Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 10

Divas dienas pēc sludinājuma publicēšanas “Skatuvē” Halfmūnstrītas simt vienpadsmito numuru applūdināja atbilžu straume, un pastniekam nācās zvanīt, jo visas biezās aploksnes nebija iedabūjamas pa vēstuļu spraugu.

Valentīns Čārlzs īsti nevarēja saprast, vai viņam patīk tāda notikumu gaita; bija nogurdinoši burties cauri visām vēstulēm, turklāt tas prasīja daudz laika, taču tas viss kļuva aizraujoši, ja gadījās uzdurties kādam retam dārgakmenim. Šajā rītā vēstuļu kaudze bija jo īpaši liela, un, sēdēdams pie rakstāmgalda ar kafijas krūzi rokā, ģērbies savā kašmira rītamētelī, viņš uzlūkoja kaudzi ar gandarījumu. Kaut kur tās dzīlēs tapa jauns māceklis un atbilde uz darbinieku trūkumu, kas viņu bija nomocījis dažu pēdējo mēnešu laikā.

Valentīns iedomājās, vai nevajadzētu ķerties klāt uzreiz, taču tad atteicās no šīs domas. Viņš bija ieraduma cilvēks un kā salaulāts ar nemainīgo, stabilo ikdienas dzīves rutīnu. Viens no vientuļnieka dzīves priekiem ir iespēja dienu pēc dienas jebkādā secībā praktizēt rituālus, kas ir pamatā ikviena cilvēka gaumei un centieniem, nebaidoties no traucējumiem. Un piecdesmit astoņu gadu vecumā Valentīns jutās dziļi pateicīgs par savu vientuļnieka dzīvesveidu.

Viņš bija mīlējis, dažas reizes īslaicīgi, bet tikai vienreiz nopietni. Mīlestība bija palikusi bez atbildes, tāpēc viņš samierinājās ar vientuļnieka dzīves aspektiem, kas daudziem cilvēkiem šķiet tik biedējoši. Nu viņš tos vērtēja augstāk par visu citu. Laika gaitā no vientuļa, vērīga cilvēka viņš bija pārvērties absolūti pašpietiekamā un izturējās pret sevi ar mīlētāja aizrautību. Jo vecāks viņš kļuva, jo labāk saprata, ka tikai nedaudziem cilvēkiem tiek dots laiks un līdzekļi, lai varētu sev tik pilnīgi izdabāt, kā to darīja viņš. Viņam nebija radusies vajadzība rēķināties ar kādu citu būtni kādā nozīmīgā jautājumā jau gadiem ilgi. Viņš bija pilnīgs egoists, kas to nenožēloja un jutās pateicīgs par iespēju tādam būt. Tagad, domājot par sievieti, kura bija salauzusi viņa sirdi (kas notika reti), viņš uz to skatījās kā uz laimīgu izglābšanos.

Nē, viņš izdzers savu kafiju, aplūkos krustvārdu mīklu un tad ieies vannā. Un, kamēr viņš ģērbsies, ieradīsies viņa palīdze Flika.

Fliku bija atsūtījusi aģentūra pirms divpadsmit gadiem. Viņa izrādījās visai īgna pusmūža īriete smilškrāsas Marks & Spencer tvinsetā, kura bija nolēmusi sākt strādāt īsi pēc vīra nāves. Viņas pilnais vārds bija Mērija Mārgarita Flikeringa, taču Valentīns bija viņu nokristījis par Fliku jau pašā sākumā. Sākumā viņa par to bija šausmās. Taču pamazām Mērija Mārgarita Flikeringa sāka izzust, un viņas vietā stājās Flika. Smilškrāsas tvinsets nozuda: viņas rīcība kļuva noteiktāka, tonis pašapzinīgāks, un Valentīns sajuta, cik spēcīgs ierocis ir kāda pārveidošana. Flika bija drošāka un dzīvespriecīgāka, nekā Mērija Mārgarita Flikeringa jebkad bijusi. Un viņa bija arī asprātīgāka. Nu viņa bija kļuvusi nenovērtējama.

Halfmūnstrītas telpās neatradās nekāds tradicionālais birojs. Tā bija vecmodīga vecpuiša mītne. Pēdējoreiz tā bija remontēta piecdesmito gadu beigās un vēl aizvien bija saglabājusi šo to no trīsdesmito gadu santehnikas iezīmēm, kas mūsdienās kļuvušas tik populāras. Tur bija liela zāle, mazītiņš kabinets, viena guļamistaba un virtuve, kuru vienīgi vīrietis varētu uzskatīt par pietiekamu. Dzīvoklis bija mēbelēts gluži kā romānā “Atkal Braidshedā”: greznas, no senčiem mantotas senlietas, kas sabāztas studenta būcenī.

Kādu laiku Valentīns bija apsvēris domu par atsevišķa biroja ierīkošanu, taču patiesībā viņam patika Flikas klātbūtne. Sieviete izrādījās tieši vajadzīgais omulības triepiens viņa dzīvē. Valentīnam patika tas, ka viņš varēja iznākt no savas guļamistabas un atrast Fliku pārskatām saņemto pastu; bieži vien viņa piekārtoja viņa kaklasaiti tieši tā, kā to darītu sieva. Tā bija vienīgā intimitāte, kas viņam bija vajadzīga, bez kādām emocionālām vētrām.

Kad Flika ieradās, viņš devās nelielā pastaigā pa Sentdžeimsa parku, tad iegriezās Fortnum veikalā, lai nopirktu kaut ko pusdienām (pašlaik viņiem abiem bija iegaršojusies campagne maize, zosu aknu pastēte un svaigas vīģes). Tad viņš atgriezās un iekārtojās pie rakstāmgalda, lai pārskatītu pieteikumus, kurus Flika bija atvērusi un sašķirojusi, aizvākdama kliedzoši nederīgos.

Interesi izraisīja tikai divi. Viens bija noslēpumaini juteklisks jauns vīrietis no Velsas un otrs – gaišmatains privātskolas absolvents no Londonas ziemeļrietumiem. Velsieša romantiskais dzīves apraksts bija pārsteidzoši uzskatāms: viņš acīmredzami domāja, ka tiek piedāvāts tāds kā žigolo darbs, un vēlējās pierādīt, ka ir saņēmis pietiekošu tehnisku apmācību. Turpretim skolnieka biogrāfija bija apburoši īsa: viņš bija zaudējis nevainību ar māsas draudzeni, saticies ar dažām meitenēm, iemīlējies teātra skolas audzēknē, kura spēlēja Džuljetu pārī ar viņa Romeo, un atklājis, ka, izrādei beidzoties, viņa jūtas ir izgaisušas. Un nu viņš sagājās ar vecāku sievieti.

Valentīns uzmanīgi nopētīja fotogrāfiju. Par spīti glītajai ārienei, zēns atgādināja baltu lapu; no viņa ieplestajām acīm plūda tāds optimisms, kas raksturīgs vai nu idiotam, vai svētajam. Viņam līdzās jaunais velsietis izskatījās galīgi samaitāts.

Valentīns triumfējoši pacēla attēlu augšup. – Flika, vai tu to redzi? Vai tas nav apbrīnojami? Neesmu redzējis tādu eksemplāru gadiem ilgi!

Viņa izslējās savā krēslā un piemiedza acis. Pēc brīža viņa pamāja. – Jā gan! Tas ir apbrīnojami! Gluži kā skatoties tukšumā!

– Pilnīgi neizveidojies raksturs! – Valentīns piekrita. – Ideāli! Vai tu būtu tik laipna, Flika, un piezvanītu Hjūijam Ārmstrongam Venablsam-Smaitam? Ja viņš arī patiesajā dzīvē ir tikpat viegli veidojams kā uz papīra, tad domāju, ka mūsu meklējumi ir beigušies.