara? – Es noguldīju galvu viņam uz krūtīm un paņēmu vēl vienu margrietiņu. Izrāvusi vienu lapu, es sacīju: – Mīl. – Izvilku vēl vienu ziedlapu: – Nemīl. – Mazās, baltās ziedlapiņas cita pēc citas krita zemē, līdz palika tikai viena. Es to norāvu un, uzvaras prieka pārņemta, sacīju: – Mīl!

– Jā, – Alesandro apliecināja un, pieliecis galvu, noskūpstīja mani.

Rūgtais mīlas kauss

Подняться наверх