Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 8

ŽERSĪANBRĪ, FRANCIJA, 1697. GADA APRĪLIS

Es šķietami kritu lejup, iekšā cietokšņa bedrē.

Sajūta bija tik spēcīga, ka es pacēlu rokas un satvēru pretējā sola malu. Likās, ka es pati sevi vairs nepazīstu. Vienkāršā, vecā sieviete melnajā novices tērpā nebiju es, tā nebija Šarlote Roza de la Forsa. Salonā mani iedēvēja par Dunamis jeb spēku – par godu manai dzelžainajai gribai, kā arī vārdam, bet tagad es jutos vārga un nespēcīga kā muša, kas iekļuvusi vētrā. Virs manis pletās milzīgās, tumšās velves, bet zemāk – tikai izmisuma bezdibenis.

Man reiz šķita, ka es varēšu piespiest pasauli klausīt manai gribai. Es domāju, ka izlauzīšos no sabiedrības šaurajām robežām, dzīvojot atbilstoši savām vēlmēm. Man likās, ka es pati esmu sava likteņa kalēja. Es maldījos.

Beidzot noskanēja zvans. Es gurdi piecēlos, juzdama, ka acis ir sarkanas un pietūkušas. Būdama tikai viena melnā tērpta sieviete garā tāpat ģērbušos sieviešu rindā, es izgāju no baznīcas, iedama no tumsas gaismā un atkal tumsā gar apjomīgajiem akmens pīlāriem. Vai šāda turpmāk būs mana dzīve? Diena pēc dienas, visas vienādas, līdz es nomiršu?

Emanuēla asi uzsita ar spieķi man pa plecu, jo es aizvirzījos prom no rindas. Tomēr es jutos tik nožēlojama, ka man bija vienalga.

Mēs cita pēc citas iegājām ēdamistabā un ieņēmām vietas pie garā koka galda, gatavas ēst, bet ne runāt. Ēšanas laikā nevienam nebija atļauts bilst kādu vārdu, un es to diemžēl atklāju jau pirmajā abatijā pavadītajā rītā. Toreiz, juzdamās nogurusi, saburzīta un pārsalusi līdz kaulam, es iemērcu karoti aukstajā, saželējušajā tumē un dzēlīgi apjautājos kaimiņienei: – Vai tiešām mums paredzēts šo ēst? Izskatās pēc cūku barības.

Par sodu es berzu atejas grīdu, līdz tā spīdēja.

Kāda mūķene uzkāpa nelielā kancelē un skaļi lasīja nomācošu stāstu par nezināmu svēto, kura mirusi mocekles nāvē, kad viņai nogrieztas abas krūtis. Tas bija lielisks balss pavadījums mūsu maltītei.

Māsa Olīvija pakustināja lejup pavērstu pirkstu, it kā maisītu kaut ko, un es paklausīgi sniedzu viņai tumes katlu, vispirms nedaudz ēdiena uzlikusi uz sava šķīvja. Tume bija ūdeņaina, pelēka un bezgaršīga. Es palūkojos uz māsu Emanuēlu un pieliku pirkstu pie mēles, lūdzot pasniegt medu. Viņa ielūkojās man acīs, ļauni pasmaidīja un padeva medu tālāk prom no manis. Es nopūtos un ar karoti samaisīju riebīgo masu, nespēdama paciest domu, ka nāksies to pacelt pie mutes. Iztēlē es biju Versaļā un ēdu nupat ceptas saldās maizītes ar plūmju ievārījumu, piedzerot klāt kūpošu šokolādi…

Kāds piebikstīja man pie plaukstas, izmantojot medus podiņu. Es pacēlu skatienu un ieraudzīju, ka Serafīna man pamāj, raižpilni saraukusi smalkās uzacis. Pateicīgi pieliekusi galvu, es uzklāju medu uz raupjas rupjmaizes šķēles, bet mana rīkle bija pārāk izkaltusi un krūtis pārāk cieši sažņaugušās izmisumā, lai es varētu ieēst. Nokodusi dažus kumosus, es noliku maizi uz šķīvja. Mazākā novice Mildreda jau bija iztukšojusi savu trauku un ar sīciņu, samitrinātu pirkstu nolasīja nost visas drupačas no šķīvja, pirms uzmeta ilgpilnu skatienu manam neskartajam ēdienam. Es pasniedzu savu šķīvi novicei, un viņa dažos mirkļos apēda maizi ar medu.

Serafīna sarauca pieri. Viņa uztvēra kādas laicīgās māsas skatienu un vienmērīgi pakustināja labās rokas rādītājpirkstu un īkšķi augšup un lejup gar kreisās rokas pirkstu, it kā slaukdama govi. Laicīgā māsa atnesa viņai piena krūku un ielēja balto šķidrumu krūzē, ko Serafīna pasniedza man, uzsvērti pamājot. Es sadrūmu, bet iedzēru malku, negribēdama atkal izciest sodu par nepakļaušanos. Biju pārāk nogurusi un grūtsirdīga, lai to izturētu.

Piens bija silts un putoja. Es iztukšoju tasi un jutos labāk. Serafīna apmierināta pamāja. Noskanēja zvans – ak, kā man riebās šis zvans! Mēs visas vienlaikus piecēlāmies. Sols skrāpēja bruģakmeņus, kad to atstūmām no galda, izmantojot ceļgalu locītavas. Mēs cita pēc citas izgājām no ēdamistabas, virzoties uz kopējo zāli, un mūsu soļi dobji dunēja uz akmens. Velvēto zāli rotāja pīlāri un smagi gobelēni, kam vajadzēja atvairīt aukstumu. Es sēdēju zāles tālākajā malā uz cieta koka sola kopā ar novicēm, kaut gan biju daudz vecāka par viņām. Emanuēla sēdēja mums līdzās un rokā turēja spieķi gadījumam, ja kāda no mums uzdrošināsies čukstēt, pagrozīties, ieklepoties vai sabojāt gaisu.

Es neklausījos vārdos un piekalu skatienu tuvākajam gobelēnam, uz kura bija attēlots balts vienradzis, ielicis priekškājas klēpī gaišmatainai meitenei, kam mugurā bija brīnišķīgs viduslaiku tērps. Virs izšūtās zāles bija izkaisīti ziedi, un abos kokos, kas liecās meitenei pāri, karājās granātāboli. Nelieli zvēri – truši, vāveres un āpši – vēroja viņu, paslēpušies mežā, un nemanīja medniekus lavāmies tuvāk līdz ar suņiem un šķēpiem. Es katru dienu pavadīju stundu, pētīdama šo gobelēnu, un vēl joprojām atradu tajā jaunus sīkumus – putnēnu ligzdu, skumīgu mednieku, bizbizmārīti uz lapas. Kā jau parasti, es ļāvu domām aizklīst… pie Šarla, vienmēr pie Šarla.

Es atcerējos vakaru Fontenblo, kad aizzagos prom no balles zāles un tikos ar Šarlu mēnesnīcas pielietajā dārzā. Viņš satvēra mani no mugurpuses un aizrāva zem koka, nosvieda mani siltajā zālē un pacēla manu tērpu, pirms es vispār paguvu ievilkt elpu.

– Pagājis ilgs laiks… – viņš iečukstēja man ausī.

– Jau četras stundas, – es smejot atbildēju.

Es spēji atgriezos tagadnē, jo atskanēja mans vārds – tas ir, vārds, ko man deva pēc ieskaitīšanas noviču vidū nedēļu kopš ierašanās klosterī. Māsa Šaritē jeb Labdarība. Ļoti neuzkrītoši.

– Māsa Šaritē izbolīja acis, kad vakar lasījām Svētā Laurencija mocekļa stāstu pusdienās, – kāds bikli vēstīja. Runāja māsa Irēna, kas centās iegūt labvēlību, nemitīgi nosūdzot pārējās novices. Parasti es tikai uzmestu viņai caururbjošu skatienu un satriektu pārējās mūķenes, paziņojot: “Man gluži vienkārši nešķiet ticams, ka cilvēks, kuru cepina dzīvu, ieteiktu mocītājiem pagriezt viņu otrādi, lai apbrūninātu abus sānus.”

Šoreiz es tikai paraustīju plecus un teicu: – Mea culpa.

– Un viņa runāja Dižā Klusuma laikā, – māsa Irēna turpināja.

– Ko viņa sacīja, meita? – abate jautāja.

– Es nevaru kaut ko tādu atkārtot, – Irēna atzinās.

– Runā! – Emanuēla pavēlēja. – Kā citādi lai nosakām, cik smags bija viņas pārkāpums.

– Ak, māsa, es nespēju. Tik baisi vārdi! Tādi zaimi! – Māsa Irēna piespieda abas plaukstas pie savām plakanajām krūtīm.

– Es teicu “sacré cochon”, jo uzmetu uz kājas īkšķa savu drēbju lādi. Man ļoti žēl, vārdi izspruka nedomājot. Mea maxima culpa.

– Mēs zinām, ka tev ir grūti pielāgoties mūsu dzīvei abatijā, meita, – abate sacīja. – Tomēr šis ir smags pārkāpums. Vai nav teikts, ka “nāve un dzīvība stāv mēles varā”? Salamana pamācības, astoņpadsmitā nodaļa, divdesmit pirmā rinda. Svētais Benedikts to ļoti skaidri uzsver. Savas regulas sestajā nodaļā viņš vēstī: “Mēs kategoriski nosodām jebkuru vulgaritāti, tenkošanu un runas, kas varētu izraisīt smieklus, un mēs neatļaujam mācekļiem iesaistīties šādās sarunās.”

– Jā, māte abate, es zinu. Ļoti nožēloju.

– Māsa Emanuēla, jūsu ziņā ir sodīt mūsu postulanti. Vai drīkstu ieteikt ilgas stundas, kas pavadāmas lūgšanās un pārdomās?

– Viņai noderētu labs pēriens, – Emanuēla noteica.

– Varbūt vēl viena nakts lūdzējas pozā pie krusta? – ierosināja māsa Terēze.

Man dūša saskrēja neglīto koka tupeļu papēžos. Tikai ne to! Es labprātāk nomizotu kaut tūkstoti kartupeļu vai paciestu pērienu. Tas vismaz ātri beigtos.

– Māte abate, vai drīkstu paust kādu savu vajadzību? – Serafīna iejautājās.

– Runā, meita!

– Šī ir pirmā diena, kad zeme pietiekami sasilusi, lai to uzraktu. Pavasarī man dārzā ir daudz darba. Nepieciešams kaplēt dobes, apvērst komposta kaudzi, atbrīvot bites, iesēt pirmās sēklas. Tas ir smags, netīrs darbs, kas lauž muguru, kaitē ceļgaliem un plaukstām. Es vairs neesmu tik jauna kā senāk. Vai drīkstu palūgt kādas jaunās novices palīdzību? Tomēr viņai jābūt spēcīgai un radušai pie darba.

– Protams, – abate piekrita un vērsās pie māsas Emanuēlas. – Ko tu ieteiktu?

Noviču uzraudzes tumšajās acīs iespīdējās ļauns prieks. – Kāpēc gan ne mūsu jaunāko novici, māte abate? Tas būtu lielisks sods par Diženā Klusuma laušanu un Tā Kunga vārda zaimošanu – strādāt ar netīru zemi Viņa godības labā!

Viņa palūkojās uz mani un apslāpēja smaidu, redzot nepatiku manā sejā.

– Lieliski, – abate noteica. – Māsa Šaritē, tu strādāsi dārzā kopā ar māsu Serafīnu, līdz viņai vairs nebūs nepieciešama tava palīdzība.

Es aizvēru acis, klusi ciešot, pirms palūkojos uz savām baltajām, mīkstajām plaukstām. Mans tēvs bija Kastelmoronas marķīzs un Kaznēvas barons. Līdz šim es pietuvojos dārza darbiem tikai tad, kad palīdzēju mātei noplūkt rozes mūsu viesistabas izdaiļošanai. Man neizdevās apvaldīt dusmu un nepatikas pilno skatienu, ko uzmetu Serafīnai, bet viņa tikai pasmaidīja.

Tiklīdz lasījums beidzās, es sekoju Serafīnai ceļā gar abates istabām un pa mūra tuneli augstajā mūrī. Viņa atvēra smagās ozolkoka durvis ejas galā, un viņas seju apspīdēja saule. Es pamanīju, ka viņas ādu klāj smalks krunciņu tīkls, kas veido dziļākas grumbas acu un lūpu kaktiņos.

Par spīti saviem cienījamajiem gadiem, Serafīna kustējās veikli un veda mani uz mierpilnu dārzu, kur pret sienām balstījās īpaši audzēti, šobrīd vēl kaili koki. No zemes augšup stiepās kaut kas līdzīgs zariem, un tiem apkārt bija izveidotas garas dobes, pārklātas ar mitriem salmiem. Pie vienas sienas bija uzbūvēta neliela akmens būdiņa ar piemīlīgu salmu jumtu, kas gandrīz skāra zemi.

– Te ir daži kapļi un lāpstas. – Serafina smejot līdzjūtīgi uzlūkoja mani. – Nevajag tā skumt! Šī ir skaista diena. Domāju, ka tu labprātāk to pavadītu šeit, saules gaismā, nevis saņemtu pērienu no māsas Emanuēlas.

– Laikam gan. – Es atmetu galvu, baudot saules siltumu, dziļi ievilku elpu un jutu, kā daļa bēdu nastas noveļas no maniem pleciem.

Serafīna iegāja būdā un pēc brīža atgriezās, nesdama instrumentus. – Lūk, uzvelc šos cimdus, lai taupītu skaistās rokas. – Viņa pasvieda man divus ādas cimdus un salmu cepuri ar platām malām, ietītu plīvurā. Tādas mēdza nēsāt zemnieces. – Uzliec galvā šo. Saule var sabojāt sejas ādu.

Mulsi lūkodamās uz Serafīnu – nebiju radusi dzirdēt mūķenes runājam par skaistām rokām un sejas ādu –, es uzvilku cimdus un uzliku galvā cepuri, bet balto galvassegu nometu uz būdas palodzes.

– Es vispirms apraudzīšu bites. – Serafīna veda mani pie dienvidu puses sienas. Tajā bija izveidotas nišas, piepildītas ar salmiem. – Palīdzi man atbrīvot stropus. Tikai uzmanies, neiztraucē bites.

Viņa satvēra saujā salmus un vilka tos ārā, un es neveikli centos palīdzēt. Zem salmiem slēpās no savītām niedrēm veidots bišu strops uz maza, apaļa galdiņa ar vienu kāju. – Salmi ziemā silda bites, – māsa Serafīna paskaidroja. Viņa pavilka nost akmens plāksni, kas bija uzlikta uz stropa, un pietuvināja ausi caurumam. – Brīnišķīgi! Paklausies, kā tās dūc.

Es ziņkāri pieliecu galvu un, patīkami pārsteigta, patiesi dzirdēju dobju zumēšanu.

– Šī bija grūta ziema. Es baidījos, ka daži stropi būs zuduši, – Serafīna atzinās, kamēr mēs rosījāmies, atklājot vēl apmēram duci apaļo, savīto mājiņu. – Nupat tikai parādījās pirmie pumpuri. Darba bites drīz izlidos un sāks vākt nektāru. Un pēc tam nabaga vecā karaliene beidzot pametīs spietu un otro reizi mūžā lidos.

– Karaliene? Vai negribējāt teikt – karalis?

Serafīna pārtrauca darbu. – Karaļa nemaz nav. Ir tikai karaliene, kas pavada savu mūžu, ieslodzīta stropā, tāpat kā mēs esam ieslodzītas šajos mūros.

Es iesmējos. – Nē, tā nav! Runā, ka bišu strops esot lielisks paraugs karaļvalsts vadīšanai, kur visi strādājošie kalpo karalim. Un mēs vienmēr klausāmies sprediķos par to, kā Viņa Majestātei jāvalda ar medu un dzeloni vienlaikus, gluži tāpat kā bišu karalim.

– Patiesībā stropā valda bišu karaliene, nevis karalis. To pirms vairāk nekā divdesmit gadiem pierādīja holandiešu zinātnieks, uzšķērdis bišu karalieni un atradis tās olnīcas.

Es spēji ievilku elpu, jo nekad nebiju dzirdējusi kādu runājām tik atklāti, bet pēc brīža sāku smieties. Visu manu augumu satricināja jautrības šaltis, līdz man nācās atbalstīties ar plaukstu pret sienu, lai es nenokristu uz zemes.

– Zut alors. Un es taču ieģērbos izšūtām bitēm rotātā tērpā, lai glaimotu karalim… Kā jums šķiet, vai viņš to zina? Ja kāds viņu dēvē par bišu karali, viņš tikai sēž un smaida.

– Nezinu… viņš interesējas par zinātni, vai ne? Vai viņš neiedibināja Akadēmiju?

Es izbrīnīta uzlūkoju Serafīnu. Vecā mūķene pārsteidzoši daudz zināja. – Jā, – es atbildēju, – bet man šķiet, ka viņš to nekad nav apmeklējis. Es neesmu redzējusi karali pat lasām grāmatu, nemaz nerunājot par ierašanos kādā Akadēmijas salonā vai sanāksmē. Sacré bleu. Cik smieklīgi! Uzrakstīšu par to vēstuli princesēm. Viņas labprāt nodēvētu sevi par galma bišu karalienēm.

Pēc šiem vārdiem smiekli nomira manās lūpās, jo es atcerējos, ka vairs neesmu karaļa meitu tuvākā draudzene un man pat nav ļauts rakstīt vēstules. Atgriezās manas skumjas.

– Es tevi paaicināšu, kad bitēm pienāks spietošanas laiks, – Serafīna apsolīja. – Tas ir patiesi brīnišķīgs skats. Brīnišķīgs un biedējošs.

– Tāpat kā galms, – es atbildēju, pūlēdamās pasmaidīt.

– Jā, tiešām. Bišu strops patiesi ir labākais galma simbols. Varbūt tev ir paveicies, ka esi to pametusi. Galms var kļūt par tādu pašu cietumu dvēselei kā klosteris.

Tā bija taisnība. Es ieinteresēta vēroju mūķeni. Viņa bija neparasta sieviete ar spožām medus krāsas acīm un dzīvesgudrām runām. Nebiju gaidījusi kaut ko tādu no dziednieces mazā, nabadzības nomāktā klosterī valsts tālākajā malā.

– Kad karaliene vedīs savu spietu projām, tev vajadzēs palīdzēt man notvert bites. Es negribu tās zaudēt, – Serafīna noteica. – Iedegsim uguni un uzvārīsim ūdeni tējai, pirms sākam rakt zemi un kaplēt. Nezinu, kā uzskati tu, bet man klosterī pasniegtais ēdiens nekad neremdē izsalkumu.

Tā kā vairāku stundu laikā biju izdzērusi tikai tasi piena, es labprāt palīdzēju mūķenei iekurināt uguni mazās būdas pavardā un ieinteresēta aplūkoju tās iekšieni.

Pie sijām bija piekarināti garšaugu saišķi, bet plauktos salikti stikla trauki, pilni ar kaltētām lapām, ziediem un savādiem pulverīšiem sarkanā, sērdzeltenā un kastaņbrūnā krāsā. Būdas vidū stāvēja apskrambāts koka galds un divi soliņi, bet pie tālākās sienas bija piestumta neliela gulta, glīti apsegta ar daudzkrāsainu, no ielāpiem šūdinātu segu. Kopš savas ierašanās Žersīanbrī nebiju redzējusi neko tik košu un juceklīgu. Uz soliņa redzēju smagu marmora piestu un trauku, kas iekšpusē bija tumši brūns.

– Hmm, kādu tēju šodien pagatavot? Asinszāle uzlabos mūsu noskaņojumu; mežrozītes un plūškoka ziedi nodrošinās veselību; mātere dos gudrību; karote medus saldinās mūsu domas. – Māsa Serafīna izņēma kaltētās lapas un ziedus no dažādiem traukiem un bēra tos zemā māla tējkannā, pirms pielēja verdošu ūdeni no katla.

– Vai nav nekā tāda, kas mūs padarīs bagātas? – es jautāju.

– Kam mums nepieciešama nauda? – mūķene attrauca, un viņas zeltainajās acīs iemirdzējās uzjautrinājums. Viņa salēja gaišo, smaržīgo virumu divās māla tasēs un ielika tajās nedaudz medus.

– Ja man būtu nauda, es sev nopirktu brīvību. Man nevajadzētu dzīvot šeit ieslodzījumā karaļa iegribas dēļ. Es varētu doties, kur vēlos, un ne no kā nebaidīties.

Serafīna atkal piepildīja katliņu no lietus ūdens mucas aiz durvīm un nolika to uz pavarda, pirms sadrūmusi atbildēja: – Jā, es saprotu, ka tev tas ir svarīgi. Es reiz biju bagāta un varu apliecināt, ka tas nenodrošina laimi.

– Nabadzība arī ne.

Viņa pasniedza man tasi. – Taisnība. Iziesim saules gaismā un izdzersim tēju. Vai panesīsi manu grozu?

Otrā rokā turēdama kūpošo katliņu, mūķene veda mani uz dārzu. Mēs apsēdāmies viena otrai blakus uz zemā mūra, un es piesardzīgi iedzēru mazu malciņu tējas. Tā bija garda un mani sasildīja.

– Skat, bites jau meklē ēdienu. – Mūķene norādīja uz dažiem zeltainām un melnām strīpām klātiem kukaiņiem, kas rosījās starp gaiši zilajiem rozmarīna ziediem. – Arī viņas priecājas par pavasara ierašanos.

Es pasmaidīju, malkoju tēju un apēdu nelielu, lipīgu lodīti, veidotu no medus, riekstiem un augļiem, ko man pasniedza māsa Serafīna, izņēmusi to no trauka. Saule sildīja muguru, bites dūca, rokās es turēju karsto tasi un pirmo reizi vairāku mēnešu laikā jutos mierpilna.

– Tagad, kad vairs nav jābaidās no salnām, mēs varēsim iesēt pirmās sēklas. – Māsa Serafīna parakņājās groziņā. – Kabači un puravi, cūku pupas un zirņi, pētersīļi, gurķenes un timiāns. Vispirms ķersimies pie pētersīļiem, jo tie dīgs visilgāk. Vai zini, ka pētersīļus dēvē par sātana sēklām? – Viņa izņēma nelielu katūna maisiņu, uz kura bija uzrakstīts prezzemolo.

– Kāpēc? – es jautāju, nolikusi tukšo krūzi.

– Nezinu. Ir kāda leģenda, ka pētersīļi pirmo reizi izauguši vietā, kur lijušas kāda grieķu varoņa asinis. Tāpēc grieķi lika pētersīļu pušķīšus uz kapiem un apbārstīja ar tiem līķus.

– Kāpēc? Lai slēptu smaku? Man šķita, ka pētersīļiem nepiemīt spēcīgs aromāts.

– Droši vien svarīga ir simboliskā nozīme – pētersīļi izsējas paši, tāpēc var izdīgt vietā, kur miris to mātes augs. Tomēr paiet ilgs laiks, kamēr tie attīstās, kā jau teicu. Manā bērnībā cilvēki skaidroja nosaukuma izcelsmi tā, ka sēklas aizceļo līdz ellei un atpakaļ septiņas reizes, pirms izspraucas asns.

Māsa Serafīna runājot notrausa pussapuvušos salmus no tumšās augsnes un ievilka tajā seklas rievas. Pēc tam viņa iekaisīja šajās gropēs sīciņas, melnas sēklas. – Varbūt pētersīļiem dots šāds vārds tikai tāpēc, ka tos ir velnišķīgi grūti iesēt, – viņa noteica. – Pasniedz man katliņu, lūdzu.

Es paklausīju, ietinusi kātu savā priekšautā, lai neapdedzinātu roku. Māsa Serafīna sēklām uzlēja verdoša ūdens strūklu. – Tām patīk karstums, – viņa sacīja, plati smaidīdama. – Ņem, pamēģini!

Nometusies ceļos, es atkārtoju mūķenes darbības. Svaigais pavasara gaiss smaržoja brīnišķīgi – pēc saules stariem uz jaunām lapām un pirmajiem aromātiskajiem pumpuriem. Es atcerējos bērnību, jo mana māte savus retos atpūtas brīžus pavadīja nelielajā, mūru ieskautajā muižas dārzā. Ģērbusies vienkāršā, pelēkā tērpā, viņa mēdza pastaigāties pa ķieģeļu taciņām, vienā rokā turēdama šķēres, bet otrā uzmaukusi groziņu. Viņa plūca puķes muižas izrotāšanai un dziedējošās zālītes savai ārstniecības istabai.

– Lūk, konfektīt, pasmaržo, – viņa reizēm ieteicās, norāvusi gaiši violetu lavandas zariņu. – Tas ir labākais līdzeklis pret galvassāpēm. Izmērcē divas saujas ziedu verdošā ūdenī, pielej dažas piles lavandas eļļas un atdzesē. Pēc tam tikai jāieliek šķidrumā mutautiņš un jānovieto tas uz pieres.

Es bieži raudādama aizkliboju pie mātes, kad biju apskrambājusi celi vai sasitusi apakšstilbu, jo nokritu no ponija vai mani apgāza suns. Māte apsēdās uz grebumiem rotāta koka soliņa un iecēla mani sev klēpī, rūpīgi aplūkodama nobrāzumu. – Nekas, manu konfektīt. Man ir kurpīšu ziede, kas drīz remdēs sāpes. Vai atceries, kurš no šiem augiem ir kurpīte? Jā, tieši tā, šis dzeltenais zieds, līdzīgs mazai saulespuķei. Tas aizgaiņās sāpes, gluži kā saule aizgaiņā mākoņus. Jau rīt tu vairs neatcerēsies, kur savainojies.

Aplūkojusi klostera mūru ieskauto dārzu, es ieraudzīju, ka drīz plauks ābeļu pumpuri, un daži trausli, zaļi asni jau centās atbīdīt salmus. Zem kokiem uz šauriem kātiem šūpojās gaišās sniega rozes, un lakaču baltiem plankumiem izraibinātās, sirdij līdzīgās lapas auga uz sūnām noklātās akas pamatnes.

Es dziļi ievilku elpu un, ļaudamās mirkļa iegribai, teicu māsai Serafīnai: – Es ļoti priecājos, ka esmu šeit, dārzā, kopā ar jums.

– Man šķita, ka svaigs gaiss un darbs tev nāks par labu. Tu izskatījies bāla, – mūķene atbildēja.

– Es jutos tā, it kā sienas spiestos man virsū.

– Savukārt es cerēju, ka māsa Emanuēla dārza darbus uztvers kā sodu, nevis glābiņu. Viņa ir no augstmaņu dzimtas, un viņai nebija viegli pakļauties noteikumam, ka mums visām jāstrādā. Viņas skatījumā līkņāšana dārzā ir zemnieku uzdevums, tāpēc viņa centās tevi pazemot. Viņa nesaprot, kādu prieku sagādā iespēja strādāt Dieva dārzā. Tās ir nepārspētas zāles pret visām miesas un dvēseles slimībām.

– Šāds darbs ir labāks nekā naktspodu iztukšošana, ko viņa man parasti uzdod. Man nāksies izlikties, ka es to neciešu, lai viņa ļautu man turpināt.

– Nepieciešamības gadījumam biju sagatavojusi vēl vienu kārti. Tikai precētām sievietēm vai atraitnēm ir ļauts sēt pētersīļus. Ja ar to nodarbojas jaunava, viņa var kļūt grūta no Lucifera. – Serafīna iesmējās. – Viņām nebūtu citas iespējas kā vien ļaut, lai man palīdzi. Šeit nav nevienas citas sievietes, kas vairs nebūtu virgo intacta.

Arī es iesmējos, nespēdama savaldīties. Viņas uzjautrinājums bija patiesi lipīgs. Un, reiz sākusi smieties, es vairs nevarēju rimties. Es iztēlojos Serafīnu kopējā zālē dievbijīgi ieslēpjam rokas piedurknēs un svinīgi paziņojam abatei, ka tikai tāda bēdīgi slavena koķete kā es varētu palīdzēt viņai sēt pētersīļus. Arī Serafīna smējās. Viņa bija atbīdījusi cepuri atpakaļ, atklājot gaiši sarkanīgus, sirmuma caurvītus matus. Dubļiem notraipītais priekšauts un cimdi ļāva aizmirst, ka viņa ir mūķene un es esmu ieslodzīta klosterī. Tagad es varēju izlikties, ka esmu parasta sieviete, kas dārzā smejas kopā ar draudzeni.

– Tātad… arī jūs? – Es sastomījos, jo nezināju, kā uzdot šo jautājumu, viņu neaizvainojot.

– Vai man bijuši mīļākie? Ak jā, daudzi. Ne jau vienmēr esmu dzīvojusi klosterī. Es, tāpat kā tu, šeit ierados sava mūža vēlākajā pusē. Dažreiz man šķiet, ka tā ir labāk. Daudzas no šīm sievietēm nekad nav izbaudījušas dzīvi. Viņas mokās ilgās, ko pašas neizprot, tāpēc viņām ir grūti rast mieru. Es patvēros abatijā pēc ilgas dzīves, ko pildīja prieki, bēdas un diemžēl arī daudzi, daudzi grēki, tāpēc esmu apmierināta ar savu dārzu un bitēm.

Es nopētīju savus dubļainos ādas cimdus. – Nedomāju, ka es šeit radīšu mieru.

– Sākumā nē, bet varbūt vēlāk tev tas izdosies. Laiks dziedē to, ko nespēj saprāts.

– Nedomāju gan, – es skarbi attraucu.

Serafīna ilgi klusēja. – Es zinu, ka tev ir grūti samierināties ar padzīšanu no galma, bet varētu būt daudz, daudz sliktāk. To es spēju apliecināt. Šis nav īsts cietums. Te vari iznākt dārzā, aplūkot debesis, klausīties putnu dziesmās un bišu dūkoņā. Vari strādāt ar rokām un redzēt, kā aug tevis iestādītais, izdaiļojot pasauli. Tu drīksti apēst izaudzēto, un arī tas dāvā prieku. Vēl ir mūzika un dziesmas, kas veldzē dvēseli, un arī klosterī ir daudz skaistā – augstie pīlāri, logi, kas mirdz kā dārgakmeņi, un izšūtie gobelēni. Un tu iegūsi draugus. Tu neesi viena. Kaut ko tādu paciest ir daudz grūtāk, ja esi viena.

Es uzrāvu plecu, negribēdama viņai ticēt. Mūķene pietupās, pētīdama pētersīļu sēklu maisiņu, ko turēja rokā. – Reiz es pazinu meiteni, kas pavadīja ieslodzījumā daudzus gadus viena pati. Neticami, ka viņa nesajuka prātā.

Alkdama dzirdēt stāstu, es paliecos uz priekšu. – Kāpēc? Kas viņu ieslodzīja?

– Vecāki pārdeva viņu burvei par sauju zaļumu. – Māsa Serafīna iegremdēja pirkstus sīkajās, melnajās sēkliņās. – Pētersīļiem, zvērenēm un baldriņiem. Kad meitenei bija divpadsmit gadu, burve ieslodzīja viņu augstā tornī, uzbūvētā dziļi mežā, un istabā nebija ne durvju, ne kāpņu. Tornī bija tikai viens šaurs logs ar cieši aizvērtiem slēģiem, lai viņa neredzētu debesis…