Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 9

MANERBAS KLINTS, GARDAS EZERS, ITĀLIJA, 1599. GADA MAIJS

Viņa zināja trīs patiesības.

Viņas vārds bija Margarita.

Vecāki viņu mīlēja.

Reiz viņa aizbēgs.

Sliktākajos brīžos, kad torņa sienas šķietami spieda viņas ribas, Margarita atkārtoja šīs trīs patiesības neskaitāmas reizes, gluži kā skumju pilnas lūgšanas, ko citi skaita līdz ar rožukroni.

Viņa bija ieslēgta šajā šaurajā mūra istabā divpadsmit gadu vecumā. Kopš tās dienas apritējis piecdesmit viens pilns mēness, ko apliecināja rētas uz viņas plaukstas locītavas. Ja drīzumā neizdosies aizbēgt, viņa nomirs.

VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1590. GADA APRĪLIS

Margarita pirmo reizi sastapa burvi savā septītajā dzimšanas dienā.

Parasti meitene, atgriežoties mājās, gāja palēkdamās un skaļi dziedāja vai arī uzmanīgi laipoja gar šauro kanāla malu, plati iepletusi rokas. Tomēr šoreiz viņa spēra soļus gausi, ieslēpusi mēles galiņu caurumā, kur reiz bija priekšzobs;

tas nozīmēja, ka visa viņas uzmanība ir pievērsta kaut kam īpašam. Margarita nesa mazu, siltu, ļoti svarīgu kūciņu. Tā patīkami smaržoja pēc kanēļa un cukura. Viņa pacēla kūciņu pie deguna un steidzīgi nolaizīja tās malu. Mutē izplauka salduma un dažādu bagātīgu garšu buķete.

Bija grūti neiegrūst kūku mutē veselu, bet Margaritas māte bija uzticējusi meitai šo pirkumu un tā drošu nogādi mājās. Iepriekšējā gadā Margaritas dzimšanas diena bija gavēņa vidū, tāpēc viņai nebija ļauts baudīt gaļu, pienu, olas vai jebko gardu. Šogad svarīgais datums iekrita Otrajās Lieldienās, tāpēc viņas māte Paskalīna nolēma rīkot īpašu mielastu par godu meitas dzimšanai. Margarita pretojās kārdinājumam, priecājoties par siltumu plaukstās un aromātu nāsīs.

Kanāla ūdens bija duļķaini zaļš, tā viļņotā virsma mirguļoja kā sudraba zvīņas, metot trīsuļojošus gaismas atspīdumus uz mūra sienām abās pusēs. Augstu virs plīvojošās veļas, kas izkarināta žāvēties, bija redzama šaura, dūmakaini zila debess strēle.

Kad Margarita iegāja nelielajā ieliņā, kas veda uz viņas tēva darbnīcu un veikalu, no ēnās ieslīgušām durvīm viņai pretī iznāca sieviete. Krēslā viņa šķietami mirdzēja kā svece. Sievietes tērps un apmetnis bija darināts no zelta auduma, un zem tā viņa valkāja plānu kreklu ar augstu, krokotu apkakli, kas ieskāva viņas seju kā nimbs. Viņa bija gara auguma, garāka nekā Margaritas tēvs un jebkura sieviete, ko Margarita savā mūžā redzējusi.

– Labrīt, Margarita, – svešiniece smaidot sveicināja meiteni. – Daudz laimes dzimšanas dienā!

Margarita izbrīnīta aplūkoja sievieti. Viņa bija pārliecināta, ka nekad nav to sastapusi. Šādu seju aizmirst būtu grūti. Sievietes āda bija gluda un balta kā krējums, un viņas mati bija gandrīz tikpat sarkani kā Margaritai. Viņa tos nēsāja izlaistus kā jauna meitene, bet mati bija tik skaisti savīti, sasprogoti un sapīti, ka šim darbam noteikti veltīta vismaz stunda. Pakausi rotāja neliela zelta krāsas satīna cepurīte, apdarināta ar dārgakmeņiem un apzeltītu lenti. Sievietes acu krāsa bija ļoti līdzīga matu tonim. Margarita nosprieda, ka tās ir lauvenes acis. Venēcijā lauvas bija visur – šie dzīvnieki lepni slējās virs pīlāriem, bija izgrebti bareljefos ap durvīm vai uzgleznoti uz baznīcu sienām. Lauvas ar alkainām, zeltainām acīm, tāpat kā šai sievietei, kas zināja Margaritas vārdu.

– Man ir dāvana, – sieviete sacīja un pieliecās meitenei tuvāk. Viņas spēcīgās smaržas nomāca mazās kūciņas aromātu. Viņa oda pēc tālām, tveicīgām zemēm. Margarita soli atkāpās, jo piepeši izbijās, bet sieviete tikai pasmaidīja un kaut ko aplika Margaritai ap kaklu. Viņa pamanīja uzzibsnījam zeltu un juta kaut ko svešu uz krūtīm. Palūkojusies lejup, meitene ieraudzīja zelta karuli virs savas kleitas raupjā, brūnā auduma.

– Bet… kas jūs esat? Kā zināt manu vārdu?

Sieviete pasmaidīja. – Es esmu tava krustmāte, Margarita. Vai māte tev neko par mani nestāstīja?

Margarita papurināja galvu. Sieviete smejot pieskārās viņas degunam. – Drīz mēs viena otru iepazīsim daudz tuvāk. Nodod mātei sveicienu un pasaki, lai viņa neaizmirst solījumu.

– Si, – Margarita piekrita, bet vārds viņas mutē vairāk izklausījās pēc “ši” zaudēto divu priekšzobu dēļ.

– Skrien nu mājās. Mēs tiksimies ļoti drīz, – sieviete noteica.

Margarita paklausīja un aizskrēja, degot nepacietībā parādīt mātei savu dāvanu. Viņa neapstādamās pameta skatienu pār plecu un ieraudzīja, ka pa durvīm iznāk milzīga auguma vīrietis tumšā tērpā. Viņš sniedza roku noslēpumainajai, zeltā ģērbtajai sievietei, un viņa uzlika plaukstu uz tās, pieņemot palīdzību ceļā pa nelīdzenajiem bruģakmeņiem. Ar otru roku viņa pacēla tērpa platos svārkus, un Margaritas skatienam uz mirkli atklājās neparasti augstās kurpes.

Sānielas galā atspīdēja gaisma, un vīrieša un sievietes stāvi brīdi izcēlās uz tās fona. Vīrietis bija tumšs un drukns, par galvas un plecu tiesu garāks nekā sieviete. Margaritai sāpīgi sažņaudzās sirds, un viņa nodomāja, ka tas noteikti ir milzis. Viņa paātrināja soļus. Nākamajā mirklī viņa paklupa un nokrita. Kūka izlidoja no rokām un sašķīda uz bruģakmeņiem. Margarita ieraudājās. Viņa pieliecās un pacēla kūkas gabalus, mēģinādama tos saspiest kopā, un lūdzoši pameta skatienu uz ielas galu, bet sievietes un milža tur vairs nebija. Palika vienīgi saules staru mirgoņa kanālā un augstās mūra sienas, ko izraibināja durvis, logu rāmji un slēģi. Margarita bija viena.

Viņa klupdama krizdama devās mājās, zaudējusi prieku par dzimšanas dienas kūku.

Margaritas tēvs darināja maskas, un ģimenes mājas pirmajā stāvā bija ierīkota viņa darbnīca, kas vienlaikus bija arī veikals. Slēģi bija atvērti un atklāja skatu uz mirdzošiem dārgumiem pārpilno alu. Maskas bija sakarinātas uz āķiem visapkārt logam un klāja visas sienas – vienkāršas, baltas maskas ar neizdibināmu acu spraugām un plīvuriem, Arlekīna maskas zelta un sarkanā krāsā, raudošas un smejošas maskas, maskas ar pāva spalvu apmali, maskas ar dārgakmeņiem, maskas zeltītu staru ietvarā kā uzlecošas saules, baltas maskas ar ļaunu vēstošu knābi, līdzīgas svētajam ibisam; tādas nēsātas sērgas laikā.

Tēvs sēdēja uz koka soliņa, vienā rokā turēdams papjēmašē masku, bet otrā satvēris otu ar smalkiem sariņiem. Viņš zīmēja sarežģīti izlocītas zelta spirāles un vītnes, rīkodamies droši un prasmīgi. Kad Margarita klibodama ienāca istabā, viņš pagriezās, nolika masku līdz ar otu un iepleta rokas, lai varētu meitu apskaut. – Kas noticis, chiacchere? Kāpēc tu raudi?

– Es nometu kūku, – viņa šņukstēdama atbildēja, kad tēvs apsēdināja viņu uz ceļiem. – Es uzmanījos, tiešām uzmanījos, bet paklupu…

– Nekas, nekas. Tā dažreiz notiek. Rau, kūka sadalījusies trijos gabalos. Viens būs tavam tētim, otrs mammai, bet trešais tev pašai. Mēs tik un tā sagrieztu kūku šādi. Tu tikai atstāji dažas drupačas nabaga izsalkušajām pelēm un putniem.

Margaritas tēvs bija izskatīgs vīrietis ar tumšām, biezām uzacīm, lielu augstmaņa degunu un glītu, tumšu bārdu. Kad viņš smējās, baltie zobi zibsnīja uz brūnās ādas fona. Margarita dievināja brīžus, kad tēvs viņu pacēla augstu gaisā un pārmeta pār plecu. Kamēr meitene locījās un sajūsmināta spiedza, viņš griezās apkārt un tēloja izbrīnu, jautādams: – Kur pazudusi Margarita? Vai kāds redzējis manu chiacchere? Viņa vēl nupat bija šeit!

– Es esmu šeit, tēt! – Margarita spalgi sauca, ar kājām dauzīdama viņam pa krūtīm un sizdama ar dūrēm viņam pa muguru.

– Dzirdu moskītu dūcam man ausī, bet chiacchere nekur nav! – Tēvs dēvēja viņu par chiacchere, jo teica, ka viņa nepārtraukti čalojot kā žagata. Viņš bija izdomājis daudzus jocīgus vārdus savai meitai: fiorellina jeb mazais ziediņš, abelia jeb sausserdis un topolina – mazā, jaukā pelīte. Margaritas māte sauca viņu tikai par piccolina jeb maziņo vai arī mia cara Margherita, savu dārgo margrietiņu.

Tēvs pacēla no sola lupatu, ko izmantoja zīmējot, un sameklēja tīru stūri, ar kuru noslaucīja Margaritas asaras. Ieraudzījis zelta karuli meitai ap kaklu, viņš sastinga. – Kur tu to dabūji?

Margarita pieskārās rotaslietai. – Ak, es aizmirsu! Man to iedeva kāda dāma. Dzimšanas dienā.

Tēvs nolika meiteni uz grīdas un pagrieza tā, lai varētu aplūkot karuli. – Paskalīna! – viņš iesaucās.

Margarita nobijās. Tēvs ļoti reti sauca viņas māti īstajā vārdā, parasti izmantodams tādus mīļvārdiņus kā bellissima, cara mia un pascadozzia.

Paskalīna ieskrēja istabā, slaucīdama rokas priekšautā. – Kas noticis?

Margarita vienmēr bija uzskatījusi savu māti par skaistāko sievieti pasaulē. Viņas mati laistījās kā nupat pulēta bronza, acis bija tumši zilas, āda gaiša un klāta ar nelieliem vasarraibumiem, bet augums mīksts, apaļīgs un omulīgs. Paskalīna vienmēr dziedāja – izrullējot mīklu, slaukot grīdu, mazgājot netīrās drēbes un vakarā, apsedzot Margaritu gultā.

Oh, veni, sonnu, di la muntanedda, viņa dziedāja. Lu lupu si mangiau la picuredda, oi ninì ninna vó fa. Miegs, nāc lejā no mazā kalna. Vilks aprijis mazās aitiņas, un mans bērns grib gulēt.

Ieraudzījusi kaklarotu, Paskalīna nobāla, un šķita, ka viņu pārņēmis nelabums. Viņa satvēra Margaritas rokas. – Kurš tev to iedeva?

– Kāda dāma. Viņa teica, ka tā ir dāvana dzimšanas dienā. – Margaritas acīs sariesās asaras.

– Kā viņa izskatījās?

– Ko viņa sacīja?

Margarita pārmaiņus ielūkojās tēva bargajā sejā un mātes izmisuma pilnajās acīs. Viņa nezināja, kuram atbildēt pirmajam. – Skaista dāma, – viņa stomīdamās iesāka. – Ģērbusies visa zeltā kā valdniece. Viņa teica, ka esot mana krustmāte. Lika, lai nododu tev sveicienu, māt, un atgādinu par doto solījumu.

Mātes lūpas nobālēja, un viņa iestenējās. – Alesandro, nē! Kā mums rīkoties?

Alesandro apskāva savu sievu un meitu, pievilkdams abas tuvāk. – Nezinu. Varbūt, ja mēs sirsnīgi lūgtu…

– Tas nelīdzēs. Viņa ir nežēlīga. Nē, mums jādodas prom. Jābēg.

– Uz kurieni? – Alesandro jautāja. – Es darinu maskas, Paskalīna. Neko citu es neprotu. Kur citur pasaulē es varētu nopelnīt iztiku? Boloņā un Dženovā nav karnevālu. Varbūt tur nav pat commedia dell’arte. Es būtu cilvēks bez amata. Mēs nomirtu badā mēneša laikā.

– Bet mēs nevaram palikt šeit. Ja viņa tevi apsūdzēs… Tu nevarēsi darināt maskas, ja tev nebūs roku, Alesandro.

Margarita visu sarunas laiku raudāja un lūdzās, lai vecāki paskaidro, kas notiek. – Kas viņa ir? Par ko jūs runājat? – Pēc mātes pēdējiem vārdiem viņa izbijusies klusi iekliedzās: – Tēt!

Alesandro atcerējās meitu un pievilka viņu ciešāk klāt. – Nebaidies, topolina, un neraudi. Viss ir labi.

– Tavas rokas, tēt. Kāpēc mamma tā teica?

– Tāpat vien. Neuztraucies.

– Kas viņa bija, tēt? Kas bija tā dāma? Kāpēc mamma raud?

– Viņa ir ragana. Un netikle!

– Alesandro!

Tēva vārdi Margaritu tā pārsteidza, ka viņas raudas pierima.

– Tā ir patiesība. Kā citādi man vajadzētu viņu saukt? – Tēvs dziļi ievilka elpu. – Es ar viņu aprunāšos. Viņai pieder viss, mums nav nekā, tikai mūsu mazais dārgums. Vai tiešām viņa varētu būt tik nežēlīga?

– Jā, – Paskalīna atbildēja, ne mirkli nešauboties.

– Labi. – Alesandro piecēlās. – Mūsu meitenei ir dzimšanas diena. Apēdīsim šo gardo kūku un pasniegsim Margaritai dāvanas.

Viņš satvēra meitas roku un veda viņu augšā pa kāpnēm uz garu, šauru istabu, kurai katrā galā bija logs. No viena pavērās skats uz ielu, no otra varēja redzēt nelielo kanālu. Istaba bija iekārtota vienkārši, jo Margaritas vecāki bija nabadzīgi, bet māte izšuva vairākus spilvenus, lai uz cietā sola sēdēt būtu patīkamāk, un virs galda bija piestiprināts nobružāts paklājs. Tā sarkanās bārkstis bija izbalojušas sārtas. Pie vienas sienas karājās brīnišķīgs gobelēns, kurā attēloti kuģi ostā. Uz viena no šiem kuģiem vairāki cilvēki, ģērbušies ļoti skaistos zilos, tumši sarkanos un oranžos tērpos, mielojās ar augļiem un putna cepeti, un uz galda bija noliktas savādas vīna krūkas. Citā kuģī strādnieki iekrāva mucas un kastes, bet vēl cits izgāja jūrā, atritinātajām burām vējā piepūšoties. Margaritai vienmēr bija paticis šis gobelēns, un viņa mēdza iztēloties, ka reiz dosies uz tāltālām zemēm, kur redzēs kaut ko neparastu un metīsies lieliskos piedzīvojumos.

Bagātie klienti parasti sēdēja šajā istabā un dzēra vīnu, kamēr Alesandro viņiem rādīja audumus, spalvas un dārgakmeņus, kā arī jau pagatavotās maskas. Pircēji aprakstīja savu sapņu masku, un Alesandro to uzzīmēja ar ogli. Maska atdzīvojās uz pergamenta – skaista vai groteska.

Tēvs bieži teica, ka cilvēki atklāj savu īsto būtību tikai tad, kad maskējas.

Margaritai nebija ļauts spēlēties šajā istabā, jo nekad nevarēja zināt, kad ienāks kāds pircējs, un istabai vienmēr jābūt tīrai, kārtīgai un cienījamai. Ģimene to izmantoja tikai īpašos gadījumos, tāpēc Margarita iepleta acis, redzot, ka māte uzklājusi uz galda nevainojami baltu audumu un salikusi uz tā labākās alvas bļodas un krūzes. Apaļīgā zilā krūkā gozējās neliels margrietiņu pušķis, un māla traukā bija ielikti trīs saldie apelsīni, bet uz koka dēlīša – rupjmaizes klaips, kam blakus novietota bļoda ar mīkstu, baltu sieru, kas peldēja zeltainā eļļā un timiāna zariņos. Lielā māla traukā kūpēja zupa no zivīm, gliemežiem un fenheļa, apbārstīta ar svaigām pētersīļu lapiņām.

– Nāc, ēd, topolina. – Alesandro pacēla Margaritu un nosēdināja viņu uz vienīgā krēsla – smaga troņa ar muguras atzveltni un roku balstiem, kas darināts no tumša, izgrebta koka un nosegts ar spilveniem. Ja tas notiktu pirms trim stundām, Margaritu pārņemtu sajūsma. Viņa jau sen uzskatīja, ka šis krēsls pieder kādai pasaku princesei, un priecājās par lauvu ķetnām kāju vietā, kā arī grifu sejām uz roku balstiem. Tagad viņa tikai jutās nelaimīga un nobijusies. Viņa nesaprata, kāpēc vecāki tā satraucas.

Kamēr tēvs un māte sagatavoja ēdienu, Margarita satvēra pirkstos savu jauno zelta karuli un beidzot to nopētīja. Smalkais pētersīļa zariņš karājās trauslā zelta ķēdītē. Tas bija veidots tik mākslinieciski, ka izskatījās pēc īstas, dārzā noplūktas pētersīļa lapiņas, ko kāds iemērcis zeltā. Margaritai šķita, ka šis karulis ir viens no skaistākajiem priekšmetiem, ko viņa savā mūžā redzējusi.

Māte pacēla skatienu un pamanīja, ar ko meita nodarbojas. – Ņem to nost! – Viņa nometa zupas kausu, kas skaļi nograbēja un apšļāca balto galdautu ar brūnām šķidruma pilītēm. Norāvusi kaklarotu Margaritai pār galvu, viņa izmeta to pa atvērto logu. Margarita dzirdēja klusu šļakstu, zeltlietai iekrītot kanālā.

– Mana kaklarota!

– Paskalīna, tas bija muļķīgi. Ko darīsim, ja viņa pieprasīs dāvanu atdot?

– Es neļaušu savai Margaritai nēsāt kaut ko tādu, kas nācis no tās sievietes rokām.

– Paskalīna, rota izskatījās dārga…

– Mani tas neinteresē!

– Mana kaklarota! Tu izmeti to pa logu.

– Piedod, mia cara. Sagādāšu tev citu kaklarotu, daudz skaistāku. Apsolu. Tu taču negribēji to šausmīgo mantiņu, vai ne?

– Tā nebija šausmīga. Man tā patika. Gribu savu kaklarotu! – Margarita sāka raudāt un atgrūda māti, kad tā nometās uz ceļiem viņai blakus. Arī Paskalīna sāka raudāt, un mātes skaļie šņuksti Margaritu tā nobiedēja, ka viņa apklusa. Bikli pastiepusi roku, viņa noglāstīja mātes vaigu, un Paskalīna spēji apskāva meitu, liedama asaras tai matos. Abas brīdi cieši turēja viena otru, pirms Paskalīna noslaucīja seju ar priekšauta stūri un piecēlās. – Piedod, manu margrietiņ, bet tu nevari gribēt neko tādu, ko tev iedevusi tā sieviete. Tavam tēvam ir taisnība. Viņa ir burve, un viņas veltes nekad nav dotas no tīras sirds. Mēs ar tēvu nopirksim tev kaut ko skaistu, kad nākamreiz dosimies uz tirgu. Labi, ēd zupu, tā atdzisīs.

Paskalīna centās smaidīt, pasniedzot zupu, un Alesandro sagrieza maizi šķēlēs, ko iedeva viņām abām. Margarita saņēma arī lielu kumosu mīkstā siera ar olīveļļu, bet nespēja ieēst. Nolikusi karoti, viņa iebāza kreisās rokas īkšķi mutē.

– Lūk, mēs sagādājām tev apelsīnus. Zinām, ka tev tie garšo. Un es tev pašuvu jaunu tērpu. – Paskalīna atlocīja vienkāršu tumši zaļas vilnas uzsvārci ar vara krāsas lenti Margaritas matu tonī. Tērps droši vien bija pagatavots no lietoto apģērbu tirgotāja būdā nopirktas kleitas un rūpīgi sašūts, slēpjot traipus vai ielāpus, bet Paskalīna slepus veltījusi tam vairākas nedēļas. – Un tētis izveidoja tev pašai savu masku. Skaties, tā līdzinās margrietiņas viducim.

Margarita aplūkoja masku. Tā bija nokrāsota koši dzeltena un apzīmēta ar sīkiem vara krāsas aplīšiem, kas atgādināja mazus ziediņus. Uz visām pusēm stiepās baltas ziedlapas ar zelta krāsas stīgām. Ap acu izgriezumiem rotājās garas zelta skropstas, bet mute izliecās priekpilnā smaidā. – La sua bella, – viņa čukstēja, šļupstēdama jūtamāk nekā jebkad.

– Tu varēsi to nēsāt Debesbraukšanas svētkos pēc dažām nedēļām, topolina, – Alesandro solīja.

Reiz Margarita līksma dejotu, ieģērbusies jaunajā tērpā un uzlikusi masku, un sajūsmināta dziedātu. Tagad viņa tikai klusi sacīja: – Pateicos.

– Vai tev nepatīk dāvanas? – māte satraukta jautāja.

Margarita pamāja un savilka lūpas smaidā; arī tā bija maska, tāda pati kā papjēmašē darinājumi viņas tēva darbnīcā.