Читать книгу Rūgtais mīlas kauss - Keita Forsaita - Страница 15

MANERBAS KLINTS, GARDAS EZERS, ITĀLIJA, 1595. GADS

Margaritas miegu caurvija drausmīgi sapņi.

Viņa redzēja māti stiepjam rokas pretī savai meitai, ko aizrāva melna straume. Viņa sapņoja par māsu Eugēniju, kas slējās viņai pāri, rokā turot pudeli, un Margarita atkal mutē sajuta skāņo izmisuma dziru. Viņa sapņoja, ka jāj ar kamieli naksnīgā tuksnesī, bet viņas mute un rīkle ir sausa kā putekļi. Viņa sapņoja, ka ir aprakta kapenēs un no kārtīgām kaulu kaudzītēm uz viņu skatās galvaskausi. Viņa kliedza, līdz rīkle kļuva jēla, bet neizdeva ne skaņas. Viņa pūlējās atbrīvoties no melnās Nāves, kas nesa viņu, pārmestu pār plecu, bet nekas neizdevās. Lai kā viņa kliegtu, lai kā cīnītos, viņa bija bezpalīdzīga.

Kad Margarita beidzot pamodās, viņa gulēja mīkstā gultā. Mūra sienas apspīdēja silta uguns gaisma. Pār viņas augumu slīga dūnu sega, un kāds maigām rokām sukāja matus.

Margarita sakustējās.

– Ak, beidzot esi nomodā, – burve noteica. – Es jau sāku satraukties. Tu noteikti esi izsalkusi. Vai vēlies kaut ko ēdamu?

Margarita nedaudz piecēlās, atbalstīdamās pret elkoņiem. Uz apaļa galdiņa pie zemās, šaurās gultas kājgaļa bija salikti alvas šķīvji, un tajos gozējās baltas, ar pūdercukuru apbārstītas smalkmaizītes, neliels cepts putns, zaļumu salāti un bļoda ar vīģēm. Meitenei mutē sariesās siekalas, bet viņa papurināja galvu un aizgriezās. Pakustēties bija grūti. Galva šķita smaga, un kaut kas to vilka lejup. Viņa mēģināja piecelties sēdus un pameta skatienu apkārt.

Mati plūda lejup pār spilvenu un gar gultu, viļņiem un cirtām slīgstot uz grīdas līdzīgi zeltītam satīna audumam, kas tiek pamazām atritināts. Tie pārņēma visu mazo istabu, piepildot to ar zīdainām šķipsnām. Meiteni caururba nokaitēta baiļu šautra. – Ko jūs darāt? Kas noticis ar maniem matiem?

– Tie ir brīnišķīgi, vai ne? – ragana jūsmoja. – Tev ir ļoti paveicies. Daudzas sievietes būtu ar mieru nogalināt, lai iegūtu tik biezus, garus un krāšņus matus.

Margarita stingi vēroja matu viļņus, skaļi, nevienmērīgi elpodama, un nespēja saprast, kā viņas mati tik piepeši izauguši. Iepriekšējā dienā tie bija pietiekami gari, lai Margarita varētu uz tiem apsēsties. Tagad uz tiem gareniski varētu apgulties divdesmit mazas meitenes, un vēl joprojām būtu brīva vieta. Viņa pamazām apjauta, ka mati nav visi vienā krāsā. Dažas šķipsnas bija vairāk sarkanas nekā zeltītas, citas vairāk zeltainas nekā rudas. Vietām mati veidoja ciešas sprogas un vijumus, citur bija gludi un zīdaini, bet vēl citur veidoja mīkstas, garas cirtas. Visi šie dažādie mati plūda un savijās kopā gluži kā upe, kas vietām traucas strauji, sasniedz putojošu kritumu un tek laiskos apļos, līdz izveido rāmu dīķi.

– Nekusties, – burve pavēlēja. Viņa bija nometusies ceļos pie gultas un vienā rokā turēja garu, izliektu adatu, kurā ievērts smalks zelta pavediens, bet otrā – garus bronzas krāsas matus. Margarita izbijusies skatījās, kā burve prasmīgi iešuj šīs matu cirtas blakus pārējām.

Ik reizi, apsienot pavedienu ap matiem, ragana skandēja:

Triju vara saista tevi pie manis,

Tu nedrīksti runāt par mani un roku pacelt,

Un nespēsi pamest šo vietu, kur esmu tevi piebūrusi.

Viņas vārdi šķietami apvija važas ap Margaritas plaukstām, potītēm un mēli. Viņa nespēja pakustēties vai runāt, kaut gan rīkli plosīja aizturēti šausmu šņuksti. Drīz visi mati bija sapīti garā, biezā bizē, kas gluži kā čūska vijās mazajā, krēslainajā istabā.

– Tagad tu piederi man. Esi sasaistīta un piestiprināta, – burve noskandēja, sasienot pēdējo mezglu.

Margarita sastingusi klusēja.

– Es tev parādīšu, kā sapīt matus bizē ap galvu, citādi nekad nevarēsi spert ne soli, – ragana sacīja. – Reizi mēnesī es atnākšu tevi apciemot, izmazgāšu tev matus un tos izķemmēšu. Mēs mazgāsim viena otrai matus. Tas būs jauki, vai ne?

Margarita vēl joprojām neteica ne vārda.

– Paēd, – burve ieteica. – Nešķērdē labu ēdienu veltīgi.

Šis mātišķais padoms šķita tik neiederīgs raganas mutē, kas klusi runāja burvestības pie svešu matu saišķiem, ka Margarita pārsteigta iesmējās. Viņa smējās, gaudoja un vienlaikus šņukstēja, šūpodamās uz priekšu un atpakaļ, līdz ragana iecirta viņai pliķi. Margarita atkrita uz gultas, slēpjot svilstošo vaigu spilvenā, un mēģināja savaldīties. – Ēd, Petrosinella, – ragana pavēlēja.