Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 5

Olīvija Elizabete Anabella Burgalta di Kudrē sēdēja Česterskvēra četrdesmit piektā numura zeltaini zilajā brokastu istabā, grozīdama uz pirksta milzīgo gredzenu un gaidīdama vīra dusmas.

Viņa bija pieļāvusi kļūdu, pieceldamās naktī un pamodinādama savu vīru. Tā nu viņš bija pavadījis visu nakti, nežēlīgi grozīdamies, savilkdams palagus un tad atkal tos aizsperdams, burzīdams spilvenu un smagi pūzdams. Un nu, juzdamās vai slima no nervozēšanas, Olīvija sēdēja un turēja rokās kafijas tasi, zinot, ka, tiklīdz vīrs nokāps lejā, viņš nolasīs sievai sprediķi un apsūdzēs par to, ka viņa nav ļāvusi tam gulēt.

Olīvijas vīram Arno patika niknoties. Līdz ar Kubas cigāriem un atpazīstamību sabiedrībā tā bija viena no viņa iemīļotākajām izklaidēm. Nebija nekā labāka par kārtīgu bārienu, ar ko iesākt dienu; viņa acis iemirdzējās un āda sāka spīdēt. Nebija nozīmes tam, ka viņam piederēja puse no pasaules tenisa bumbiņu fabrikām un ka viņa ģimenes bagātība bija tāda, ka viņš tika uzskatīts par politisku figūru Francijā (viņa viedoklis tika lūgts visos jautājumos, sākot ar Eiropas Savienības nākotni un beidzot ar siera ražošanu). Pat miljardiera miegu varēja iztraucēt bezmiega mākta sieva.

Būdama viena no sešām slavenās Bostonas van der Laidenu ģimenes meitām, Olīvija bija pavadījusi jaunību, braukādama no Ņujorkas uz Hemptonu un Franču Rivjēru, uzkavēdamās Bostonā tikai tik ilgi, lai iegūtu grādu mākslas vēsturē. Viņa bija privileģēta un tika atdarināta; regulāri fotografēta žurnāliem Vogue un Harper’s Bazaar. Kad Arno uzsāka savu strikto aplidošanu, amerikāņu prese to apsveica kā savienību starp divām spožām zvaigznēm starptautiskās sabiedrības debesjumā. Taču šeit, Anglijā, viņa bija praktiski neredzama. Un Parīzē kopā ar Arno ģimeni viņa jutās pilnīgi neveikla. To nespēja labot fakts, ka Arno māte, biedējošā komtese Onorē Burgalta di Kudrē, staigāja Olīvijai pakaļ viņas pašas kāzu pieņemšanā Parīzes Operā, labodama viņas franču valodu un atvainodamās par savas jaunās vedeklas frizūru.

Olīvija pacēla galvu un ieraudzīja savu atspulgu ovālajā spogulī, kas karājās telpas otrā pusē. Viņai piemita veselīgais amerikāņu spožums, kas iedvesmoja Ralfu Lorēnu un Kalvinu Kleinu: atlētisks vingrums apvienojumā ar klasiskiem vaibstiem. Viņas gaišie mati bija biezi un gludi, zilās acis lielas, vaigu kauli augsti, taču, kā viņa bija dzirdējusi vīramāti kādu vakaru skaļi paziņojam Arno: “Viņa ir neievērojama, pliekana, bez kāda spožuma.” Tad viņa bija nomurminājusi briesmīgāko verdiktu, kas vajāja Olīviju līdz pat šim brīdim: “Kāpēc jāizvēlas baltais siers, ja tu mierīgi vari atļauties kamambēru?”

Pat tagad vīramātes rēgs viņu vajāja kā pastāvīgs pirmajā rindā sēdošs kritiķis.

Pliekana. Neievērojama. Komtese bija skaļi pateikusi to, ko Olīvija pati visu laiku bija nojautusi: viņa bija krāpniece, blāvs atdarinājums bez kādiem talantiem vai oriģinālām domām, bez kāda sakarīga dzīves mērķa. Ar viņas skaistumu un audzināšanu pietika tik ilgus gadus. Un nu, kad viņai bija četrdesmit, pat tas bija sācis bālēt.

Olīvija bija Arno otrā sieva. Kad viņš to apprecēja, viņam jau bija divi pieauguši bērni, milzīgs sociālais tīkls, kas aptvēra vairākus kontinentus, biedējošs tikšanos saraksts, mājas visās pasaules malās, dažādi uzņēmumi un darbinieku armijas. Vēl viņš bija iekarojis nelabojama pleiboja reputāciju. Tolaik Olīvija bija pietiekoši liela muļķe, lai domātu, ka spēs vīru ietekmēt. Taču pēc desmit laulības gadiem bija noticis tieši pretējais.

Un viņa nebija izpildījusi dabas nolikto uzdevumu.

Vai jābrīnās, ka Arno bija tik ļoti atsalis?

Viņa malkoja kafiju.

Tā bija auksta.

Arno allaž bija grūti izprotams, diktatorisks. Taču agrāk Olīvija bija ieņēmusi privileģētu vietu vīra domās; viņa bija balva, ideāla un neapstrīdama.

Pēdējais gads to bija mainījis.

Viņa bija ļoti vēlējusies bērnus jau tik ilgu laiku. Tad viņa bija piepeši atklājusi, ka ir stāvoklī. Pārstājusi ķerties Arno klāt kā dadzis, viņa iemantoja stāju un pārliecību. Labākais bija tas, ka vīrs līdz ar to ieguva vienīgo, ko nevarēja nopirkt par naudu. Viņš atkal bija kļuvis jauns, gatavodamies kļūt par tēvu, un vai plīsa no neapstrīdamas vīrišķības. Uzlicis roku uz sievas briestošā vēdera, viņš vadāja to apkārt pa Londonu ar lepnumu. Nekad agrāk starp viņiem nebija valdījusi tāda tuvība. Viņi kopīgi bija izvēlējušies bērnistabas mēbeles, izraudzījušies skolas, apsprieduši vārdus.

Un tad, astoņpadsmitajā nedēļā, viņa pamodās nakts vidū. Starp viņas kājām plūda lipīgas un siltas asinis, bet krūtīs bija ieperinājušās sāpes, kas atgādināja sažņaugtu dūri.

Arno atradās ārzemēs. Olīvija viena pati bija devusies uz slimnīcu. Dzemdības bija ilgas un sāpīgas.

Viņa tā arī neieraudzīja savu bērnu, ne reizi nepaturēja to rokās.

Arno atteicās pieminēt priekšlaicīgās dzemdības. Tā vietā viņš bija uzdāvinājis sievai gredzenu: nevainojamu, spožu, briesmīgi dārgu.

Šī nakts vajāja Olīviju vēl tagad.

Tā nu viņa ar auksto kafiju rokās sēdēja skaisti iekārtotajā pavaldonības stila iedvesmotajā zeltaini zilajā brokastu istabā Česterskvērā. Viņai aiz muguras uz kamīna skaļi tikšķēja briesmīgais vara pulkstenis, kuru komtese bija viņiem pasniegusi kā kāzu dāvanu.

Pēc piecpadsmit minūtēm Arno nokāpa lejā. Sešdesmit divu gadu vecumā viņš vēl aizvien bija iededzis un slaiks; viņš bija aizrautīgs tenisa spēlētājs un Montekarlo turēja pietauvotas divas līdz trīs jahtas atkarībā no sava garastāvokļa. Viņa melnie mati sāka kļūt plānāki. Katru rītu tos sukāja viņa sulainis, tāpēc tie nosedza tukšos laukumus. Tagad viņš papurināja galvu, un mati atkrita atpakaļ vietā.

Olīvija pārbrauca ar pirkstiem pāri saviem matiem, juzdama parastās bailes no tā, ka var izrādīties nepietiekoši sakopusies vīra klātbūtnē.

Namzinis Gonts ienāca iekšā ar svaigu kafiju un grauzdiņiem, demonstrējot drūmu formalitāti.

– Labrīt, ser.

Arno kaut ko norūca.

Gonts atkāpās.

Kādu brīdi Arno neko neteica; atmeta sānis grauzdiņu, skaļi atlocīja avīzi…

Tad, protams, viņai vajadzēja pavaicāt: – Kā tu gulēji?

Viņa melnās acis samiedzās. Viņš nolaida avīzi. – Kā es gulēju? Ļauj man jautāt tev: kā es, tavuprāt, gulēju?

– Es nezinu.

– Slikti! Tāda ir atbilde: slikti!

– Man ļoti žēl, – viņa izstostīja.

– Augšā lejā! Augšā lejā! Ko tu visu nakti dari?

– Es nezinu. Man ļoti žēl, Arno.

– Tev jādzer tabletes! Tev jāaiziet pie ārsta un jādabū tabletes.

– Jā. – Viņa stingi nolūkojās uz savu šķīvi, uz melnajiem vijumiem pie sudrabaini baltajām apmalēm.

– Es likšu pārvietot savas mantas uz citu istabu, ja tas tā turpināsies. – Viņš atbīdīja krēslu tālāk no galda. – Man ir svarīgas darīšanas. Gont! Gont!

– Jā, ser? – Gonts uzradās kā no zila gaisa.

– Sazvani man Mortimeru! Apsolīju Polāram vakariņas šovakar pie Gerika. Mums ir jāapspriež mārketinga stratēģija. – Viņš nometa savu servjeti.

– Jā, ser.

– Gribu, lai automašīna atrastos pie durvīm pēc četrdesmit minūtēm.

– Ļoti labi, ser.

– Vai tu… – Olīvija pavilcinājās.

Arno viņu uzlūkoja. – Jā? Ko es?

Viņa ienīda šo jautājumu; viņas balss izklausījās klusa un lūdzoša. – Vai tu šovakar būsi mājās?

– Sirsniņ, vai tu dzirdēji, ko es nupat teicu? Es šovakar tiekos ar Polāru pie Gerika. Varbūt tad, ja tu naktī gulētu, nevis klīstu apkārt kā kaķis, man nevajadzētu atkārtoties!

Viņš devās projām, paņemdams līdzi avīzi un kafiju. Olīvija dzirdēja, kā viņš uz kāpnēm sarāj sulaini Kipsu, kurš bija novietojis viņa čības nepareizajā gultas pusē. Galu galā durvis aizcirtās.

Klusumā, kas iestājās pēc tam, Olīvija sajuta, ka viņu vēro neskaitāmi neredzamu acu pāri, pieaugošās disharmonijas liecinieki viņas mājā. Tie mēneši, kurus Arno bija pavadījis, viņu aplidojot, piederēja pie cita laikmeta.

Viņa personība bija tik spēcīga, tik valdonīga; viņš vienmēr skaidri zināja, ko vēlas un kas ir jādara. Tad viņš pievērsa savu jaudīgo uzmanību visā tās spožumā Olīvijai. Viņas sākotnējā vienaldzība mudināja Arno izdarīt neredzēti romantiskus žestus. Katru rītu viņai tika piegādāti svaigi puķu grozi un tādas dāvanas kā briljanta auskari, safīra gredzens, pat reta melno pērļu kaklarota tika sūtītas no labāko juvelieru veikaliem. Reiz viņš tai nopirka Degā skici, kuru Olīvija bija nevērīgi apbrīnojusi Bonema katalogā. Viņi ceļoja Arno privātajā lidmašīnā uz eksotiskām vietām visā pasaulē, kur ikviena viņas vēlēšanās tika ātri vien izpildīta. Olīvija atkāpās Arno iespaidīgās personības ēnā. Bija tik atvieglojoši iekļauties jau gatavā dzīvē, kur visi lēmumi jau bija pieņemti tavā vietā.

Taču nu tas viss bija zudis.

Viņa lēnām atbīdīja savu krēslu.

Piepeši Gonts atkal parādījās, pacēla no grīdas servjeti, salocīja to un atvēra durvis.

– Vai jums kaut ko atnest, kundze?

Viņa uzmanība gandrīz vai atgādināja laipnību. Kaklā sažņaudzās asaru kamols. – Nē, – viņa izmocīja smaidu. – Brokastis bija lieliskas. Gluži ideālas. Pateicos.

Viņa izgāja ārā gaitenī. Stundas virknējās viņas priekšā, tukšas un neizturamas.

– Lūdzu piedošanu… – Gonts kavējās durvīs gluži kā melna ēna.

– Jā?

– Dārznieks gribēja aprunāties par jauno ierīci.

– Ak tā. Protams.

Olīvija sekoja viņam ārā.

Tas bija Londonas dārzs: neliels iekšpagalms, kas veda uz šauru zāles laukumiņu, kuru papildināja glītas puķudobju rindas. Vienā stūrī čurkstēja neliela strūklaka, un netālu no aizmugurējās sienas auga trīs gari, slaidi eikalipti, kas nodrošināja nošķirtību.

Tumšmatains jauns vīrietis gaidīja, uzgriezis viņai muguru.

Viņš pagriezās, kad Olīvija pagājās uz priekšu un nonāca saules gaismā; uz mirkli tās stari viņu apžilbināja. Taču, kad acis aprada, Olīvija attapās, ka “viņš” patiesībā ir viņa: gara auguma, iedegusi jauna sieviete ar tumšiem, īsi apgrieztiem matiem. Viņa bija ģērbusies baltā sporta kreklā, aizāķējusi īkšķus aiz kabatām. Viņas tumšo acu skatiens sastapās ar Olīvijas acīm, lūpas pavērās lēnā smaidā.

– Tā ir Rikija, dārzniece, – Gonts viņas iepazīstināja.

– Sveiki. – Viņa stingri paspieda Olīvijas plaukstu. – Tātad jūs gribat atbrīvoties no šīs strūklakas, pareizi?

– Jā, tā izdod ārkārtīgi kaitinošas pilošas skaņas.

– Hmmm. To var viegli izdarīt. Vai esat domājusi par to, kādu skaņu jūs vēlētos dzirdēt?

– Jūs gribat teikt, ka es varu izvēlēties?

– Jā, ūdens rada dažādas skaņas atkarībā no materiāla, no kura ir izgatavota strūklaka, no strūklakas augstuma, no baseina dziļuma… tas ir jūsu ziņā. Personiski es to izņemtu no šī stūra un izveidotu ko dramatiskāku šeit, – viņa norādīja uz vietu mauriņa centrā, – pašā vidū. Vai jums ir bērni?

– Nē, – Olīvija asi atbildēja. – Kāpēc jūs jautājat?

– Tāpat vien. Bērni un ūdens neiet kopā, tas ir bīstami.

– Ak tā. Jā. Protams.

– Bet, ja reiz tā nav problēma, – Rikija turpināja, – mēs varam izveidot kaut ko gluži fantastisku. Alumīnija noteku visa mauriņa garumā. – Viņa nostājās centrā. – Ūdens tajā ieplūstu no augsta, melna slānekļa ūdenskrituma tepat pagalmā, pie šīs sienas. Redziet, alumīnijs uztver gaismu, kontrastējot ar slānekļa blīvumu. Patiesi žilbinoši! Un vasarā, kad zāle ir spoži zaļa, tas atgādina sudrabainu asmeni, kas pārgriež mauriņu divās daļās. Ja tas ir novietots pietiekoši augstu, tad izdod ārkārtīgi patīkamu skaņu bez kādas burbuļošanas vai strautiņa gulgošanas, bet spēcīgāku, nomierinošu… Ko jūs par to teiksiet?

Doma par ūdens asmeni, kas pāršķeļ mauriņu, ieintriģēja Olīviju. Un Rikijas aizrautība bija saistoša. – Ak jā! Tas izklausās lieliski! Tikai viena nelaime: manam vīram tas nepatiks.

Rikija iesmējās un paraustīja plecus. – Nu un tad?

– Jūs nepazīstat manu vīru, – Olīvija vārgi pasmaidīja. – Būs drošāk, ja mēs izvēlēsimies ko mazliet tradicionālāku.

– Ļaujiet man minēt: ar gliemežvākiem izliktu baseinu ar čurājošu eņģelīti augšā?

– Jā, tas vairāk izklausās pēc tā, ko viņš varētu sagaidīt, – Olīvija atzina.

Rikija papurināja galvu, cieši uzlūkodama viņu ar savām lielajām, melnajām acīm. – Dažreiz bīstamākais, ko jūs varat darīt, ir rīkoties droši. Mēs te varam ierīkot kaut ko patiesi interesantu – kaut ko pārdrošu.

Sev par pārsteigumu Olīvija pietvīka. – Nujā, bet…

– Atvainojiet, kundze.

Tas atkal bija Gonts.

– Viesistabā gaida Saimons Grejs no Mauntstrītas galerijas. Viņam nav sarunāta tikšanās, taču viņš apgalvo, ka tas esot steidzami.

– Bez šaubām. – Olīvija atkal pievērsās Rikijai. – Piedodiet, man ir jāiet.

– Tātad vieni vienīgi čurājoši eņģelīši?

– Jā. Jā, baidos, ka tā. Bija patīkami ar jums iepazīties.

Rikija piešķieba galvu. – Man arī bija patīkami iepazīties ar jums.

Dodamās atpakaļ uz māju, Olīvija jutās pārsteigta. Saimons šeit, šajā laikā? Cik savādi.

Saimons Grejs bija Mauntstrītas galerijas kurators un Olīvijai dāsni palīdzēja atbalstīt jaunos māksliniekus tam īpaši izveidotajā fondā. Paklausot Saimona ierosinājumam, nesen viņa bija kļuvusi par fonda priekšsēdētāju. Pēc divām nedēļām viņi gatavojās atklāt savu lielāko izstādi. Tās nosaukums bija “Jaunā paaudze”, un tajā bija paredzēts izstādīt pretrunīgi vērtētā perfomanču mākslinieka Rodija Praula darbus.

Māksla bija kas tāds, kas spēja Olīviju iejūsmināt. Viņa bieži vien nožēloja, ka pati nav apveltīta ar talantu. Viņa gan nekad nebija uzdrošinājusies apmeklēt zīmēšanas kursus. Taču, kad Olīvija deviņu gadu vecumā bija pirmoreiz izteikusi vēlēšanos gleznot, vecāki viņu apņēmīgi novirzīja uz vecmeistaru darbiem.

– Tā ir glezniecība, – māte paskaidroja, uzmanīgi noņemdama sīku pūciņu no meitas citādi nevainojamā skolas formas tērpa. – Tāpēc labāk nemaz nemēģini.

– Kad van der Laidens mēģina, van der Laidens gūst panākumus! – tēvs noducināja balsī, kas bija piesūkusies ar džinu.

Viņi ieteica labāk izvēlēties vēsturi. – Daudz noderīgāk un nesalīdzināmi tīrāk par krāmēšanos ar krāsām.

Varbūt tas bija iedvesmojis Olīviju pievērsties postmodernismam.

Viņa atgrūda vaļā viesistabas durvis. – Saimon. Ak tu tētīt! Saimon?

Saimons parasti bija izsmalcināts un biedējoši kopts tā, kā tas pieejams tikai vizuāli apdāvinātajiem, tālab viņa pašreizējais nekārtīgais izskats likās pārsteidzošs. Viņa spīdīgie tumšie mati bija izspūruši, ierastā Paul Smith šalle šķība, un viņš staigāja pa istabu gluži kā krātiņā ieslodzīts dzīvnieks.

Vienā mirklī Olīvija saprata, ka noticis kas šausmīgs.

– Kas atgadījies?

– Olīvij, tā ir praktiski katastrofa! Rodijs Prauls ir devies uz rehabilitācijas klīniku! Viņš atsakās atgriezties! – Asaras piepildīja brūnās acis ar brīnumainajām skropstām; viņa garais ērgļa deguns piesārta. – Mums vairs nav enfant terrible, Olīvij! Visa izstāde ir pagalam!