Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 6

ŽERSĪANBRĪ, FRANCIJA, 1697. GADA APRĪLIS

Noskanēja pusnakts zvans, izraujot mani no miega.

Es vēl brīdi gulēju, cenšoties apjaust, kur atrodos, un nomākt bailes. Prātā joprojām trīsuļoja sapņa atblāzma. Es atvēru acis un noskumu, redzot netīro aizkaru, kas šķīra manu gultu no pārējām lielajā guļamistabā. Gurdeni piecēlusies, es izbīdīju no segas apakšas savas nabaga nosalušās pēdas, meklējot nakts apavus. Šķita, ka pagājis ilgs laiks, kopš manas pēdas bijušas siltas. Es katru nakti saritinājos kamolā kā pele, ievīstījusi pēdas krekla apmalē, un virs plānās segas uzklāju kleitu un apmetni, lai man būtu siltāk. Tā guļot, es lieliski varēju ātri apģērbties nakts vidū.

Ja es būtu zinājusi, ka mūķenes tiek pamodinātas pusnaktī, lai skaitītu lūgšanas, es droši vien izvēlētos trimdu. Man bija šķitis, ka mūķeņu dzīve ir laiskošanās un greznības pilna, ka viņām ir kalpotājas un nekas nav jādara, tikai laiku pa laikam jānoskaita rožukronis un jāpārmet krusts. Dzirdēju stāstus par mūķenēm, kurām ir klēpjsunīši, kuras rīko nakts viesības cellēs un slepus ieved klosterī mīļākos tīrās veļas kaudzēs.

Varbūt šādi notikumi risinājās citos klosteros, bet Žersīanbrī tā diemžēl nebija. Abate un pārējās vecākās mūķenes uztvēra noteikumus ārkārtīgi nopietni. Logi vienmēr bija aizslēģoti un aizbultēti, vārti aizslēgti ar divām atslēgām, bet sienas tik augstas, ka es kopš ierašanās abatijā nebiju redzējusi nevienu putnu vai mākoni. Te pavadītajās nedēļās nebiju manījusi nevienu citu, tikai mūķenes un laicīgās māsas – sievietes, kas ieradušās abatijā bez pūra, tāpēc nedrīkstēja dot pilno solījumu. Viņas ģērbās tāpat kā es – vienkāršā, tumšā kleitā ar priekšautu un smagām koka kurpēm, bet matus nosedza ar baltu cepurīti, no kuras pār muguru slīga plīvurs. Šīs māsas paveica lielāko daļu darba, kaut gan arī visām mūķenēm bija savi uzdevumi.

Pat kalpotājām nebija ļauts ienākt klosterī. Nanete gribēja kļūt par laicīgo māsu, lai varētu man pakalpot, bet māsa Terēze viņai paskaidroja, ka novicēm nedrīkst būt kalpotājas un Nanetei nāktos tīrīt cūku kūti vai darīt kaut ko tamlīdzīgu. Tāpēc Nanete atgriezās Kaznēvas muižā, gatava lūgties, lai mana māsa pierunā savu vīru, marķīzu de Teobonu, vērsties pie karaļa manā vārdā. Es zināju, ka tas būs bezjēdzīgi. Teobons bija pārāk tukls un slinks, lai dotos uz Versaļu, un karalis nekad neizpildīja to augstmaņu lūgumus, kas deva priekšroku dzīvei savās muižās, nevis pievienojās aizrautīgajam galma dzīves virpulim. “Es viņu nepazīstu,” karalis mēdza teikt un nevērīgi nomest vēstuli.

Es drīkstēju satikt Naneti, pirms viņa devās projām, bet mūs šķīra tik biezs dzelzs režģis, ka varējām saskarties tikai ar pirkstgaliem.

– Viņas neļauj man palikt pie jums! – Nanete raudādama teica. – Man, kas jūs pieskatījusi, kopš bijāt pavisam sīciņa!

– Neraudi, Nanete, – es lūdzu. – Varu apliecināt, ka tu negribētu palikt šeit ieslodzīta kopā ar mani. Ēdiens ir atbaidošs.

– Konfektīt, man nepatīk pamest jūs šeit vienu.

– Tev nav citas iespējas, – es atgādināju. – Vairāk laba panāksi, mudinot manu svaini piecelt resno pakaļu un man palīdzēt, nevis tīrot cūku kūti.

Kopš Nanetes aizbraukšanas es nesaņēmu nekādas ziņas. Māsa Emanuēla baudpilnā balsī man paskaidroja, ka mūķenēm nav ļauts lasīt vēstules.

Vienmuļo ikdienu reizēm pārtrauca tikai priesteris, kurš ieradās reizi mēnesī, lai uzklausītu grēksūdzes un noturētu dievkalpojumu. Un to nevar uzskatīt par tikšanos ar vīrieti. Pat tad, ja priesteri uztver kā vīrieti – un es to nespēju –, es nekad viņu neredzēju. Viņš bija tikai ēna, sviedru smaka, murmināšana un ņurdēšana. Un kādus grēkus gan es varēju izsūdzēt, ieslēgta kopā ar vecām sievietēm? Vēlmi, kaut ēdiens būtu labāks? Vēlmi, kaut mani gultā sildītu vīrietis? Es varēju atzīties, ka vairākas reizes esmu modusies no tā, ka mans augums savilcies kaisles krampjos, un sapņos es redzēju Šarlu…

– Ko tikai es neatdotu, lai redzētu vīrieti! – es kādu rītu iesaucos, kopā ar pārējām novicēm slaucīdama un tīrīdama guļamistabu. – Vēlams, jaunu un pievilcīgu, bet derētu jebkāds!

Novices bailīgi iesmējās.

– Ak vai, tā nedrīkst runāt! – Māsa Irēna palūkojās pār plecu.

– Miesnieks rudenī nāk nokaut cūkas, – sacīja māsa Džuljeta. – Bet mums visām jāpaliek savās cellēs, līdz viņš aiziet. Tas ir briesmīgi; mēs dzirdam tikai cūku kviecienus. Mums viņa ciemošanās riebjas.

– Dažreiz bīskaps atsūta strādnieku, lai tas salabotu laika gaitā salūzušās lietas, – ierunājās Paula, novice ar vasarraibumiem un rudām uzacīm. – Bet viņš atnāk tikai tad, kad mēs visas esam baznīcā, un viņam jāpabeidz darbs pirms mūsu atgriešanās. Sardze noskandina zvanu, lai mēs zinātu, ka nedrīkstam ienākt klosterī.

– Pagājis ilgs laiks, kopš šeit kaut ko laboja, – teica māsa Olīvija, glīta, jauna sieviete ar ovālu seju un gludu ādu; viņa atgādināja kādu svēto gleznā. Viņa jau grasījās teikt vēl kaut ko, bet istabā ienāca Emanuēla un sodīja mūs visas par runāšanu bez iemesla.

Noviču bija pavisam nedaudz, sākot no Olīvijas, kas laikam vēl nebija sasniegusi astoņpadsmit gadu vecumu, un beidzot ar mazo Mildredu, kam bija tikai divpadsmit. Mēs visas gulējām vienā garā istabā, un audekla aizkari sadalīja šo telpu tā, ka veidojās kaut kas līdzīgs cellēm. Pusnakts zvana skaņas pamazām izgaisa, un es dzirdēju, kā izstaipās un žāvājas meitenes man blakus. Emanuēla piecēlās kājās, un viņas ceļi nokrakšķēja.

Es steigšus apģērbos, ievīstīdamās smagajā apmetnī. Mans deguns atgādināja lāsteku, un roku ādu klāja zili plankumi. Emanuēla ielūkojās aiz mana aizkara, sarauca pieri un aicinoši pamāja. Es nekavējoties gāju pie viņas, zinot, ka pat niecīgākā nepakļaušanās tiks pazemojoši sodīta.

Pārējās novices jau bija sastājušās rindā un nolaidušas skatienu, slēpjot plaukstas piedurknēs, lai sasildītos. Es ātri ieņēmu savu vietu. Mēs kopā virzījāmies pa gaiteni un lejup pa nakts kāpnēm līdz baznīcai. Vienīgo skaņu radīja apavu švīkstoņa uz akmens grīdas un rožukroņa krellīšu klabēšana. Viss bija melns un drūms, un vienīgo gaismu deva neliels lākturis, kas dega vienā guļamistabas galā. Tas uz brīdi apspīdēja katru melno tērpu un balto plīvuru, pirms novices ieslīdēja ēnā.

Manas domas, kā vienmēr, pievērsās galmam. Versaļā es dzertu šampanieti un pastaigātos dārzā rožsārtu papīra lākturu gaismā, klausoties mūziku, ko spēlētu garāmslīdošā gondolā izvietojies orķestris. Es balstītos uz kāda vīrieša satīnā tērptā pleca un kratītu kauliņus kausā, solīdama viņam savu gaskoņietes veiksmi. Varbūt es pat dejotu.

Acīmredzot biju ārkārtīgi aizvainojusi karali, ja jau viņš mani padzinis uz šo drūmo vietu. Varbūt Ziemassvētku korāļi bija pēdējais piliens, kas pārpildīja kausu. Varbūt karalis jau sen uz mani dusmojies. Iespējams, viņu saniknoja romāns, ko iepriekšējā vasarā uzrakstīju par karalieni Margo, viņa vectēva pirmo sievu, kuras mūžu apvija dažādas baumas. Grāmatu izdeva bez autora vārda, bet man vajadzēja noprast, ka valdniekam tas būs zināms. Spiegi pavēstīja karalim itin visu.

Mani jau sen aizrāva karalienes Margo stāsts, jo biju daudz par viņu dzirdējusi Kaznēvas muižā, kur es piedzimu un kur arī viņa reiz dzīvoja. Varbūt nebija prātīgi izvēlēties šo karalieni par slepenās vēstures varoni. Galu galā viņas dēļ karaļa vectēvs Navarras Anrī izskatījās pēc muļķa un ragneša.

Tomēr stāsts bija pārāk labs, lai es spētu tam pretoties. Karalienei Margo bija daudzi mīļākie, un daži apgalvoja, ka to vidū bijis arī viņas pašas brālis Anrī, kurš vēlāk sēdās tronī. Viņu apsūdzēja neremdināmā miesaskārē, slepkavībā un valsts nodevībā, un itin visur, kur vien viņa spēra soli, palika salauztu siržu un sašutuma pilnu tenku virkne. Runāja, ka viņas viesības Sēnas ielā bijušas tik trokšņainas, ka Luvras pilī neviens nav varējis aizmigt.

Deviņpadsmit gadu vecumā nabaga Margo bija spiesta iziet par sievu pie Navarras Anrī, hugenota, kaut gan viņa esot mīlējusi Anrī de Gīzu, Francijas ietekmīgākās katoļu dzimtas galvu. Ceremonijas laikā viņa atteicās dot jāvārdu, tāpēc viņas brālis, karalis Šarls, satvēra viņas galvu plaukstās un pagrūda to, atdarinādams piekrišanas mājienu.

Pēc sešām dienām, Svētā Bērtuļa dienā, karalis Šarls parakstīja pavēli par vairāku tūkstošu hugenotu noslepkavošanu. Cilvēki sačukstējās, ka laulības bijušas tikai viltība, paredzēta augstdzimušo hugenotu atvilināšanai uz Parīzi. Margo māte, Katrīna de Mediči, jau esot noslepkavojusi Margo vīramāti Navarras Žannu, uzdāvinot tai saindētus cimdus; acīmredzot nebija nemaz tik neticami, ka viņa varētu nogalināt vēl piecdesmit tūkstošus hugenotu ticībai piederīgo.

Neviens īsti nezina upuru skaitu. Hercogs de Silī, kurš izbēga no nāves, nesot padusē Stundu grāmatu, minēja septiņdesmit tūkstošus. Mans vectēvs tikai noteica, ka miruši visi viņam pazīstamie: tēvs, brālis, tēvocis, brālēni, kalpotāji…

Margo izglāba vīra dzīvību, paslēpjot viņu savā istabā un neielaižot uzbrucējus, kuru vidū bija arī viņas mīļākais, Anrī de Gīzs. Tomēr viņas laulība nebija laimīga, un abas puses krāpa viena otru. Margo dzīves vīrieši, kā jau parasti, bija apņēmības pilni viņu salauzt. Pēc asinspirts Margo brālis ieslodzīja viņu Luvrā, un vēlāk, kad viņa bija sacēlusies pret savu vīru, tas viņu ieslēdza dažādās muižās, arī manas dzimtas īpašumā. Šādi viņa pavadīja astoņpadsmit gadus. Beigu beigās Margo laulību atzina par spēkā neesošu un viņai ļāva apmesties Parīzē. Tur viņa vadīja literāru salonu, kur apgrozījās dzejnieki un domātāji, galminieki un kurtizānes.

Es ārkārtīgi apbrīnoju šīs sievietes drosmi, aso prātu un nevēlēšanos pakļauties centieniem viņu salauzt. Turklāt stāsts bija pārāk sulīgs, lai to neuzrakstītu. Es sameklēju visus iespējamos nostāstus par karalieni Margo, izpētīju viņas memuārus un lasīju starp rindiņām, līdz man izdevās savērpt visaizraujošāko romānu, uz kādu biju spējīga. Parīzē un Amsterdamā manu slepeno vēsturi par Margo dzīvi izdeva sešos sējumos, un tā nekavējoties iekaroja galmu, mani pārsteidzot. Kādu laiku visi runāja tikai par manu romānu, un man nācās ļoti pūlēties, lai noslēptu izbrīnu un prieku. Vajadzēja atcerēties pašas karalienes Margo vārdus: “Jo slēptāka ir inde, jo bīstamāka.”

Valdnieks neko neteica, tikai rāmi, neizdibināmi smaidīja un turpināja savas ikdienas gaitas: cēlās no gultas; skaitīja lūgšanas; nekustīgi sēdēja, kamēr kalpotāji viņu noskuva un uzlika galvā parūku; piecēlās kājās, kad pirmais sulainis pasniedza karalisko kreklu garderobes galvenajam pārzinim, kurš to pasniedza dofinam, kurš savukārt pasniedza kreklu karalim, un karalis to uzvilka. Ikkatrs karaļa dienas mirklis noritēja saskaņā ar noteikumiem, un tiem pakļauti bija pat brīži, kad viņš apciemoja savas mīļākās un suņus, līdz atgriezās gultā un pirmajam sulainim bija ļauts atraisīt bikšulenci no viņa labās kājas, bet otrajam – no kreisās. Ikdiena abatijā patiesībā īpaši neatšķīrās no ikdienas galmā, tikai šeit mēs strādājām un lūdzāmies, strādājām un lūdzāmies, turklāt tas daudz vairāk kaitēja ceļgaliem.

Es pametu skatienu apkārt un redzēju tikai melnā tērptas muguras rindu rindām. Mūķenes klanījās apzeltītam un kalumiem rotātam relikvārijam, kurā it kā esot Svētā Bērtuļa ādas skranda. Lāde mirdzēja vairāku simtu sveču gaismā, un liesmas trīsēja caurvējā, kas lavījās gar mūsu potītēm kā izsalkušas žurkas. Augstu, augstu virs mums, kur beidzās milzīgie akmens pīlāri, velvētos griestus balstīja elegantas arkas. Es nesapratu, kā senie mūrnieki uzbūvējuši šo celtni. Tā taču bija pretrunā ar dabas likumiem! Ēkai vajadzētu sagrūt mums uz galvas. Zem visa šī varenā akmens smaguma es jutos sīka un nenozīmīga kā skudra un nospriedu, ka tāds arī bijis mūrnieku mērķis. Augstie griesti, milzīgie logi košās dārgakmeņu krāsās, skanīgie riti un svinīgie rituāli – vai gan tas viss nebija radīts, lai mēs justos necili?

Vajadzīgajos brīžos es metos ceļos, piecēlos, kad tas bija jādara, metu krustu un teicu “Āmen!”, kad tas bija nepieciešams, bet jutos sastingusi, it kā aukstums būtu iesūcies man dvēselē. Domas visu laiku brīvi klaiņoja. Es atcerējos siltās, zeltītās dienas, kad mēs ar māsu netraucētas skraidījām pa muižas parku, jājām ar zirgiem, sēdāmies laivā un braucām pa dzirnavu dīķi, izpētījām alas un pagrabus zem muižas, veidojām lapenes parkā. Es atcerējos vienu ilgu pēcpusdienu, ko pavadīju šūpojoties un cēlos arvien augstāk debesīs, spēcīgi darbinot kājas. Pēc tam es lēni slīgu lejup, līdz ar kurpītes purngalu varēju zīmēt līnijas putekļos. Es atcerējos pirmās dienas galmā, kad jutos apžilbusi un pārbijusies. Karaļa mīļākā Atenaīsa man iemācīja runāt, izmantojot vēdekli, un pielīmēt mušiņas. Atcerējos pirmo reizi, kad satiku Šarlu, savu mīļoto, vīru un iznīcības nesēju…