Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 8

Arno Burgalts di Kudrē bija tenisa bumbiņu karalis. Visi, kas jebkad bija domājuši par tenisa bumbiņām (un bija tādi, kas to darīja), nevarēja nedomāt, ka di Kudrē Imperial ar savu košo mandarīna dzelteno filca apdari un ārkārtīgi atsperīgo gumijas iekšpusi bija tieši tāda, kādai jābūt īstai tenisa bumbiņai.

Tomēr di Kudrē Imperial bija Arno tēva sasniegums. (Patiesībā bija vajadzīgas divas paaudzes, lai to noslīpētu līdz ideālam stāvoklim – viena filca apdarei un otra atsperīgajai iekšpusei.) Kad piedzima Arno, Imperial bija atzīta čempionu tenisa bumbiņa. Tā nu visas Arno privileģētās dzīves laikā māte bija viņam visur sekojusi pa pēdām: sākumā, kad viņš bija pārāk mazs, lai aizbēgtu no viņas, un vēlāk, kad viņš jutās pārāk vainīgs, lai to mēģinātu, iepotēdama dēlam, ka viņš nemūžam nespēs atkārtot tēva panākumus ne kā cilvēks, ne kā pasaules klases tenisa bumbiņu ražotājs. Viņš varēja nemaz nemēģināt un uzreiz padoties. Kas, bez šaubām, būtu riebīgs slinkums.

Tomēr Arno nepadevās. Pateicoties savai spītībai, katru gadu viņš izgudroja kādu jaunu plānu, kā atstāt savu nospiedumu di Kudrē uzņēmumā un pavairot jau tā milzīgi lielo ģimenes bagātību.

Un gadu pēc gada, Arno mātes ciniskā skatiena pavadīti, viņa plāni sabruka.

Viņa kontā bija gumijas tenisa tērps, kuru nekad nevajadzēja mazgāt. Trenējošā rakete, kas sodījās katru reizi, kad spēlētājs aizsita garām. Un leģendārais tenisa bumbiņu savācējs, ar tālvadības pulti kontrolējama tenisa soma uz ritentiņiem, kas tika pirmizrādīta Vimbldonā, kur tā sasniedza sešdesmit jūdžu ātrumu stundā. Nelaimīgā kārtā tas tika reģistrēts vīriešu turnīra finālmačā, kad viena draiska versija terorizēja lēnīgo bumbiņu pienesēju nacionālajā televīzijā.

Taču nu beidzot Arno stunda bija situsi. Nemesis All-Pro Sport 2000 tenisa kurpe bija inženieru darba brīnums, modes dizaina triumfs un īsts orgasms no spīdoša lureksa, mirdzošām gaismiņām un zemes pievilkšanas spēku izaicinošām gumijas atsperēm. Un ar vīriešu ranga līderi Ivaldosu Ivaldoviču, kurš gatavojās atlidot no Horvātijas, lai piedalītos īpašā ceremonijā Haidparkā, tām vajadzēja ātri vien aizlidot no veikalu plauktiem, pat neskatoties uz divsimt deviņdesmit deviņas mārciņas lielo cenas zīmi.

Stāvēdams plašās sporta preču nodaļas vidū Harrods universālveikalā, Arno nopētīja sāncenšus. Šoreiz viņam bija izdevies. Neviens no viņiem – Nike, Reebok, Puma – nebija nekas salīdzinājumā ar viņa radīto brīnumu, viņš pamāja, apmierināti pasmaidīdams. Tie visi bija amatieri.

Arno aiz muguras Džeks Polārs, viņa mārketinga direktors, kaulējās par ekskluzīvu izstādīšanas vietu ar iepircēju, plaši žestikulēdams un burtiski piespiezdams nabaga sievieti piekāpties savas aizrautības priekšā. Taču Arno, juzdamies nemierīgs, atvainojās un viens pats izstaigāja velotrenažieru, jogas paklājiņu, spēka trenažieru labirintu – nebeidzamu tādu produktu parādi, kuru uzdevums bija jaunības saglabāšana. Cik nomācoši. Kāda sieviete vecumā pēc piecdesmit centās noturēt līdzsvaru uz slēpošanas trenažiera. “Jau par vēlu!” viņš gribēja tai uzsaukt. “Metiet mieru!”

Nogriezies ap stūri, viņš nonāca aci pret aci ar kādu vecāku vīru. Vīrietis aizšķērsoja Arno seju, nikni uz viņu pablenzdams. Ir nu gan vecs ķēms, Arno nodomāja. Viņš jau gribēja kaut ko teikt, kad ar šausmām saprata, ka tas ir spogulis.

Tie bija viņa grumbainie vaibsti, viņa plānie mati, viņa salīkušie pleci. Uz brīdi Arno sametās nelabi. Tad viņš piesardzīgi pagriezās, lai redzētu, vai vēl kāds ir bijis par liecinieku viņa atklājumam.

Viņš bija viens.

Atkāpdamies no spoguļa, viņš novērsa skatienu, ātri dodamies uz citu nodaļu. Viņā uzkūsāja karstas un velnišķīgas dusmas. Pagājušā gada notikumi acīmredzami bija likuši viņam sabrukt, iznīcinot Arno garīgo, emocionālo un fizisko labklājību. Un viņš iedomājās par Olīviju, par to, kā viņa bija to pievīlusi. Ja vien viņa būtu kārtīga, veselīga sieviete, viss būtu citādi!

Jo, taisnību sakot, lai arī Arno ienīda sevi, Olīviju viņš nicināja vēl vairāk.

Viņš devās uz priekšu, tikpat kā nemanīdams, kurp dodas. Bez šaubām, viņš varēja izdarīt plastisko operāciju, taču tad visi to uzzinātu; viņa nedrošība tiktu atklāta apskatei visai pasaulei. Turklāt tas bija nožēlojami; viens no viņa vecākajiem draugiem, Fabriss, bija to izdarījis un tagad izskatījās galīgi dīvaini – ar savilktiem audiem šur un ļenganiem audiem tur, un viņa sejas izteiksme pauda pastāvīgu izbrīnu. Bija neiespējami risināt ar viņu sarunu tā, lai cilvēks nesajustos aizvainots.

Tas nebija cienījams risinājums. Vai te vispār bija kāds cienījams risinājums?

Aizvien biežāk un biežāk Arno sāka domāt, ka ne.

Viņš nogriezās ap stūri un nonāca slēpju nodaļā.

Viņš ienīda dzīvi, ienīda visu, kas saistījās ar novecošanu un vecumu.

Ja vien viņš varētu sākt visu no sākuma.

Un šajā brīdī Arno ieraudzīja viņu.

Nostājusies spoguļa priekšā, viņa uzlaikoja ar kažokādu apmalotu Prada slēpošanas jaku. Gandrīz metru un astoņdesmit piecus centimetrus slaida, ar gariem, melniem matiem, apaļu seju un milzīgām brūnām acīm, viņa izstaroja gurdenu, gandrīz garlaikotu seksualitāti. Viņas džinsi atgādināja otru ādu, lieliski izceldami viņas modeles augumu. Viņai nevarēja būt vairāk par divdesmit četriem gadiem.

Arno sastinga kā sālsstabs.

– Es nezinu, – viņa nopūtās, runādama ar izteiktu krievu akcentu. – Tā ir tik dārga!

– Un tomēr, – pārdevēja dedzīgi norādīja, – tā nekad neizies no modes. Tas ir ieguldījums.

– Viss reiz iziet no modes! – viņa nošņācās, atkal pagriezdamās, lai nopētītu savu glīto profilu ar kapuci galvā. – Šajā pasaulē nekas nav mūžīgs. Nekas!

Tad viņa pamanīja Arno skatienu. Vienā mirklī viņa to pazina un apņēmās izmantot savu izdevību.

– Vai tā nav? – viņa izaicinoši apvaicājās, uzmezdama viņam kvēlu skatienu, kurā slēpās pornogrāfisks apsolījums. Tad – tikpat strauji – viņa to nomainīja.

(Karsts, auksts, verdošs, ledains – tā bija meitene, kura zināja, kā piesaistīt vīrieti.)

Arno nespēja noticēt savai veiksmei. Šī seksīgā jaunā sieviete viņu gribēja! Dažu sekunžu laikā viņai izdevās izdzēst mēnešiem ilgo šaubīšanos par sevi.

Viņš acīmredzot bija uztvēris savu spoguļattēlu pārlieku jūtīgi.

Nevērīgi atbalstījies pret leti, viņš dziļi sabāza rokas kabatās un pasmaidīja. Jaunībā Arno vaigos parādījās divas valdzinošas bedrītes; viņš pacentās nozibināt tās arī tagad.

– Man šķiet, ka jūs esat pārāk ciniska.

– Nē. Es esmu reāliste. Nu, ko jūs teiksiet? – Viņa nolaizīja lūpas, lēnām aizvelkot rāvējslēdzēju līdz augšai. – Es gribu dzirdēt vīrieša viedokli.

Arno nenolaida skatienu. – Es domāju, ka jūs esat pārāk skaista, lai nedabūtu tieši to, ko vēlaties.

Viņa iesmējās, atmezdama savu melno matu kodeļu pār plecu. (Lūk, tā es izskatos kaislības varā, viņa signalizēja.)

– Viegli pateikt, bet grūti izdarīt!

Arno iztēlojās viņu lokāmies zem sevis, ar melnajiem matiem virs viņas kailajām krūtīm.

Viņš izvilka kabatas portfeli. – Atļaujiet man.

Viņas acis iepletās.

– Protams, ar vienu noteikumu, – viņš pasniedza savu kredītkarti pārsteigtajai pārdevējai, – jums jāatļauj, lai aizvedu jūs mājās.