Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 7

LUKSEMBURGAS PILS, PARĪZE, FRANCIJA, 1685. GADA JŪLIJS

– Fī! Ne sekundi vairs nevarēju izturēt Versaļā. Tā smaka un karstums, un cilvēki! Es pilnīgi un noteikti sajuktu prātā, ja būtu spiesta tur palikt kaut mirkli. Dodiet man svaigo Parīzes gaisu! – es iesaucos.

Visi smējās. Parīze oda daudz sliktāk nekā Versaļa. Kad devāmies uz galvaspilsētu, mēs to saodām, pirms ieraudzījām. Mums visiem bija iesmaržināti cimdi, bet pie bikšulencēm nēsājām piestiprinātas smaržu lodītes, ko izejot pacēlām pie deguna. Visi galminieki saprata, ka es runāju par nelāgo lišķības un pērkamības smārdu, kas itin visur sekoja karalim.

– Mēs tiešām priecājamies, ka jums izdevās izrauties no Versaļas un pagodināt mūs ar savu klātbūtni, – smaidīdama noteica Madlēna de Skiderī. Viņa bija maza auguma, drukna sieviete, slikti ģērbusies, un viņas seju kropļoja baku rētas. Tam visam par spīti viņa uzturējās augstākajā sabiedrībā. Madlēna latīņu valodā runāja tikpat brīvi kā franciski, un baumoja, ka viņa esot šī gadsimta iecienītāko romānu “Artamēne” un “Klēlija” īstā autore, kaut gan šīs grāmatas bija izdotas ar viņas brāļa vārdu. Es šīm runām ticēju. Neviens vīrietis nespētu tik kaismīgi un iejūtīgi rakstīt par sievietes sirds plašumiem.

Nupat biju ienākusi Salle du Livre d’Or, kas līdzinājās apzeltītai dārglietu lādītei. Tā bija istaba Luksemburgas pilī, kur mitinājās Anna Marija Luīze d’Orleāna jeb hercogiene de Monpensjē. Telpa bija pārpildīta, un es tik tikko saskatīju slavenās apgleznotās sienas, ciļņus un sijas, ko rotāja biezs apzeltījums. Vienā stūrī kurtizāne Ninona de Lenklo strīdējās ar dramaturgu Žanu Rasinu un viņa drūmo draugu Nikolā Bualo, kurš nesen sarakstītā darbā nežēlīgi izsmēja sievietes. Abats de Šuasī kustināja mežģīņu vēdekli, kā ierasts ģērbies brīnišķīgā tērpā, ko ikviena sieviete šajā istabā labprāt redzētu karājamies savā skapī. Žans de Lafontēns, pavecs dzejnieks, kurš kļuvis slavens savu fabulu un neskaidrā izteiksmes veida dēļ, bija iegrimis sarunā ar Šarlu Pero, kura seja smagās parūkas aizsegā bija grumbu izvagota un savilkta noguruma izteiksmē. Pero reiz bija karaļa ieceltais galma rakstnieks un radīja jūsmas pilnas grāmatas par karaļa iecienīto mākslinieku un mīļāko, bet zaudēja savu vietu un pensiju, tomēr saglabāja tieksmi pēc greznības. Tā vismaz varēja spriest, uzlūkojot ar sudraba izšuvumiem rotāto satīna mēteli viņam mugurā. Rakstniekam blakus klusi stāvēja neizskatīgā, bet gudrā radiniece Marija Žanna l’Eritjē. Aši pasmaidījusi, viņa satvēra mani aiz elkoņa. – Šarlote Roza! Veselu mūžību neesmu jūs redzējusi. Vai esat mums uzrakstījusi kaut ko jaunu?

– Tikai dažus niekus, – es attraucu. – Kuram gan galmā pietiek laika rakstīt? Jums nekas nekaiš, jūs esat sieviete ar neatkarīgiem ienākumiem. Man jānopelna iztika.

– Ik vakaru apmeklējot balles? – viņa ķircinādama vaicāja.

– Vispār jau galma dāmas dzīvi neveido tikai dejas un jautrība. Man jādod marķīzei padoms, kādas dārglietas nēsāt un kur vajadzētu pielīmēt mušiņas. Kaut sprīdi par zemu, un viņa jau paudīs, ka ir pieklājīga, nevis koķeta. Tas būtu īsts skandāls!

Marija Žanna iesmējās, bet marķīze de Montespāna nepacietīgi man pamāja, un es biju spiesta doties pie viņas. Atenaīsa bija ģērbusies zelta krāsas mežģīņu tērpā, kas bija neticami dārgs un tik tikko sedza viņas kuplās krūtis. Marķīzes mati bija sakārtoti tūkstoš rotaļīgās, dzeltenās sprodziņās. – Nerunājiet tā par Versaļu, – viņa mani norāja. – Tā ir diženākā vieta pasaulē, lielisks karaļa spožuma simbols.

– Manuprāt, tur ir pārāk daudz galminieku un pārāk maz ateju, – es noteicu. – Dzīve cepuru kārbā un nepieciešamība ņemt uz viesībām līdzi savu naktspodu neatbilst maniem uzskatiem par spožumu.

Anna Marija Luīze, hercogiene de Monpensjē, uzsmaidīja man, sēdēdama uz zemā, apzeltītā dīvāna. Viņa bija karaļa māsīca, tāpēc vienīgā drīkstēja sēdēt. – De la Forsas jaunkundz, jūs esat ļoti nerātna! Vai pamielosiet mūs ar stāstu?

– Dodiet man kādu motīvu. Jebko!

– Hmm… – Anna Marija Luīze piesita ar pirkstu pie zoda, iegrimusi domās.

– Kaut ko par mīlestību, – uzsauca jauns vīrietis.

Es palūkojos uz viņa pusi. Viņam mugurā bija vīna krāsas samta kamzolis, bet pie kakla un plaukstu locītavām plūda mežģīnes. Es atvēru vēdekli un pavicināju to. – Visi mani stāsti ir par mīlestību.

– Pavēstiet mums par vīrieti, kurš iemīlējies sievietē no pirmā acu skatiena, – viņš ierosināja.

– Kā saņēmis bultu no Kupidona loka? – es jautāju.

– Tieši tā. – Viņš piespieda plaukstas pie krūtīm, tēlodams, ka esmu iešāvusi šādu bultu viņam tieši sirdī. Es pasmaidīju un novērsos, juzdama, ka sirds iepukstas straujāk.

– Apklustiet visi! De la Forsas jaunkundze mums kaut ko stāstīs, – Anna Marija Luīze iesaucās. Galminieki pamazām norima un pievērsās man. Es dziļi ievilku elpu, lūkodamās uz pūli, un jutu jau pazīstamo dzīvīguma uzplūdu.

– Reiz sensenos laikos burvības apdvestajā Arābijā dzīvoja princis, vārdā… – Es nopētīju jauno vīrieti no galvas līdz kājām, pirms turpināju: – Panpāns.

Istabā nošalca uzjautrinājuma pilni čuksti. Panpan bija bērnu lietots pēriena vārds, cilvēka vārds, un izsmalcinātākā sabiedrībā to izmantoja faire l’amour apzīmēšanai.

– Viņa tēvs bija burvis, bet princis Panpāns nekad nepapūlējās apgūt tēva mākslas, jo traucās pa dzīvi, paļaujoties uz savu skaistumu un valdzinājumu. Reiz Kupidons nolēma savaldīt prinča untumaino sirdi un sūtīja viņam princesi Lantīnu. – Es jutu, ka jaunais vīrietis cieši mani vēro, un novērsos, cenzdamās apslāpēt asins pieplūdumu vaigos un paātrinātos sirdspukstus.

– Princesi ieraugot, nebija iespējams viņu neiemīlēt. Kā mainījās Panpāna sirds! Viņa dvēsele dega liesmās, visu būtību piepildīja gaisma. Viņš zināja, ka kvēli un patiesi mīl princesi un vienmēr to mīlējis. Bet tas nav vienīgais brīnums, uz ko spējīga mīlas vara. Tajā pašā mirklī arī Lantīnas sirdi caururba mīlestības bulta…

Es turpināju stāstu, izgudrodama sarežģījumus, ko pametu mīlētājiem ceļā, un šķēršļus, kas jāpārvar. Beigu beigās Panpānam izdevās glābt princesi un apņemt to par sievu, kaut gan abi apjauta, ka mīlas liesmas ne tikai iekvēlina, bet arī apdedzina. Es uzsvērti paklanījos, ļaudama noprast, ka stāsts beidzies, un galminieki aplaudēja.

– Brīnišķīgi! – Anna Marija Luīze iesaucās. – Ak, man gribētos dzīvot kādā no jūsu stāstiem, jaunkundz!

– Ļoti aizkustinoši, – Atenaīsa noteica, virpinādama pirkstos matu sprogu, kas gūlās uz krūtīm. – Jums jāpieraksta stāsts, lai es varētu to nolasīt karalim.

– Protams, – es smaidīdama piekritu, kaut gan zināju, ka valdnieka interese ir gaisusi un Atenaīsa vairs nav viņa maîtresse en titre. Tomēr karalis viņu tik un tā apciemoja gandrīz katru dienu. Ja Atenaīsa viņam nolasītu kādu no maniem stāstiem un viņam tas iepatiktos, varbūt karalis man maksātu pensiju tāpat kā citiem galma rakstniekiem. Šī doma iedvesa manī sajūsmu.

– Vēl kādu stāstu! – De Skiderī kundze sita plaukstas. – Vai kāds vēlas pārspēt de la Forsas jaunkundzi?

Jauns dzejnieks steigšus pieņēma izaicinājumu un sāka lasīt garu poēmu “Pērlei, trīsuļojošai viņas ausī”. Es malkoju vīnu un klausījos, vērtēdama sniegumu. Poēma bija laba, bet dzejnieks zaudēs punktus, jo lasīja to no lapas. Šādu sacensību mērķis bija uztvert kādu pasviestu domu un no tās nekavējoties savērpt pēc iespējas tēlaināku un izsmalcinātāku stāstu. Patiesībā gan es dienām ilgi rakstīju un uzlaboju savus stāstus, iemācīdamās tos no galvas, lai pēc tam varētu kādu brīvi atkārtot, runājot pilnīgi pārliecināti un iepinot daudzas divdomības.

Jaunais vīrietis vīna krāsas kamzolī vēl joprojām vēroja mani ar apbrīnas pilnu skatienu. Es zināju, ka nekad nebūšu skaistule, tomēr Saules karaļa galmā iemācījos izmantot to, kas man ir. Nevarēju samazināt savu muti, tāpēc nokrāsoju to koši sarkanu un uzlīmēju mušiņu tieši pie kreisā kaktiņa. Es piebāzu ņieburu un izraustīju uzacis, līdz izveidoju nemainīgu nicinājuma izteiksmi sejā. Kad vien radās iespēja, es uzvilku jāšanas tērpu, jo zināju, ka tas man piestāv. Ja tas neizdevās, es izvēlējos košas, sulīgas krāsas – zeltu, tumši sarkano un smaragdzaļo – atšķirībā no plānajām mežģīnēm, kurās mēdza tērpties Atenaīsa. Es nēsāju augstākos papēžus, kādi bija pieļaujami saskaņā ar greznības ierobežošanas noteikumiem; pateicoties manām dižciltīgajām asinīm, šie papēži bija gandrīz tikpat augsti kā pašam karalim. Mans vēdekļu krājums bija izslavēts galminieku aprindās, un es parūpējos, lai neviens mani neredzētu ar vienu to pašu vēdekli rokās vairāk kā vienu reizi sezonas laikā. Šoreiz biju atnesusi zelta krāsas zīda vēdekli ar ebonīta ribām, un to rotāja dejotāju attēli. Es izvērsu vēdekli un viegli piesitu ar to tieši zem labās acs, pirms palūkojos uz izskatīgo jaunekli, lai redzētu, vai viņš mani vēro. Man nenācās vilties. Jau pēc mirkļa viņš bija man blakus un noliecās pār manu pastiepto roku.

– Man patika jūsu stāsts, jaunkundz.

– Vai tiešām? – Es nopētīju vīrieti. Viņš tik tikko bija pārsniedzis divdesmit gadu slieksni. Man patika viņa gludā, tumsnējā āda un spēcīgais žoklis. Viņa acis bija melnas, tāpat kā manējās, un vēstīja par karstajām dienvidu zemēm. Svārkus bija darinājis prasmīgs drēbnieks, un garā parūka līdz ar mežģīņu vijām pie kakla un aprocēm liecināja par bezrūpīga bagātnieka dzīvi. Viņa kurpju papēži bija gandrīz tikpat augsti kā manējie; šis jauneklis bija dižciltīgs.

– Jā, ārkārtīgi. Jums ir zibenīgs prāts. Kā jūs spējat tik ātri izdomāt interesantus stāstus?

Es paraustīju plecus. – Ak, pavisam vienkārši! Vai jūs to nemākat?

– Diemžēl nē. Tomēr man piemīt citas prasmes, – viņš dobjā, aizsmakušā balsī atzinās un pieliecās man tik tuvu, ka es jutu ausī viņa silto elpu.

Es atvēru vēdekli un laiski to pakustināju, ielūkodamās jauneklim acīs. – Mani tas nepārsteidz, – es atbildēju un novērsos, it kā meklējot interesantāku sarunas biedru šajā tveicīgajā, pārpildītajā istabā.

– Piemēram, dejošana. – Viņš satvēra manu plaukstu. – Vai vēlaties padejot?

– Jā, – es atbildēju, nespēdama apvaldīt smaidu.

– Otrā istabā cilvēki jau dejo. Vai pievienosimies viņiem?

– Kā gribat, – es sacīju, bet viņš jau vadīja mani cauri pūlim, stingri un pārliecināti turēdams manu roku. Es centos apspiest smaidu, bet tas neizdevās. Vīrieša aizrautība bija valdzinoša, kaut gan manās acīs vērta viņu vēl jaunāku.

Nākamajā mirklī viņa plauksta jau bija man uz vidukļa, un viņš veda mani gavotē. Viņa lūpās atplauka smaids, un es jutu sirdi sažņaudzamies, pirms novērsos, skaitīdama soļus.

– Man patīk jūsu tērps, – vīrietis ieminējās. – Šī krāsa ļauj jums mirdzēt kā svecei.

– Ak, pateicos, kungs, – es izsmējīgi attraucu. – Man patīk jūsu svārki. Dievinu vīriešus samtā. – Es pacēlu roku, lai varētu noglāstīt viņa piedurkni, un pārsteigta (un iepriecināta) sataustīju stingrus muskuļus zem tās.

– Man patīk sievietes, kas spēj ielūkoties man acīs, – viņš sacīja un tik spēji mani parāva, ka es attapos, cieši piespiedusies viņam klāt.

Pacēlusi skatienu, es redzēju vīrieti smaidām. Viņš bija dažus sprīžus garāks par mani, un jāatzīst, ka tas man patika. Es esmu gara auguma sieviete. Māsa mēdza mani dēvēt par “pupas kātu” un interesējās, vai tur, augšā, neesot auksti. – Ir patīkami nelūkoties uz vīrieti no augšas.

– Visās šī vārda nozīmēs, – viņš piekrita.

Es saraucu uzaci. – Garumā jūs esat pārāks, bet jau atzināt, ka nespējat ar mani mēroties prāta zibenīgumā.

– Vai tiešām es tā teicu? Jūsu skaistums mani tā apstulbināja, ka es pat nezinu, kādi vārdi nāca no manas mutes.

Es nevilšus iesmējos. – Ja mans skaistums liek jums meklēt vārdus, galmā jūs pavisam zaudēsiet valodu.

– Jau esmu bijis galmā, un man izdevās saglabāt veselo saprātu. Laikam jau parastās galma dāmas nav manā gaumē.

– Jums vismaz ir kaut nedaudz prāta, – es piekritu. – Galms ir pilns ar tukšgalvēm, kam mācīts tikai dziedāt, dejot un glīti izšūt. – Mani pašu pārsteidza dusmas, kas ieskanējās balsī. Es sakodu zobus un lūkojos pār vīrieša plecu.

– Jūs dejojat labāk nekā vairākums šo dāmu, – viņš smaidīdams noteica.

– Man patīk dejot. – Sajutusi viņa pieskārienu, es pagriezos un aizslīdēju prom. Viņš man sekoja, un mēs abi vienlaikus nedaudz palēcāmies atbilstoši ritmam. Mūsu skatieni sastapās. Mēs iesmējāmies. Citi pāri centās saskaņot savus soļus. Mums nebija jāpiepūlas. Viņa plauksta uzgūla man uz vidukļa. Viņš mani pagrieza, un mēs abi kopā aizslīdējām un vēlreiz viegli palēcāmies.

– Man patīk dejot ar sievieti, kas tik prasmīgi kustas, – vīrietis noteica, pieliecis galvu tā, ka atkal varēja čukstēt man ausī.

– Savukārt man patīk vīrieši, kuri nenomin man kājas.

– Acīmredzot jums patikuši daudzi vīrieši. Vai arī stāsti, kas izplatīti par karaļa galminieku dejas māku, ir melīgi?

– Varbūt varam teikt, ka tikai pārspīlēti?

Vīrietis cieši vēroja manu seju. Es jutu viņa rokas svilinošo karstumu pat zem vairākām zīda kārtām. Viņš atkal pielieca galvu zemāk. – Jūs esat pieredzējusi… dejotāja.

Mani vaigi pietvīka. Es atmetu galvu, ielūkodamās viņam acīs. – Un jūs, kungs, esat pieredzējis flirta mākslā.

– Es nekad necenšos flirtēt, – viņš atbildēja.

– Vai tiešām?

– Nekad.

– Saprotu. – Šoreiz es tiešām nevarēju izdomāt, ko teikt. Es elpoju straujāk nekā parasti, kad dejoju gavoti. Pieliekusi galvu, es uzlūkoju vīrieti ar acs kaktiņu. – Žēl gan, kungs. Galmā jūs nekad negūsiet panākumus. Tur izpratne par galantuma mākslu ir nepieciešama.

– Varbūt jūs man to iemācīsiet. Man bijuši deju skolotāji un paukošanas skolotāji, bet flirta skolotājs… vai skolotāja – nekad.

– Šķiet, ka jums nav nepieciešamas papildu mācības, – es noteicu. – Jūs lieliski visu paveicat saviem spēkiem.

– Nē, nē, jaunkundz, es esmu tikai iesācējs, vienīgi māceklis. Vai iemācīsiet man šo prasmi? Apsolu, ka būšu dedzīgs skolnieks. – Viņš smējās par mani, vērodams manus kailos plecus un dziļo izgriezumu.

Es vīzdegunīgi atrāvos un ar ašu plaukstas kustību atvēru vēdekli. – Atvainojiet, man diemžēl nav laika tēlot aukli zīdainim.

Jauneklis mani pārsteidza, jo nepietvīka un nokaunējies neatkāpās. Viņš tikai plati pasmaidīja un piemiedza man ar aci, it kā teikdams, ka es jebkurā laikā varu viņu zīdīt, un es pārbijusies jutu, ka piesarkstu.

Mūzika beidzās, un dejotāji klanījās cits citam. Es tik tikko manāmi pieliecos un grasījos aizgriezties, bet vīrietis spēra soli uz priekšu un satvēra manu plaukstas locītavu, muzikantiem sākot spēlēt jautru bourrée. – Nedusmojieties uz mani. Lūdzu, padejosim vēl.

– Labāk nevajag, – es attraucu, apzinādamās, ka pārējie mūs aizrautīgi vēro un sievietes ir pacēlušas vēdekļus pie mutes, slēpjot ļaunos čukstus.

– Nenolemiet mani dejai ar kādu citu. Visas pārējās meitenes šķitīs neveiklas un smagnējas pēc dejas ar jums.

– Un viņš apgalvo, ka neprotot flirtēt, – es paziņoju gaisam virs viņa pleca.

– Jau teicu, ka ātri mācos, – jauneklis nekavējoties atbildēja, un es nespēju atvairīt smieklus.

– Encore plus belle, – viņš sacīja, un es saraucu uzaci, īsti nesapratusi, par ko viņš runā.

– Jūsu acis, – viņš paskaidroja. – To gaisma caururbj manu sirdi.

Es uzsitu viņam pa pirkstu kauliņiem. – Jūs esat šķelmis.

– Nepavisam, – viņš iebilda. – Katrs mans vārds nāk no sirds.

Es nevarēju izdomāt, ko atbildēt, tāpēc tikai veltīju viņam skatienu, kurā smiekli sajaucās ar brīdinājumu, un dejas soļi lika man attālināties. Pagriezusies es neviļus meklēju viņu, un arī viņš meklēja mani. Mēs ielūkojāmies viens otram acīs, un šis skatiens bija ilgs, ciešs, dzirksteļojošs. Mana sirds atkal nodevīgi sažņaudzās. Es klusībā sevi norāju. Šis puisis bija pavisam jauns, tikai nesen izaudzis no īsajām biksēm. Es biju nobriedusi sieviete, pārsniegusi trīsdesmit gadu slieksni, un vairs nevarēju atļauties skandālus.

Tomēr, kad viņš satvēra mani aiz rokas un aizrāva prom no istabas gaitenī, es sekoju nepretodamās. Sarunu duna pieklusa mums aiz muguras. Viņš atvēra kādas nejauši izvēlētas durvis un ieveda mani tumšā istabā. Tiklīdz bijām iekšā, viņš aizcirta durvis un piespieda mani pie tām. Es iesmējos. Kad viņš pielieca galvu, lai mani noskūpstītu, es alkaini atsaucos, un mūsu mēles savijās tīkamā, pazīstamā dejā. Vīrieša plauksta meklēja manus dibena apaļumus aiz tērpa kārtām, un otra glāstīja manas krūts izliekumu zem ņiebura stīvā auduma un stīpām. Es ieelsojos un izliecu muguru, un viņa lūpas skāra manu kaklu, bet augums cieši piespieda mani pie durvīm. Gandrīz zaudējusi samaņu, es tvēros pie viņa, kamēr viņš pacēla manu mantiju un apakšsvārkus. Pēc dedzīgiem meklējumiem atradis manu kailo ādu, viņš skaļi ievaidējās. Man nācās sasprindzināt kājas, lai es nenokristu. Viņa pirksti virzījās augstāk, līdz ieslīdēja miklajā vietā man starp kājām.

– Mon Dieu, – viņš izdvesa.

Es ar abām rokām satvēru jaunekļa galvu un atkal pievilku viņa muti pie savām lūpām. Viņš neveikli centās atraisīt savas satīna bikses. Es smejot palīdzēju, kamēr pašas svārki pletās man apkārt kā pārziedējušas rozes ziedlapiņas. Jau pēc mirkļa viņa bikses bija attaisītas, un viņš pacēla mani augstāk pret durvīm, pirms spēji ietriecās manī. Bauda bija tik spēcīga, ka man nācās iekost mēlē, lai nekliegtu. Viņa lielās plaukstas aptvēra manu dibenu, lūpas skāra kaklu un ausi. Piepeši dziļi manī uzplauka zeltīta liesma. Es ieelsojos un ķēros pie vīrieša. Viņš nodrebēja. Mēs vēl brīdi kopā šūpojāmies, nespēdami paciest domu, ka jāšķiras, līdz viņš nesteidzīgi atrāvās.

– Mon Dieu, – viņš čukstus atkārtoja un ļāva man noslīdēt lejup, līdz es atkal stāvēju uz savām kājām. Tomēr viņš mani nelaida vaļā, un tas bija labi, jo es nezināju, vai spētu nostāvēt. Es ieslēpu seju viņa plecā. Viņš satvēra mani aiz zoda, lai varētu maigi noskūpstīt.

– Man nav ne jausmas, kā jūs sauc, – es sacīju, kad beidzot atguvu runas dāvanas.

– Esmu Šarls de Briū, – viņš atbildēja, un es gandrīz skaļi ievaidējos. Mantnīcas tiesas prezidenta dēls. Biju dzirdējusi, ka viņa tēvs ir ietekmīgs un nežēlīgs cilvēks. Nebūtu prātīgi viņu sadusmot.

– Mans vārds ir… – es iesāku, bet Šarls pieliecās un atkal ar lūpām piekļāvās manai mutei, laupīdams elpu.

– Zinu, kas jūs esat. Vakar redzēju jūs jājam medībās kopā ar karali. Nekad vēl nebiju manījis, ka sieviete prot tā jāt. Jūs rīkojāties tikpat pārgalvīgi kā jebkurš jauneklis. Tobrīd es jūs iekāroju kvēlāk, nekā jebkad esmu iekārojis sievieti. Es kādam pajautāju, kas esat. Man to paskaidroja un teica, ka varat jāt ar arābu rikšotāju, to vadot vienīgi ar zīda matu lenti. Vai tā ir taisnība?

Es smaidīdama paraustīju plecus. – Tikai pārspīlējums. Nekad neesmu to darījusi, tomēr labprāt pamēģinātu.

– Man arī teica, ka jums bijuši daudzi mīļākie, to vidū arī akrobāti un lauvu dresētāji.

Es iesmējos. – Lūk, tas pilnīgi noteikti ir pārspīlējums.

– Visu nakti jūs vēroju. Skatījos, kā jūs dejojat, smejaties un ķircināt dofinu. Jūs visur jutāties kā mājās. Pat izsmējāt karali, kaut gan neviens cits to neuzdrošinās.

– Viņam nenāk par labu, ja visi pakļaujas. Karalis pats sāk ticēt savai leģendai. – Es pacēlu rokas, lai sakārtotu matus un pārliecinātos, ka fontanžs ir taisns, pirms sarāvu augšup ņieburu, tik tikko spēdama noticēt, ka esmu ļāvusies pavedināšanai tikai dažu soļu attālumā no pasaulē negantākajiem mēlnešiem.

– Es par jums domāju visu nakti. Šorīt pamodos, apņēmies ar jums iepazīties, bet nekur jūs neatradu. Kāds teica, ka aizbraucāt uz Parīzi. Tā nu – voilá! – arī es devos uz Parīzi.

– Jūs sekojāt man uz Parīzi?

Viņš pamāja un vēlreiz mani noskūpstīja tik kaislīgi, ka es jutu miesu atkal pamostamies.

– Kad mēs tiksimies? – viņš dedzīgi jautāja. – Kur esat apmetusies?

– Luvrā, protams. – Es biju marķīzes de Montespānas galma dāma, tāpēc man bija piešķirta skapim līdzīga istaba karaliskajā pilī netālu no Atenaīsas greznajiem apartamentiem.

– Lieliski. Arī es dzīvoju tur. Šonakt atnākšu pie jums, labi? Vai jums ir iespēja nošķirties? – Šarls runādams steigšus sasēja bikšu auklas, sakārtoja svārkus un parūku, izpurināja saspiestās mežģīnes.

Es pamāju.

Viņš ar pirkstu noglāstīja manu vaigu, un es pieglaudos viņa plaukstai. – Kur ir jūsu istaba? – viņš klusi jautāja.

Es paskaidroju, kā līdz tai tikt, kaut gan sirds man strauji pukstēja ne vien iekāres, bet arī baiļu dēļ. Kāpēc es sāku šādu dēku? Vai kāds mūs redzēja aizejam no balles zāles? Vai manas lūpas patiešām bija tik sarkanas un sakairinātas, kā man šķita? Vai Šarla zobi atstājuši pēdas man uz kakla un krūtīm? Cik manāmi saburzīts ir mans tērps?

Šarls pielieca galvu un mani noskūpstīja, un es jutu zemi sašūpojamies zem kājām. Dvēsele pameta manu miesu. – Līdz vakaram, – viņš nočukstēja, pašķīra aizkaru un aizgāja.