Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 4

ŽERSĪANBRĪ, FRANCIJA, 1697. GADA JANVĀRIS

Durvju sardze veda mūs pa gaiteni, ko caurvija arkas, balstot griestu izliekto velvi. Katra pīlāra galu rotāja smalki lapu, seju un dzīvnieku grebumi, bet grīdas segums vidū bija nodilis; tur jau gadsimtiem ilgi to deldēja mūķeņu šļūcošie soļi.

Es sekoju sardzei cieši pa pēdām, dusmu un lepnuma dzīta, bet nabaga Nanete tikmēr pūlējās no manis neatpalikt. Kad nokļuvām pie krustcelēm, kur vienā pusē augšup vijās kāpnes, bet tām pretī bija cita gaiteņa arka, sardze norādīja, lai Nanete paliek šeit un atstāj lādi kāpņu pakājē. Vecā mūķene vēl joprojām nerunāja, bet žesti bija tik valdonīgi, ka to nozīmi nevarēja pārprast.

Nanete priecīga atlaida lādes malu un paberzēja krustus. Arī es nolaidu lādi, bet turpināju cieši turēt somu, jo tajā bija mans slēdzamais šķirstiņš ar nedaudzajām dārglietām un naudu, kā arī spalvas, tinte un pergaments. Sardze izveda mani caur arku, pametot Naneti vienu pašu gaitenī. Mana nabaga vecā kalpone cieši saknieba lūpas.

– Vai viņai nekas slikts nenotiks? Vai kāds par viņu parūpēsies? – es jautāju. Sardze neatbildēja. Es iedrošinādama uzsmaidīju Nanetei un sekoju mūķenei garām puspavērtām durvīm. Aiz tām es ieraudzīju virtuvi, kur vienkāršos, brūnos ģērbos tērpušās sievietes rosījās ap galdu un solu. Gluži parasti podi, kastroļi, pannas un katliņi izskatījās savādi un pārāk sīki zem milzīgā, velvētā jumta. Kad pagājām garām, kalpones pacēla skatienu, bet sardze pakratīja zvanu un skaļi aizcirta durvis. Bija arī citas pavērtas durvis; aiz vienām vīdēja vīna mucas, aiz citām slēpās pieliekamais ar maisiem un kastēm, un ievārījuma traukiem.

Gaiteņa galā sardze atslēdza ar dzelzs kniedēm apdarinātas durvis, izmantodama citu atslēgu no saišķa pie jostas. Mēs izgājām pa tām, un sardze atkal aizslēdza durvis. Dzirdot, kā noklikšķ slēdzene, es jutu sirdi sažņaudzamies un plaukstas savelkamies dūrēs. Šeit patiesi bija gluži kā cietumā. Es nožēloju, ka esmu noslēgusi netaisnīgo vienošanos ar karali. Vai tiešām mana pensija bija tā vērta, lai es paliktu ieslodzīta šajā akmens un vecu sieviešu valstībā?

Tomēr… vai man bija cita iespēja? Bēgt uz Angliju, nepatīkamo un lietaino zemi, kur neviens neprot ģērbties? Kā es tur nopelnītu iztiku? Anglijā nevienu neinteresētu mani romāni, veltīti franču augstmaņu aizraujošajai slepenajai dzīvei.

Sardze turpināja kratīt zvanu un izveda mani caur arku līdz garai ejai. Tās vienā malā pavērās skats uz četrstūrainu dārzu. Es neredzēju neko citu, vienīgi nelielu mauriņu, kas apbrūnējis un pievildzis mitruma, un vienā stūrī bija arī aka ar smailu jumtu. Gar otru ejas malu bija salikti soli, un virs tiem slējās skaistas, elegantas arkas, atvērtas vējiem. Sniegs ievirpuļoja iekšā un dzēla man sejā. Es paātrināju gaitu.

Otrā dārza pusē melnēja milzīga ēka, un šaurajos, augstajos logos dega sveces. Neskaidri saklausīju dziedāšanu.

– Vai tās ir mūķenes? – es jautāju, sardzes klusēšanas satraukta. – Ko viņas dzied?

Sieviete neatbildēja.

– Mūzika ir ļoti skaista.

Viņa vēl joprojām klusēja, tāpēc es padevos un sekoju viņai. Beigu beigās sardze ieveda mani nelielā istabā, kur aiz režģa dega uguns. Es piegāju pie tās un atvieglota sildīju cimdos ietērptās rokas. Neteikusi ne vārda, sardze izgāja ārā un pameta mani vienu, aizverot durvis aiz sevis.

Es atkal biju spiesta ilgi gaidīt, un arī šoreiz mani jau pārņēma dusmas, kad atvērās durvis un istabā ienāca vairākas drūmas mūķenes. Viņas šķita ļoti bālas zem melnajām galvassegām. Vienai rokās bija alvas trauks, otrai kūpoša krūka, trešajai – grozs.

– Laipni lūdzam Žersīanbrī abatijā, de la Forsas jaunkundze, – pirmā mūķene mani sveicināja. Viņa bija neliela auguma un salīkusi sieviete ar skumīgu seju, kas man atgādināja pērtiķi. – Es esmu klostera māte abate. Varat dēvēt mani par Mére Notre. Šī ir mūsu noviču uzraudze māsa Emanuēla; mūsu mantzine māsa Terēze; ēdamzāles pārzine māsa Berta; slimnieku aprūpētāja un dziedniece māsa Serafīna.

Atskanot mūķeņu vārdiem, katra nolieca galvu. Pirmā bija gara auguma aristokrātiska sieviete ar uzkumpušiem pleciem un skarbu, bālu seju. Otrā izskatījās sagurusi un nomocīta. Trešā bija tukla, un viņas apaļajā sejā vīdēja smaids. Svaigā, sārtā āda liecināja, ka viņa ir lauciniece.

Vislielāko iespaidu uz mani atstāja māsa Serafīna. Reiz viņa noteikti bijusi skaistule. Viņas seja veidoja lielisku ovālu, deguns bija slaids un taisns. Uzacis un skropstas kļuvušas retākas, bet to zeltainais tonis paspilgtināja nupat vākta medus krāsas acu mirdzumu. Viņas āda līdzinājās padilušam muslīnam, pārklāta ar bāliem vecuma plankumiem. Māsa Serafīna bažīgi vēroja mani, pētīja manu grezno tērpu, augsto mežģīņu fontanžu man uz galvas un bagātīgo krāšļu kārtu.

– Viņa Kristīgā Majestāte karalis pavēlējis jums apmesties Žersīanbrī abatijā. Vai mums jāsaprot, ka iestājaties mūsu klosterī labprātīgi? – abate jautāja.

Es nezināju, ko atbildēt. Pilnīgi noteikti nebiju labprātīga novice, bet nepakļaušanās karalim bija valsts nodevība. Varēju tikai cerēt, ka viņš drīz atmaigs un ļaus man atgriezties karaliskajā galmā, ja nepretošos uzņemšanai klosterī. Tāpēc es negribīgi atbildēju: – Jā, Mére Notre.

– Vai de la Forsu dzimta nav… hugenoti? – Māsas Emanuēlas nāsis iedrebējās.

– Vairs ne. – Es ļoti centos apslāpēt savas dusmas un kaunu, bet tas ieskanējās manā balsī.

– Jūs atteicāties? – viņa vaicāja.

Es paraustīju vienu plecu. – Protams.

Tomēr jautājums uzjundīja sāpīgu atmiņu gūzmu. Mans vectēvs pārcieta drausmīgo Svētā Bērtuļa nakts asinspirti tikai tāpēc, ka, saņēmis nežēlīgu dūrienu, nokrita zemē un tēloja mirušu. Viņa tēvam un brālim tā nepaveicās; abus sadūra, līdz dzīvība viņus pameta. Mans vectēvs visu mūžu bija lepns, kaismīgs hugenots, un viņa priekšzīmei sekoja visa mana ģimene, līdz karalis atcēla Nantes ediktu un pasludināja, ka Dieva pielūgšana atbilstoši savai sirdsapziņai ir nelikumīga.

Pēc šī soļa daudzi hugenoti aizbēga no Francijas, lai nevajadzētu pāriet katoļticībā. Mans tēvocis Žaks Nompārs, ceturtais hercogs de la Forsa, nebija ar mieru ne bēgt, ne arī atteikties no savas ticības. Karalis ieslodzīja viņu Bastīlijā, meitas aizsūtīja uz klosteriem, bet dēlus izglītoja katoļticībā. Vēlāk tēvocis nomira, un viņa dēls, mans brālēns Anrī Žaks, pameta hugenotu ticību un zvērēja padevību Viņa Katoliskajai Majestātei, tāpēc saņēma atļauju kļūt par piekto hercogu de la Forsu.

Arī es pārgāju katoļticībā. Ko citu varēju darīt? Sekot pārējiem hugenotiem nabadzībā un trimdā? Pieļaut, lai mani sadedzina sārtā kā daudzus citus? Karalis man piedāvāja tūkstoš sudraba luiju pensiju, ja atteikšos no savas ticības. Manuprāt, tūkstoš sudraba luiju gadā bija mises vērti. Un es galu galā nebiju vienīgā. Hugenotu ticību pameta divdesmit četri tūkstoši.

– Jums jāiestājas šajā klosterī no brīva prāta, meita, – abate sacīja. – Vai jūs vēlaties pakļauties mūsu noteikumiem?

– Jā, Mére Notre, – es nejutīgām lūpām sacīju.

Viņas sejā pavīdēja šaubas. – Vai jūs saprotat, kas no jums tiks prasīts, mademoiselle? Māsa Emanuēla, lūdzu, paskaidro novices pienākumus!

Mūķene nicīgi uzlūkoja mani ar tumšo acu skatienu. – Jums jāzvēr pakļauties visiem šī nama noteikumiem, būt paklausīgai, uzticamai un allaž pazemīgai. Pirmā pazemības pakāpe ir vienmēr turēt acu priekšā Dieva seju. Atcerieties, ka Viņš pastāvīgi jūs vēro.

– Jā, protams, – es piekritu.

– Otrā pazemības pakāpe ir neļauties savai gribai un neapmierināt savas vēlmes, tikai pildīt Dieva gribu.

Nevēlēdamās atkārtoties kā dumjš bērns, es noliecu galvu.

Māsa Emanuēla turpināja: – Trešā pazemības pakāpe ir pakļaušanās par sevi augstākajiem visās nozīmēs… Ceturtā nozīmē pacietīgi izturēt visu smago un nepatīkamo… neslēpt ļaunās domas un visu atzīt… samierināties ar niecīgāko un sliktāko no visa…

Kad skanēja sestā pazemības pakāpe, es vairs nemāju un nemurmināju piekrišanas vārdus, tikai apjukusi lūkojos uz mūķeni. Māsa Emanuēla nepielūdzami turpināja: – Jūs nevis sauksiet sevi par zemāku un niecīgāku kā visi pārējie, bet gan patiesi tam ticēsiet.

– Tas taču ir joks, vai ne? – es iesaucos, kaut gan zināju, ka mūķene runā pavisam nopietni.

Nedarīt neko tādu, kas nav iepriekš atļauts. Nebilst ne vārda, pirms kāds mani uzrunājis. Nesmieties. Nepacelt balsi. Neatraut skatienu no zemes. Ik stundu atcerēties, ka esmu vainīga savos grēkos.

– To es varu, turklāt labprāt, – es daudznozīmīgi noteicu.

Mūķenes manāmi sarosījās, un māsa Berta nosarka.

– Mums jārunā atklāti, de la Forsas jaunkundze, – abate sacīja. – Mēs neesam radušas uzņemt savā namā galma dāmas. Viņām reti rodas patiess aicinājums, un viņas raisa apjukumu mūsu māsās, kā arī traucē klostera dzīvi. Tomēr mēs lūdzām Viņa Majestātei karalim palīdzību, jo daudz cietām neseno juku laikā. Viņš mums atbildēja, atsūtot jūs.

– Dieva dāvanu, – es noteicu, saliku plaukstas kopā un pacēlu skatienu pret debesīm. Pēc brīža es ar acs kaktiņu pamanīju, ka māsa Serafīna kā brīdinādama papurina galvu.

Abates grumbainajā sejā vīdēja nemiers. – Diemžēl Viņa Majestāte kļūdījies. Kaut gan mums patiesi nepieciešams jūsu pūrs, es nevaru ar tīru sirdsapziņu pieņemt postulanti…

– Māt! – Māsa Terēze satraukta lauzīja rokas. – Jumts! Altāra trauki!

Abate vilcinājās. Arī mani piepeši pārņēma trauksme. Kas ar mani notiktu, ja abate mani nepieņemtu? Nekas nespēja tā satracināt karali kā vēsts, ka viņa gribai kāds nepaklausa.

– Lūdzu piedošanu, es nevēlējos izturēties vieglprātīgi. Pārāk ilgi esmu dzīvojusi Saules karaļa galmā, kur ātru un tukšu atbildi vienmēr vērtē augstāk nekā rūpīgi apsvērtu paskaidrojumu. Lūdzu, dodiet man laiku, lai varu apgūt jūsu paražas.

Viņa pielieca galvu, ko sedza plīvurs. – Labi. Jūs kļūsiet par mūsu postulanti. Mūžīgie solījumi pagaidām nav nepieciešami. Ja atklāsiet, ka aicinājums kalpot Dievam ir maldīgs, drīkstēsiet atgriezties pasaulē, ko pametāt.

Es pamāju, klusībā prātodama, kā labāk rakstīt vēstuli karalim, lai viņš atmaigtu un ļautu man atgriezties. Galmā visi bija pieraduši pie žēlabainu lūgumu pilnām vēstulēm.

– Pats Svētais Benedikts brīdināja nepieņemt katru jaunpienācēju atplestām rokām un pārbaudīt tā gara spēku, lai noskaidrotu, vai viņš nāk no Dieva. Tāpēc mēs dosim jums laiku pielāgoties dzīvei abatijā, kaut gan domāju, ka labāk jau uzreiz sākt novices apmācību. Jo ātrāk pametīsiet iepriekšējo dzīvi aiz muguras, jo labāk. – Abate mani svētīja un gausi izgāja no istabas. Viņa bija tik sīka un saliekusies, ka atgādināja kuprainu bērnu.

Tiklīdz durvis viņai aiz muguras aizcirtās, mani ielenca pārējās mūķenes. – Ir laiks atteikties no laicīgās pasaules labumiem, – māsa Emanuēla paziņoja, un viņas balsī skanēja ļauns prieks. – Sāksim ar pūru.

– Četri tūkstoši livru, – sacīja Terēze, – un vēl divi simti livru gadā par gultasvietu, trīs simti livru par apģērbu un deviņdesmit par uzturu.

– Tas ir neprāts! Par savu istabu pilī es maksāju mazāk.

– Tiklīdz dosiet zvērestu, jūs pavadīsiet pie mums visu savu atlikušo mūžu, – māsa Emanuēla atbildēja.

Es sakodu zobus. – Kas notiks, ja mainīšu domas un nolemšu nedot zvērestu?

– Pūrs nav jāmaksā līdz pat dienai, kad kļūsiet par mūķeni, – Terēze paskaidroja, – un Viņa Majestāte karalis tik un tā jau piekritis segt šo maksājumu jūsu vietā.

Mani pārņēma atvieglojums. Būtu ļoti nepatīkami ieslīgt parādos, lai samaksātu par celli šajā aukstajā, caurvēja šaustītajā namā.

– Tomēr samaksa par gultasvietu un uzturu mums būs nepieciešama jau tagad. – Terēze pastiepa roku.

Es iekodu lūpā, sameklēju somā savu naudas maisiņu un atdevu viņai gandrīz sešus simtus livru. Tās bija divas trešdaļas no manas gada pensijas.

– Tagad jums jāatdod visas drēbes līdz pat pēdējai vīlītei. Šeit jums nebūs vajadzīga lieka greznība, – Emanuēla turpināja.

Es satriekta lūkojos uz viņu. – Kā, lūdzu?

– Jūs nedrīkstat paturēt pat saspraužamo adatu. Velciet visu nost un dodiet man. Mēs jums atnesām postulantes tērpu. – Viņa norādīja uz nelielo raupja auduma drēbju kaudzīti, ko māsa Berta bija nolikusi uz galdiņa.

– Nekādā gadījumā. Vai jūs saprotat, cik maksā šis tērps?

– Par to var saņemt daudz naudas, – Terēze piekrita. – Varbūt pietiekami, lai salabotu baznīcas jumtu.

– Tā ir zagšana! Jūs nedrīkstat pārdot manas drēbes.

– Mēs tās pārdosim tikai pēc tam, kad dosiet solījumus. Līdz ar to brīdi drēbes piederēs abatijai.

– Tās būs novecojušas.

– Ne jau šeit, – viņa atbildēja. – Es patiesi nožēloju, ka abate tik uzmanīgi ievēro nogaidīšanas laiku. Ja jūs nekavējoties dotu solījumu, mēs varētu saņemt jūsu pūru no Viņa Majestātes un pārdot visas jūsu drēbes un dārglietas, un tad mēs salabotu jumtu. Mums nevajadzētu skaitīt pusnakts lūgšanas, sniegam krītot uz galvas.

– Man ļoti žēl, – es noteicu, cik rāmi vien spēju. – Tomēr es nevaru pieļaut, lai ieķīlājat manas mantas sava jumta dēļ. Es šeit ierados pēc Viņa Majestātes pavēles, bet esmu pārliecināta, ka drīz mani atkal aicinās uz galmu, jo ilgosies pēc manis. Saprotiet, man būs vajadzīgas gan dārglietas, gan drēbes.

Emanuēla nicīgi iesmējās. – Nekad neesmu dzirdējusi, ka Viņa Majestāte bieži maina domas.

– Vai tik labi pazīstat karali, lai kaut ko zinātu par viņa paradumiem? Vai ilgi bijāt galmā? Ja tā, mani pārsteidz tas, ka neesam pazīstamas. Es galmā dzīvoju, kopš biju jauna meitene. – Es jauki uzsmaidīju mūķenei.

– Tas nav nekas tāds, ar ko dižoties. Jūs acīmredzami esat tikpat vieglprātīga un baudkāra kā visi pārējie muļķa galminieki, ja labprātāk nobēdzināt savus nedaudzos dārgumus nedrošas nākotnes vārdā, nevis veltāt tos Dieva spožumam. Drīz jūs gūsiet mācību. Velciet nost drēbes, ja negribat, lai mēs pašas jūs izģērbjam.

Es sasprindzināju žokli un lūkojos uz melnā tērptajām sievietēm. Viņas mani ielenca, un māsa Berta satvēra mani aiz pleciem. Es centos izrauties, bet viņa bija pārāk stipra.

– Tikai nesaplēs tērpu! – Terēze izmisusi iesaucās.

– Bon gré, mal gré, – Serafīna iečukstēja man ausī, saudzīgi uzlikusi plaukstu man uz rokas.

Es sapratu, ka viņai taisnība. Nav svarīgi, pakļaušos labprātīgi vai pretošos. Jebkurā gadījumā būšu spiesta izģērbties, un pakļaujoties es noteiktu saglabāšu vairāk pašcieņas.

– Turklāt jūs droši vien nevēlaties sabojāt savas skaistās drānas. – Serafīna man uzsmaidīja. Viņas balsī skanēja tikko jaušams svešāds akcents, varbūt itāliešu; viņa runāja tāpat kā mazarīnietes, kardināla Mazarīni septiņas krustmeitas, kas gadiem ilgi viesa sašutumu Versaļā. – Negribēsiet taču strādāt veļas mazgātavā vai virtuvē, ģērbusies tik skaistā, zeltītā zīdā.

Es apjukusi lūkojos uz viņu.

– Dīks prāts ir sātana rotaļu laukums, – māsa Emanuēla noteica. – Izģērbieties!

Es nopūtos. – Kādai vajadzēs man palīdzēt. Viena pati es nevaru izģērbties.

Serafīna saudzīgi noņēma manu mežģīņu fontanžu. Galvassega bija nodēvēta par godu karaļa mīļākajai Anželikai de Fontanžai, kas reiz medībās pazaudēja cepuri un steigšus sasēja savas cirtas ar prievīti. Karalis pauda apbrīnu par radīto iespaidu, un nākamajā dienā visas galma dāmas ieradās, apsējušas matus ar mežģīnēm. Tagad Anželika, protams, bija mirusi, tas notika jau pirms sešpadsmit gadiem, bet mēs visas vēl joprojām nēsājām fontanžus, sacenšoties cita ar citu, kurai šī rota būs augstāka un sarežģītāka.

Māsa Serafīna atraisīja manus svārkus citu pēc cita. Pirmais bija la secréte no smaga zelta auduma, izšūta ar bitēm un ziediem; pēc tam – la friponne no zeltīta tilla, piestiprināts pie ārējiem svārkiem ar dārgakmeņiem rotātām saspraudēm taureņu veidolā; un pēdējais bija la fidéle no gaiši zeltaina zīda brokāta. Es par tērpu samaksāju veselu bagātību, bet šķīros no naudas bez nožēlas, jo šādi varēju smalki izpatikt Viņa Majestātei, kurš valdīja savā stropā kā bišu karalis.

– Lūdzu, pabeidziet izģērbties! – Serafīna pacēla melnu apmetni, aiz kura es varēju paslēpties, kamēr novilku smalko apakškreklu un uzrāvu mugurā raupjo, nebalināto lina kreklu, ko viņa man pasniedza. Noritinājusi savas zīda zeķes un iedevusi tās viņai, gaidīju pārējās drānas, bet neko nesaņēmu.

– Piedodiet, – Serafīna atvainojās. – Man jūs jāizmeklē, lai pārliecinātos, ka negaidāt bērnu. Mūsu abatija nedrīkst pieļaut, lai šeit piedzimtu mazulis.

Es lūkojos uz mūķeni, neticības pārņemta. – Es neesmu grūta.

– Man tomēr tas jāpārbauda. Lūdzu, apgulieties uz galda. – Viņa norādīja uz izturīgu galdu man aiz muguras. Tumšo ozolkoka virsmu sedza balts linaudekls.

– Ar manu vārdu vajadzētu pietikt. – Jūs pati varētu nezināt patiesību.

– Zut alors. Ja to nezinu es, kā noskaidrosiet jūs?

– Es esmu klostera dziedniece. Varat nešaubīties, ka es protu noteikt, vai sieviete gaida bērnu.

– Un noteikti arī pamācīt, kā no tā atbrīvoties.

Serafīna neatbildēja, toties manāmi sadrūma. Emanuēla nošņāca: – Tas būtu nāves grēks! Jūs aptraipāt mūsu sienas ar šādiem vārdiem.

– Lūdzu, – Serafīna atkārtoja. – Es jums nenodarīšu sāpes, ja pakļausieties. Ja pretosieties, māsas būs spiestas jūs turēt, un tad man būs daudz grūtāk rīkoties saudzīgi.

Es saniknota nopūtos. – Labi, bet pasteidzieties.

– Apgulieties un paceliet krekla malu.

Es iekārtojos uz galda, saspiedusi kājas kopā, un pagrozījos tā, lai varētu paraut kreklu augšup. Māsa Serafīna acīmredzot bija sasildījusi rokas pie uguns, jo viņas pirksti nebija tik ledaini, kā domāju. Viņa ātri paspaidīja un pabikstīja manu vēderu un uzmanīgi saspieda krūtis. Man uz mēles jau bija kāda vieglprātīga piebilde, bet es sakodu zobus un klusēju. Viņa novilka kreklu man pār vēderu un klusi paziņoja: – Klēpis nav piebriedis.

– Jā. Es jau jums to teicu.

– Tagad jums jāpaver kājas.

Es saspiedu ceļgalus ciešāk. – Tas noteikti nav nepieciešams.

– Man ļoti žēl, – Serafīna atkārtoja. – Jāveic vispusīga izmeklēšana.

– Mēs zinām, kas notiek karaļa galmā, – Emanuēla piebilda.

– Vai tiešām? Jāatzīst, ka mani tas pārsteidz. Starp citu, Viņa Majestāte pēdējā laikā ir patiesi dievbijīgs, un viss galms mokās garlaicībā.

– Lūdzu. – Serafīna pavēra manus ceļgalus. Es brīdi pretojos, sakodusi zobus, bet atkal atgādināju sev, ka man nav citas izejas. Nācās paciesties, kamēr viņa uzmanīgi ieslidināja pirkstus manī. Viss ilga tikai mirkli, bet mani svilināja skaudrs pazemojums.

Kad mūķene izvilka roku un aizgriezās, lai nomazgātos, es piecēlos sēdus un pārvilku kreklu pār ceļgaliem. – Vai esat apmierinātas?

– Viņa negaida bērnu, – Serafīna pavēstīja Emanuēlai.

– Un? – noviču uzraudze noprasīja.

Serafīna papurināja galvu.

– Ja viņa jautā, vai es vēl esmu jaunava, man jums jāpaskaidro, ka es… ka reiz biju precēta. – Man nācās izgrūst šos vārdus par spīti milzīgajam kamolam kaklā. Acīs dzēla asaras.

– Reiz? Kur ir jūsu vīrs? – Emanuēla painteresējās.

Es saliku plaukstas kopā. – Mans… mans vīrs ir… – Es nespēju izteikt to skaļi.

Serafīna līdzjūtīgi iedūdojās.

– Man ļoti žēl, – Berta atvainojās. – Mēs nezinājām, ka esat atraitne. Karaļa vēstulē jūs bijāt nodēvēta par jaunkundzi.

– Es esmu jaunkundze, – skarbi atcirtu. – Vai man vēl ilgi nāksies drebināties aukstumā? Pasniedziet man drēbes.

Mūķenes izbrīnītas saskatījās. Emanuēlas sejā iekvēlojās ziņkāre. Es varētu apzvērēt, ka viņai iepletās nāsis, saožot tenkas, gluži kā cūka sajūt dziļi apraktu trifeļu aromātu.

Es veltīju viņai savu saltāko skatienu un strauji piecēlos, ļaujot Bertai sasiet krekla saites. Pēc tam viņa palīdzēja man uzvilkt smagu, melnu kleitu, kas nepatīkami smakoja pēc sārma, kurā bija mazgāta. Tērpu papildināja garš zemnieces priekšauts un tumšas zeķes no biezas vilnas, kas saskrambāja ādu. Mūķene apsēja tās ar ādas strēmeli virs ceļgala, pirms pasniedza man visneglītākās koka kurpes, kādas jebkad biju redzējusi.

Ir grūti aprakstīt pretīgumu, kas mani pārņēma, valkājot šīs drānas. Man kļuva nelabi. Vainojama nebija tikai smaka, raupjums un nieze, ko tās radīja; mani tracināja drēbju neglītums. Vienmēr esmu dievinājusi skaistus apģērbus. Mani sajūsmināja satīna mirdzums un samta jutekliskums. Es dievināju izšuvumu daili, mežģīņu smalkumu, kluso šalkoņu, ko radīja zīds, skarot grīdu. Man patika no rīta laiskoties gultā un domāt par to, ko dienā vilkšu mugurā. Izraugoties drēbes, es varētu neuzkrītoši paglaimot karalim vai iegūt kāda vīrieša uzmanību, ko vēlējos par mīļāko. Man patika izdomāt kādu pārgalvīgu jaunumu, piemēram, sasiet svārkus augšup ar lenti, lai parādītu augstpapēžu kurpītes, vai arī pirmajai valkāt melno “ziemas mežģīņu” tērpu virs gaiša satīna miesas krāsā. Es jutos kā taurenis, kam nežēlīgs zēns norāvis košos spārnus.

Serafīna uzmanīgi izņēma man no matiem adatas, un smalki savītās cirtas noslīga lejup. Viņa sameklēja groziņā šķēres, un es nepaguvu pat izbrīnīta iekliegties, kad viņa jau ar dažām ašām, drošām kustībām bija nogriezusi visus manus matus. Tie nokrita uz grīdas kā melnas, lokanas čūskas.

– Mordieu! Tikai ne matus! – Es satvēru galvu un satriekta jutu matus spurojamies pret plaukstas ādu kā ežu mazuļa adatas.

– Man ļoti žēl, – Serafīna atvainojās. – Visām postulantēm tiek nocirpti mati.

– Tā ir vieglāk izvairīties no utīm, – Berta paskaidroja.

– Jūs neteicāt… Neviens mani nebrīdināja… – Es vēl joprojām turēju plaukstas piespiestas pie galvas. Man nāksies pirkt parūku gluži kā vecai kundzei. Nedrīkstu taču parādīties galmā bez matiem! Bet parūkas ir ļoti dārgas… Man acīs sariesās asaras. – Jums nebija tiesību. Vajadzēja mani brīdināt. Es nemūžam nepiekristu, ka nogriežat man matus.

Terēze sāka uzlasīt nokritušās cirtas.

– Nē! – Es satvēru viņas roku. – Tie ir mani mati. Jūs droši vien grasāties tos pārdot parūku meistaram. Nē, tie pieder man. Tikai es drīkstu tos pārdot.

Terēze paraustīja plecus un ļāva, lai es paķeru matu cirtas un iegrūžu tās ceļasomā. – Jums jāatdod arī soma. Mēs to noglabāsim savā noliktavā.

– Tur ir mani rakstāmpiederumi. Spalvas, tinte, spalvu nazītis…

– Šeit jums tas nebūs nepieciešams, – Terēze noteica.

– Novicēm nav ļauts rakstīt vēstules, – piebilda Emanuēla. – Man ir jāraksta! Man jāraksta karalim un draugiem galmā. Jānosūta vēstule māsai, lai viņa zinātu, kur esmu… Un mani stāsti! Kā lai uzrakstu savus stāstus?

– Stāstus? – Emanuēla nicīgi pārjautāja. – Vai domājat, ka šeit drīkstēsiet šķiest laiku tik vieglprātīgās nodarbēs? Nekādā ziņā, jaunkundze. – Viņa satvēra manu somu, pūloties izraut to man no rokām.

Es pretojos. – Jums nav tiesību. Kā jūs uzdrošināties?

Berta pievienojās Emanuēlai. Abas atņēma man somu un izbēra tās saturu uz galda. Emanuēla salauza manas spalvas, izlēja tinti spainī, saburzīja pergamenta lapas un iemeta tās ugunī.

Es centos viņu apturēt, bet māsa Berta turēja mani ar savām spēcīgajām rokām. Viņa mani neatlaida, kaut gan es stipri spēru ar smagajām koka kurpēm. – Salope! – es kliedzu, un: – Putain! Izmantoju visus pārējos lāstus un apvainojumus, ko vien atcerējos, bet nekas nelīdzēja.

Manas spalvas, tinte un papīrs bija zudis, un man vairs nebija iespējas izmantot rakstīšanas māku, lai izkļūtu no šī cietuma.