Читать книгу Flirts - Ketlīna Tesaro - Страница 13

Vēlāk tajā pašā vakarā Hjūijs piezvanīja pie Letīcijas veikala.

– Nekad neesmu redzējusi tevi uzvalkā, – viņa noteica, atslēgdama durvis un ielaizdama puisi iekšā.

Viņš pasmaidīja.

Viņi nebija tikušies vairākas dienas. Un nu viņu starpā uzšķīlās patīkama dzirkstele, zināms kautrīgums, kas Hjūijam lika sajusties tā, it kā viņi sāktu visu no paša sākuma. Letīcija šovakar izskatījās nevainojami; tik maiga un jauna vienkāršā sārtā zīda kleitā. Un Hjūiju atkal pārsteidza tas, cik ļoti viņš bija ilgojies pēc šīs sievietes. Telpa bija pustumša, jutekliski apgaismota, un viegls vējiņš sakustināja caurspīdīgos aizkarus pie atvērtā loga.

– Man bija pārrunas, – viņš paskaidroja, satverdams Letīciju ap vidu un pievilkdams sev klāt. – Taču, tā kā mēs abi esam saposušies, kāpēc es nevarētu aizvest tevi vakariņās? Viņas ķermenis kļuva padevīgs vīrieša rokās. Un, piekļaudamās Hjūija kaklam, Letīcija viegli pārvilka ar pirkstu pāri viņa krūtīm. – Vispirms izdrāz mani, dārgais. Tu zini, ka es neciešu mīlēšanos ar pilnu vēderu.

Viņš nopūtās.

Šī diena bija gara un savāda. Dažreiz viņam gribējās vienkārši aizvest Letīciju uz randiņu kā jebkuru normālu meiteni.

Taču, kad viņas plauksta pārslīdēja pāri Hjūija bikšu priekšai, viņš pārdomāja. – Nu labi, lai notiek.

– Uzvalkā tu izskaties tik cienīgs. – Viņas acis iezibējās.

– Kā liels un varens uzņēmējs.

Liekot Hjūijam atkāpties atpakaļ, viņa to iebīdīja vienā no krēsliem. Letīcija mazliet pagorījās, un zīda kleita sāka lēnām slīdēt lejup pāri kailajiem pleciem. Viegli pakutinājusi viņa lūpas ar savējām, viņa uzrāpās Hjūijam virsū, un kleita noslīdēja līdz viduklim.

– Man ļoti žēl, ser, – viņa nočukstēja, ar lūpām glāstīdama puiša kaklu. – Šķiet, ka būšu aizmirsusi pārrakstīt tās vēstules, kuras jūs gribējāt. – Viņš mēģināja pievilkt Letīciju tuvāk, taču viņa turpināja virzīties lejup. – Es esmu ļoti slikta sekretāre. – Viņa prasmīgi atvilka Hjūija bikšu rāvējslēdzēju. – Taču varbūt es varētu jums to atlīdzināt.

Hjūijs aizvēra acis.

Viņas mute bija tik silta, mīksta, mikla…

Līdzās parastajiem pornogrāfiskajiem tēliem viņa prātā parādījās dienas laikā piedzīvotais. Sieviete uz soliņa, kriketa spēļu rezultāti, dzeltenas līmlapiņas ar uzrakstiem “Tu to vari!”. Piepeši viņš sajutās noguris un negaidīti jūtīgs. Viņu apdraudēja vientulība – rada tai, kuru viņš atcerējās kā skolas puika, pamests vilciena stacijā ar savu bagāžu un skolas formas tērpu katra jauna skolas gada sākumā.

Atvēris acis, viņš pievērsās Letīcijas krūtīm ar cietajiem un sārtajiem galiņiem, kas kustējās augšā un lejā starp viņa ciskām. Viņas lūpas bija mazliet piebriedušas, acis pa pusei aizvērtas baudā; viņa darīja kaut ko brīnišķīgu – viegli glāstīja –, un viņas mēle bija visur. Un tomēr Hjūijam nācās grūti koncentrēties. Un viņš negribēja likt Letīcijai vilties.

Saņēmis viņas seju savās plaukstās, viņš meiteni apturēja. Viņa pārsteigumā pacēla galvu.

Hjūijs piecēlās. – Ja jūs esat aizmirsusi pārrakstīt tās vēstules, jums draud lielas nepatikšanas, jaunkundz…

Viņa samirkšķināja acis. – Jaunkundze Patīk Sūkāt Tavu Peni?

– Nu, lai kā tur būtu, baidos, ka jautājums ir ļoti nopietns. – Viņš notrauca skiču burtnīcu kaudzi no lielā mahagonija rakstāmgalda, un tās izkaisījās pa visu istabu. – Novelciet biksītes, jaunkundze Patīk Sūkāt Tavu Peni. Man nāksies jūs nopērt.

– Man nav biksīšu, ser, – viņa ieķiķinājās.

– Cik ērti.

Viņš lika Letīcijai pieliekties pār galdu un atbīdīja kleitu uz vienu pusi. Viņas gūžas bija apaļas un baltas. Paceldams roku, viņš ieraudzīja meitenes sejas atspīdumu lielajā spogulī tieši pretī. Mati izspūruši, lūpas pavērtas gaidās – viņš zināja, ka atrodas kāda atklājuma priekšā. – Es brīdinu jūs, jaunkundze Patīk Sūkāt Tavu Peni, ja jūsu pēcpuse kļūs pārāk sarkana, varbūt būšu spiests paņemt jūs no aizmugures.

Viņa iespiedzās.

– Vai izdarīt vēl kaut ko tikpat briesmīgu, – viņš piebilda.

– Ak jā, vēl kaut ko briesmīgu!

Hjūija plauksta uzgūla uz viņas vēsās ādas.

– Ak, ser!

– Klusējiet, jaunkundze Patīk Sūkāt Tavu peni!

– Bet, ser!

Viņš iesita vēlreiz. Uz ādas parādījās sārta švīka.

– Ak, ser! Piedevām vēl es salauzu arī rakstāmmašīnu! Un iznīcināju visus istabaugus birojā!

– Jūs esat neciešama sekretāre!

Viņš uzšāva vēlreiz.

– Jā, jā! Esmu pilnīgi neizturama!

Hjūijs rupji apgrieza viņu otrādi un piespieda pie galda.

– Ko īsti jūs vēlaties, jaunkundze Patīk Sūkāt Tavu Peni?

– Es gribu tikt izmantota! – Viņa izlieca muguru, piespiezdamās viņam klāt. – Gribu tikt izmantota un paņemta, un apmierināta, un tad izmantota atkal!

– Un kuram vajadzētu izpildīt jūsu vēlmes? – Hjūijs nelikās mierā.

Viņas acis iepletās. Letīcija nebūtu varējusi iedomāties, ka viņš var būt tik uzstājīgs.

Viņai tas patika.

– Jums! Tikai jums!

Tā nu Hjūijs vēroja sevi spogulī, izpildīdams visneķītrākās darbības ar sagūstīto Letīciju. Kad viņas ķermenis nodrebēja zem viņējā, Hjūijs maigi atglauda matu šķipsnu viņai no vaiga.

Varbūt pēc tam viņi varētu aizstaigāt līdz tam mazajam restorāniņam Pimliko un pasūtīt ķīniešu ēdienus.

Un varbūt, viņš domāja, tikai varbūt viņa ļaus tam turēt savu plaukstu atpakaļceļā uz mājām.

Tikai vēlāk, kad viņi baudīja pankūkas ar pīles gaļu un jasmīnu tēju, pienāca īsziņa.

“Darbs ir jūsējais. Esiet sveicināts firmā.”

Sarkani kvēlojošā krēslā Hjūijs pavadīja Letīciju mājās. Viņš gribēja atrasties tai tuvāk. Taču katru reizi, kad viņš pasniedzās, lai saņemtu meitenes plaukstu, viņa prasmīgi izvairījās, bikli nošūpodama rokassomiņu. Beidzot viņi apstājās pie augstās terasveidīgās mājas, kurā viņai piederēja dzīvoklis trešajā stāvā ar skatu uz lapām piebirušu dārza laukumiņu.

– Nu tā, – viņš sacīja.

– Nu tā, – viņa uzsmaidīja, palūkodamās augšup un vieglītēm noglāstīdama Malkolma uzvalka atlokus.

– Te nu mēs atvadāmies. Protams, ja vien tu nepārdomāsi un neaizaicināsi mani ciemos, – viņš cerīgi pasmaidīja.

– Tu zini noteikumus, Hjūij.

– Ak jā. Noteikumus.

– Nevajag kļūt sarkastiskam; tiem ir noteikta jēga.

Hjūija plauksta aizklīda līdz Letīcijas viduklim un piespieda viņu sev klāt. – Nekādas emocionālas pieķeršanās, nekādu dāvanu, nekādas kopīgas nakšņošanas, nekādu maigu jūtu…

– Un nekādu nejauku pārsteigumu! – viņa pabeidza. – Noteikumi dod mums drošību, Hjūij. Tu taču ne uz mirkli nedomā, ka mums būtu tik jautri kā tagad, ja mēs būtu pāris, ko?

– Hmmmm, – viņš paslēpa seju viņas garā kakla izliekumā. – Es domāju…

Letīcija viņu atstūma. – Tev taču nedraud briesmas, ko?

Viņa to cieši uzlūkoja. – Atceries, ja tu sāc iemīlēties…

– Bet es nesāku!

– Apzvēri?

Viņš nometās uz viena ceļgala. – Es vienaldzībā zemojos tavā priekšā! – Tad, atrazdamies tajā pašā pozā, viņš pabāza galvu zem viņas svārkiem. – Ak! Te ir kaut kas, ko esmu palaidis garām! – Viņa lūpas pavirzījās augšup pa gūžas iekšpusi.

– Hjūij! Mēs atrodamies ielas vidū! Ak! – viņa novaidējās, satverdama margas. – Ak jā!

Viņš izbāza galvu ārā. – Bez šaubām, mēs varētu iet augšā…

– Tas būtu pret Noteikumiem!

– Jā. Taču tas liksies tik nepareizi, vai ne? – Nostājies uz kājām, viņš pievilka Letīciju klāt. – Tas būtu tik neiedomājami… slikti!

Viņa nespēja pretoties. Viņš patiešām bija vienreizējs rotaļu biedrs. – Ak, nāc! – Smiedamās viņa pārvilka Hjūiju pāri ielai un ierāva iekšā mazajā dārziņā aiz dzīvžoga. – Tikai es tevi brīdinu…

Viņš cieši noskūpstīja Letīciju.

Viņi iekrita smaržīgajā zālē. Hjūijs ielūkojās viņas skaistajās tumšajās acīs; mati izspūruši, lūpas pavērtas.

– Es tevi nemīlu, – viņš nočukstēja.

Letīcija apvija rokas viņam ap kaklu. – Tu runā vissaldākos vārdus!