Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 6

Nāc un dari ar mani, ko gribi.

Kad Hjūijs saņēma no Letīcijas īsziņu, viņš pašlaik rakņājās pa māsas Klāras mantām, meklēdams pastmarku un jau kavēdams satikšanos ar māti pie pusdienām. Viņš vēlējās nosūtīt savu atbildi uz šīrīta “Skatuvē” publicēto sludinājumu, un pusdienas bija pastāvīga tikšanās, kuru viņi ar māti rīkoja katra mēneša pirmajā trešdienā nelielā Viktorijas viesnīcā ar nosaukumu “Gorings”. Turienes personāls atcerējās Rovenu Venablsu-Smaitu un izturējās pret viņu kā pret sabiedrības lauvas atraitni. Viņi kopā baudīja milzīgas ceptas gaļas šķēles, strīdējās un tenkoja; māte mēģināja uzspiest viņam kādu darbu, bet Hjūijs viņu apbūra un aizgāja, paņemdams līdzi visu lieko naudu, kas atradās mātes makā. Pati maltīte bija viens no ievērības cienīgākajiem notikumiem Hjūija dzīvē mēneša laikā: viņš reti kad spēja gulēt iepriekšējā naktī aiz satraukuma – skotu rostbifs, čagans Jorkšīras pudiņš, kraukšķīgu kartupeļu krāvumi ar mērci, un tas viss tika noskalots ar ko tādu, ko mamma izvēlējās, lai atstātu iespaidu uz vīnzini. (Pusdienas ar mammu notika pietiekoši agri, lai būtu paciešamas. Ap vakariņu laiku viņa bieži vien jau bija pārāk piesūkusies, lai Hjūijam tas patiktu.)

Bet nu viņš bija saņēmis ielūgumu arī no Letīcijas. Doma par viņas garajiem, kailajiem locekļiem, kuri likās krēmbalti uz melnā samta zviļņa fona, kas bija izvilkts personiskajām vajadzībām, lika viņam vai ģībt no iekāres.

Hjūijs konstatēja, ka ir saskāries ar vienu no grūtākajām dilemmām jauna vīrieša dzīvē: brīvpusdienas vai kniebiens? Viņš apgrieza otrādi vienu no Klāras somiņām, pašā apakšā atrada pastmarku grāmatiņu un vienu paņēma. Tad viņš uzrāva mugurā džemperi un devās uz durvīm, nepievēršot uzmanību Klāras līmlapiņai ar atgādinājumu neaizmirst atslēgas.

Bez šaubām, labi pacenšoties, bija iespējams izmantot abus piedāvājumus. Letīcijas veikals atradās tikai dažu kvartālu attālumā no “Goringa”. Tāds uzņēmīgs jauns cilvēks kā Hjūijs varēja pamanīties tikt pie kniebiena, ēdiena un skaidras naudas līdz tējas laikam.

Vajadzēja tikai izrādīt nelielu ķermeņa veiklību.

Hjūijs iemeta vēstuli pastakastē un apturēja garāmbraucošu taksometru. – Paklausieties, vai jūs pieņemat American Express, ko?

– Atšujies, – attrauca taksometra šoferis un aizbrauca.

Hjūijs metās uz autobusa pieturu, izvairīdamies no mašīnām, lai savlaicīgi šķērsotu ielu.

– Vienu līdz Viktorijas stacijai, – viņš noelsoja šoferim.

– Divas mārciņas.

– Ak! – Hjūijs izvilka no kabatām dažus sīknaudas gabalus. – Tik daudz?

Viņam garām paspraucās kāds vecs vīrs un sieviete ar bērnu ratiņiem.

– Cik tur ir? Septiņdesmit trīs, septiņdesmit četri…

Šoferis nikni pablenza uz viņu. – Vai jums ir vai nav?

– Es tev piemetīšu.

Hjūijs pagriezās. Tas bija Malkolms, Klāras līgavainis.

– Tas ir ļoti mīļi no tavas puses, Malkolm. – Neņem galvā! Priecājos, ka varu izlīdzēt!

Hjūijs devās uz otro stāvu, un Malkolms viņam sekoja.

Malkolms bija apmēram tikpat garš un slaids kā Hjūijs, tikai viņa smaguma centrs atradās pēcpusē un vilka viņu lejup gluži kā zemūdens straume. (Privātajā pamatskolā viņš bija iesaukts par “skuķa pēcpusi”.) Skatoties uz viņa vaibstiem, visa kā bija par daudz; viņa lūpas bija pārāk biezas un sarkanas, deguns pārāk garš, acis izspiedās, un tās ieskāva rūsgani blondas skropstas, kas saderējās ar viņa rūsgano matu cekulu. Turklāt viņš uzmācīgi smaržoja pēc vijolītēm.

Viņš apsēdās līdzās Hjūijam vai drīzāk gandrīz tam virsū, jo sēdeklis bija pārāk šaurs pieaugušiem vīriešiem.

– Paldies, ka izmaksāji man biļeti.

– Neņem galvā! Kam tad domāti draugi, vai ne? Mēs taču esam draugi, tu un es? – Malkolms dedzīgi viņu uzlūkoja, samirkšķinādams savas izvalbītās acis.

Hjūijs pavilcinājās. Tas nebija gluži pareizi teikts. Ja Malkolms nebūtu saderinājies ar viņa māsu, Hjūijs labprātāk no viņa izvairītos. Tomēr cilvēks uz sēkļa nevarēja atļauties būt pārlieku pedantisks.

– Skaidrs, – Hjūijs pasmaidīja.

– Laba lieta! Ļoti laba lieta. Ak kungs, Hjūij, nevaru ne izstāstīt, cik sarežģītā situācijā es šobrīd atrodos!

– Vai tiešām? – Hjūijs atvēra logu. (Vijolīšu smarža šodien bija jo īpaši spēcīga.)

– Jā! Man ir vajadzīgs pārtraukums. Varbūt jāiedzer kāda glāzīte ar dažiem draugiem. – Viņš uzlūkoja Hjūiju, kurš bija aizņemts, vērojot Aston Martin, kas bija atklājies skatienam.

– Labs plāns, – Hjūijs piekrita, prātodams, vai Aston Martin šoferim ir zem vai virs trīsdesmit gadiem (šie jautājumi bija nozīmīgi jauniem vīriešiem, kuri vēl nebija tikuši pie sava pirmā miljona).

– Es jau cerēju, ka tu tā teiksi!

– Ar mani vienmēr var rēķināties, ja runa ir par dzeramo.

– Tad cikos tu gribētu satikties?

– Kādā sakarībā?

Malkolms viņu uzlūkoja ar nedrošu smaidu. – Lai kaut ko iedzertu, muļķadesa! Tu teici, ka esi mans draugs.

– Jā, jā. Bet tas ir citādi nekā… Tas ir, tas nav gluži tas pats, kas pašam savi draugi.

Malkolms izslējās. – Dieva dēļ, Hjūij, es esmu saderinājies ar tavu māsu!

– Jā, es zinu. Viņa ir jauka meitene, vai tev tā nešķiet?

Malkolms sarāvās, itin kā neredzama siksna būtu trāpījusi viņam pa žokli. – Jā, burvīga meitene.

Hjūijam radās ideja. – Varbūt viņa gribēs nākt līdzi?

– Varbūt… – Malkolms lēni piekrita. – No otras puses, nekas mums netraucētu iedzert kādu glāzīti vieniem pašiem.

– Man tikai šķiet, ka man nebūs laika, Malkolm. – Hjūija telefons iezvanījās. – Atvaino, – viņš noteica, priecādamies par šo traucējumu.

Tā bija viņa māte. – Sveika, mammu.

– Jā, lielo džinu ar toniku, lūdzu, – viņa sacīja viesmīlim. – Ak, Hjūij, dārgais, es esmu atnākusi mazliet par agru. Cik ilgi tu vēl kavēsies?

– Es jau esmu ceļā. Starp citu, cik pulkstenis?

– Bez piecpadsmit. Cik tuvu tu esi? Vai man pasūtīt tev ko dzeramu?

– Es esmu, ē… kaut kur Edžverroudā.

– Tas ir jūdzēm tālu, Hjūij! Mums vajadzēja satikties vienos!

– Kā jau teicu, mammu, es esmu ceļā. Uz ielām ir sastrēgumi.

– Tā ir Londona, Hjūij. Uz ielām vienmēr ir sastrēgumi.

Neliela plānošana nenāktu par ļaunu! Patiešām!

Viņa pārtrauca sarunu, pirms vēl Hjūijs paguva atbildēt.

(Šodien patiešām nenāksies viegli izdabūt no viņas naudu.)

– Tu esi mazliet palaidnīgs bērns, – Malkolms piezīmēja.

– Ak, tu jau zini, kādas viņas ir.

Viņa telefons iezvanījās atkal.

– Kur tu esi? – Letīcija nomurrāja.

– Gandrīz jau klāt, mīļā. Tuvojos Marmora arkai.

– Marmora arka! Vai tu brauc ar taksometru?

– Nē, ar autobusu, eņģelīt.

– Cik savādi! – viņa iesmējās. – Vai ar to tu gribi pateikt, ka es tev vairs nepatīku? Braucot ar sabiedrisko transportu?

– Nē, nē! Tu man patīc neprātīgi!

– Nu tad parādi man to. Starp citu, man mugurā nav nekā cita kā vien putukrējums.

Viņa izdvesa zemu, neķītru skaņu un tad pārtrauca sarunu.

– Tā, es zinu kādu vietiņu Soho, kur mēs varētu satikties. – Malkolms pierakstīja adresi. – Ārkārtīgi patīkama. Tikai kluba biedriem…

– Godīgi sakot, es nedomāju, ka tikšu, Malkolm.

– Ak, vai tiešām?

– Šobrīd esmu tik ļoti aizņemts…

– Skaidrs.

– Biļetes, lūdzu!

Viņiem priekšā nostājās biļešu kontrolieris ar sagatavotu kvīšu grāmatiņu.

Hjūijs piebakstīja Malkolmam. – Mana biļete ir pie tevis. – Vai tiešām? – Malkolms sarauca uzacis. – Zini, es šobrīd esmu ļoti aizņemts, Hjūij. Neesmu pārliecināts, vai atceros, kur es to ieliku. Varbūt, ja man būtu kas tāds, ko sagaidīt… – viņš nopūtās, – …varbūt kāda tikšanās pie dzēriena glāzes, tad es atcerētos, ko esmu ar to izdarījis.

– Lūdzu, biļetes, džentlmeņi!

Malkolms ar plašu žestu uzrādīja mēnešbiļeti. – Te būs manējā! – Viņš mīļi uzsmaidīja Hjūijam. – Un tavējā?

Hjūijam pirmoreiz gribējās, lai māsa būtu izvēlējusies citu pielūdzēju.

– Vai jums ir biļete, jaunekli? Ja nav, tad jūs gaida sods. – Kontrolieris uzplikšķināja pa savu kvīšu grāmatiņu. – Visai ievērojams sods.

Malkolms paraustīja plecus. – Ak tu tētīt!

Hjūijs jau grasījās padoties, kad kāds vieglītēm pieskārās viņam pie pleca.

– Atvainojiet.

Viņš pagriezās un ieraudzīja sev aiz muguras visai uzkrītošu vīrieti vecumā ap piecdesmit. Viņš nepiederēja pie tiem, kādus parasti var ieraudzīt autobusa otrajā stāvā. Izcili ģērbies pēc pasūtījuma šūdinātā pelēkā vilnas uzvalkā ar zeltainu zīda kaklasaiti, viņš izstaroja autoritāti, bezrūpību un sakoptību. Viņa frizūra bija nevainojama, āda viegli iedegusi. Taču vispārsteidzošākās bija viņa acis. Tās bija retā spilgti zilā krāsā, kas daudz neatšķīrās no paša Hjūija acu krāsas.

– Man šķiet, ka jums izkrita, – viņš pasmaidīja, pastiepdams biļeti.

Hjūijs pavilcinājās un tad to paņēma. – Pateicos.

Vīrietis piecēlās. – Nav par ko.

Tad viņš satvēra kontroliera plaukstu un to sirsnīgi saspieda. – Es tikai gribēju pateikt paldies par to, ka jūs darāt tik vajadzīgu darbu. Es strādāju centrālajā birojā un tikai retumis redzu tik uzticamu un rūpīgu darbinieku kā jūs. Es ar jums lepojos, krietnais cilvēk! Lepojos ar to, ka piederu pie šīs lieliskās sabiedriskā transporta sistēmas, un man jālepojas ar to, ka esmu brits! – Viņš uzlūkoja Hjūiju. – Vai jūs nepiekrītat?

– Pilnīgi!

Biļešu kontrolieris pietvīka. – Nemaz nezinu, ko teikt! Ir tik patīkami, ja pārmaiņas pēc kāds tevi novērtē. Tik daudzi cilvēki mūs aizskar tikai par to, ka mēs darām savu darbu!

Vīrietis pamāja un uzplikšķināja viņam pa plecu. – Jūs esat brašs kareivis.

– Tādam ir jābūt!

– Zināt ko, – sacīja vīrietis, izņemdams savu mobilo telefonu, – tūlīt zvanīšu uz centrālo biroju, un es gribu pieminēt jūsu vārdu.

– Tiešām? Jūs runājat nopietni? Mani sauc Pols, ser, Pols Pulertons.

– Pulertona kungs, jūs darāt godu savai profesijai! Zvanīšu tūlīt pat. Turpiniet tādā garā! – vīrietis uzsauca, kāpdams lejā pa kāpnītēm un ārā no autobusa.

– Tas tik ir džentlmenis! – biļešu kontrolieris paziņoja visiem, kas bija gatavi klausīties. – Pēdējais no izmirstošas sugas!

– Viņš neuzrādīja savu biļeti, – Malkolms norādīja.

Taču biļešu kontrolieris nepievērsa viņam nekādu uzmanību. – Izmirstoša suga, – viņš atkārtoja un devās uz priekšu pa eju.

Hjūijs palūkojās laukā pa logu. Vīrietis bija nozudis.

Skaidrs, ka viņš bija iedevis Hjūijam savu biļeti. Tikai kāpēc viņam vajadzēja pūlēties glābt pilnīgu svešinieku?

Pārkleinas vidū autobuss spēcīgi nodrebēja. Melni dūmu mutuļi sāka velties no tā motora. Šoferis piebrauca malā un pazvanīja zvanu. – Visiem izkāpt! Visiem izkāpt!

Hjūijs izkāpa un sašutušo pensionāru un ratiņkrēslu drūzmā pamanījās pazaudēt Malkolmu. Automašīnu straume bija sastingusi.

Tur nekā nevarēja darīt. Tāpēc viņš metās skriet pa Pārkleinu.

Uz Haidparka stūra viņa telefons iezvanījās atkal.

– Es pasūtīšu bez tevis, – māte sacīja. – Tu aizmirsti, ka ne visi ir bezdarbnieki un var dīki vaļoties augām dienām tā kā tu.

– Mammu… es varu paskaidrot…

– Tevī ir tik maz cieņas pret citiem cilvēkiem. Laiks ir vairāk nekā nauda, Hjūij, tas ir dzīves materiāls. Tu izšķied manu dzīvi! Kāpēc tu els? Vai tev kaut kas kaiš? Vai tu esi slims? Kā tas var būt, ka mans bērns ir tik slikti audzināts, lai domātu…

Klausule ievibrējās, vēstot par otru zvanu. Tā bija Letīcija.

– Pēc tam, kad es iztērēju tik daudz naudas, lai nodrošinātu tev vislabāko dzīves sākumu, – jā, es ņemšu jēra gaļu, lūdzu, un pudeli Château Margaux…

– Piedod, mammu…

– Hjūij, nepārtrauc! Ko es tev nupat teicu par cieņu?

– Mammu, ja varētu pagaidīt vienu minūti…

– Pagaidīt! Skaidrs, ka es negaidīšu!

Letīcija pārtrauca zvanu.

– Mans dievs, Hjūij, tu patiešām uzvedies neciešami!

– Mammu! Tas tiešām ir ļoti svarīgs telefona zvans!

Viņš pārslēdza sarunu ar māti gaidīšanas režīmā un piezvanīja Letīcijai.

– Veinu nams ļoti, ļoti paklīdušām sievietēm, – viņa atbildēja.

Tad Hjūijam beidzās telefona sarunu kredīts, un saruna pārtrūka.

Kad viņš piesteidzās pie Letīcijas veikala, nākamā kliente jau bija ieradusies. Hjūijs tomēr piezvanīja.

– Vai nemākat izlasīt zīmi? – viņa apjautājās, atvērusi durvis. – Nevajag uzmākties.

Viņš atglauda no sejas matus, kas bija mikli no skriešanas. – Esmu ieradies pēc paraugiem, Veinas kundze. Piedodiet, ka esmu nokavējies.

– Un kas tie par paraugiem?

– Tie, kas domāti kungam… kungam… Puplaiža kungam.

– Puplaiža kungam, – viņa atkārtoja.

– Tieši tā, Puplaiža kungam un mācītājam Cietstāvim.

Viņa nopūtās. – Šie paraugi ir atlikti nost. Man nav laika tagad tos vilkt ārā.

Hjūijs paspēra soli tālāk. – Baidos, ka tieši mācītājs ir ļoti uzstājīgs.

Letīcija pasmaidīja, viegli pārlaizdama pirkstus pāri viņa gurnam. Viņš sastinga. – Pasakiet krietnajam mācītājam Cietstāvim, ka citā reizē es pati pielūkošu, lai viņš tiktu pie visiem paraugiem.

Letīcija aizvēra durvis.

Hjūijs kādu brīdi nogaidīja, lai pazustu erekcija, un tad metās uz “Goringu”. Viņš ieradās viesnīcā tieši tajā brīdī, kad māte grīļīgā gaitā iekāpa taksometrā un aizbrauca.

– Sasodīts!

Nu jau brokastis bija aizmirstas. Hjūijs tik un tā iegāja viesnīcā, pa ceļam paķerdams The Times eksemplāru no galdiņa. Nebija nekādas jēgas doties uz ēdamzāli. Un bārs bija pārpildīts. Tā vietā viņš iespraucās atpūtas telpā, kas bija pilna ar cilvēkiem, kuri pusdienās uzkoda sviestmaizes. Hjūijs nopētīja cilvēkiem pieblīvēto telpu, līdz ieraudzīja galdiņu, pie kura pusmūža pāris maksāja rēķinu.

– Piedodiet, ka traucēju. – Viņš nozibināja savu visapburošāko smaidu. – Te ir tik pilns, vai šis krēsls ir aizņemts?

Hjūija Harovas izglītība bija noderīga jau tikai izrunas dēļ vien.

– Ak! Nē, lūdzu! – vīrietis norādīja uz lieko krēslu. – Mēs tik un tā jau grasījāmies doties projām.

– Tas ir ļoti mīļi no jūsu puses. Lūdzu, – Hjūijs pieturēja sievietei mēteli.

– Pateicos, – viņa pasmaidīja.

– Nē, pateicos jums! – Hjūijs pamāja, kad abi devās uz durvju pusi.

Tad viņš iekārtojās pie galdiņa, atlocīja savu avīzi un saplūda ar pārējo pūli. Sieviete bija atstājusi pusi no savas krabja un avokado sviestmaizes un lauvas tiesu kartupeļu. Uz galdiņa bija neliels trauciņš ar olīvām, un pudelē bija palikusi pat kāda lāse vīna. Viņš bija izdarījis lielisku izvēli.

Noslaucījis lūpu krāsu no sievietes glāzes, Hjūijs ielēja tajā atlikušo vīnu. Nav slikts gads, viņš nodomāja, atgāzdamies krēslā.

Vismaz vēstule bija nosūtīta un tagad ceļoja uz Londonas otru malu. Viņam bija radusies izdevība. Šodien viņš kasīja kopā sīkas monētas, bet rīt? Kas lai to zina? Viņš iemeta mutē kartupeli. Galu galā nebija tik viegli nogremdēt Venablsu-Smaitu.

Hjūijs palūkojās, cik rāda pulkstenis pie ieejas durvīm, tad atšķīra sporta lappusi un pārbaudīja kriketa spēļu rezultātus.

Agrāk vai vēlāk Letīcijas kliente aizies.

Un agrāk vai vēlāk mācītājs Cietstāvis tiks pie savas izdevības.