Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 14

BĀREŅU PATVERSME, VENĒCIJA, ITĀLIJA, 1590.–1595. GADS

Dienu ritējumu noteica zvani un lūgšanas. Margarita cēlās rītausmā kopā ar pārējām meitenēm garajā, pelēkajā kopmītnē, noskaitīja lūgšanu, apģērbās, devās uz kapelu, atkal lūdzās, mācījās rakstīt un rēķināt līdz ar biedrenēm garajā, pelēkajā mācību istabā, atkal lūdzās. Pēc pelēkām pusdienām viņa šuva drēbes kopā ar citām meitenēm, atkal lūdzās, pirms viņu aizsūtīja uz virtuvi mizot rāceņus un kapāt sīpolus. Paēdusi viņa berza katlus, mazgāja bļodas un krūzes ūdenī, kas drīz kļuva tikpat pelēks kā viss pārējais. Pēc tam viņa vēlreiz lūdzās un tad devās gulēt.

Tā pagāja ilgās, pelēkās dienas.

Margarita vairākas reizes mēģināja bēgt, bet neatrada izeju. Ēku ieskāva augsti mūri, un durvis vienmēr bija cieši aizslēgtas. Visus logus sedza dzelzs režģi, un meitenes visur gāja, sapulcējušās divās rindās. Viņas ne mirkli nebija vienas, pat mazmājiņu apmeklējot. Otrajā naktī Margarita pagaidīja, līdz visas aizmiga, tad piecēlās un uz pirkstgaliem izzagās no kopmītnes, bet mūķenes viņu atrada jau dažu soļu attālumā no durvīm un aizveda atpakaļ uz gultu. Citreiz viņai izdevās aizlavīties dievkalpojuma laikā, bet viņa neatrada parādes durvis. Mūķenes atnāca, kad meitene bezpalīdzīgi sita ar dūrēm pa aizslēgtām sētas durvīm, un lika viņai skaitīt nožēlas lūgšanas, kā arī piedraudēja nopērt, ja viņa vēl uzdrošināsies izlaist baznīcas apmeklējumus.

Visā šajā laikā Margarita pārmija tikai dažus vārdus ar pārējām meitenēm. Mātes nozušana viņu tā sāpināja un mulsināja, ka viņa pat nespēja ielūkoties kādai acīs. Turklāt daudzas citas meitenes bija pamestas kādas kroplības vai nepilnības dēļ – dažas bija klibas vai drausmīgu baku rētu klātas, citas zaudējušas redzi vai kādu locekli, un vienai bija drausmīga, dziļa plaisa, kas stiepās no augšlūpas līdz pat degunam. Margaritu šīs meitenes biedēja. Viņa dzīvoja ilgās, pelēkās stundas kā apreibusi, klusi raudāja un sapņoja, ka tā visa bijusi drausma kļūda, ka vecāki drīz viņu atradīs un vedīs mājās.

Bet neviens neatnāca.

Pirmais gaismas stars viņas drūmajās dienās iespīdējās, pateicoties darbam virtuvē. Sākumā Margaritai uzdeva berzt katlus trauku mazgātavā, bet kādu dienu viņu paaicināja virtuvene. Uz kamīna spalgi dīca ūdens katliņš, un gaisā vējoja brīnišķīgie burbuļojošas zupas un ceptas jēra gaļas aromāti.

Virtuvene bija apaļīga sieviete ar sarkanu seju. Viņa kapāja dārzeņus tik strauji, ka naža apveids izplūda. Vairākas kalsnas meitenes nopūlējās ap iesmu un krāsni, koši nosarkušas un nosvīdušas. Cita veca, tukla sieviete sēdēja uz soliņa, plati iepletusi kājas, un plūca vistu. Viņa ar strupu, apaļīgu pirkstu norādīja uz Margaritu. – Rau, vēl viena lapsa!

– Es neesmu lapsa. – Margaritai jau bija apnicis, ka viņu dēvē par rūsgano, burkāneli un uguntiņu. Tēvam viņas mati vienmēr šķita skaisti, bet meitenes apgalvoja, ka rudmatainie cilvēki esot viltīgi un viņiem nevarot uzticēties. Kāda meitene teica, ka Jūdam bijuši rudi mati un viņš galu galā nodevis Jēzu.

– Man patīk lapsas. Lapsas ir gudras un skaistas. – Vecajai sievietei bija apaļa seja un augums, pieplacināts deguns un miegainas, brūnas acis ar smagnējiem plakstiņiem. Viņas mēle šķietami neietilpa mutē, un viņa šļupstēja tāpat kā Margarita. – Lapsu meitenēm nekad negriež matus. Žēl, ka man neļauj paturēt matus. Man patīk gari mati. – Viņa atgrūda balto cepurīti pakausī, atklājot sirmus matu rugājus.

– Man arī patīk gari mati. Tādi bija manai mātei.

Vecā sieviete atdarināja Margaritas sejas izteiksmi; viņas mutes kaktiņi noslēga lejup, apakšlūpa izstiepās uz priekšu, acis kļuva lielas un skumju pilnas. – Kas noticis? Tu bēdājies?

– Es zaudēju mammu un tēti. Sliktais cilvēks mani nozaga.

Vecā sieviete pamāja. – Jā. Tā teica arī iepriekšējā lapsu meitene. Liels, ļauns milzis un liela, ļauna ragana.

– Jā, viņi ir vainīgi. – Neviens cits Margaritai nenoticēja. – Kas notika ar pārējām lapsu meitenēm?

– Viņas aizgāja prom.

– Vai vecāki viņas atrada?

Sieviete paraustīja plecus. – Nezinu. Laikam nē. Viņas dzīvoja šeit, bet pēc tam pazuda.

– Cik lapsu meiteņu šeit jau bijušas? – Margarita jautāja.

Sieviete pacēla dūri un nesteidzīgi pacēla tuklos pirkstus citu pēc cita, izbāzusi mēles galiņu. Kad visi pieci pirksti bija pacelti, viņa brīdi vilcinājās un palūkojās uz otru roku.

– Petrosinella! – pavāre uzsauca. – Tu šeit neesi ieradusies, lai pļāpātu. Vai proti novilkt sālītai mencai ādu un izņemt asakas? Nē? Nu, ir pienācis laiks to iemācīties.

– Tas nav mans vārds, – viņa iebilda, kaut gan balsī skanēja bezcerība. – Es esmu Margarita.

– Margrietiņa vai pētersīlis – kāda gan atšķirība? – pavāre jautāja. – Tos abus var ēst, ja nav iebildumu pret rūgtiem salātiem. Abi noder pret sieviešu slimībām, ja no tiem pagatavo tēju. Ķeries pie darba. Tu arī, Dimfna!

Naktī Margarita savā gultā domāja par citām lapsu meitenēm. Iespēja, ka burve atvedusi šurp vairākus rudmatainus bērnus, bija šausminoša, tomēr arī sagādāja atvieglojumu, jo Margarita vismaz zināja, ka nezaudē prātu drudža, slimības vai sātana uzsūtītu maldu dēļ. Murgainās atmiņas par nakti, kad viņa zaudēja vecākus, prātā atkārtojās tik bieži, ka viņa vairs nebija pārliecināta, vai tās ir īstas. Dimfnas vārdi bija kā salmiņš, pie kā pieķerties. Tas bija noticis ar Margaritu un arī ar citām meitenēm.

Šoreiz Margarita nesavilkās kamoliņā un neraudāja, līdz iemiga. Viņa domāja.

Mans vārds ir Margarita.

Vecāki mani mīlēja.

Reiz es no šejienes aizbēgšu.

Nākamajā dienā viņa apņēmīgi stājās pretī māsai Eugēnijai un atkārtoja šos trīs teikumus. Mūķene pavēlēja viņu nopērt, lai izdzītu melīguma dēmonus.

– Es nemeloju! – Margarita sauca. – Pajautājiet Dimfnai virtuvē. Viņa zina. Arī citas meitenes tika nolaupītas, tādas pašas rudmatainas meitenes kā es.

– Dimfna ir plānprātīga, – māsa Eugēnija salti noteica. – Viņai piemīt maza bērna saprāts, kaut gan viņa jau ir veca sieviete.

– Viņa atceras meitenes. Esot bijušas vismaz piecas…

– Dimfna neprot skaitīt, muļķa meitēn.

– Viņa skaitīja!

– Nestrīdies ar mani. Es saprotu, cik grūti tev ir pieņemt, ka māte tevi vairs negrib, bet, jo ātrāk to atzīsi, jo ātrāk gūsi sirdsmieru. Izstiep roku.

Margarita šausmās satrūkās. Vēl dzīvas bija atmiņas par dienu, kad burve nokoda viņas pirksta galu. Viņa aizlika abas rokas aiz muguras, purinādama galvu. Māsa Eugēnija parāva viņas labo roku, kaut gan Margarita pretojās, cik vien spēja. Saņēmusi trīs asus sitienus pa delnu ar vītola rīksti, viņa izbijusies iekliedzās.

– Nekad vairs nerunā man pretī. Un es vairs nevēlos dzirdēt šīs muļķības par zagšanu. Sinjorina Leonelli ir viena no dāsnākajām mūsu labdarēm, un bez viņas palīdzības tu šobrīd ubagotu ielās.

Margarita dumpodamās uzmeta apakšlūpu, bet neko neteica.

Viņa smēlās mierinājumu klusajās eņģeļu dziesmās, ko dzirdēja vairākas reizes dienā, un darbā, kā arī sabiedrībā, ko rada virtuvē. Pavāre Kristina bija skarba un nepacietīga, bet diezgan labsirdīga, un bieži iedeva Margaritai papildu kumosus, savukārt citas meitenes strādājot mēdza tērgāt un dziedāt.

Tomēr visciešāk Margarita sadraudzējās ar Dimfnu. Viņas kopā cepa kroplīgus piparkūku vīriņus, veidojot platus, priekpilnus smaidus no rozīnēm. Abas berza katlus, sālīja cūkgaļu un kūla sviestu; Dimfna ar savām spēcīgajām plaukstām grieza rokturi, kamēr Margarita uztvēra sviestu krūkā un ielēja tajā auksto avota ūdeni.

Dimfnu sajūsmināja atklājums, ka Margarita prot sarullēt mēli laiviņā. Kad abas kopā mizoja dārzeņus, Margarita bieži vien izklaidēja draudzeni, uzlokot mēles malas un izbāžot to pa spraugu starp priekšējiem zobiem. Dimfna skaļi smējās, iepletusi kājas, uzlikusi plaukstas uz tuklajiem ceļgaliem un aizvērusi acis. Smiekli bija ārkārtīgi lipīgi. Neviens nespēja uzturēties blakus smejošai Dimfnai un nesmieties pats. Neviens, izņemot māsu Eugēniju, kas vispār nekad nesmaidīja.

Vasaras tveicē virtuvē nebija iespējams strādāt, tāpēc pavāre ļāva Dimfnai, Margaritai un abām pārējām virtuves meitenēm – Agnesei un Sperencai – iznest dārzeņu toverus un mizojamos nažus ēnainajā pagalmā, kur viņas apsēdās rindā uz sola un strādājot draudzīgi pļāpāja.

No augšējā stāva plūda skaistās dziedošo balsu skaņas. Reiz tās aprāvās, un kāda meitene mudinādama ierunājās, pirms atgriezās dziesma. Kyrie, eleison! Christie, eleison! Kyrie, eleison! Margarita sāka dungot, bet drīz vien jau dziedāja skaļāk. Viņa nesaprata vārdus, bet melodija bija vienkārša un skaudra. Augšā dziedājums atkal aprāvās, bet Margarita turpināja to skandēt, aizrāvusies ar darbu un dziedāšanas sagādāto prieku.

No augšas atskanēja balss: – Kurš tur lejā dzied?

– Petrosinella! – pārējās meitenes uzsauca. Margarita nokaunējusies apklusa.

– Turpini! – meitene lūdza. – Vai arī nāc augšā un pievienojies mums!

Margarita palūkojās uz savām biedrenēm. Dimfna atplauka platā smaidā un pavicināja plaukstas; Agnese un Sperenca smaidot pamāja. – Ej vien, ej, – viena no viņām atvēlēja.

Nolikusi bļodu un nazi, Margarita lēni uzkāpa augšā. Tur gaidīja apmēram sešpadsmit gadus veca meitene, kas smaidīdama sniedza viņai roku. – Vai tu esi mazā lakstīgala? Tev ir brīnišķīga balss. Vai gribi mums pievienoties?

– Nezinu, vai drīkstu. Rāceņi…

– Tos mizot var jebkurš. Dziedāt prot tikai retais, – meitene atbildēja, un viņas balsī skanēja dzelžaina pārliecība. – Kā tevi sauc? Petrosinella, vai ne?

Margarita tik tikko manāmi paraustīja plecus, jau pārtraukusi centienus panākt, lai kāds viņu dēvētu īstajā vārdā.

– Es esmu Elēna. Pasēdi pie mums nedaudz un paklausies, pat ja nevēlies dziedāt. Es parūpēšos, lai tev nerastos nepatikšanas.

Neveikli klibodama, Elēna ieveda Margaritu istabā, kur rindās bija sastājušās kora meitenes. Margarita pamanīja, ka Elēnai ir kropla pēda, un viņas sirds sažņaudzās. Acīmredzot tāpēc meitene tikusi pamesta.

Elēna apsēdināja Margaritu uz soliņa un turpināja mācīt dziedātājas. Margarita vēroja viņu, iepletusi acis. Elēna bija neliela auguma un trausla meitene ar dzintaraini brūnām acīm, kas bieži vien zeltaini iegailējās uzjautrinājumā. Baltā cepurīte bija pabīdīta sānis, atklājot apcirptus, brūnus matus. Nagi bija nograuzti līdz ādai, kas asiņoja.

– Aleluja, aleluja, – meitenes dziedāja. Elēna neuzbāzīgi ierosināja uzlabojumus: – Karmela, varbūt tu varētu nostāties šeit? Man šķiet, ka tu centies dziedāt pārāk augstu. Ieklausies manī. – Elēna nodziedāja vienu garu noti, un Karmela centās viņu atdarināt. Elēna atkārtoja noti, un Karmela atkal sekoja viņas priekšzīmei, bet šoreiz trāpīja pareizi un radīja skaistu, sulīgu, dobju skaņu. – Lieliski, – Elēna noteica, un meitenes aplaudēja. Karmela piesarkusi smaidīja.

– Imelda un Cita, pamēģiniet dziedāt nedaudz lēnāk. Katrai notij vajadzētu sastingt gaisā kā putnam, pirms tā ceļas mazliet augstāk. Jums dziļi jāievelk elpa. Pacentīsimies. – Abas meitenes darīja visu iespējamo, lai izklausītos tāpat kā Elēna, kuras balss traucās tikpat viegli kā vanags debesīs. – Brīnišķīgi! Pamēģināsim vēlreiz.

– Aleluja, aleluja, aleluja, – meitenes dziedāja, balsīm uzlidojot augstu gaisā un zemu krītot. Elēna klausījās un kustināja kalsnās rokas, vienu no tām ik pa brīdim paceļot augstāk, otru pakāpeniski nolaižot zemāk. Radītā skaņa bija tik skaista, ka iesvēla Margaritā līksmi. Viņai acīs iedzēla asaras, bet vienlaikus arī gribējās skaļi smieties. Tāda pati aizgrābtība pārveidoja arī dziedātāju sejas. Elēna pievērsās Margaritai un pakustināja roku, un Margarita, pati to neapjautusi, jau piecēlās kājās un no visas sirds dziedāja: – Aleluja, aleluja, aleluja.

Pēc tam Elēna ar rokas mājienu lika Margaritai vēl palikt istabā. – Tu raudāji. Vai mūzika tevi aizkustināja?

– Jā, bet…

– Bet?

– Es ļoti ilgojos pēc saviem vecākiem.

Elēna pamāja. – Arī es ilgojos pēc savējiem. Mums visām pietrūkst vecāku. Varbūt tāpēc mēs tik labi dziedam. Mūsu balsīs ir arī tumsa, ne tikai gaisma.

Margarita pamāja, kaut gan īsti nesaprata Elēnas teikto.

– Es vēlos, lai tu dziedātu kopā ar mani. No tava mazā auguma plūst ļoti tīra skaņa, – Elēna sacīja. – Mums trūkst soprānu, it īpaši tādu, kas dzied tik izjusti. Ko teiksi? Vai tu gribi iemācīties dziedāt?

– Jā, – Margarita kautri atbildēja un nosarka, dzirdot sevi šļupstam.

Elēna pasmaidīja. – Neraizējies, tavi priekšzobi pavisam drīz izaugs. Žēl gan, tu bez tiem izskaties ļoti piemīlīga. Vai atnāksi pie manis rīt šajā pašā laikā? Drīkstēsi neapmeklēt lūgšanas.

Margarita pamāja un skrēja lejā pie Dimfnas. Prātā viņa dzirdēja skanam mūziku un klusībā dziedāja: “Aleluja, aleluja, aleluja.”

*

Margaritas divpadsmitajā dzimšanas dienā viņa un draudzenes sapulcējās siltajā virtuvē, lai kopā apēstu Dimfnas rokām veidoto kanēļa kūku. Tā bija šķība un gar malām apdegusi, bet nevienu tas nesatrauca.

– Man patīk agrās Lieldienas. – Margarita nolaizīja gardās drupačas no mutes kaktiņiem. – Ir briesmīgi, ja dzimšanas diena ir gavēņa laikā.

– Tev paveicies, ka zini savu dzimšanas dienu. Vairākumam no mums nav ne jausmas. – Elēnas balsī nebija miņas no skaudības. Viņa uzskatīja, ka nav nozīmes apraudāt pagātni, turklāt no visām meitenēm šajā patversmē bija atteikušās mātes. Daudzām nācās mocīties ar daudz smagākām kroplībām nekā viņas kāja.

– Es gribētu zināt savu dzimšanas dienu, – Dimfna sev neraksturīgi ilgpilnā balsī ieminējās.

– Vari ņemt pusi no manējās, – Margarita piedāvāja. Dimfnas apaļajā sejā ievilkās prieka grumbiņas.

– Žēl, ka nevaram tev pasniegt dāvanu, – Elēna sacīja. – Ja man būtu daudz naudas, es tev sagādātu pašai savu lautu.

– Man tas patiktu. – Lauta bija Margaritas iecienītais mūzikas instruments, kas spēja gan raudāt, gan paust līksmi. To varēja spēlēt vienatnē vai kopā ar citiem instrumentiem, radot augstu un tīkamu vai dobju un sulīgu skaņu.

– Es tev uzdāvinātu brīvu nedēļu, kad nav jāberž katli, – sacīja Sperenca. – Nē, mēnesi, nevis nedēļu. Veselu mēnesi bez katliem.

– Galvenais, lai tas darbs nebūtu jādara man, – paziņoja Agnese, otra virtuvenes palīdze.

– Es tev uzdāvinātu citādas krāsas kleitu, – ieminējās Karmela. Viņa bija jūtīga meitene ar brīnišķīgu kontralta balsi un ilgojās pēc dailes un saskaņas. – Es tevi ietērptu zaļā vai ceriņu, vai tirkīzzilā kāsā. Vai pat pelēkā. Tikai ne koši sarkanā.

Margarita pasmaidīja, bet uz brīdi juta neizskaidrojamu sāpju dzēlienu. Viņa atcerējās zaļu kleitu ar jostu viņas matu krāsā…

– Tā būtu dāvana tev, nevis Margaritai, – Cita ķircināja draudzeni. – Es tev uzdāvinātu dienu lagūnā uz baržas klāja ar mielastu, mūziku un dejām. Bet tikai tad, ja tu paņemtu mūs visas līdzi.

– Karnevāla laikā, – Margarita piebalsoja. – Mēs redzētu ugunsrijējus, vingrotājus un ākstus, un maskās uzposušos viesus.

Visas meitenes ilgpilni nopūtās. Nebija viegli pavadīt visu mūžu četru augstu, pelēku sienu ielenkumā.

– Es tev dāvinātu zirgu, – sacīja Agnese. – Baltu ar sudraba iemauktiem, tādu pašu kā ēdamzāles gobelēnā. Vai nebūtu brīnišķīgi jāt pa mežu ar tādu zirgu?

– Es dāvinātu kamieli, – paziņoja Dimfna.

Visas sāka smieties. Arī Dimfna smējās, plati pavērusi muti, un viņas acis samiedzās līdz šaurām spraudziņām.

– Kāpēc? – Elēna jautāja.

– Vienmēr esmu gribējusi tādu redzēt, – Dimfna paskaidroja. – Dzirdēju stāstus par kamieļiem. Ar tiem var jāt tuksnesī, dzert pienu un neļauties slāpēm, pat ja nekur nav ūdens. Un es reiz redzēju kamieli kokgrebumā, un tas izskatījās pēc pasakaina radījuma.

– Es arī labprāt aplūkotu kamieli, – Margarita piebalsoja. – Un lauvas, ziloņus un pērtiķus.

– Es arī, – Dimfna priecīga piekrita.

– Man gribētos apceļot pasauli, – Margarita turpināja. – Es daudz ko vēlētos redzēt. Kalnus, kas stiepjas debesīs, un jūras, kas plūst pār pasaules malu.

– Es arī gribu apceļot pasauli, – sacīja Elēna, – un dziedāt karaļu un karalieņu galmos, un ģērbties zīda un samta tērpos, bet matos ievīt pērļu virtenes. – Meitenes dzintarkrāsas acis iemirdzējās.

– Mēs to nevaram, – Karmela iebilda. – Mums nav ļauts dziedāt sabiedrībā. Pat tad ne, kad pametīsim šejieni.

– Ja tas jebkad notiks, – Elēna noteica, zaudējusi sparu. Viņai jau bija divdesmit gadu, un nešķita ticams, ka viņa atradīs vīru vai darbu kādā saimniecībā. Viņai nāksies palikt patversmē līdz nāvei.

Ilgi valdīja klusums, pirms Sperenca piecēlās un sāka novākt traukus. – Labāk nomazgāšu visu, pirms Kristīna pamostas no snaudas. – Arī Agnese piecēlās, uzrotīja piedurknes un devās pie sūkņa pēc ūdens. Margarita pielēca kājās, bet Sperenca papurināja galvu. – Nē, mēs visu izdarīsim. Tā ir vienīgā dāvana, ko varam tev pasniegt.

– Tas nav taisnīgi. Jūs nemaz nezināt savu dzimšanas dienu…

– Varēsi nomazgāt traukus Ziemassvētkos, – Sperenca solīja, atguvusi pierasto dzirkstošo humora izjūtu.

Margarita ievaidējās. – Bet Ziemassvētkos ir tik daudz katlu un pannu!

– Nu, vismaz šodien tu varēsi atpūsties un baudīt dzīvi, – Agnese noteica, nesdama spaini pie milzīgā katla, kas karājās uz āķa virs uguns.

Dimfna plati nožāvājās un devās pārbaudīt sviestu. Margarita izgāja pagalmā kopā ar Elēnu, Citu un Karmelu, savām labākajām draudzenēm no kora. – Tev vajadzētu sapņot par dziedāšanu galmā, – Elēna klusi, bet kaismīgi vērsās pie Margaritas. – Tava balss ir skaistāka nekā mums visām, un tev ir iespēja izrauties no šejienes. Nav paciešams, ka tevi sūtīs strādāt virtuvē pie tās sievietes. Tādējādi tiek izšķiests tavs talants.

– Tev jāuzmanās, – Cita sacīja, un viņas balsī ietrīsējās šausmas. – Es dzirdēju, ka viņa patiesi ir kurtizāne un staigā pa patversmēm, meklējot jaunas, skaistas meitenes, ko pieņemt savās mājās, bet pēc tam pārdod viņu jaunavību tam, kurš sola vairāk.

Margarita nodrebēja. Viņa paberzēja kreiso īkšķi pret zeltnesi, pataustot senās, baltās pusmēness veidola rētas gludo virsmu. Vai tā sieviete patiesi nokoda viņas pirksta galu? Vai arī tas bija sapnis? Vai viņa patiesi ir nozagta, vai arī izdomājusi stāstu, tādējādi izskaidrojot, kāpēc vecāki viņu pametuši? Daudzas meitenes patversmē bija izgudrojušas šādas pasakas un, tāpat kā Margarita, gaidīja savus vecākus. Margarita ļoti neskaidri atcerējās dzīvi ārpus patversmes. Viss bija izplūdis un tumšs, gluži kā audums, kas pārāk bieži mazgāts, līdz no raksta palikusi vienīgi ēna.

Viņa zināja tikai to, ka sinjorina Leonelli atvedusi viņu uz patversmi un reiz ieradīsies piedāvāt viņai kalpones darbu. – Tev nāksies berzt nažus cītīgāk, kad dzīvosi pie sinjorinas Leonelli, – virtuvene mēdza teikt, vērojot, kā Margarita ar upes smiltīm tīra virtuves piederumus. – Viņa nepieļaus tādu laiskošanos kā es.

Kad Margarita aizvēra acis un domāja par sinjorinu Leonelli, viņa atcerējās zeltaini rudus matus un lauvas acis, un maigu balsi sakām: “Es tevi apēdīšu.”

– Varbūt viņa mani aizmirsusi. Pagājis ilgs laiks.

Elēna mīloši paraustīja Margaritas garo bizi. – Viņa noteikti samaksāja daudz naudas, lai tev nenogrieztu matus un neiededzinātu zīmi papēdī. Māsa Eugēnija sadusmojas katru reizi, kad tevi ierauga. Es esmu redzējusi, kā viņa saviebjas, tevi uzlūkojot.

– Pie visa vainīgi rudie mati kopā ar sarkano tērpu, – Karmela noteica. – Arī man tie liek saviebties.

– Ja vien es varētu aizbēgt! – Margarita iesaucās. – Es dotos uz Ferrāru vai Florenci un dziedātu, cik labi vien protu, kad garām brauktu hercogs. Ferdinando de Mediči atklāja kādu vienpadsmit gadus vecu meiteni dziedam Romā un aizveda viņu uz Florenci, lai apmācītu, vai ne? Man ir divpadsmit, un es mācos jau gadiem ilgi.

– Pasaulē nav tādas hercogistes, kas tevi neuzņemtu atplestām rokām, – Elēna apliecināja. – Tagad visi vēlas sieviešu korus. Es dzirdēju, ka tāds ir pat Romā – par spīti pāvesta iebildumiem.

Elēna vienmēr zināja visu jauno par mūziku ārpus mazā, pelēkā patversmes loka; viņu apmācīja maestri, kas ieradās dot norādījumus vecākajām meitenēm trīs vai četras reizes nedēļā.

– No kurtizānes mājas aizbēgt būs daudz vieglāk nekā no šejienes, – Cita sacīja. – Tikai jāuzmanās, lai viņa nepagūst tevi pārdot.

– Man ir tikai divpadsmit gadu, – Margarita iebilda.

– Dažiem tas šķiet pats piemērotākais vecums, – Cita brīdināja.

– Nebiedē viņu tā! – Elēna apsauca biedreni. – Māsa Eugēnija nemūžam neļautu kādai no mūsu meitenēm nokļūt priekamājā.

– Droši vien ļautu, ja vien saņemtu pietiekami daudz naudas, – Cita iebilda. – Māsa Eugēnija vēlas atjaunot baznīcu un izveidot jaunu kora telpu. Viņu māc neprātīga skaudība pret jauno baznīcu Incurabili slimnīcā.

– Nerunāsim par to, – Elēna sacīja, ar vienu roku apskaudama Margaritu. – Tā sieviete nav šeit bijusi jau piecus gadus. Esmu pārliecināta, ka viņa aizmirsusi Margaritu. Varēja notikt jebkas. Varbūt viņa pati jau ir Ospedale degli Incurabili!

Meitenes iespurdzās, jo Elēnas pieminētā slimnīca bija paredzēta ar sifilisu sasirgušajiem.

Pēc divām nedēļām Margarita pamodās no tā, ka viņai uz pleca kāds spēcīgi uzlika roku. Viņa uztrūkās no miega un piecēlās sēdus, spiežot sev klāt plāno segu. Māsa Eugēnija stāvēja pie gultas, un viņas garais stāvs bija tērpts melnā. Uz galda viņai blakus nevienmērīgi dega vāja sveces liesmiņa. – Celies, bērns, – viņa vēsi, bezkaislīgi noteica.

Margarita satraukta palūkojās apkārt; viņas sirds šausmās sažņaudzās, kad viņa ieraudzīja divas milzīgas, salīkušas ēnas uz sienas aiz atvērtajām durvīm. Tās meta divi cilvēki, kas gaidīja ārā. Ragana un milzis! Viņa atvēra muti, grasīdamās kliegt.

Māsas Eugēnijas plauksta uzgūla meitenes lūpām. – Es nevēlos, lai sākas tracis. Uzvedies klusi. Ja kliegsi vai raudāsi, es tev noraušu ādu no muguras. Vai saprati?

Margarita parāva galvu uz augšu un leju. Tiklīdz māsa Eugēnija noņēma roku, meitene dziļi ievilka elpu, gatavodamās kliegt no visa spēka, bet mūķene veikli pielika viņai pie lūpām pudeli. Margarita aizrijās un sprauslāja, bet vecākā sieviete pagrūda viņas zodu un ar plaukstu aizspieda gan muti, gan degunu. Meitene pati pret savu gribu norija šķidrumu. Tas izdedzināja svelošu joslu pār mēli un rīkli.

Abas milzīgās ēnas klusi slīdēja tuvāk gar aizmigušo meiteņu rindām. Margarita pretojās, bet mūķenes tvēriens bija dzelžains. Meitene paguva vienīgi ieraudzīt savu murgu neskaidrās sejas – vienu apaļu un baltu kā mēness, otru daiļu un smaida rotātu, – pirms viņai mutē kaut ko iebāza, pār galvu pārmeta maisu, pacēla viņu gaisā un pārmeta milzim pār plecu. Lai cik spēcīgi viņa spēra, sita un vicināja rokas, viņai neizdevās satricināt lielam spilvenam līdzīgo stāvu, kas ienesa viņu tumsā.