Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 13

VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1590. GADA APRĪLIS

– Margarita, mīļā, mosties. Mosties!

Meitene samiegojusies pakustējās un atvēra acis. Māte bija nometusies ceļos pie gultas un ar plaukstu aizsedza sveces liesmu, lai gaisma nemocītu meitenes acis. Pārējā istaba slīga tumsā.

– Tev jāceļas. Celies nu, mana mīļā margrietiņa. Tieši tā. Celies sēdus. Es tev palīdzēšu uzvilkt kleitu. Pacel rokas.

Kad Margarita bija apģērbta, māte ievīstīja viņu apmetnī un nolaida kapuci, slēpjot matus.

– Tev būs vajadzīga Bella Stella. – Paskalīna paķēra iemīļoto auduma skrandu un iespieda to meitai rokā.

– Mamm, ir nakts. Kas notiek? Kur mēs ejam?

– Kuš, piccolina. Mēs dosimies piedzīvojumā. Tomēr jāuzvedas klusi. Vai varēsi nokāpt lejā tumsā?

Margarita pamāja. Māte nopūta sveces liesmu, un gaisā uzvijās dūmi kā jautājuma zīme. Viņas kāpa lejā, ar kājām iztaustīdamas ceļu. Paskalīna cieši turēja Margaritas roku.

Alesandro viņas gaidīja pagalmā, kur parasti kaltēja savas papjēmašē maskas. Viņš bija pavēris režģi, lai varētu piekļūt ūdenim, un caur restēm vijās migla. No kanāla puses bija dzirdami klusi šļaksti. – Laiva ir klāt. Pasteidzieties! Neviens nedrīkst redzēt mūs aizbraucam.

Ielūkojusies tumsā, Margarita pamanīja garo, izliekto gondolas apveidu. Laiva šūpojās kanāla ūdenī, un kāds tajā stāvēja, pārliecies pār garu airi. Gondoljers pagriezās un uzsmaidīja meitenei. Tas bija tēvocis Eduardo. Margarita atbildēja uz viņa smaidu, kaut gan jutās nemierīga. Kāpēc tēvocis ieradies nakts vidū? Vai viņi apciemos tēvoča sievu?

Paskalīna iekāpa laivā un iecēla Margaritu sev blakus. – Klusu, mia cara.

Alesandro nolaida režģi un aizslēdza to. Atslēga skaļi noskrapstēja slēdzenē. Viņš sarāvās un čukstēja: – Es jau mēnešiem ilgi grasos to ieeļļot.

– Kuš! – Paskalīna nošņāca.

Gondola lēni slīdēja uz priekšu, šķeļot miglu. – Vai mēs jebkad varēsim atgriezties mājās? – Alesandro lūkojās uz nelielo namu, kurā bija dzimis.

– Tikai pēc raganas nāves, – Paskalīna atbildēja.

– Mammu, kur mēs braucam?

– Nezinu.

Tumšie mūri abās pusēs palika braucējiem aiz muguras, un gondola ievirzījās Lielajā kanālā. Margarita saskatīja neskaidros kupolu un baznīcas smaiļu apveidus, kas tumši izcēlās pret naksnīgajām debesīm, un dzirdēja klusos ūdens šļakstus pret akmeņiem.

Piepeši viņai acīs iespīdēja gaismas staru kūlis. Margarita sarāvās. Paskalīna spēji ievilka elpu un cieši apvija rokas apkārt meitai. Alesandro izgrūda lāstu. – Airē, airē! – Tēvocis Eduardo lika laivai traukties uz priekšu.

Bet abās pusēs gondolai pulcējās tumši stāvi. Tie satvēra laivas priekšgalu un pievilka to tuvāk ietvei. Kāds spalgā balsī pavēlēja: – Paņemiet bērnu!

– Nē! – Paskalīna spieda Margaritu sev klāt, cik cieši vien spēja, bet vīri jau bija satvēruši meiteni un vilka viņu prom. Tie stenēja un kaut ko sauca. Atskanēja būkšķis. Šļaksts. Māte iekliedzās.

– Klusāk! – spalgās balss īpašnieks pavēlēja. – Mēs negribam sacelt kņadu.

Gondola bīstami sašūpojās, kad tajā iekāpa milzis, ar vienu roku atgrūda Paskalīnu malā un ar otru satvēra Margaritu. Paskalīna kliedza un centās atgūt meitu. Margarita sita ar dūrēm, vicināja rokas un kājas, cik vien spēja, bet radās iespaids, ka viņa sita pa matraci, kas piebāzts ar vilnu. Neviens sitiens neko nepanāca, un milzis ar apaļo seju tos šķietami pat nemanīja. Viņš pārmeta Margaritu pār plecu un izkāpa no gondolas.

– Margarita! – Paskalīna izmisīgi centās pavirzīt aizpeldējušo gondolu uz krasta pusi, abām saujām smēla ārā ūdeni, šņukstēja un vaidēja.

– Mammu! Tēti!

Milzis iegrūda kaut ko viņai mutē, apslāpēdams kliedzienus. – Klusē, citādi es tev iebelzīšu tā, ka ilgi nožēlosi.

Margarita kunkstēja un dauzīja ar dūrēm milzim pa muguru. Viņš uzsita meitenei pa dibenu. – Mierā!

Meitene izstiepa kaklu, pūlēdamās kaut ko saskatīt, kamēr milzis soļoja prom. Nebija nekā, tikai akmens mūri, akmens zeme, akmens krāsas debesis, bezgalīgs akmens labirints.

Vēlāk milzis izvilka aizbāzni viņai no mutes un piespieda iedzert pretīgu šķidrumu. Margarita sāka klepot un mēģināja to izspļaut, bet milzis ar platajām plaukstām turēja viņas muti ciet, un viņa bija spiesta dziru norīt. Tā apsvilināja viņas rīkli, bet sasildīja kuņģi. Milzis iecēla meiteni gondolā un apklāja viņas seju ar tumšu audumu. Viņa nekustīga gulēja, baiļu pārņemta, un mocījās ar nelabumu viļņu šūpu dēļ, kamēr visa iepazītā pasaule aizslīdēja prom.

Šķietami aizritēja stundas, kuru laikā Margarita pārmaiņus iegrima miegā un pamodās, bet ik mirklis bija murgu pārpilns. Katru reizi, kad viņa smakdama pamodās un atklāja vienīgi tumsu un izmisumu, viņa centās atgriezties nemaņā.

Beigu beigās viņa atguva pilnu apziņu. Galva sāpēja, un viņai bija nelabi. – Mamma, – viņa iešņukstējās, bet mutē atkal bija ciešais aizbāznis, mēle izkaltusi un piepampusi, tāpēc skaņa bija tik tikko dzirdama. Laiva vēl joprojām šūpojās, tomēr kustība mainījās. Audums, kas sedza meitenes galvu, bija noslīdējis sāņus, un Margaritai izdevās pacelt roku un pavilkt audumu malā, lai būtu vieglāk elpot. Acīs ieplūda gaisma; bija jau diena. Viņa piecēlās sēdus un palūkojās pār gondolas malu. Pelēkais ūdens klajs aizstiepās, cik tālu vien sniedzās skatiens. Viņa klusi iešņukstējās un atrāvās atpakaļ. Meitene nekad vēl nebija redzējusi tik daudz ūdens. Droši vien viņa šķērsojusi jūru un ir ļoti tālu no savām mājām. Viņu pārņēma šausmas.

Atskanēja balsis.

– Vai esi pārliecināts, ka viņa nevar zināt, kurā virzienā devies, Malji? – jautāja sieviete. Margaritai aizrāvās elpa, kad viņa pazina tās būtnes maigo balsi, ko viņas tēvs dēvēja par raganu un netikli. La Strega.

– Tas nav iespējams, – milzis savā spiedzīgajā balsī atbildēja. – Kuš, viņa mostas. Ienesīsim viņu iekšā, pirms nākusi pie samaņas.

Noņēmis audumu meitenei no sejas, milzis viņu pacēla un nolika uz piestātnes. Margarita apjukusi pamanīja plašu akmens laukumu, neskaidrus kupolu un baznīcas smaiļu apveidus, kā arī jumtus, kas iznira no miglas. Ūdens skalojās pret akmens sienu.

Ragana pieliecās un saudzīgi izņēma aizbāzni Margaritai no mutes. – Nu lūk, vai tā ir labāk?

Meitene izbijusies atkāpās.

– Nebaidies, es tev neko sliktu nenodarīšu. Vai vēlies padzerties?

Margarita pamāja. Milzis viņai iedeva sudraba blašķi, un meitene iedzēra malku. Blašķē bija tas pats rūgtais šķidrums, un viņa aizrijās, gandrīz to izspļaudama. Tomēr mute un rīkle bija pārāk izkaltusi, un milža apaļajā, mēnessveidīgajā sejā jautās draudi, tāpēc Margarita norija dziru.

– Laba meitene, – ragana noteica. Viņa bija ģērbusies vienkāršā, tumši zilā satīna tērpā. Seju ieskāva stīvināta, ar stīpiņām apdarīta mežģīņu apkakle, kas izplūda aiz pakauša. Mati bija paslēpti zem baltas galvassegas, un ap kaklu viņa nēsāja dārgakmeņiem rotātu krucifiksu. Vienīgais kailas miesas laukums, ko varēja saskatīt, bija raganas seja. Tikai zeltainās acis atgādināja Margaritai sievieti, kas nokodusi viņas pirksta galiņu.

– Kur ir mana mamma? – viņa izgrūda.

– Tagad tava māte esmu es, – ragana atbildēja.

Margarita papurināja galvu, paužot ne vien savu apjukumu, bet arī noliegumu. Viņu pārņēma savāda sajūta, it kā migla būtu iekļuvusi ausīs, acīs un nāsīs, piepildot galvu ar neskaidru dūmaku.

– Reiz es ieradīšos un pieņemšu tevi kā savu meitu, un aizvedīšu tevi uz skaistu vietu, kur būsi pasargāta no pasaules, – ragana solīja. – Bet pagaidām tu esi pārāk jauna. Tāpēc es sameklēju vietu, kur varēsi līdz tam dzīvot. Pret tevi izturēsies labi, un tu būsi drošībā. Nāc man līdzi. – Viņa sniedza roku, un Margarita, brīdi pavilcinājusies, to satvēra. “Drošībā,” viņa stingi nodomāja. Un piepeši viņu pārņēma šausmas. “Kur ir mana īstā māte?”

Burve saspieda viņas plaukstu ciešāk. – Neuzdrīksties man nepaklausīt, – viņa nočukstēja, pieliekusies tā, ka viņas lūpas bija pavisam tuvu Margaritas ausij. – Ja darīsi visu, ko tev likšu, es būšu labsirdīga, bet, ja pretosies, manām dusmām nebūs robežu.

Margarita palūkojās uz asiņaino pārsēju, kas bija aptīts ap ievainoto pirkstu, un nodrebēja. – Bet… kur ir mani vecāki?

– Viņi tevi vairs negrib.

Vārdi sāpīgi ievainoja Margaritu. Viņai acīs sariesās asaras. – Tā nav.

Ragana pieliecās un viņu noskūpstīja, atglaužot meitenes matu šķipsnu. – Man ir ļoti žēl. Es zinu, ka tev sāp. Bet labāk ir to zināt, nevis mūžam mocīties minējumos, vai ne? Viņi tev noteikti meloja; cilvēki mēdz tā darīt. Bet, jo ātrāk tu apjautīsi, ka nekad nevar paļauties uz citiem, jo labāk. Nāc nu! Esam klāt.

Runājot burve apņēmīgi veda Margaritu pāri laukumam pie lielas, stūrainas, pelēkas ēkas ar daudziem maziem lodziņiem. Zemā portikā bija iestrādātas smagas koka durvis, un tām blakus piekarināts zvans. Durvju pamatnē bija šaura atvere, pietiekami liela, lai pa to iebīdītu apjomīgu saini.

Ragana valdonīgi paskandināja zvanu.

Koka durvis čīkstēdamas atvērās. Pār Margaritas seju krita ēna.

Viņa pacēla skatienu un ieraudzīja melnā tērptu stāvu. Balts plīvurs ieskāva labsirdīga izskata večiņas seju. – Vai varu kaut kā palīdzēt, meita? – viņa drebošā balsī jautāja.

– Es jums atvedu pamestu bērnu. Viņai nav citas vietas, kurp doties.

– Nabaga bērns, nabaga mīļais bērns! Vediet viņu iekšā. Tūlīt pasaukšu māsu Eugēniju.

Margaritai bija nelabi, reiba galva un uzmācās bažas. Viņa negribēja ieiet pa smagajām koka durvīm, kurām bija dzelzs bulta un slēdzene. Ragana pieliecās un iečukstēja viņai ausī: – Atceries, ko teicu. Ja pretosies, tev nāksies ciest. Klausi man, un viss būs labi.

Meitene trīcēdama ļāvās raganai, kas asi parāva viņu aiz rokas, un iegāja pa durvīm. Vecā mūķene tās aizvēra, ieslēpa rokas piedurknēs un veda abas viešņas pa garu, saltu gaiteni. Kaut kur tuvumā noskanēja zvans. Mūķene atvēra durvis, un ragana kopā ar meiteni iegāja nelielā istabā. Pie sienas stāvēja dzelzs gulta, un kamīnā dega vāja uguns. Burve pacēla Margaritu un nosēdināja viņu uz gultas. – Tu esi nogurusi, bērns. Apgulies.

Margarita paklausīja. Viņa jutās dīvaini, it kā pamazām sarautos. Migla no galvas bija pārņēmusi visu viņas augumu. Viņa aizvēra acis. “Kur ir mamma? Es gribu mammu.” No plakstiņu apakšas ritēja asaras.

Viņai uz pieres uzgūla vēsa plauksta. – Tātad ģimene no viņas atsakās? – jautāja kāda nepazīstama sieviete. Margarita atvēra acis un ieraudzīja gara auguma stāvu, tērptu melnā. Sievietes seja bija nekustīga, it kā izgrebta no gaiša akmens. – Viņa izskatās vesela un nesakropļota. Kāpēc vecāki nolēmuši viņu atdot?

– Tie ir nabadzīgi cilvēki, – burve sacīja. – Un bērns ir mežonīgs, nevaldāms, aizraujas ar iedomām un mēdz trakot.

“Par ko viņi runā? Ne jau par mani!” Margarita apreibusi nodomāja. Viņa centās piecelties sēdus un atbrīvoties no miglas, kas vijās smadzenēs.

Mūķene sarauca pieri. – Neizklausās, ka tas būtu pietiekams iemesls, lai atteiktos no bērna.

– Tēvs nomira, un māte ir palikusi viena. Viņai ir grūti nopelnīt naudu, lai bērnu pabarotu. Jūs jau redzat, cik vāja un bāla viņa ir.

Mūķene pieliecās un ar īkšķi un rādītājpirkstu aptvēra Margaritas plaukstas locītavu. – Viņa ir kalsna.

– Es tāda esmu bijusi vienmēr! – Margarita iesaucās. – Ne jau tāpēc, ka māte mani nebaro.

Viņa atcerējās, kā māte mēdza šūpot galvu, iekraujot vēl vienu porciju Margaritas šķīvī. – Tas nav taisnīgi, – Paskalīna žēlojās. – Man tikai jāpaskatās uz makaroniem un pupiņām, un es jau piebriestu, bet mana margrietiņa tos ēd šķīvjiem vien, bet ir tieva kā skals. Kur tu to visu izmanto, piccolina?

Viņa ievilka elpu, sāpju pārņemta. – Kur ir mana mamma? Gribu mammu!

– Meitene nevēlas ticēt, ka māte viņu vairs negrib, – burve noteica. – Ja nebūtu manis, nabaga bērns būtu izmests uz ielas. Mātei piedāvāja darbu ārpus Venēcijas, bet jaunais saimnieks negribēja viņu kopā ar bērnu, tāpēc viņa gluži vienkārši sakravāja mantas un devās prom, atstājot meiteni, lai tā pati cenšas izdzīvot.

– Tā nav. Nekas tāds nenotika! – Margaritai izdevās piecelties sēdus, bet abas sievietes, kas viņu apsprieda, stāvēdamas pie gultas, pat nepalūkojās uz meiteni. Vecā mūķene, sēžot viņai blakus, skumīgi pasmaidīja un ar mezglainu roku noglāstīja matus.

– Ja jūs viņu pieņemtu uz turpmākajiem pieciem vai sešiem gadiem, pēc tam es viņai piedāvātu darbu savā namā, – burve sacīja. – Pagaidām viņa ir pārāk jauna un nepakļāvīga. Tomēr es ticu jūsu spējai savaldīt pat vismežonīgākās meitenes, māsa Eugēnija.

– Pateicos par uzslavu, sinjora Leonelli, – garā mūķene sausi atbildēja.

– Es neesmu mežonīga. Neesmu! Lūdzu, man te nav jābūt! Viņa mani aizveda… Es gribu savu mammu!

– Nabaga bērns, – vecā mūķene noteica.

Māsa Eugēnija pat nepalūkojās uz meiteni. – Kā viņu sauc?

Ragana pielieca galvu sānis. – Hmm. Ja nemaldos, viņa ir Petrosinella.

– Mazais pētersīlis? Bērnu sauc par pētersīli? – Vecās mūķenes balsī asi ieskanējās neticība.

– Bērniem dod vārdus par godu rozmarīnam, angelikai un āboliņam. Kāpēc gan ne pētersīlim? – Burves balsī skanēja uzjautrinājums. – Turklāt viņai uz kreisās krūts ir dzimumzīme pētersīļa veidolā. Tā droši vien ir iemesls šādam vārdam.

Margarita apjukusi pacēla roku pie krūtīm. Kā burve zināja par dzimumzīmi? Viņa centās iebilst, bet kaklā piepeši sakāpa dzeldīga, skāba garša. Viņa noliecās pār gultas malu un izvēmās uz grīdas.

Vecā mūķene atlēca atpakaļ, paceļot melnos svārkus. – Nabaga piccolina!

Dzirdot mātes iecienīto mīļvārdiņu no šīs svešinieces mutes, Margarita ieraudājās vēl izmisīgāk. Viņas augums raustījās šņukstos, līdz atkal nācās vemt. – Māsa, parūpējieties par Petrosinellu, – garākā mūķene pavēlēja. – Parunāsim ārpusē, – viņa vērsās pie burves.

– Kuš, kuš, maziņā, viss būs labi, – vecā mūķene sacīja un grasījās nomazgāt meitenes seju ar samitrinātu drānu. Margarita atgrūda viņu, pūlēdamās ieklausīties klusajā sarunā aiz durvīm, bet dzirdēja tikai dažus vārdus.

– Viņa ilgi slimoja… neklausieties viņas murgos… nabaga bērns nesaprot… ne florīna pie dvēseles…

– Vai viņai ir kāda lipīga slimība?

– Nē, nē, meitene tikai saņēmusi pārāk maz ēdiena un daudz cietusi…

– Taisnība, viņa ir kalsna, bet es neredzu nekādas vardarbības pazīmes.

– Ne jau visa nežēlība ir acīm redzama.

– Dievam zināms, ka tā ir patiesība. Vai tiešām nav citu radu, kas varētu viņu pieņemt?

– Nevienas dzīvas dvēseles.

“Vecmāmiņa?” Margarita nodomāja, notrulinoša izmisuma pārņemta. “Tante Donna un tēvocis Eduardo? Vai neviens mani negrib?”

– Zinu, ka varu jums uzticēties. Pie jums meitene būs drošībā.

– Ospedale della Pietá visas meitenes dzīvo stingrā nošķirtībā…

– Negribu, lai viņai apgriež matus… Esmu gatava dāsni ziedot… – Margarita dzirdēja, kā neskaidri notinkšķ monētas.

– Lai Dievs jūs svētī!

– Es atgriezīšos meitenei pakaļ pēc pieciem gadiem… Ceru, ka viņa būs labi apguvusi visus saimniecības darbus…

Balsis pagaisa, jo abas sievietes gāja prom pa gaiteni. Margarita pietrausās kājās, gribēdama bēgt, bet istaba sagriezās, to pārņēma melna tumsa, kurā mirgoja zvaigznes. Meitene pieķērās pie gultas, jo nesaprata, kāpēc kājas ir tik vājas.

– Iesim atpakaļ gultā, Petrosinella, – mūķene mudināja.

– Tas nav mans vārds. Es esmu Margarita! – viņa šņukstēja.

– Tev jāatpūšas, Petrosinella. Tu nejūties labi. Apgulies.

– Es gribu mammu, – Margarita raudāja. – Kur viņa ir? Kur ir tētis?

– Man ļoti žēl, maziņā, bet viņu vairs nav.

– Nē! – Margarita mēģināja skriet pie durvīm, bet mūķene viņu satvēra un cieši turēja. – Gribu mammu un tēti. Kur viņi ir? Tas sliktais cilvēks viņiem nodarīja pāri. Lūdzu, laidiet mani vaļā. Man viņi jāatrod… Laidiet mani vaļā!

Mūķene iecēla viņu aukstajā, cietajā gultā, un Margarita rūgti raudāja, saucot vecākus. Vecā sieviete centās viņu mierināt, kā prata, un atnesa zāles karotē. Margarita tās norija, tik tikko manīdama, ko dara. – Kur ir Bella Stella? Es gribu Bellu Stellu, – viņa šņukstēja, sarāvusies kamoliņā. Bet iemīļotā sedziņa bija zudusi.

Kaut kur tālumā atskanēja smeldzīga dziesma. Margarita klausījās, un viņas seju slacīja asaras. Balsis bija eņģeļu cienīgas. – Kas tur dzied? – viņa jautāja.

– Kora meitenes, – mūķene atbildēja, slaucīdama viņas asaras. – Ja uzvedīsies labi, varbūt reiz arī tu iemācīsies dziedāt tāpat kā viņas.

Mūzika vērpa burvestību ap Margaritu. Vairs neraustīdamās šņukstos, viņa iebāza īkšķi mutē. Pacēlusi otru roku, viņa sameklēja matu šķipsnu un sāka to vīt ap pirkstiem. Beigu beigās viņa iegrima nemierpilnā miegā.