Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 3
Prelūdija
Rūgtums sirdī
ОглавлениеKAZNĒVAS MUIŽA, GASKOŅA, FRANCIJA, 1666. GADA JŪNIJS
Vienmēr esmu bijusi dižena runātāja un pasaku teicēja.
– Tev jāiekaļ mēle važās. Tā ir pietiekami gara un asa, lai pārgrieztu tev rīkli, – aizbildnis mani brīdināja, pirms pametu mājas un devos uz karalisko galmu Versaļā. Viņš sēdēja gara koka galda galā muižas velvētajā ēdamzālē un saviebās, riebuma pārņemts, kad kalpotāji nesa mums parasto zemnieku maltīti – desas un balto pupiņu sautējumu. Viņš nebija pieradis pie mūsu vienkāršajām Gaskoņas paražām, kaut gan te dzīvoja jau četrus gadus.
Es tikai pasmējos. – Vai nezināt, ka sievietes mēle ir viņas zobens? Jūs taču nevēlaties, lai ļauju savam vienīgajam ierocim sarūsēt, vai ne?
– Nekas tamlīdzīgs tev nedraud. – Marķīzs de Molevrjē bija drūms cilvēks ar kazas cienīgu seju un iedzeltenām acīm, kuru skatiens sekoja man un māsai mūsu gaitās. Viņš uzskatīja, ka māte mūs izlutinājusi, un bija apņēmies iznīdēt mūsu trūkumus. Es viņu ienīdu. Nē, “naids” ir pārāk saudzīgs vārds. Man viņš derdzās.
– Lūdzu, kungs, neklausieties viņā! – mana māsa Marija ierunājās. – Jūs jau zināt, ka Gaskoņa ir izslavēta ar saviem trubadūriem un menestreliem. Mums patīk dziedāt un stāstīt. Viņai nav ļaunu nodomu.
– Man patīk gaskonādi teikt, – es iedziedājos. – Un bragadočio, un fanfaronādi…
Marija pārmetoši uzlūkoja mani. – Jums zināms, ka Šarlotei Rozai būs vajadzīga zelta mēle, lai izcīnītu ceļu šajā pasaulē.
– Sangdieu, taisnība! Ar seju viņa bagātību nenopelnīs.
– Tas nav godīgi teikts, kungs. Šarlotei Rozai ir ļoti glīta seja…
– Viņa būtu pieņemama, ja vien izrautu dzeloni no mēles, – marķīzs de Molevrjē sacīja. Ieraudzījis, ka es saviebjos kā teiksmains briesmonis un rādu viņam mēli, aizbildnis uzsita ar karoti pa saskrambāto galda virsmu. – Pievaldi savu raksturu, meitene, citādi pavadīsi mūžu ar rūgtumu sirdī.
Vajadzēja viņam paklausīt.
VERSAĻA, FRANCIJA, 1697. GADA JŪNIJS
Nožēlas pārņemta, es tvēros pie siksnas, kamēr mana kariete attālinājās no Versaļas pils. Diena bija drūma un tumša, debesīs milza sniega mākoņi. Biju pārliecināta, ka mans deguns ir sarkans; tas šķita sarkans. Es savilku ciešāk apmetni ar kažokādas apmali, priecādamās, ka vismaz neieradīšos savā cietumā kā ubadze.
Vēl joprojām nespēju noticēt, ka valdnieks aizsūtījis mani uz klosteri. Tas it kā bija sods par manis uzrakstītajiem Ziemassvētku korāļiem, kas neesot pietiekami godbijīgi, bet visas salonu dāmas mēdza slepus zoboties par baznīcu. Karaļa rīcība šķita pārāk barga, ja pārkāpums ir tik niecīgs. Nevarētu taču būt, ka viņš noticējis baumām par manu dēku ar viņa dēlu? Mēs ar dofinu bijām draugi, mūs vienoja patika pret mākslu, mūziku un romāniem, kā arī naids pret karali. Varbūt es paudu savus uzskatus pārāk brīvi. Varbūt mana mēle – un spalva – bija kļuvusi pārāk asa. Es domāju, ka dofina paspārnē esmu drošībā. Tomēr dofins bieži teica, ka labākais veids, kā pārliecināt tēvu kādu sodīt, ir lūgt karalim šo cilvēku pagodināt.
Mana kalpone Nanete, iekārtojusies uz otra sēdekļa, nelaimīga mani vēroja, bet es vairījos no viņas skatiena. – Viss ir tikai liels pārpratums, – es sacīju. – Karalis drīz aicinās mani atgriezties. – Es centos pasmaidīt.
– Vai tiešām nevarējāt vērsties pie viņa un lūgt piedošanu, konfektīt? – Nanete jautāja.
– Mēģināju, – es atbildēju. – Bet tu zini, kāds ir karalis. Kristīgajā pasaulē nav neviena cita ar tik saltu sirdi.
– Konfektīt!
– Nav jēgas man pārmest, Nanete. Es tikai saku patiesību.
– Bet ieslodzījums klosterī! Mūķenes liktenis! – Nanetes balsī skanēja šausmas. – Jūsu vecāki noteikti griežas kapā otrādi.
– Vai man bija cita izvēle? Tikai trimda vai klosteris. Šādi karalis vismaz turpinās maksāt man pensiju, un es dzīvošu franču zemē, elpojot Francijas gaisu. Kur citur varēju doties? Kā uzturēt sevi? Esmu pārāk veca un atbaidoša, lai stātos ielas malā.
Nanete saknieba lūpas. – Jūs neesat ne veca, ne atbaidoša.
Es iesmējos. – Tev tā nešķiet, Nanete. Bet varu apliecināt, ka vairākums ļaužu Versaļā mani uzskata par vecu, pretīgu raganu. Man ir četrdesmit septiņi gadi, un pat tuvākie draugi nekad nav uztvēruši mani kā skaistuli.
– Jūs neesat veca, pretīga ragana! – Nanete iebilda. – Skaista arī neesat, bet šajā pasaulē ir arī kaut kas labāks par skaistumu.
– Atenaīsa mani dēvē par belle laide, – es noteicu, paraustījusi plecus. Šādus vārdus parasti lietoja, lai apzīmētu sievieti, kas ir pievilcīga pat par spīti necilajam izskatam. Mans aizbildnis teica patiesus vārdus, kad apgalvoja, ka ar seju es bagātību nenopelnīšu.
Nanete pārmetoši noklakšķināja mēli. – Jūs esat divreiz vairāk vērta nekā marķīze de Montespāna. Neklausieties, ko viņa stāsta. Un neuzdrošinieties domāt, ka esat veca, pretīga ragana. Es nepieļautu, lai kāds tā runā par mani, un manā gadījumā tā ir patiesība.
Es nespēju apvaldīt smaidu. Naneti tiešām nevarētu nosaukt par pievilcīgu sievieti. Viņa bija sīka auguma un vāja, vienmēr ģērbusies melnā, un plānie, baltie mati savīti mezglā uz pakauša. Nanetes seja un augums bija tik kalsns, ka varēja saskaitīt visus kaulus zem sažuvušās ādas, un viņai trūka daudzu zobu. Melnajās acīs dega uguns, bet rokas vienmēr bija maigas un galva tikpat gudra kā vienmēr.
Nanete mani aprūpēja jau kopš brīža, kad es vairs nezīdu krūti. Bērnībā es gulēju savā plašajā, ēnu apņemtajā gultā, vērodama liesmu plīvojam vecajā stikla lākturī, un miegaini klausījos viņas dziesmā: “Kungs, tu izproti mani visos sīkumos un mani pazīsti. Tu zini, vai es sēdu vai ceļos, Tev ir skaidras manas domas jau no tālienes. Vai es eju, vai es guļu, Tu esi ap mani, un Tev ir zināmi visi mani ceļi.“ – Nanete līdzinājās Tam Kungam šajā psalmā. Pirms vēl vārds man bija uz mēles, viņa to jau zināja. Viņa mani savaldīja un mācīja, un viņas tvēriens vienmēr bija ciešs.
– Labāk tūlīt pat rakstiet māsai un ziņojiet, kas noticis, – Nanete turpināja. – Marija nav tik gudra kā jūs, bet viņai ir krietna sirds. Viņa lūgs savu tuklo vīru, lai tas vēršas pie karaļa.
– Rakstīšu vēstules arī princesēm, – es sacīju. – Viņas iedegsies niknumā pret tēvu. Viņš taču nevar nemitīgi padzīt no galma visinteresantākos cilvēkus, vai ne?
Nanete nicīgi iespurdzās, bet es nedaudz atplauku, atcerējusies karaļa trīs ārlaulībā dzimušās meitas, kurām neiztrūkstoši mutē bija pīpe. Viņas nāca pasaulē pēc karaļa attiecībām ar divām dažādām mīļākajām. Valdnieks atzina viņas par savējām un izprecināja dažādiem hercogiem un prinčiem, un viņas atdzīvināja galmu ar savām izslavētajām mīlas dēkām, neparasto uzvedību, azartspēlēm un nemitīgajiem strīdiem par to, kura ieņem augstāko vietu. Kaut gan princeses bija daudz jaunākas nekā es, mēs cieši sadraudzējāmies, un es bieži apmeklēju viņu viesības un salonus.
Mans smaids lēni pagaisa. Princeses de Konti vairs nebaudīja karaļa un viņa valdošās mīļākās Fransuāzas de Mentenonas labvēlību. Fransuāza jau gandrīz piecpadsmit gadu ieņēma karalienes vietu, un viņai pietrūka vienīgi titula. Daži pat sačukstējās, ka Luijs esot slepus ar viņu apprecējies. Tomēr Fransuāzai nepiemita bijušo karaļa mīļāko skaistums un prāts. Viņa ne vien bija vairāk nekā sešdesmit gadu veca, bet arī neizskatīga un tukla, un pārāk dievbijīga, lai iepatiktos karaļa ārlaulības meitām.
Domājot par princesēm, es atcerējos, ka viņu mātes, karaļa mīļākās, beigušas savu žilbinošo dzīvi klostera kailajās sienās.
Luīze de la Valjēra, karaļa pirmā mīļākā un princeses Marijas Annas māte, pārvērtās par māsu Luīzi Žēlsirdību.
Atenaīsa, marķīze de Montespāna, princešu Luīzes Fransuāzas un Fransuāzas Marijas māte, bija spiesta doties uz klosteri pēc skandāla un baumām par melno maģiju un indi.
Vieglprātīgā Anželika de Fontanža, kas ieņēma Atenaīsas vietu karaļa sirdī, nomira klosterī deviņpadsmit gadu vecumā. Runāja, ka viņa noindēta.
Es biju muļķe. Kāpēc karalim vajadzētu šaubīties, sūtot uz klosteri mani, ja viņš bez sirdsapziņas pārmetumiem tur aizraidījis savas pamestās mīļākās, savu bērnu mātes? Sievietes bieži tika ieslodzītas klosterī. Jaunākās meitas nosūtītas jau bērnībā, lai vecākiem nevajadzētu maksāt tikpat lielu pūru kā viņu kāzu dienā. Dumpinieces saņēma sodu par nepaklausību, nokļūstot klosterī. Tāpat arī atraitnes, līdzīgi manai nabaga mātei, ko valdnieks padzina no laicīgās pasaules, kaut gan viņa bija hugenote, kas no visas sirds nīda Romas katoļu baznīcu un baidījās no tās.
Kaut gan es tēloju vienaldzību, mans vēders šausmās sažņaudzās. Es par klosteriem zināju tikai to, ka sieviete, tajā iestājusies, pazūd uz visiem laikiem. Nanete man bieži mēdza stāstīt par Mārtina Lutera sievu, bijušo mūķeni, kurai izdevies izbēgt, vien paslēpjoties tukšā zivju mucā. Savu māti es tā arī vairs ne reizi nesatiku.
Vienīgā dzīve, ko pazinu, noritēja Saules karaļa galmā. Es tajā uzturējos kopš sešpadsmit gadu vecuma. Kas gan man zināms par dienu pavadīšanu uz ceļgaliem, skaitot lūgšanas un rožukroņa krelles?
Es nekad vairs nemīlēšos, nedejošu, neaulekšošu zirga mugurā pakaļ medību suņiem un nesmaidīšu, kad Parīzes galminieki salonā smiesies un aplaudēs kādam no maniem stāstiem. Nekad nepielikšu salocītu vēdekli pie sirds, galma bezvārdu valodā pavēstot, ka mana sirds lūst mīlestībā. Es vairs nesaņemšu nevienu skūpstu.
Beidzot lija asaras. Nanete pasniedza man mutautiņu, ko bija turējusi uz ceļgala. Es noslaucīju acis, bet asaras turpināja ritēt, un manas krūtis cilājās ciešajā saišu iežņaugā. Arī sejas krāsojums noteikti cieta.
Kariete apstājās, un es dzirdēju, kā atveras pils vārti. Nosviedusi mutautiņu, es atrāvu malā aizkaru, kas aizsedza man skatu. Garās satīna vestēs tērpti kalpotāji ar sprogainām parūkām galvā stāvēja, taisni izslējušies, un sargi tikmēr grūda vaļā zelta vārtu sānu malu. Noskranduši zemnieki tiecās uz priekšu, alkdami redzēt, kurš smalkais augstmanis vai dāma pamet Versaļu.
Ar roku pieturēdama savu mežģīņu galvassegu, es izliecos pa karietes logu, lai vēl pēdējo reizi uzlūkotu pili avēnijas galā, marmora priekšpagalmu, bronzas zirgu, kas sastindzis lepnā pussolī, podiņos ieaudzētos zaļos krūmu trīsstūrus, kuri atgādināja maršējošus dragūnus. Kariete devās uz priekšu, un riteņu radītā skaņa mainījās, kad gludo marmora plākšņu vietā tie skāra Parīzes avēnijas bruģakmeņus. Es atslīgu sēdeklī un iesaucos: – Adieu, Versailles, adieu!
– Nē, nē, manu kāpostiņ, izbeidziet! – Nanete paņēma savu mutautu un noslaucīja man seju kā bērnam. – Man šķita, ka jums galms riebjas. Jūs teicāt, ka tas ir pilns tukšgalvju.
Es spēji parāvu galvu uz sāniem un lūkojos uz Versaļas augstajiem, pārpildītajiem namiem. Karaliskais galms man patiesi riebās, bet es to arī dievināju. Teātris, mūzika un dejas, literārie saloni…
– Vajadzēja jūs bērnībā biežāk pērt, – Nanete noskumusi secināja.
– Biežāk? Tu mani nekad nepēri, kaut gan mēdzi piedraudēt.
– Zinu. Tieši par to es runāju. Jūs bijāt vētrainas dabas bērns. Vai nu augstu zaros, vai arī pašā dziļākajā bedrē; jums vidusceļš nederēja. Vajadzēja jums iemācīt, ka tā nedrīkst.
– Molevrjē darīja visu, kas viņa spēkos, lai iedauzītu man veselo saprātu.
– Viņš bija bezsirdīga čūska!
– Man vienmēr šķita, ka viņš vairāk līdzinās āzim. – Es atņēmu Nanetei mutautu un izšņaucu degunu.
– Jā, āzim, vecam, velnišķīgam āzim. Varu derēt, ka zem tās samta cepures slēpās ragi.
Citos apstākļos es būtu piebildusi: “Jā, un šķelti nagi pēdu vietā, un no dibena viņam stiepās aste.” Bet tagad es tikai nopūtos un atbalstīju sāpošo galvu pret spilvenu. Aiz loga bija redzami tikai vienmuļi lauki un apmākušās debesis. Garām slīdēja sniega pārslas, kas izkusa, tiklīdz nokļuva uz mitrajiem bruģakmeņiem. Vienīgās skaņas bija zirgu pakavu klaboņa un ratu rīboņa.
– Mana nabaga konfektīte, – Nanete nopūtusies sacīja, un es pasniedzu viņai mutautu, lai arī viņa varētu noslaucīt acis.
Drīz mēs pabraucām garām ceļa līkumam, kas veda uz Parīzi, un man sāpēs aizrāvās elpa. Vai es vēl kādreiz mūžā redzēšu Parīzi? Es atcerējos savu ierašanos karaliskajā galmā, kas toreiz vēl mitinājās Parīzē. Māsa mani brīdināja uzmanīties. – Tā ir bīstama vieta, konfektīt. Pievaldi mēli, citādi iekulsies nepatikšanās, kā jau marķīzs teica.
Sākumā es uzvedos tik labi, cik vien spēju, un vienmēr biju gan apburoša, gan asprātīga. Galms man šķita līdzīgs apzeltītam būrim, kas pilns ar tauriņiem – skaistiem, pārsteidzošiem un kustīgiem. Es zaudēju modrību. Priecājos pati par savu aso mēli, par savu pārgalvību. Es spēlējos ar vārdiem kā žonglētājs ar zobeniem un savainojos.
“Muļķim mēle ir pietiekami gara, lai pārgrieztu sev rīkli,” mēdza teikt marķīzs de Molevrjē. Man ļoti negribējās atzīt, ka viņam, iespējams, ir taisnība.
Mēs šķērsojām Sēnu un virzījāmies uz dienvidiem pa tumšu, pievilgušu mežu. Nanete bija paņēmusi līdzi grozu ar uzkodām, bet es nespēju neko ieēst. Kariete gausi ripoja lejā no pakalna, kučieris nokāpa no bukas, lai vestu zirgus, un pēc tam mēs šūpojoties un lēkājot braucām pa drausmīgiem ceļiem līdz pat krēslas stundai. Es aizvēru acis, atspiedu galvu pret karietes sienu un apņēmos izturēt. Manam vārdam bija nozīme “spēks”. Es būšu stipra.
Kariete apstājās, un es uztrūkos no miega. Man sažņaudzās sirds. Palūkojos ārā pa logu, bet redzēju tikai neskaidru, dzeltenu gaismu, ko meta viens vienīgs lākturis, apspīdot akmens sienu. Man ļoti sala.
– Ātri! Pasniedz man pūderi un mušiņas!
Nanete iedeva man pūdera lādīti, un es pārlaidu zaķa ķepiņu pār seju, samiegtām acīm ielūkojoties sīkajā spogulītī uz šķirstiņa vāka. Es darbojos prasmīgi un pārliecināti; ne jau pirmo reizi man nācās pielabot krāsojumu tumsā.
Aizcirtusi ciet pūdera lādīti, es iegrūdu to rokās Nanetei un paķēru nelielo, dārgakmeņiem rotāto šķirstiņu, kurā glabāju mušiņas – mazas, sejas izdaiļošanai paredzētas uzlīmes no gumēta tafta, lieliski piemērotas izsitumu vai baku rētu noslēpšanai. Pirksti tā trīcēja, ka man tik tikko izdevās satvert vienu sīciņu, melnu uzlīmi. Es brīdi vilcinājos. Parasti es uzspiestu mušiņu uz mutes kaktiņa, á la coquette, vai pie acs, á la passionnée, bet es gatavojos ieiet klosterī, nevis salonā vai balles zālē. Es rūpīgi piestiprināju mušiņu pieres vidū tieši zem matu līnijas, á la majestueuse.
Es biju Šarlote Roza de Komona de la Forsa. Mans vectēvs bija Francijas maršals, brālēns – hercogs, bet māte bija trešās pakāpes māsīca pašam karalim. Ja man jāiestājas klosterī pret savu gribu, es to darīšu savās greznākajās drānās, turēšu galvu augstu paceltu, un uz manas sejas nebūs asaru pēdu.
Kučieris atvēra karietes durvis. Es izkāpu, cik graciozi vien spēju savās augstpapēžu kurpēs, kaut gan kājas bija nejutīgas un drebēja pēc ilgās kratīšanas pa bedrēm. Nanete satvēra mana tērpa velci, lai tā nevilktos pa sniegu.
Pagalms bija tukšs, un to apgaismoja vienīgi lākturis, kas novietots virs aizbultētām ozolkoka durvīm. Virs tām vairākās rindās bija izgrebti bargi svētie, kas sprieda taisno tiesu bailīgiem dēmoniem un grēciniekiem; tie savukārt lūdza žēlastību zemāk. Nespodrajā, nevienmērīgajā gaismā grēcinieku akmens locekļi un sejas vaibsti šķita kustamies. Dažiem bija sikspārņu cietie spārni un goblinu cienīgas sejas. Kāda sieviete metās ceļos, un mati atraisīti plūda viņai pār muguru. Daudziem bija sadragāts deguns vai salauztas plaukstas, kas saliktas lūgšanā. Izskatījās, ka te pabijuši hugenoti ar veseriem un lingām, cenšoties iznīdēt visas elkdievības pēdas.
Kučieris paraustīja zvanu pie durvīm un atgriezies nocēla manu lādi no karietes jumta. Pēc tam mēs ilgi gaidījām – es, kučieris un Nanete, – mīņājāmies un berzējām plaukstas, dvašai veidojot saltus garaiņus gaisā. Aizritēja minūtes. Es sadusmojos un atmetu galvu.
– Nu, nāksies vien atgriezties Versaļā un paziņot karalim, ka mājās neviena nebija. Cik žēl!
It kā atbildot maniem vārdiem, durvīs noskrapstēja atslēga, kāds atbīdīja bultas. Es apklusu, pūlēdamās nedrebēt. Durvis lēni atvērās, atklājot salīkušu sievieti melnās drānās. Lāktura gaismā bija redzama vienīgi iekritusi mute, kam kaktiņos ievilkušās dziļas rievas. Pārējie vaibsti grima mūķenes galvassegas ēnā. Viņa pamāja man ar kaulainu roku, un es negribīgi panācu uz priekšu.
– Esmu de la Forsas jaunkundze. Ierados saskaņā ar karaļa pavēli.
Sieviete pielieca galvu un ar rokas mājienu aicināja mani sekot. Satvērusi zelta krāsas satīna svārku ieloces, es cēli soļoju uz priekšu. Nanete nāca man līdzi, nesot velci, bet kučieris tikmēr nopūlējās ar lādi un somu. Kaulainā roka piepeši pacēlās, nepārprotami paužot aizliegumu. Kučieris sastinga un paraustīja plecus, ļaujot lādes galam nokrist zemē.
– Atvainojiet, jaunkundz, laikam vīriešiem nav ļauts ieiet iekšā.
Es samulsusi apstājos. – Kurš nesīs manu lādi?
Melnā tērptā mūķene neteica ne vārda. Nanete pēc brīža atlaida manu velci un satvēra lādes galu. Kučieris pielika roku pie cepures un aizskrēja atpakaļ pie zirgiem, kas stāvēja krēslas aizsegā, galvu pieliekuši, un izgrūda dūmu vērpetes pa nāsīm kā seni pūķi. Iekodusi lūpā, es uzliku somu uz rokas un satvēru otru lādes malu. Šādi apkrāvušās, mēs šķērsojām slieksni un nokļuvām nespodri apgaismotā gaitenī, kur valdīja tāds pats aukstums kā ārā. Mūķene aizcirta un aizbultēja durvis, nostiprināja trīs smagas dzelzs slēdzenes un piesēja atslēgu saišķi pie jostas. Es pamanīju nozibam vienu nicinājuma pilnu aci, pirms mūķene pagrieza galvu, norādot, lai sekoju. Mēs paklausījām, un ejot viņa kratīja rokas zvanu, it kā es būtu spitālīgā vai rati, kuros tiek vesti no mēra mirušie. Norijusi dusmu vārdus, es gāju viņai līdzi.
Tagad es sapratu, kāpēc mans aizbildnis runāja par rūgtuma pilnu sirdi.