Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 4

Viesmīle Džeka kafejnīcā, Roza, nostājās pie loga, noskatīdamās, kā Hjūijs Ārmstrongs Venablss-Smaits dodas uz priekšu pa ielu, spraukdamies cauri cilvēku pūlim.

– Pasūtījums gatavs! – uzsauca Bērts no virtuves viņai aiz muguras. – Es teicu, ka pasūtījums gatavs! – viņš uzsauca vēlreiz.

Roza pagriezās un aiznesa divas ceptas olas, desiņas, pupiņas un tomātu vīrietim pie septītā galdiņa, lai pēc tam novāktu Hjūija brokastu atliekas. Tad viņa izņēma no savas dzeramnaudas kabatas četras mārciņas un deviņdesmit piecus pensus un ielika to kasē.

– Roza! Tēju piektajam galdiņam! – Bērts auroja. – Pie joda, kas tev šodien uznācis?

– Nekas, – viņa noteica, ieliedama tēju. – Pilnīgi nekas.

Viņa to aiznesa santehniķim Semam, pastāvīgajam apmeklētājam pie piektā galdiņa. Būdams vairāk nekā trīsdesmit piecus gadus vecs, Sems lepojās ar tumšu, nepaklausīgu matu ērkuli, kas nu jau bija sirmuma skarts, mežonīgām gaišpelēkām acīm un sardonisku smaidu. Šajā pašā gadā viņš bija mantojis tēva tikko dzīvo santehnikas un apkures uzņēmumu līdz ar to pašu bieži uzplaukstošo smaidu un garo, steidzīgo soli.

Viņš lūkojās katalogā ar plastmasas U veida caurulēm.

– Paldies. – Viņš iedzēra malku, saraucis pieri, lai labāk koncentrētos.

– Ak kungs, Sem, vai tev nekad nav neviena brīva brīža? – Kāpēc? – viņš paraustīja plecus. – Tagad tas ir mans uzņēmums; neviens cits negūs panākumus, tikai es.

– Bet U veida caurules pie brokastīm? – Viņa papurināja galvu. – Tavs tēvs allaž bija mierīgāks.

– Nujā, ja mans vecais būtu ieguldījis uzņēmumā tikpat daudz laika, cik kroga apmeklēšanā, tad varbūt vēl aizvien būtu kopā ar mums. – Sema balss izskanēja asi.

Vecais Rojs, Sema tēvs, bija dzīvojis vienā pašvaldības mājā ar Rozu, un viņa abus pazina jau gadiem ilgi. Viņš bija iespaidīgs personāžs, vienlīdz populārs vīriešu un sieviešu vidū, vīrs, kura nekaunīgā asprātība padarīja viņu par izņēmumu no ierastajiem dzīves likumiem. Gadu gaitā viņi ar Semu, abi būdami spītīgi, bija pavadījuši lielāko daļu laika ķildojoties. Sems bija godkārīgs, un vecais Rojs parasti mocījās paģirās. Taču tagad, kad viņš bija miris, Roza ievēroja Semā nervozitāti, neraksturīgas nopietnības plīvuru, kas viņu ieskāva. Pēdējā laikā viņam atlika vaļas tikai vienam: karjerai.

– Piedod, Sem, es šodien nedomāju. – Viņa izklaidīgi pārlaida ar lupatu pāri galda virsai, apgāzdama cukurtrauku.

– Ak, sasodīts!

Viņš pacēla galvu; dzidras acis, ko ieskāva bieza skropstas. – Atkal projām sapņu pasaulē?

– Par ko tu runā?

– Nu, – viņš nolika savu tējas krūzi, – viņš tevi noskūpstīja, vai ne, Reda?

Sems bija neparasti vērīgs.

– Un ja tā būtu? – Roza atkal nosarka. Pagriezusies viņa izlikās, ka ir ļoti nodarbināta ar kafijas traipa notīrīšanu no cita galdiņa. – Un nesauc mani par Redu. Esmu pārāk veca iesaukām. Man ir gandrīz divdesmit divi gadi, neesmu vairs nekāds bērns.

– Jā. Kā tad.

Pat neatskatījusies, viņa zināja, ka Sems smejas.

– Tev viņš patīk, – Sems ķircināja.

– Ak, es nezinu gan, – Roza mēģināja runāt nevērīgi un kā pieredzējusi sieviete. Nelaimīgā kārtā viņa bija pārāk satraukta, lai spētu izlikties ilgi. – Taču man šķiet, ka es viņam patīku. Viņš rīt atkal atgriezīsies!

– Vai viņš samaksāja savu rēķinu?

– Nu, viņš būtu samaksājis, tikai mēs nepieņemam American Express.

Sems izvalbīja acis. – Katru reizi, kad viņš te iegriežas, tev makā tiek iecirsts robs.

– Viņam vienkārši nav skaidras naudas, tas arī viss. Daudzi cilvēki nesaņem algu līdz mēneša beigām. – Roza sasēja matus zirgastē uz kakla. (Tagad, kad viņš bija aizgājis, viņa atkal varēja tos saspraust.) – Man šķiet, ka viņš izskatās pēc prinča Viljama.

– Kāpēc tu nevarētu iepazīties ar kādu jauku normālu puisi?

– Un kur lai es atrodu tam laiku? – viņa aizkaitināta jautāja. – Atceries, ka man ir jāuztur bērns. Kurš vēlas satikties ar vientuļo māti?

– Ak, blēņas, Roza! Tu esi vēl jauna! Tev vēl būs daudzi puiši. Tu zini, īsti puiši – ar skaidru naudu solījumu vietā.

Roza savilka seju grimasē.

– Runājot par bērniem, kā iet Rorijam? – viņš apjautājās.

Viņa nopūtās. – Vakar bērnudārzā viņš iekoda citam bērnam.

– Nu, viņi visi iziet cauri grūtam posmam, kad sāk iet bērnudārzā.

– Tu nesaproti. – Viņa savāca visus kečupa traukus un sāka tos piepildīt. – Viņš iekoda puikam, kuram ir alerģija pret riekstiem, kviešiem un pienu; tam bērnam nav tikpat kā nekā, kā dēļ dzīvot! Un iepriekšējā dienā viņš iebadīja audzinātājai. Viņai uz pieres bija puns olas lielumā!

– Nu… – Roza acīmredzami bija pārvērtējusi Sema vecpuiša pieredzi šajā jautājumā. – Es tavā vietā par viņu neraizētos. Un, – viņš atgriezās pie ierastākas tēmas, – ko mēs ar tevi iesāksim?

– Ar mani? – Roza noslaucīja spīdīgos vāciņus.

– Ar tevi. Tu esi gudra meitene. Vai tev nešķiet, ka pienācis laiks darīt ko vairāk par galdiņu apkalpošanu?

Viņa šķībi pasmaidīja. – Ne visi no mums ir biznesa haizivis, Sem.

Viņš sarauca pieri. – Ko tas nozīmē? Paklau, es dabūšu to uzņēmumu uz kājām, lai tur lūst vai plīst. Ja tu domā, ka es grasos dzīvot un nomirt tāpat kā mans tēvs pašvaldības piešķirtā dzīvoklī Kilbērnā, tad tu kļūdies.

– Ei! – Viņa atvēzējās pret Semu ar trauku dvieli. – Es gribētu gan zināt, kas tam vainas?

– Kas ir vainas kam?

Viņi pagriezās.

Tā bija Rikija, Rozas māsīca. Rikija strādāja par ainavu dārznieci kādā uzņēmumā Īslingtonā. Ar saviem īsajiem matiem, iedegušo, muskuļaino augumu un parastajiem smagajiem darba zābakiem, pieguļošo sporta kreklu un džinsiem, kas bija noslīdējuši zemu pāri gurniem, atklājot viņas stingro, plakano vēderu, Rikija izskatījās drīzāk glīta nekā skaista. Katru dienu viņa iegriezās kafejnīcā pa ceļam uz darbu, lai paņemtu kafiju un sviestmaizi līdznešanai. Sabāzusi rokas dziļi kabatās, viņa ienāca iekšā, kautrīgi uzsmaidīdama Semam.

– Viņš taču atkal nav sācis izrunāties par pasaules iekarošanu ar savu plunžieri, ko? – Viņa saspieda Sema plecu. – Cik reižu mums tev jāsaka? Tas ir normāli, ka tu esi neprātīgs un kā traks pēc varas. Mēs tevi atbalstām.

– Pateicos. Es jūtos nesalīdzināmi labāk.

– Jebkurā gadījumā, kā iet? – Viņa apsēdās Semam pretī un paņēma viņa katalogu. – Oho. Aizraujoši. Zini, tev vajadzētu biežāk iziet ielās.

– Zinu jau zinu, – viņš atzina, izbraukdams ar pirkstiem cauri savām pinkām. – Bet, ja es panākšu, ka uzņēmums šogad sāk nest peļņu, tad drīz vien varēšu paplašināties, pieņemt darbā vēl dažus puišus. Es gribu teikt, ka mans vecais to atstāja visai baigā stāvoklī. Ar viņu nekas nenotika, kā plānots. Vai zināt, kāda bija viņa katalogu sistēma? Kartona kaste, kas pabāzta zem virtuves izlietnes.

Rikija paķēra no Sema šķīvja gabalu grauzdiņa. – Tev noderētu vēl šis tas neplānots.

– Ko tad tas nozīmē?

– Tas nozīmē, – viņa noplēsa kumosu, – ka tu esi sasodīti nopietns. Kad tu pēdējoreiz kaut kur esi aizgājis?

– Tu nesaproti.

Rikija palūkojās uz viņu. – Es saprotu gan. Tev viņa pietrūkst.

Sems sagrozījās un paraudzījās laukā pa logu. – Jā. Nu… patiesībā, – viņš mainīja tēmu, – es pārmaiņas pēc nedodu mieru Rozai.

– Ak tā? – Rikija satvēra Rozas roku un ievilka viņu sev klēpī. – Es uzņemšos daļu no tā. Tad par ko mēs šodien nedodam viņai mieru?

– Atšujies! – Roza gribēja izrauties, taču Rikija bija stipra un turēja viņu cieši.

– Uzskatu, ka viņa ir pelnījusi ko labāku par Džeka kafejnīcu, un kā tev liekas?

– Es piekrītu. Par divtūkstoš procentiem.

– Un tas gaišmatainais puisis, kurš viņai patīk, šodien viņu noskūpstīja! – Sems piebilda.

– Nevar būt! Tas aristokrātiskais smukulītis?

– Diezgan! – Rozai izdevās atbrīvoties. – Man nav vajadzīgi padomi par karjeru vai personisko dzīvi no jums, diviem neveiksminiekiem! Turklāt, – viņa cēli nogludināja savu priekšautu, – man ir plāns.

Sems un Rikija saskatījās. – Oooooooooooooooho!

– Kāds? – Sems gribēja zināt.

– Tas ir privāti, – Roza nošņaukājās, dodamās atpakaļ uz virtuvi, lai atnestu Rikijai kafiju. – Taču varat būt droši, ka pie tā nepieder tējas tašu iznēsāšana jums, stulbeņiem, augām dienām!

– Labi. Man prieks to dzirdēt, – Rikija nosauca viņai pakaļ. Viņa palūkojās uz Semu un pašūpoja galvu. – Sasodīts.

– Jā, tas visu izsaka, – viņš piekrita. – Tev iet normāli?

– Esmu tikai nogurusi, – Rikija nožāvājās. – Un vientuļa.

Un nogurusi no tā, ka esmu vientuļa.

Sems izdzēra atlikušo tēju. – Nu tad dabū draudzeni.

– Jā, kā tad. Ja tas būtu tik vienkārši, tad pat tev tagad tāda būtu.

– Nu nē, es neesmu vientuļš! – viņš iebilda. – Esmu tikai pārāk aizraujošs un aizņemts, un…

– Vecs?

– Jā, vecs. Tu varētu samazināt savas prasības.

Rikija nošņācās. – Tad jau labāk esmu viena.

– Es tāpat.

Roza atgriezās ar Rikijas pasūtījumu, un, pasniegusi viņai piecas mārciņas, māsīca piecēlās. – Tā, labāk aušu kājas, šodien man jātiekas ar jaunu klientu. – Viņa noskūpstīja Rozu uz vaiga. – Piezvani man, ja tev šonedēļ vajadzēs pieskatīt Roriju, labi?

– Labi. Paldies.

– Un tu, – Rikija pievērsās Semam, – saudzē sevi. Neaizraujies par daudz ar darbu. Uztver visu vieglāk.

– Es uztveršu vieglāk, kad būšu aizgājis pensijā un apmeties savā brīvdienu mājā Toskānā.

– Nujā, čau, mazulīt!

Sems atkal ķērās pie kataloga.

Roza nomainīja kečupa traukus.

Saspringtais brokastu cēliens bija beidzies.

Sakārtojusi dažus krēslus, Roza atvēra durvis. Iekšā ieplūda svaigs gaiss. Viņa aizvēra acis; tas patīkami atsvaidzināja seju.

Viņai sāka veikties; viņa to juta. Vīrietis, kurā viņa bija ieķērusies jau vairākas nedēļas, beidzot bija viņu ievērojis, turklāt viņai bija sarunātas arī darba pārrunas – pirmās īstās pārrunas viņas mūžā. Un tas nebija kurš katrs darbs, tas bija prestižs – saimniecības pārziņa aizvietotāja jaunākās palīdzes vieta greznā Belgreivijas mājā.

Česterskvēra četrdesmit piektajā numurā.

Belgreivijā.

Pat šis vārds skanēja kā dzeja!

Iepriekšējā sestdienas pēcpusdienā viņa bija aizvedusi Roriju turp ar autobusu, lai būtu droša, ka zinās, kurp doties. Viņi bija apstājušies pie četrdesmit piektā numura ar tā glītajām puķu kastēm un miniatūrajiem kociņiem abpus ārdurvīm. Misiņa klauvēklis lauvas galvas formā mirdzēja uz spoži melnās krāsas fona. Logi saulē laistījās. Itin viss bija vienmērīgs, izsvērts, acij tīkams.

Nekas slikts nevarēja notikt tik skaistā mājā. Un ilgas piepildīja Rozas krūtis. Viņai gribējās tikt pie pašai savas ārdurvju atslēgas. Viņa ieietu namā un atrastu pasauli, kuru raksturo vieglums un elegance, pasauli, kas pilnībā atšķīrās no tās, kurā viņa mita tagad.

Piesēdusi aiz kases, Roza izvilka žurnālu Hello! un iegrima spīdīgajās lappusēs ar slavenību attēliem. Kafejnīca bija mierīga un klusa.

Tad iezvanījās Sema telefons.

– Jā? Jā, pareizi. Pilēšana? Kāda veida pilēšana? Ak tā. Strūkla? Jā, labi, – viņš ieskatījās pulkstenī. – Es varētu ierasties uzreiz, taču var gadīties, ka nepagūšu salabot visu šodien. – Viņš savāca savas mantas. – Kāda ir adrese?

Durvīs parādījās vesels bars atkritumu savācēju, kuriem bija beidzies darbs. Sems paspraucās viņiem garām, pa ceļam pamādams Rozai.

Roza pamāja pretī.

Dažu īsu dienu laikā dzīvei vajadzēja kļūt ļoti interesantai. Taču līdz tam laikam viņai bija jāapkalpo galdiņi.