Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 5

ŽERSĪANBRĪ, FRANCIJA, 1697. GADA JANVĀRIS

Nakti es pavadīju gultā raudot.

Asaras plūda kā vasaras lietusgāze, satricinot visu manu augumu un neļaujot elpot. Laiku pa laikam es nomocījusies pierimu, bet pēc tam atcerējos visu zaudēto, un asaras tecēja atkal.

Rakstāmpiederumi bija pats dārgākais, kas man piederēja. Labākais bija darināts no kraukļa spalvas. Kad saņēmu to no sava vīra Šarla, viņš teica, ka šī spalva esot tikpat melna un spīdīga kā mani mati un tikpat asa kā mans prāts. Es to izmantoju tikai stāstu rakstīšanai; vēstules, parādzīmes un mīlas vēstis es rakstīju ar zosu spalvām, ko pati apgraizīju un asināju ar sudraba spalvu nazīti – mātes pēdējo dāvanu. Bieži vien biju tik nabadzīga, ka nevarēju samaksāt mantiju darinātājam, bet vienmēr pirku labāko tinti un papīru. Es gludināju to ar pumeku, līdz papīrs bija tikpat balts un smalks kā mana āda, gatavs uztvert burtus, ko steidzīgi zīmēju ar spalvu.

Vismaz vērtīgie manuskriptu saiņi bija drošībā manā lādē. Vai arī nē? Varbūt mūķenes pārmeklējušas arī lādi un iesviedušas visus manuskriptus ugunī. Šī doma manī raisīja patiesas sāpes, it kā uz krūtīm gultos smagi akmeņi. Cik daudz tumšo nakts stundu pavadītas vienas vienīgas sveces gaismā, nevis guļot! Cik daudzas stundas nozagtas maniem galma dāmas pienākumiem, kad es rakstīju, nevis stundām ilgi stāvēju sāpošām kājām un izlikos smaidām par karalisko punduru ākstībām. Trīs mani romāni bija izdoti – protams, bez mana vārda, tā izvairoties no karaļa cenzoriem. Pārsteigta un sajūsmināta atklāju, ka tos pērk diezgan labi, un es pat saņēmu nedaudz naudas. Pēdējā laikā es rakstīju jaunu romānu, slepeno Zviedrijas Gustava vēsturi, ko cerēju drīzumā izdot. Ko es darīšu, ja tas viss ir pārvērties pelnos?

Nemierīgi grozīdama galvu uz ļenganā spilvena, es skaudri izjutu matu trūkumu. Pacēlu roku un pieskāros rugājiem.

Mati bija mans vienīgais skaistums. Pat toreiz, kad vēl biju maza meitene, Nanete ar tiem lepojās. Viņa katru nakti atraisīja lentes un izsukāja manus matus, kamēr es stāstīju par dienā piedzīvotajām uzvarām vai sīkām neveiksmēm. Toreiz Nanete vēl bija jauna sieviete, un viņas melnajās acīs maiguma bija vairāk nekā spara. Mati zem baltās cepurītes bija gaiši un smalki, un viņai bija mīkstas krūtis, pie kurām man patika pieglausties.

Reizi nedēļā viņa iemasēja man galvas ādā rozmarīna eļļu un rūpīgi izsukāja matus ar smalku ķemmi, saspiežot visas atrastās utis vecā lina skrandā.

– Lūk, šī ir liela! – viņa mēdza izsaukties.

– Parādi! Jā, tas ir vectēvs. Viņš ir pietiekami liels, lai būtu vectēvs.

– Nesaprotu, kur jūs tās visas atrodat. Es būtu gatava zvērēt, ka pirms nedēļas atbrīvoju jūs no visiem mazajiem briesmoņiem. Vai jūs atkal rotaļājāties ar dzirnavnieka bērniem?

– Protams, Nanete! Ar ko gan citu man rotaļāties?

– Ne jau ar puņķainiem, utu apsēstiem zemniekiem.

– Mēs uzcēlām cietoksni, Nanete. Tēlojam reliģisko karu.

– Ak, manu mazo kāpostiņ, tā nav laba rotaļa. Vai nevarat uzspēlēt kaut ko jauku? Varbūt gluži vienkārši tēlot ģimeni?

– Tas ir pārāk garlaicīgi. Mums patīk cīnīties. Es vadu reformatorus, un Žaks pavēl sarkanajām padauzām…

– Konfektīt! Tā nerunājiet! Jums jāuzmanās.

– No kā? – Es izbrīnīta pagriezu galvu un uzlūkoju Naneti.

– Ne jau visi Francijā domā tāpat kā jūsu māte, konfektīt. Reformatori galu galā zaudēja karā, un karalis – lai Dievs viņu svētī! – ir katolis.

Es nopūtos. Bija ļoti grūti saprast, kā valdnieks var būt vienlaikus mūsu karalis un ienaidnieks. Es jutu, ka Nanete ir satraukta, jo ķemmes vēzieni kļuva spēcīgāki. – Au! Man sāp! Nevajag tik dziļi.

– Piedodiet! Vai tā ir labāk? Skat, vēl viena liela uts!

– Tā ir vecvecmāmiņa. Paskaties man aiz ausīm, Nanete. Tur ir bērnistaba ar visiem mazuļiem. Vai tev šķiet, ka arī utīm ir aukles?

– Droši vien, ja jau mazuļu ir tik daudz, – Nanete noņurdēja un pielieca manu galvu uz sāniem, lai varētu izķemmēt matus aiz auss.

– Kad utis pieaug, viņas uzkāpj pakalnā un ar skatienu meklē ienaidniekus.

– Iebrucējus no dzirnavnieku bērnu galvām.

– Jā. Un pēc tam atkaujas… Ko utis izmantotu kā ieročus, Nanete?

– Laikam zobus. Negrozieties, konfektīt. Ja sēdēsiet mierīga, es jums kaut ko pastāstīšu.

Nanetei padomā bija liels stāstu krājums: jocīgi stāsti par lapsu kūmiņu vai zvejnieku, kura sieva vēlējās, lai viņam pie deguna izaugtu desa; biedējoši stāsti par milžiem, kas ēd mazas meitenes, un spokiem, un gobliniem; jauki stāsti par ganiem un ganītēm, kas iemīlas. Ja Nanete gribēja, lai es sēžu nekustīga – piemēram, kad viņai vajadzēja aizdarīt manu zābaku āķīšus vai sašūt atirušu apmali, – viņa zināja, ka vajag tikai apsolīt stāstu, un es nekavējoties beigšu grozīties un žēloties, sēžot pavisam klusa.

Kur šo nakti pavadīja Nanete? Vai mūķenes viņai piešķīrušas gultu, vai arī viņa bijusi spiesta izturēt ilgo ceļojumu atpakaļ uz Versaļu karietē? Viņa bija veca un trausla; brauciens viņu noteikti nomocītu. Es cerēju, ka viņa kaut kur ērti iekārtojusies. Nāksies lūgties, lai mūķenes atdod man nedaudz naudas, lai es varētu samaksāt par Nanetes ceļu mājup uz Kaznēvas muižu. Viņa to pameta pirms trīsdesmit viena gada kopā ar mani, kad es saņēmu uzaicinājumu uz galmu, un nekad neatgriezās – tāpat kā es. Mana māsa Marija noteikti parūpēsies par veco auklīti. Cik pārsteigta Marija būs, uzzinot, ka esmu aizdzīta uz klosteri! Man atkal sāka birt asaras. Es gribēju, lai Marija lepojas ar mani, savu gudro māsu, kas kalpojusi karaliskajai ģimenei.

Atskanēja soļu švīkstoņa, un kāds ienāca manā cellē. Es saspringu un atbalstījos uz elkoņa, tad ieraudzīju māsu Emanuēlu. Man izdevās saskatīt viņas iegareno, bālo seju un aristokrātes degunu nespodrajā lāktura gaismā, kas dega gaitenī. Viņai mugurā bija vaļīgs krekls, un ap pleciem apmesta veca, nobružāta šalle.

Noslaucījusi asaras, es piecēlos augstāk un atvēru muti, grasīdamās kaut ko teikt, bet Emanuēla pielika pirkstu pie lūpām un papurināja galvu. Es aizvēru muti. Viņa pamāja, satvēra nelielo māla karafi, kas bija nolikta uz galda pie manas guļvietas, un ielēja krūzītē ūdeni. Apsēdusies man blakus, viņa pasniedza krūzi man. Es paklausīgi dzēru. Ūdens bija ledaini auksts, bet atsvaidzinošs. Mani drebuļi nedaudz pierima. Mūķene atņēma man krūzi un nolika to uz galda. Pēc tam viņa sakļāva abas plaukstas pie vaiga kā bērns, kas tēlo, ka guļ.

Es pārgurusi atlaidos guļus. Viņa samitrināja manu mutautu un saudzīgi nomazgāja man seju kā mazulim. Es jutu asaras sariešamies acīs, šīs negaidītās laipnības satriekta, bet centos pateicīgi uzsmaidīt. Viņa atbildēja, nedaudz savelkot mutes kaktiņus drūmā pussmaidā, un pasniedza man trīsstūrī salocītu audumu, ko izvilka no piedurknes. Es noslaucīju acis un izšņaucu degunu. Kad nokaunējusies devu mutautu viņai atpakaļ, viņa papurināja galvu un atteicās. Es sažņaudzu audumu savā karstajā, miklajā plaukstā zem vaiga. Mūķene uzlika roku man uz pieres un to glāstīja. Es skaļi nopūtos, aizvēru acis un jutu visu augumu lēnām atslābstam.

Gandrīz jau biju iemigusi, kad jutu, ka paceļas manas segas stūris. Zem tā ieplūda vēss gaiss. Es sakustējos un atvēru acis, un Emanuēla iezagās manā gultā, virzīdama aukstu, putna kājai līdzīgu plaukstu pa manu ādu līdz krūtij. Viņas kalsnais augums piespiedās man klāt.

Protams, es zināju, ka sievietes mēdz mīlēties arī ar citām sievietēm, ne tikai vīriešiem. Galmā man bija draudzenes, kas apprecinātas pašas pret savu gribu ar veciem, izvirtušiem večiem vai neģēļiem, un viņas bēga no vīru nepatīkamajiem uzmanības apliecinājumiem, meklējot mierinājumu maigajās sieviešu skavās. Madlēna de Skiderī, kuru es ļoti cienīju, bija izslavēta ar saviem nedēļas nogales saloniem, “Sapfo sestdienām”, kur piedalīties drīkstēja vienīgi sievietes. Mēs visas lasījām cita citai mīlas dzeju un rakstījām stāstus par miera un saskaņas valstību, kur vīriešiem ieeja liegta un sievietes ir brīvas no viņu zemiskajām alkām. Es pat pāris reižu saņēmu piedāvājumus no sievietēm un vienmēr smaidot atteicos. Tomēr bija atšķirība starp aicinoši sarautu uzaci vai aukstu, kaulainu roku, kas ķeras man pie krūts brīdī, kad es baiļu, šausmu un skumju dēļ esmu saspringta kā stīga.

Es apsviedos un tik spēcīgi pagrūdu mūķeni, ka viņa nokrita uz grīdas. – Neuzdrošinies! – es saucu. – Vācies prom!

Emanuēla ar būkšķi nokrita uz sava kaulainā dibena; tas droši vien bija sāpīgi. No blakus celles atskanēja izbrīna pilns sauciens. Es piecēlos sēdus, spiezdama segu pie krūtīm, un vēroju mūķeni. Gribēju jau kaut ko teikt, tomēr viņas sejas izteiksme bija tāda, ka man sapinās mēle. Baisais skatiens vēstīja, ka man nāksies ciest par šādu atraidījumu. Viņa brīdi stāvēja, sliedamās man pāri, pirms pacēla aizkaru un nozuda. Es drebēdama atlaidos guļus.

*

Māsa Emanuēla mani sodīja katru dienu.

Es biju spiesta no rīta iztukšot visus naktspodus un izskalot tos ar tik aukstu ūdeni, ka nakts laikā tas spainī pārklājās ar ledus kārtiņu. Mani norīkoja darbā uz virtuvi, kur es mazgāju traukus netīrā ūdenī un mizoju nebeidzamus dārzeņu kalnus. Es arī tīrīju pelnus un apsvilušās koka atliekas no virtuves krāsnīm un kamīna atpūtas istabā – vienīgajā klostera telpā, kur drīkstēja kurt uguni. Man vajadzēja rūpēties par to, lai malkas grozi būtu pilni, un es grīļodamās devos ārā sniegā, kur cirtu pagales, līdz plaukstas sāpēja un pārklājās tulznām. Emanuēlai rokā vienmēr bija spieķis, un viņa nekavējās sist man pa muguru un pleciem, ja es pietiekami ātri nepildīju pavēles.

Bērnībā mani nekad nesita, kaut gan Nanete bieži draudēja to izdarīt. Kad par manu aizbildni kļuva marķīzs de Molevrjē, es bieži saņēmu pērienus; viņš teica, ka tādējādi izdzīšot no manis dēmonus. Tas viņam neizdevās. Katra sastapšanās ar bērza rīksti padarīja mani vēl dēmoniskāku.

Tas pats attiecās uz Emanuēlu. Jo biežāk viņa mani sita un pazemoja, jo lepnāk es pacēlu galvu un jo lēnāk pildīju viņas rīkojumus. Reiz viņa pamanīja, ka es nicīgi izbolu acis.

– Meties četrrāpus! – viņa uzsauca. – Tu rāposi uz baznīcu kā nekam nederīgs tārps, kas arī esi!

Es pasmaidīju un nekavējoties nometos četrrāpus, līksmi purinot galvu un izliecot muguru, it kā rotaļātos ar bērnu. Viņa sāpīgi uzsita man pa dibenu, un es sāku mētāties un celties augšā kā ēzelis, skaļi brēcot. Pārējās novices apslāpēja smieklus.

– Pietiek! – māsa Emanuēla pavēlēja. – Tu esi bezkaunīga. Es tev iemācīšu pazemību.

Viņa atkal man iesita, šoreiz pa seju. Manī piepeši uzvilnīja dusmas. Es pielēcu kājās, satvēru viņas spieķi un salauzu to, nometot gabalus zemē. Novices izbiedētas apklusa. Māsa Emanuēla pieliecās un pacēla sava spieķa atlūzas.

– Noliedzot par sevi pārākos, tu noliedz Dievu. Tev jāsaņem sods. Seko man uz baznīcu. – Viņas klusajā balsī ieskanējās draudi.

Es brīdi stāvēju, strauji elpodama, un man gribējās kliegt: “Nē, es neklausīšu!” – kā reiz uzsaucu marķīzam de Molevrjē. Tomēr es vairs nebiju dumpīgs, nepakļāvīgs bērns. Biju pieaugusi sieviete. Es nedrīkstēju pieļaut, lai mani izsviež no klostera, kamēr neesmu saņēmusi karaļa apžēlošanu. Nepakļaušanās bija nodevība, un sods par nodevību – nāve.

– Lūdzu piedošanu. Es zaudēju savaldību. Kaut gan jums nevajadzēja man sist. – Es pieglaudu plaukstu pie svilstošā vaiga.

– Uz baznīcu, – Emanuēla atkārtoja, nobālusi vēl vairāk nekā iepriekš.

Es palocīju galvu un virzījos uz durvju pusi. Viņa mani apsteidza, lai es būtu spiesta sekot. Es to darīju nekurnēdama. Krusta ejās valdīja stindzinošs aukstums, zemi sedza sniegs, un pārslas virpuļoja arī debesīs. Baznīcā nebija siltāks. Emanuēla pavēlēja man nogulties, plaši izplešot rokas kā uz krusta un piespiežot seju pie ledainās grīdas. Es paklausīju. Viņa nometās ceļos un aizlūdza par manu nemirstīgo dvēseli. Tas bija neizturami. Minūtes lēni ritēja. Beidzot viņa piecēlās, un arī es paslēju galvu.

– Paliec šeit, – viņa pavēlēja. – Paliec, līdz saņemsi atļauju piecelties.

Viņa deva šo atļauju tikai pusnaktī, kad visas mūķenes ieradās skaitīt noktirnes. Emanuēla klusi nostājās man blakus. Es redzēju tikai tērpa melno apmali. Pēc tam viņa ar asu žestu lika man celties kājās.

Tomēr es to nespēju. Locekļi bija stīvi un nosaluši, iestrēguši krusta veidolā.

Viņa pieliecās un satvēra mani aiz rokas. Uzrāvusi mani ceļos, viņa mani sapurināja. Emanuēla nevarēja runāt; viņa nemūžam nepārtrauktu Lielo Klusumu, kas ilga visu nakti no vakara kompletorija lūgšanām līdz rīta matutīnam. Bet viņa nežēlīgi purināja mani un mēģināja panākt, lai pieceļos.

Manas pēdas atgādināja akmens gabalus, kājas bija vārgas kā vecai sievietei. Man izdevās brīdi nostāvēt, bet pēc tam bruģa plāksnes sašūpojās un es nokritu. Atskanēja steidzīgi soļi, un man blakus noliecās māsa Serafīna, palīdzot piecelties. Es sagrīļojos, bet viņa spēcīgi balstīja mani un gandrīz nešus iznesa no baznīcas. Viņa nerunāja, bet aizveda mani līdz guļvietai noviču mītnē. Ietinusi mani savā apmetnī, kas patīkami smaržoja pēc lavandas, viņa ielika man blakus arī sakarsētu, flaneļa audumā ietītu ķieģeli un gaidīja, kamēr es izdzeru karstā ūdenī mērcētu zālīšu virumu, zobiem klabot pret krūzes malu. Pēc tam Serafīna uzsmaidīja, kā mierinot pielika plaukstu man pie vaiga un aizgāja.

Drīz es sasilu un kļuvu miegaina. Manas domas brīvi klaiņoja. Es iztēlojos māti noliecamies pār mani un atglaužam matus no pieres. “Konfektīt, kādās nepatikšanās atkal esi iekūlusies?” viņa nopūzdamās vaicāja.

Es izrāvu sevi no šīm domām. Negribēju atcerēties māti. Mani sāpināja iespēja, ka viņa ir debesīs pie eņģeļiem, lūkojas lejup un redz mani. Labāk bija neticēt paradīzei vispār.

Ilgo, ledaino stundu laikā baznīcā es nelūdzu Dievu. Es to nedarīju jau kopš bērnības; tikai sakodu zobus un apņēmos izturēt. Man šķita svarīgi, lai māsa Emanuēla saprastu, ka nesalauzīs manu gribu. Es varēju piecelties kājās, tiklīdz viņa aizgāja. Varēju vismaz apsēsties uz koka sola, varbūt pat ietīties bagātīgi izšūtajā altārsegā. Esmu pārliecināta, ka viņa gaidīja no manis tieši šādu rīcību. Tomēr es tādējādi ļautu viņai gūt uzvaru pār mani.

Marķīzs de Molevrjē mēdza ieslodzīt mani alās zem Kaznēvas muižas. Tajās valdīja tāds pats aukstums kā baznīcā, un tur bija daudz tumšāks. Reiz šajās alās mitinājās vientuļnieks, kurš tur nomira pirms daudziem simtiem gadu. Es prātoju, vai viņa skelets vēl saglabājies, paslēpts zem akmeņiem. Gandrīz saklausīju viņa soļus virzāmies man arvien tuvāk, līdz jutu viņa salto elpu uz skausta un rēgaina pirksta pieskārienu. Es kliedzu, bet neviens mani nedzirdēja.

“Vientuļnieks noteikti bija krietns cilvēks,” es sev iestāstīju. “Viņš nenodarītu neko sliktu mazai meitenei.” Es iztēlojos, ka viņš satver mani aiz rokas, jo vēlas parādīt izeju no alas. Varbūt kaut kur zemu sienā bija kādas slepenas durvis, tik mazas, ka piemērotas tikai bērnam. Ja iziešu pa tām, es nokļūšu citā pasaulē, varbūt pasaku valstībā. Tur būs silts un gaišs, un man būs burvju nūjiņa, kas palīdzēs aizstāvēties. Es jāšu uz spāres muguras un traukšos pa mežu, pieveikšu pūķus, sarunāšos ar putniem un iekļūšu dažādos lieliskos piedzīvojumos.

Vēlāk es sapratu, ka mazās durtiņas uz pasaku valstību varu radīt, kad vien vēlos. Pasaule aiz šīm durvīm ik reizi bija citāda. Dažreiz es atradu mazu akmens mājiņu mežā, kur dzīvoju kopā ar Naneti, savu māsu Mariju un runci, kas murrāja pie pavarda. Citreiz es dzīvoju gaisa pilī, un tur bija skaists princis, kurš mani mīlēja. Vēl es pati biju princis ar zelta zobenu un baltu zirgu.

Parīzē es dāvāju šīs durvis uz pasaku valstību īstajam princim, ko tur sastapu. Dofins bija tikai piecus gadus vecs, kad es kļuvu par viņa mātes, karalienes Marijas Terēzes, galma dāmu, bet es viņu nesastapu vēl divus gadus. Protams, es bieži redzēju dofinu, ģērbtu baltos, kuplos tērpos, un viņa gaišās cirtas slīga pār muguru. Septiņu gadu vecumā viņu ietērpa biksēs, kristīja, atņēma auklei un nodeva audzināšanā hercogam de Montasjē, izbijušam karotājam, kurš katru jūtu izpausmi uztvēra kā vājību, ko nepieciešams apspiest.

Reiz karaliene man uzdeva atvest viņas dēlu uz dienišķo tikšanos ar māti Mazajā galerijā. Es steidzos caur milzīgajām, aukstajām Luvras istabām, papēžiem klaudzot uz marmora grīdas. Mani kuplie svārki čaukstēja. Kad pirmo reizi ierados Luvrā, mani satrieca karaļa mājvietas plašums un greznība. Vienmēr biju uzskatījusi Kaznēvas muižu par iespaidīgu celtni, un tā patiesi bija viena no lielākajām visā Gaskoņā. Tomēr salīdzinājumā ar Luvru tā šķita maza un viduslaicīga.

Es beidzot sapratu, kāpēc galmā visi nēsā kuplas parūkas, valkā apavus ar bīstami augstiem papēžiem un milzīgus svārkus ar garu velci, lentēm rotātus apakšsvārkus, iespaidīgas izšūtas aproces un spalvām apspraudītas cepures, un kāpēc visi žesti, rotaļas un traģēdijas ir tik diženas. Viņi centās nepazust šajā plašajā pilī.

Sasniegusi dofina apartamentus, es dzirdēju hercoga de Montasjē balsi un pārāk pazīstamo švīkstu, kas radās, spieķim triecoties pret mazā zēna augumu.

– Jūs esat muļķis… švīk!.. prātā atpalicis… švīk!.. apkaunojums Viņa Majestātei… švīk!.. Jūs apkaunojat mani… švīk!... un sevi… švīk!.. dumjš kā prasts zemnieku puika… švīk!

Es sāku drebēt, nespēdama ne pakustēties, ne parunāt. Pēdējo divu gadu laikā atmiņas par drausmajiem gadiem, ko pavadīju marķīza de Molevrjē spieķa tuvumā, pamazām bija izbālējušas un pārvērtušās par aizaugšu rētu. Šie švīksti uzplēsa brūci. Es uzrāvu plecus un sasprindzināju žokli. Hercogs beidzot rimās un pabrāzās man garām kā saniknots vērsis. Es brīdi nogaidīju, bet zēna raudas istabā salauza man sirdi, tāpēc es uzmanīgi pagrūdu durvis un iegāju iekšā.

Dofins gulēja gultā uz vēdera. Viņa cirtas bija sajauktas, acis pietūkušas un sarkanas. Mežģīņu krekls nosedza tikai vienu plecu, un kalsno muguru klāja sarkanas švīkas. Es paņēmu savu mutautu un samitrināju to traukā. – Arī mans aizbildnis mēdza mani sist. Nezinu, kāpēc. Dažreiz viņš mani sita, jo es ierunājos, un citreiz sita par klusēšanu.

Zēns palūkojās uz mani, bet neko neteica. Es sniedzu viņam samitrināto mutautu, bet viņš necentās to satvert.

– Man nekad nebija ne jausmas, kas jādara. Ja es raudāju, viņš mani sita vēl stiprāk. Ja iekodu lūpā un neraudāju, viņš sadusmojās, un atkal atkal sekoja pēriens. Vai tāpat notiek ar jums un hercogu?

Dofins pamāja. Es nometos ceļos pie gultas un atkal piedāvāju mutautu. Viņš to paņēma un piespieda pie acīm.

– Man tomēr šķiet, ka ieslodzījums pagrabā ir sliktāks par pērienu. Tur bija tik tumšs, ka es neredzēju savu roku, pat turot to pie acīm. Es baidījos arī no zirnekļiem un tarakāniem. Un dzirdēju pīkstienus, švīkstus, skripstoņu un skrapstoņu, un man šķita, ka tur mājo žurkas. Vai arī sikspārņi. Reiz es redzēju tumsā gailam mazas, sarkanas acis. Tās virzījās arvien tuvāk un tuvāk…

Princis aizgrābts vēroja manu seju. Kad es apklusu, viņš iejautājās: – Ko jūs darījāt?

– Noāvu zābaku un sviedu ar to pa acīm, cik spēcīgi vien spēju.

Viņš pasmaidīja.

– Tomēr sliktāks par zirnekļiem un tarakāniem, sliktāks par žurkām un sikspārņiem bija spoks.

– Spoks?

Es pamāju. – Tas pagrabs reiz bija ala, kurā mājoja vientuļnieks. Viņš bijis ļoti svēts. Kad kāds ķeceris aicināja viņu pierādīt savu svētumu, vientuļnieks pakarināja apmetni uz saules stara.

Princis piecēlās, atspiezdamies uz elkoņa.

– Viņš nodzīvoja alā daudzus gadus, līdz nomira. Viņa kaulus atrada tajā pašā alā, kur mani ieslēdza aizbildnis.

– Vai jums nebija bail?

– Ļoti! Bet pēc tam es nospriedu, ka tik krietns vīrs, kurš spējis pakarināt apmetni uz saules stara, nedarīs man neko sliktu, un es labprātāk būtu drošībā alā nekā tur, kur man klāt var tikt aizbildnis. – Es pastāstīju dofinam par slepenajām durvīm uz pasaku valstību, ko iztēlojos. – Un nebija svarīgi, cik stipri aizbildnis mani sita un cik auksta un tumša bija ala; es vienmēr varēju izlikties, ka esmu citur.

Dofins jau sēdēja gultā, un viņa acis dedzīgi kvēloja. – Varbūt arī jūs šeit varētu atrast tādas durvis? – es jautāju, paņēmusi ķemmi, un sakārtoju zēna matus. – Protams, tās nav īstas durvis, tikai iztēlotas. Bet jums būtu vieglāk paciest hercogu, vismaz līdz brīdim, kad būsiet pieaudzis un varēsiet viņu padzīt.

– Vai arī iemest cietumā, – dofins ierosināja. – Pie žurkām un sikspārņiem.

– Neizmantojiet slepenās durvis briesmīgu sodu izdomāšanai, – es ieteicu. – Tai jābūt labai vietai, uz kuru vienmēr varat doties, kad tas vajadzīgs. Es jums palīdzēšu uzvilkt mēteli. Māte jūs gaida.

Zēns nopūtās un uzmeta lūpu. – Es negribu pie viņas iet. Gribu palikt šeit un domāt par slepenajām durvīm.

– Varēsiet par tām domāt pa ceļam. Tā ir viena no labākajām slepeno durvju īpašībām. Tās varat atvērt jebkur un jebkurā laikā.

Vēlāk galma dāmas mēdza smieties par dofinu, slēpjoties aiz vēdekļiem, un ļauni teikt, ka viņš var visu dienu sist spieķi pret kāju un lūkoties tālumā. Toties es zināju, ka viņš būvē gaisa pilis.